pirmdiena, 2019. gada 27. maijs

Pasaules ģeopolitiskā kārtība 21.gs.: Eiropas izredzes


No grāmatas (lekciju kursa) "EIROPAS STUDIJAS" (2007)
Grāmatu skat.: www.artursprieditis.lv

3.lekcija. Pasaules ģeopolitiskā kārtība 21.gs.: Eiropas izredzes

Eiropa beigs ar begalīgi bagātu neko.
Pols Valeri

   Prognozes par pasaules ģeopolitisko kārtību 21.gadsimtā jebkuram eiropietim var interesēt vismaz divos aspektos.  
   Pirmkārt, kādas iepriecinošas un eiropieša pašapziņu tīksminošas izredzes ir Eiropas Savienībai turpmākajos gadu desmitos?  
   Otrkārt, kā politiskā dzīve uz planētas attīstīsies vispār, kādi turpmāk būs vadošie ģeopolitiskie spēlētāji, spēka centri un ar kuriemspēka centriemEiropai nāksies konkurēt vissīvāk?  
   Protams, informācija par minētajām prognozēm ir intelektuāli svarīga, ņemot vērā planetāro refleksiju pieaugumu ikdienas dzīvē. Šodienas cilvēki ir sākuši pieņemt lēmumus, orientējoties pēc tā, „kā tas notiek visā pasaulē”.
   Jau tika minēts, ka pēckara Rietumeiropu virzija ne tik daudz paši eiropieši kā amerikāņi, kuri to darīja zināmas retorikas un demagoģijas aizsegā. Taču amerikāņus var arī saprast un attaisnot, - vācu kolosālās politiskās ambīcijas valdīt pār tautām un fašisms katrā ziņā apdraudēja arī dzīvi Amerikā, un amerikāņiem bija objektīvs iemesls rūpēties, lai nebūtu trešo reizi jāsūta pāri okeānam savi dēli un vīri karot svešā kontinentā, no kura mājās nebūt visi atgriezās.
   Taču jau no 19.gs.beigām ASV elitārās politiskās aprindas pārņēma amerikāņu īpašas misijas izjūta un izredzētības apziņa uz visas cilvēces fona (izredzētību viņiem esot atvēlējis Dievs), kas lielā mērā nosacīja ASV ārpolitiku 20. gs. un kam pievērsīsimies citā lekcijā.   ASV politiķi nepārtraukti ir centušies uzsvērt, ka viņi vienmēr esot tiekušies pēc līdzvērtīga partnera un sabiedrotā vienotas un varenas Eiropas personā. Arī eiropiešu politiķi šai tēzei laipni piebalso, kaut gan tā ir apzināta izlikšanās no abām pusēm. Katram ir skaidrs, ka ES līdz lielvalsts un tajā skaitā ASV līmenim ir ļoti tālu. ES ekonomiskā un militārā varenība tālu atpaliek no ASV potenciāla. ES un ASV nacionālā kopprodukta apjoms ir apmēram vienāds, taču ES iedzīvotāju skaits ir trīs reizes lielāks nekā ASV iedzīvotāju skaits. Tātad eiropiešu ienākumi ir trīs reizes mazāki nekā amerikāņu ienākumi.
   Eiropas ekonomika uzplauka 20.gs. 60.-70.gados. Pēc tam attīstības tempi ievērojami samazinājās un daudzās valstīs sasniedz tikai 2 % gadā (labāks stāvoklis ir Lielbritānijā). Daudzi eksperti tāpēc saka atklāti: 80.gadosEiropā iestājās stagnācija, kuru nespēj pārvarēt arī ES vara Briselē. Skeptiskākie eksperti atgādina, ka Eiropa jau vienu reizi ir gājusi bojā, kad sabruka Romas impērija. Piebilstams, ka par Rietumeiropas stagnāciju acīmredzot nav informēti vai nav spējīgi aizdomāties tie cilvēki Austrumeiropā (un arī tādā valstī kā Latvija), kuri eksaltēti prasīja jo ātrāk „atgriezties Eiropā” un iestāties ES. Tātad pievienoties slimam organismam un brīvprātīgi atsacīties no savas suverenitātes, lai sevi pilnā mērā nodotu stagnatīvas struktūras varā.
