No grāmatas (lekciju kursa) "EIROPAS STUDIJAS" (2007)
Grāmatu skat.: www.artursprieditis.lv
3.lekcija.
Pasaules ģeopolitiskā kārtība 21.gs.: Eiropas izredzes
Eiropa beigs ar begalīgi bagātu neko.
Pols Valeri
Prognozes par
pasaules ģeopolitisko kārtību 21.gadsimtā jebkuram eiropietim var interesēt
vismaz divos aspektos.
Pirmkārt, kādas
iepriecinošas un eiropieša pašapziņu tīksminošas izredzes ir Eiropas Savienībai
turpmākajos gadu desmitos?
Otrkārt, kā politiskā
dzīve uz planētas attīstīsies vispār, kādi turpmāk būs vadošie ģeopolitiskie
spēlētāji, spēka centri un ar kuriemspēka centriemEiropai nāksies konkurēt
vissīvāk?
Protams,
informācija par minētajām prognozēm ir intelektuāli svarīga, ņemot vērā planetāro
refleksiju pieaugumu ikdienas dzīvē. Šodienas cilvēki ir sākuši pieņemt
lēmumus, orientējoties pēc tā, „kā tas notiek visā pasaulē”.
Jau tika minēts,
ka pēckara Rietumeiropu virzija ne tik daudz paši eiropieši kā amerikāņi, kuri
to darīja zināmas retorikas un demagoģijas aizsegā. Taču amerikāņus var arī
saprast un attaisnot, - vācu kolosālās politiskās ambīcijas valdīt pār tautām
un fašisms katrā ziņā apdraudēja arī dzīvi Amerikā, un amerikāņiem bija
objektīvs iemesls rūpēties, lai nebūtu trešo reizi jāsūta pāri okeānam savi
dēli un vīri karot svešā kontinentā, no kura mājās nebūt visi atgriezās.
Taču jau no
19.gs.beigām ASV elitārās politiskās aprindas pārņēma amerikāņu īpašas misijas
izjūta un izredzētības apziņa uz visas cilvēces fona (izredzētību viņiem esot
atvēlējis Dievs), kas lielā mērā nosacīja ASV ārpolitiku 20. gs. un kam
pievērsīsimies citā lekcijā. ASV
politiķi nepārtraukti ir centušies uzsvērt, ka viņi vienmēr esot tiekušies pēc
līdzvērtīga partnera un sabiedrotā vienotas un varenas Eiropas personā. Arī
eiropiešu politiķi šai tēzei laipni piebalso, kaut gan tā ir apzināta
izlikšanās no abām pusēm. Katram ir skaidrs, ka ES līdz lielvalsts un tajā
skaitā ASV līmenim ir ļoti tālu. ES ekonomiskā un militārā varenība tālu
atpaliek no ASV potenciāla. ES un ASV nacionālā kopprodukta apjoms ir apmēram
vienāds, taču ES iedzīvotāju skaits ir trīs reizes lielāks nekā ASV iedzīvotāju
skaits. Tātad eiropiešu ienākumi ir trīs reizes mazāki nekā amerikāņu ienākumi.
Eiropas ekonomika
uzplauka 20.gs. 60.-70.gados. Pēc tam attīstības tempi ievērojami samazinājās
un daudzās valstīs sasniedz tikai 2 % gadā (labāks stāvoklis ir Lielbritānijā).
Daudzi eksperti tāpēc saka atklāti: 80.gadosEiropā iestājās stagnācija, kuru
nespēj pārvarēt arī ES vara Briselē. Skeptiskākie eksperti atgādina, ka Eiropa
jau vienu reizi ir gājusi bojā, kad sabruka Romas impērija. Piebilstams, ka par
Rietumeiropas stagnāciju acīmredzot nav informēti vai nav spējīgi aizdomāties
tie cilvēki Austrumeiropā (un arī tādā valstī kā Latvija), kuri eksaltēti
prasīja jo ātrāk „atgriezties Eiropā” un iestāties ES. Tātad pievienoties
slimam organismam un brīvprātīgi atsacīties no savas suverenitātes, lai sevi
pilnā mērā nodotu stagnatīvas struktūras varā.
Izslavētā
„Eiropas vienotība” patiesībā nekad nav bijusi, un tā ne visai ir izdevīga arī
amerikāņiem. Ar patiesi vienotu ES viņi nekad vairs nevarēs sekmīgi manipulēt.
