Latvijā šodien
par „perestroiku” ir divas patiesības – objektīvā patiesība un oficiālā
patiesība. Tas ir tāpēc, ka objektīvā patiesība tiek slēpta no tautas. To zina
tikai tie, kuri vēlas kaut ko zināt un vēlas zināt patiesību par vēsturi.
Pastāvošā politiskā vara akceptē un izplata tikai savu oficiālo patiesību. Tā
kardināli atšķiras no objektīvās patiesības.
Tā tas ir ne
visās pēcpadomju zemēs un mūsdienu pasaulē vispār. Mūsdienu pasaule ir
sapratusi, kas patiesībā bija „perestroika”. Taču oficiālā Latvija neko nevēlas
vai nav spējīga saprast. Tāpēc sabiedrības liela daļa dzīvo pasakaini skaistās
ilūzijās, un šīs sabiedrības daļas priekšstati balstās uz vēsturiskajiem
mītiem, neiedomājami kropli skaidrojot reālo īstenību. Pie mums daudzi nezina,
ka mūsu nacionālie varoņi faktiski ir mūsu nacionālie nodevēji un viņu
varoņdarbi faktiski ir nacionālās nodevības.
Neziņai ir
noteikts iemesls. Patiesība par „perestroiku” ir ļoti rūgta patiesība. Tā ir
nepatīkama patiesība. Mūsu sabiedrības kāda daļa noteikti negrib pieļaut
patiesības izplatīšanos par „perestroiku”. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas
uz valdošo kliķi un „perestroikas” varoņiem. Viņiem nav izdevīga patiesība par
„perestroiku”, jo tad atklāsies īstenība un viņu nepievilcīgā loma vēsturiskajā
īstenībā. Savu interešu aizstāvībā viņi ir gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi.
Viņi uzspļauj tam, ka divu patiesību esamība uz sabiedrības morālo klimatu
atsaucās vēl ļaunāk nekā nācijas grupēšanās divās kopienās ar divkopienas
sabiedrības visām klasiskajām izpausmēm. Viņiem pirmajā vietā ir savas
intereses. Sabiedrības intereses viņiem ir pilnīgi svešas. Viņi ciniski smejas
par sabiedrību.
Patiesība ļoti
nepatīkama ir vecākās paaudzes inteliģencei, bet īpaši radošajai inteliģencei.
Principā tas jau pirms laba laika tika saprasts, ka inteliģence mūs nodeva
„perestroikas” laikā un pēcpadomju gados, neaizstāvot ne suverenitāti, ne
tautas cilvēcisko kapitālu, ne tautas mantu un tautas garīgo kultūru. Bija
vienīgi pavēļu centīga izpildīšana, glumji pieglaimīga kalpošana varai,
demagoģiska muldēšana par patriotiskumu, valstiskumu, suverenitāti, ar baudu
ļaujot sevi izvarot neoliberālisma un postmodernisma satrapiem un ar baudu
zogot tautas mantu un neizzagto atlikumu iztirgojot svešzemniekiem.
Cilvēces pieredze
liecina, ka ar patiesību nedrīkst rotaļāties. Tādas rotaļas var slikti
beigties. Tas attiecas uz patiesību par „perestroiku”. Ja padomā, tad mūsu
tautai patiesību nemaz nedrīkst teikt. Rīt no rīta uz brokastu laiku dārgās
Latvijas dzīvē reāli ieviesta patiesība par „perestroiku” var būt sociāli
bīstams pasākums. Napoleons cilvēku dzīvi, kas balstās uz ilūzijām, dēvēja par
„tautas laimi”. Napoleona pārliecībā tautas laimi nedrīkst izpostīt. Ilūzijas
par „perestroiku” var būt mūsu tautas laime. Tikai viss būtu labi, ja šodien
tauta būtu laimīga. Ja tauta šodien būtu laimīga, tad varētu ņemt vērā
Napoleona rekomendāciju neizpostīt tautas laimi.
Tomēr varbūt
nedrīkst teikt patiesību. Patiesība var pilnā mērā sagraut valdošās kliķes
ideoloģiju. Tas savukārt var atsaukties uz politisko stabilitāti – patreizējās
politiskās varas (iekārtas) pastāvēšanu vispār. Dzīvē reāli ieviestā patiesība
nebūs adekvāta pastāvošajai iekārtai un neapliecinās valdošās kliķes
leģitimitāti. Patiesība atklās, ka mums varēja būt īsta un neatkarīga valsts,
un cilvēku cienīga dzīve, kāda tā ir citās pēcpadomju zemēs.
Ja reāli dzīvē
tiktu ieviesta patiesība, tad sabiedrības attieksme pret pastāvošo iekārtu un
valdošo kliķi būtu pilnīgi savādāka. Iespējams, sabiedrība vairs dumji
nesmaidītu: „Nekas, nekas! Mēs varam visu paciest! Lai tikai nebūtu karš un
neatgrieztos krievi!”.