   Izslavētā „Eiropas vienotība” patiesībā nekad nav bijusi, un tā ne visai ir izdevīga arī amerikāņiem. Ar patiesi vienotu ES viņi nekad vairs nevarēs sekmīgi manipulēt. Labi zināms, ka arī visjaunākajā laikā ES vienotība ir niecīga. Par to visspilgtāk liecināja rietumeiropiešu noliedzošā attieksme pret ASV iebrukumu Irakā, kad 2003.gada 15.februārī protesta demontrācijās uz ielām izgāja gandrīz visa Rietumeiropa, - tā bija Rietumeiropā grandiozākā demonstrācija pēc II Pasaules kara. Mājās tikai palika pēc sociālisma sistēmas sabrukuma amerikāņu ģeopolitiskajai aizbildniecībai „uzdāvinātie” un amerikāņiem akli paklausīgie Austrumeiropas politiski un pilsoniski infantīlie iedzīvotāji, kas lieku reizi uzskatāmi atsedza vēsturisko plaisu starp Eiropas zemēm. Saprotams, ka šo plaisu nekavējoties maksimāli retrospektīvi interpretēja publicisti, intelektuāļi, vairāk vai mazāk korekti atgādinot par civilizācijas un barbarisma, kristiānisma un pagānisma,  demokrātijas un totalitārisma pretišķību un robežlīniju Eiropā.  
   Par Eiropas reālo vienotību izsakās daudzi eiropiešu intelektuāļi. Lūk, kā stāvokli Eiropā kādā intervijā Parīzē 2004.gadā raksturoja viens no mūsdienu autoritatīvākajiem franču filosofiem Sociālo zinātņu augstskolas direktors zinātnes jautājumos Marsels Gošē (Marcel Gauchet). Vispirms viņš norāda, ka ES ir tikai formāla, bet nevis darbaspējīga valdība. Mūsdienās politiķi baidās pieņemt atbildīgus lēmumus un medijos imitē savu „vētraino darbību”. Iedzīvotāji ir vīlušies politiķos, kļuvuši pilsoniski infantīli. Vēlētāji balso nevis par politiķa uzskatiem, bet „krēslu” un funkciju. Savukārt politiķi ir spiesti ņemt vērā, ka viņus var atbrīvot no amata nevis par aplamajiem uzskatiem vai pieļautajām kļūdām, bet gan medijos speciāli organizētas nomelnošanas kampaņas rezultātā. Tāpēc politiķi ne tik daudz rūpējas par konkrētu darbu kā par savu „imidžu” sabiedrībā – dažādos „reitingos”, TV pārraidēs, Interneta forumos u.tml. Bet vispār lieli politiķi rodas lielu notikumu laikā. Apmēram 60 gadus dzīvojam bez kara labi paēduši, apģērbti, atpūtušies. Baudot dzīvi, lielas politiskās figūras nevar rasties. Slikti beigsies ES paplašināšana. Formāli organizējot ES, visdažādākās problēmas ievērojami pieaug. Jaunuzņemtajiem faktiski interesē tikai „Eiropas nauda”. Eiropas sasteigtajai apvienošanai var būt visdrausmīgākās sekas. Rietumeiropas sociāldemokrāti aizvadītajos 30 gados pieradināja visiem dot naudu, ko tagad izmanto „Austrumu bloks” (bulgāri, rumāņi u.c.). Neko labu nedos ambiciozo poļu iekļaušana, jau sabotējot ES Konstitūcijas pieņemšanu. Austrumeiropā zemnieki neizturēs konkurenci un radīsies nabadzīga subproletariāta miljons, kas netīrs un izsalcis klīdīs pa Eiropu no Portugāles līdz Krievijai.  
   Eiropieši labi izprot ASV panākumus un ir gatavi mācīties no amerikāņiem. Vispirms tas attiecas uz amerikāņu prasmi savā sabiedrībā integrēt migrantus. Amerikā viss ir atkarīgs no katra talanta, zināšanām, izglītības, enerģiskuma, un daudzi migranti jau pirmajā paaudzē lieliski iedzīvojās jaunajā mītnes zemē un ir ļoti lojāli pret ASV. Amerikāņi ir daudz iecietīgāki un mazāk augstprātīgi pret migrantu angļu valodas akcentu, ārieni, sociālo izcelsmi nekā rietumeiropieši. Rietumeiropā migrantu integrācijas politika ir piedzīvojusi pilnīgu sakāvi.
   To saprot paši Rietumeiropas politiķi, un par to liecina aizvadīto gadu drūmie notikumi Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Skandināvijas u.c. valstīs.   Eiropieši paši tagad atzīst, ka amerikāņiem ir izdevies izveidot labāku augstākās izglītības sistēmu, spējot atbalstīt un izmantot gudrākos, talantīgākos, kas savukārt ir būtisks priekšnosacījums zinātnes uzplaukumam.  