Labi zināms, ka arī visjaunākajā laikā ES vienotība ir niecīga. Par to
visspilgtāk liecināja rietumeiropiešu noliedzošā attieksme pret ASV iebrukumu
Irakā, kad 2003.gada 15.februārī protesta demontrācijās uz ielām izgāja gandrīz
visa Rietumeiropa, - tā bija Rietumeiropā grandiozākā demonstrācija pēc II
Pasaules kara. Mājās tikai palika pēc sociālisma sistēmas sabrukuma amerikāņu
ģeopolitiskajai aizbildniecībai „uzdāvinātie” un amerikāņiem akli paklausīgie
Austrumeiropas politiski un pilsoniski infantīlie iedzīvotāji, kas lieku reizi
uzskatāmi atsedza vēsturisko plaisu starp Eiropas zemēm. Saprotams, ka šo
plaisu nekavējoties maksimāli retrospektīvi interpretēja publicisti,
intelektuāļi, vairāk vai mazāk korekti atgādinot par civilizācijas un
barbarisma, kristiānisma un pagānisma,
demokrātijas un totalitārisma pretišķību un robežlīniju Eiropā.
Par Eiropas reālo
vienotību izsakās daudzi eiropiešu intelektuāļi. Lūk, kā stāvokli Eiropā kādā
intervijā Parīzē 2004.gadā raksturoja viens no mūsdienu autoritatīvākajiem
franču filosofiem Sociālo zinātņu augstskolas direktors zinātnes jautājumos
Marsels Gošē (Marcel Gauchet). Vispirms viņš norāda, ka ES ir tikai formāla,
bet nevis darbaspējīga valdība. Mūsdienās politiķi baidās pieņemt atbildīgus
lēmumus un medijos imitē savu „vētraino darbību”. Iedzīvotāji ir vīlušies
politiķos, kļuvuši pilsoniski infantīli. Vēlētāji balso nevis par politiķa uzskatiem,
bet „krēslu” un funkciju. Savukārt politiķi ir spiesti ņemt vērā, ka viņus var
atbrīvot no amata nevis par aplamajiem uzskatiem vai pieļautajām kļūdām, bet
gan medijos speciāli organizētas nomelnošanas kampaņas rezultātā. Tāpēc
politiķi ne tik daudz rūpējas par konkrētu darbu kā par savu „imidžu”
sabiedrībā – dažādos „reitingos”, TV pārraidēs, Interneta forumos u.tml. Bet
vispār lieli politiķi rodas lielu notikumu laikā. Apmēram 60 gadus dzīvojam bez
kara labi paēduši, apģērbti, atpūtušies. Baudot dzīvi, lielas politiskās
figūras nevar rasties. Slikti beigsies ES paplašināšana. Formāli organizējot
ES, visdažādākās problēmas ievērojami pieaug. Jaunuzņemtajiem faktiski interesē
tikai „Eiropas nauda”. Eiropas sasteigtajai apvienošanai var būt visdrausmīgākās
sekas. Rietumeiropas sociāldemokrāti aizvadītajos 30 gados pieradināja visiem
dot naudu, ko tagad izmanto „Austrumu bloks” (bulgāri, rumāņi u.c.). Neko labu
nedos ambiciozo poļu iekļaušana, jau sabotējot ES Konstitūcijas pieņemšanu.
Austrumeiropā zemnieki neizturēs konkurenci un radīsies nabadzīga
subproletariāta miljons, kas netīrs un izsalcis klīdīs pa Eiropu no Portugāles
līdz Krievijai.
Eiropieši labi
izprot ASV panākumus un ir gatavi mācīties no amerikāņiem. Vispirms tas
attiecas uz amerikāņu prasmi savā sabiedrībā integrēt migrantus. Amerikā viss
ir atkarīgs no katra talanta, zināšanām, izglītības, enerģiskuma, un daudzi
migranti jau pirmajā paaudzē lieliski iedzīvojās jaunajā mītnes zemē un ir ļoti
lojāli pret ASV. Amerikāņi ir daudz iecietīgāki un mazāk augstprātīgi pret
migrantu angļu valodas akcentu, ārieni, sociālo izcelsmi nekā rietumeiropieši.
Rietumeiropā migrantu integrācijas politika ir piedzīvojusi pilnīgu sakāvi.
To saprot paši
Rietumeiropas politiķi, un par to liecina aizvadīto gadu drūmie notikumi
Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Skandināvijas u.c. valstīs. Eiropieši paši tagad atzīst, ka amerikāņiem
ir izdevies izveidot labāku augstākās izglītības sistēmu, spējot atbalstīt un
izmantot gudrākos, talantīgākos, kas savukārt ir būtisks priekšnosacījums
zinātnes uzplaukumam.