Negribētos ticēt,
ka mūsu tautai trūkst elementāras pašcieņas. Elementāras pašcieņas trūkums
piestāv mežonīgiem barbariem. Nevar būt patriots un savas valsts pilnvērtīgs
pilsonis bez elementāras pašcieņas. Ja nav pašcieņa, tad nav arī tauta kā
dzīvotspējīgs sociālais organisms. Tauta neeksistē, un pa Latvijas ārēm
klunkuro bars, pūlis, masa, mežonīga cilts. Ja etnosam nav elementāra pašcieņa,
tad tāds cūkmaisījums ir pelnījis, ka to smirdoši kuiļi gadiem ilgi vazā aiz
deguna.
Patiesība par
„perestroiku” var atklāt, ka dzīvojam melu un vēsturisko izkropļojumu
sameistarotā valstī. Var atklāties mūsu valstiskuma farizejiskā imitācija. Var
atklāties, ka pie mums neatkarība nekad netika atjaunota, jo „perestroikas”
rezultātā mūsu sētā mainījās saimnieks. Iepriekšējais saimnieks mūs bez mūsu
ziņas atdeva (pārdeva) jaunajam saimniekam. Mūsu inteliģence tādu lēmumu
apsveica un aktīvi palīdzēja izpildīt. Mūsu inteliģence nemaz necentās
aizstāvēt LR tiesības uz īstu neatkarību un valstisko suverenitāti. Mūsu
inteliģence neorganizēja tautas cīņu neatkarības un suverenitātes atjaunošanai.
Mūsu inteliģencei savas kabatas un godkārības intereses bija pirmajā vietā.
Mūsu inteliģence neko nedarīja, lai Latvija būtu patiesi brīva un neatkarīga.
Turklāt dzīve pie
jaunā saimnieka ir dzīve degradācijas apstākļos. Jaunais saimnieks nav
ieinteresēts mūs garīgi un materiāli bagātināt. Mēs faktiski esam viņa
sargsuņi, sargājot saimnieka Eiropas plantācijas austrumu robežu. Tas neko
nedod, ka jaunais saimnieks mums atļauj bērnišķīgi tīksmināties ar mūsu karogu,
himnu, Saeimu, Valsts prezidenta troni, valsts ģērboni. Vienalga tā ir dzīve,
kas pārvērtusies nacionālajā katastrofā – tautas bojāejā. Mūsu esamība ir
fundamentāli izkropļota un destruktīva. Tas viss ir „perestroikas” melnais
nopelns. Tas viss ir mūsu pašu kompradoru, bet nevis „krievu” nopelns. Tas ir
latviešu neliešu nopelns.
Cilvēku dzīvē
mēdz būt gadījumi, kad ir labāk nezināt patiesību. Arī patiesība par
„perestroiku” var būt psiholoģiski kaitīga. Īpaši vidējai un jaunajai paaudzei.
Tā uzzinās, ka ir negodīgi maldināta skolā, augstskolā, medijos, partijā,
darbavietā, varbūt arī ģimenē. Cilvēkos radīsies vispārējā neticība. Viņi
nevienam vairs neticēs, turpinot dzīvot zem šīs Saules. Totāla neticība veicina
agresivitāti un garīgo pagrimumu. Iespējams, patiesība par „perestroiku” ir
tipisks gadījums, kad labāk nezināt patiesību. Būs arī tādi cilvēki, kuri histēriski
dusmosies uz tiem, kuri stāsta patiesību. Tādu cilvēku histēriskā patmīlība
negribēs samierināties ar domu, ka viņi ir ilgu laiku muļķoti. Viņiem līdz šim
likās, ka viņi visu zina vislabāk, salīdzinot ar pārējiem. Bet tagad tiek
atsegta viņu muļķīgā nekompetence. Ar to ne visi spēj samierināties, un pirmie
un galvenie vainīgie būs patiesības stāstītāji.
Par laimi vai
nelaimi patiesība par „perestroiku” mūsu sabiedrības vienai daļai jau ir
zināma. Latviešu valodā ir pieejama samērā plaša literatūra par to, kas
patiesībā notika PSRS beigu periodā un ar ko tas viss beidzās. Nesalīdzināmi
lielāks literatūras klāsts ir krievu valodā. Turklāt visi sabiedrības pārstāvji
ir vairāk vai mazāk informēti par „perestroiku”, jo uz savas ādas ir izjutuši
un izjūt „perestroikas” rezultātu. Un nav svarīgi, kādas ir šīs izjūtas,
sagādājot sarūgtinājumu (godīgajiem) vai gandarījumu (zagļiem un
kukuļņēmējiem). Jebkura veida izjūtas asociējās ar „perestroiku” un tādējādi
nosaka morāli tikumisko klimatu sabiedrībā. „Perestroika” ir šodienas dzīves
organiska sastāvdaļa tāpat kā citi radikāli pavērsieni mūsu pagātnē.