   ES konstitūcijas izstrādāšanas un pieņemšanas neveiksmes (konstitucionālā krīze) parādīja, ka arī šajā jomā eiropiešiem nākas mācīties no amerikāņiem. ASV konstitūcija tika pieņemta 1787.gadā, un tā joprojām atbilst valsts dzīves prasībām. Aizvadītajos gadsimtos konstitūciju laboja tikai 27 reizes. Varētu teikt, tikai 17 reizes, jo 10 labojumi par cilvēku tiesībām tika izdarīti 1789.-1791.gadā.  
   Eiropas Savienības ģeopolitiskās perspektīvas ir atkarīgas no tā, kā tiks pārvarēta krīze, kura Rietumeiropā turpinās vairākus gadu desmitus. Par to raksta gan pašu eiropiešu izcilākie un autoratīvākie intelektuāļi (piem., Ž.Bodrijārs, J.Hābermāss, Ž.Derrida, E.Gidens), gan amerikāņu speciālisti (F.Fukujama, P.Bjūkenens u.c.). Viņi izsakās par liberālās demokrātijas trūkumiem, politiskās elites totālo bezatbildību, eiropeiskās pasionaritātes izsīkšanu, antropocentriskās jūdukristiešu kultūras un Rietumu filosofiskā racionālisma sistēmisko krīzi.  
   Tā, piemēram, 2005.gada 27.jūnijā tika publicēts vēsturnieka Pola Džonsona raksts „Slimais kontinents”. Jau pirmajos teikumos uzsverts, ka nevar noliegt Eiropas organisma slimošanu un nevar noliegt to, ka ES struktūrās valda nekārtība. Autors nesaudzīgi runā par ES valdošās elites intelektuālo spēju trūkumu, stulbu stūrgalvību un maldīšanos. Lai akcentētu stāvokļa nopietnibu, viņš atgādina eiropeiskuma patriota vācu dzejnieka Šillera vārdus: „Pret muļkību pat dievi ir bezspēcīgi cīnīties”.   Eiropas un tajā skaitā tagad ES dzīvi lielā mērā nosaka totalitārisma instinkts, kas dziļi iesakņojies eiropiešu filosofijā un mentalitātē. P.Džonsons atsaucās uz Ruso, Hēgeļa, Marksa, Nīčes mācību, kā arī komunisma, fašisma, nacisma savstarpējo sacensību. Totalitārisma instinktu var pārvarēt liberālisms, kas atspoguļojās angļu-sakšu individuālismā. Diemžēl ES vesela paaudze radīja savu totalitāro monstru – Briseles kolosālo birokrātisko mašīnu ar desmitiem tūkstošu ierēdņu, miljoniem direktīvu un „centra” departamentu klonētajiem atdarinājumiem katras dalībvalsts galvaspilsētā. Pie tam ES milzīgais budžets nepazīst audītu pārbaudes, paver ceļu neredzētai korupcijai, uzliek milzīgu nodokļu slogu to valstu iedzīvotājiem, kuri atdod vairāk nekā saņem. Bet pats drausmīgākais totalitārisma instinkta realizējums – nacionālo ekonomiku un garīgās kultūras reglamentēšanas grandiozais un visaptverošais apjoms, vēloties visu valstu dzīvi pakļaut noteiktiem ideāliem saskaņā ar Briselē sastādītajiem standartiem.
   2006.gada 17.oktobrī Lielbritānijas laikrakstā „The Finansial Times” bija ievietots Gideona Rahmana raksts „Amerikāņi, paredzot Eiropas norietu, saka tikai puspatiesību”. Darbā ir apskatīts milzīgais izdevumu klāsts ASV grāmatveikalos, stāstot par dažādām krīzēm mūsdienu Eiropā un kā krīzes var nelabvēlīgi ietekmēt visas pasaules attīstību.  