ES konstitūcijas
izstrādāšanas un pieņemšanas neveiksmes (konstitucionālā krīze) parādīja, ka
arī šajā jomā eiropiešiem nākas mācīties no amerikāņiem. ASV konstitūcija tika
pieņemta 1787.gadā, un tā joprojām atbilst valsts dzīves prasībām. Aizvadītajos
gadsimtos konstitūciju laboja tikai 27 reizes. Varētu teikt, tikai 17 reizes,
jo 10 labojumi par cilvēku tiesībām tika izdarīti 1789.-1791.gadā.
Eiropas
Savienības ģeopolitiskās perspektīvas ir atkarīgas no tā, kā tiks pārvarēta
krīze, kura Rietumeiropā turpinās vairākus gadu desmitus. Par to raksta gan
pašu eiropiešu izcilākie un autoratīvākie intelektuāļi (piem., Ž.Bodrijārs,
J.Hābermāss, Ž.Derrida, E.Gidens), gan amerikāņu speciālisti (F.Fukujama,
P.Bjūkenens u.c.). Viņi izsakās par liberālās demokrātijas trūkumiem,
politiskās elites totālo bezatbildību, eiropeiskās pasionaritātes izsīkšanu,
antropocentriskās jūdukristiešu kultūras un Rietumu filosofiskā racionālisma
sistēmisko krīzi.
Tā, piemēram,
2005.gada 27.jūnijā tika publicēts vēsturnieka Pola Džonsona raksts „Slimais
kontinents”. Jau pirmajos teikumos uzsverts, ka nevar noliegt Eiropas organisma
slimošanu un nevar noliegt to, ka ES struktūrās valda nekārtība. Autors
nesaudzīgi runā par ES valdošās elites intelektuālo spēju trūkumu, stulbu
stūrgalvību un maldīšanos. Lai akcentētu stāvokļa nopietnibu, viņš atgādina
eiropeiskuma patriota vācu dzejnieka Šillera vārdus: „Pret muļkību pat dievi ir
bezspēcīgi cīnīties”. Eiropas un tajā
skaitā tagad ES dzīvi lielā mērā nosaka totalitārisma instinkts, kas dziļi
iesakņojies eiropiešu filosofijā un mentalitātē. P.Džonsons atsaucās uz Ruso,
Hēgeļa, Marksa, Nīčes mācību, kā arī komunisma, fašisma, nacisma savstarpējo
sacensību. Totalitārisma instinktu var pārvarēt liberālisms, kas atspoguļojās
angļu-sakšu individuālismā. Diemžēl ES vesela paaudze radīja savu totalitāro
monstru – Briseles kolosālo birokrātisko mašīnu ar desmitiem tūkstošu ierēdņu,
miljoniem direktīvu un „centra” departamentu klonētajiem atdarinājumiem katras
dalībvalsts galvaspilsētā. Pie tam ES milzīgais budžets nepazīst audītu
pārbaudes, paver ceļu neredzētai korupcijai, uzliek milzīgu nodokļu slogu to
valstu iedzīvotājiem, kuri atdod vairāk nekā saņem. Bet pats drausmīgākais
totalitārisma instinkta realizējums – nacionālo ekonomiku un garīgās kultūras
reglamentēšanas grandiozais un visaptverošais apjoms, vēloties visu valstu
dzīvi pakļaut noteiktiem ideāliem saskaņā ar Briselē sastādītajiem standartiem.
2006.gada
17.oktobrī Lielbritānijas laikrakstā „The Finansial Times” bija ievietots
Gideona Rahmana raksts „Amerikāņi, paredzot Eiropas norietu, saka tikai
puspatiesību”. Darbā ir apskatīts milzīgais izdevumu klāsts ASV grāmatveikalos,
stāstot par dažādām krīzēm mūsdienu Eiropā un kā krīzes var nelabvēlīgi
ietekmēt visas pasaules attīstību.
Tā, piemēram,
Brjūsa Beivera (Bruce Bawer) grāmata „Kamēr Eiropa gulēja” („While Europe
Slept”) atkārtoti izdota jau astoņas reizes. Grāmatā ir runa par Eiropas
islamizāciju un eiropiešu nespēju pretoties šim procesam, ko var izskaidrot kā
Eiropas pašnāvību. Grāmatas autora pārliecībā neko nevar palīdzēt arī
amerikāņi, kuriem atliek vienīgi ar bezspēcīgām šausmām noskatīties uz Eiropas
lēno bojāeju. Pašnāvības jēdziens, domājams, ir izvēlēts tāpēc, ka eiropieši
ilgu laiku atsacījās diskutēt par islama pieaugošo klātbūtni Eiropā. Tā
skaitījās politiski nevēlama tēma un neatbilstoša smalko eiropiešu
politkorektuma normām. Eiropieši vēlējās demonstrēt visai pasaulei milzīgu
mīlestību un cieņu pret „svešajiem”.