   Tā, piemēram, Brjūsa Beivera (Bruce Bawer) grāmata „Kamēr Eiropa gulēja” („While Europe Slept”) atkārtoti izdota jau astoņas reizes. Grāmatā ir runa par Eiropas islamizāciju un eiropiešu nespēju pretoties šim procesam, ko var izskaidrot kā Eiropas pašnāvību. Grāmatas autora pārliecībā neko nevar palīdzēt arī amerikāņi, kuriem atliek vienīgi ar bezspēcīgām šausmām noskatīties uz Eiropas lēno bojāeju. Pašnāvības jēdziens, domājams, ir izvēlēts tāpēc, ka eiropieši ilgu laiku atsacījās diskutēt par islama pieaugošo klātbūtni Eiropā. Tā skaitījās politiski nevēlama tēma un neatbilstoša smalko eiropiešu politkorektuma normām. Eiropieši vēlējās demonstrēt visai pasaulei milzīgu mīlestību un cieņu pret „svešajiem”.  
   Cits autors – Tonijs Benklijs (Tony Blankley) – grāmatā „Rietumu pēdējā iespēja” („The West’s Last Chance”) skaidri un gaiši rezumē, ka Eiropas islamizācijas apjoms ir salīdzināms ar nacistu Eiropas sagrābšanu 20.gs. 40.gados. Atjautīgākie amerikāņi tāpēc ir jau izdomājuši Eiropai jaunu nosaukumu –Eirābija. Tiesa (to uzsver Gideons Rahmans), pašlaik no ES 456 miljoniem iedzīvotāju tikai 15-16 miljoni ir musulmaņi (izliekoties neredzam, ka eiropiešu statistikai nav pat precīzu datu par musulmaņu nemitīgi pieaugošo skaitu, +/-  1 miljons ?!). 
    Vairākās ASV izdotajās grāmatās ir apskatīta Eiropas demogrāfiskā krīze (šai tēmai būs veltīta atsevišķa lekcija). Ņemot vērā dzimstības līmeni Eiropā, piemēram, Pata Bjūkenena (Pat Buchanan)prognoze ir katastrofāla: līdz 2100.gadam Eiropas iedzīvotāju skaits samazināsies par 70 %, kā rezultātā Rietumu civilizācijas šūpulis pārvērtīsies par šīs civilizācijas kapu.   Saprotams, Eiropas apokalipses perspektīvas ir spējīgi saprast arī ES birokrāti. Viņi ir veikuši patstāvīgu demogrāfisko seku prognozi, un tā nevar būt iepriecinoša: ja netiks veiktas attiecīgās reformas, tad iedzīvotāju straujās novecošanas dēļ ES ekonomiskā izaugsme 2030.-2050.g. būs tikai 1% gadā. Turklāt radikālas reformas ir nepieciešamas arī musulmaņu integrācijā.   
   2003.gada 31.maijā vācu laikrakstā „Frankfurter Allgemeine Zeitung” bija publicēta slaveno filosofu Žaka Derridas un Jirgena Hābermāssa eseja par „Eiropas otro piedzimšanu”, ko esot stimulējusi Rietumeiropiešu vienotība protestā pret ASV iebrukumu Irakā. Abu filosofu pārliecībā vienprātīgā protesta akcija apliecina jaunas un dziļas pārmaiņas eiropiešu apziņā, politiskās atbildības izpratnē, vispāreiropeiskā pilsoniskuma aizsākumos. Tajā pašā laikā eiropiešiem nākas atzīt savu vājumu un nepietiekamo konsekvenci, jo ASV varēja ignorēt starptautiskās tiesības, ANO arī eiropiešu pasīvās ārpolitikas dēļ - pārāk tālu ir aizgājusi eiropiešu pacietīgā paļaušanās uz „jeņķu” saprātu.   ASV iebrukums Irakā sadalīja ne tikai Eiropu vairākās zonās: no vienas puses kontinentālās zemes, kuras saliedēti nostājās pret ASV agresiju, un agresīvās angļu-sakšu zemes (ASV, Lielbritānija), no otras puses – „Vecā Eiropa” un Austrumeiropa, kura nostājās angļu-sakšu pusē, bet tajā pašā laikā nepacietīgi gaidīja uzņemšanu ES un NATO.  
   Taču abi filosofi Eiropai iesaka pirmkārt un galvenokārt pievērsties starptautisko tiesību un ANO reālās autoritātes nostiprināšanai, aktīvi darboties Pasaules bankā, Vispasaules tirdzniecības organizācijā, Staptautiskajā valūtas fondā, lai likvidētu ASV vienpusīgās hegemonijas iespējas.   Aktuāls ir jautājums par „eiropeisko identitāti”. Ž.Derrida un J.Hābermāss raksta par kopīga politiskā likteņa apzināšanos, prasmi neakcentēt tikai savas nacionālās intereses, nepieciešamību tiekoties ar citas nācijas pārstāvi pret viņu izturēties kā pret savējo.