Cits autors –
Tonijs Benklijs (Tony Blankley) – grāmatā „Rietumu pēdējā iespēja” („The West’s
Last Chance”) skaidri un gaiši rezumē, ka Eiropas islamizācijas apjoms ir
salīdzināms ar nacistu Eiropas sagrābšanu 20.gs. 40.gados. Atjautīgākie
amerikāņi tāpēc ir jau izdomājuši Eiropai jaunu nosaukumu –Eirābija. Tiesa (to
uzsver Gideons Rahmans), pašlaik no ES 456 miljoniem iedzīvotāju tikai 15-16
miljoni ir musulmaņi (izliekoties neredzam, ka eiropiešu statistikai nav pat
precīzu datu par musulmaņu nemitīgi pieaugošo skaitu, +/- 1 miljons ?!).
Vairākās ASV izdotajās grāmatās ir apskatīta
Eiropas demogrāfiskā krīze (šai tēmai būs veltīta atsevišķa lekcija). Ņemot
vērā dzimstības līmeni Eiropā, piemēram, Pata Bjūkenena (Pat Buchanan)prognoze
ir katastrofāla: līdz 2100.gadam Eiropas iedzīvotāju skaits samazināsies par 70
%, kā rezultātā Rietumu civilizācijas šūpulis pārvērtīsies par šīs
civilizācijas kapu. Saprotams, Eiropas
apokalipses perspektīvas ir spējīgi saprast arī ES birokrāti. Viņi ir veikuši
patstāvīgu demogrāfisko seku prognozi, un tā nevar būt iepriecinoša: ja netiks
veiktas attiecīgās reformas, tad iedzīvotāju straujās novecošanas dēļ ES
ekonomiskā izaugsme 2030.-2050.g. būs tikai 1% gadā. Turklāt radikālas reformas
ir nepieciešamas arī musulmaņu integrācijā.
2003.gada
31.maijā vācu laikrakstā „Frankfurter Allgemeine Zeitung” bija publicēta
slaveno filosofu Žaka Derridas un Jirgena Hābermāssa eseja par „Eiropas otro
piedzimšanu”, ko esot stimulējusi Rietumeiropiešu vienotība protestā pret ASV
iebrukumu Irakā. Abu filosofu pārliecībā vienprātīgā protesta akcija apliecina
jaunas un dziļas pārmaiņas eiropiešu apziņā, politiskās atbildības izpratnē,
vispāreiropeiskā pilsoniskuma aizsākumos. Tajā pašā laikā eiropiešiem nākas
atzīt savu vājumu un nepietiekamo konsekvenci, jo ASV varēja ignorēt
starptautiskās tiesības, ANO arī eiropiešu pasīvās ārpolitikas dēļ - pārāk tālu
ir aizgājusi eiropiešu pacietīgā paļaušanās uz „jeņķu” saprātu. ASV iebrukums Irakā sadalīja ne tikai Eiropu
vairākās zonās: no vienas puses kontinentālās zemes, kuras saliedēti nostājās
pret ASV agresiju, un agresīvās angļu-sakšu zemes (ASV, Lielbritānija), no
otras puses – „Vecā Eiropa” un Austrumeiropa, kura nostājās angļu-sakšu pusē,
bet tajā pašā laikā nepacietīgi gaidīja uzņemšanu ES un NATO.
Taču abi filosofi
Eiropai iesaka pirmkārt un galvenokārt pievērsties starptautisko tiesību un ANO
reālās autoritātes nostiprināšanai, aktīvi darboties Pasaules bankā,
Vispasaules tirdzniecības organizācijā, Staptautiskajā valūtas fondā, lai
likvidētu ASV vienpusīgās hegemonijas iespējas. Aktuāls ir jautājums par „eiropeisko
identitāti”. Ž.Derrida un J.Hābermāss raksta par kopīga politiskā likteņa
apzināšanos, prasmi neakcentēt tikai savas nacionālās intereses, nepieciešamību
tiekoties ar citas nācijas pārstāvi pret viņu izturēties kā pret savējo.