Sabiedrības viena
daļa ir pareizi informēta. Diemžēl valdošās kliķes izturēšanās nav godīga,
cenšoties saglabāt vēsturiskos melus. Savukārt nomenklatūras vēsturnieki savu
darbu veic profesionāli amorālā veidā, jo viņu devums patiesības atspoguļošanā
nav manāms.
Patiesība par „perestroiku” ir mūsu vēstures
sastāvdaļa. Kā zināms, vēsture ir jocīga parādība. Tā nekad un nekur nevar
lepoties ar savu idejisko konsekvenci un saturisko uzticamību.
Sabiedrībā
vēsture var funkcionēt dažādi. Visizplatītākie ir trīs varianti: 1) vēsture kā
zinātne, 2) vēsture kā mīts un 3) vēsture kā ideoloģija.
Vislielākā
autoritāte ir vēsturei kā zinātnei, objektīvi un zinātniski precīzi
atspoguļojot pagātnes notikumus. Taču vēstures zinātne ne reti kalpo valdošajai
iekārtai. Tātad tās formētajai politikai un ideoloģijai.
Latvijā pirms II
Pasaules kara un pēc 1991.gada vēsture kalpo nacionālajām interesēm tāpat kā
padomju laikā kalpoja komunistiskās partijas interesēm. Tāda kalpošana nevar
notikt bez noklusēšanas, falsifikācijas, vienpusīgas interpretācijas. Ne velti
mūsu pakalpīgākajiem vēsturniekiem dažas valstis neļauj izmantot savus arhīvus,
jo pēc tam sākās briesmīgu melu plūdi.
Uzvarētāji
vienmēr pārraksta vēsturi. Arī pie mums „perestroika” neiztika bez uzvarētājiem
un zaudētājiem. Latvijas jaunajai paaudzei, protams, māca uzvarētāju sacerēto
vēsturi. Tā ir mūsu oficiālā vēsture izglītībai, žurnālistiem, valsts
ierēdņiem, valsts propagandai ārzemēs utt. Oficiālā vēsture parasti ir
optimistiska vēsture. Tā atklāj uzvarētāju spožos varoņdarbus. Optimistiskajā
vēsturē trūkumus un zaudējumus noklusē. Jo pieļauti lielāki trūkumi un
zaudējumi, jo cītīgāk tos noklusē.
Taču, kā parasti,
viss ir atkarīgs no cilvēku godīguma un atbildības sajūtas. Gan morāli
tikumiskās atbildības sajūtas, gan vēsturiskās atbildības sajūtas. Vispirms tas
attiecas uz zinātniekiem. Tas attiecas arī uz politiķiem un valsts vadītājiem.
Daudz kas ir atkarīgs no viņu godīguma un atbildības sajūtas, pieļaujot vai
nepieļaujot vēstures viltošanu.
„Perestroika” ir
vienota ar Eirāzijas vairākām šodienas valstīm. Katrā zemē vēsturiskajam
izklāstam par „perestroiku” ir lokālās nianses. Tam tā ir jābūt, jo
„perestroikas” kopējā procesā uzskatāmi izpaudās vietējā specifika. Tagad katrā
valstī ir savs viedoklis par „perestroikas” sekām – ieguvumiem un zaudējumiem.
Ieguvumu un zaudējumu raksturu diktē vietējās nācijas cilvēciskā kvalitāte un
pagātnes mantojums, kultūras attīstības īpatnības, nacionālās intereses un
mērķi, kā arī ģeopolitiskās ambīcijas.
Tā, piemēram,
Krievija („perestroikas” prāts un dvēsele) drīzāk izsakās par trūkumiem un
zaudējumiem nekā ieguvumiem. Krievijai „perestroika” nekā laba nedeva. Valsts
prezidents V.Putins „perestroiku” uzskata par Krievijas ģeopolitisko
katastrofu. Viņa padomnieks ekonomists akadēmiķis Sergejs Glazjevs šovasar
„perestroikas” sekas apkopoja ļoti drūmos vārdos. Garīgie un materiālie
zaudējumi esot lielāki nekā Pilsoņu karā un vācu fašistu iebrukuma laikā.
Tautas izmiršana un garīgais apsīkums, nabadzības rašanās, kriminālā
privatizācija un rūpniecības iznīcināšana, kapitāla izvešana no valsts,
nacionālās kontroles trūkums saimnieciskajā darbībā, valūtas glabāšana ārzemēs
par maziem procentiem un ārzemju investīciju izmantošana par lieliem
procentiem, firmu reģistrācija „ofšoros” un nepakļaušanās valsts likumiem ir
tikai daļa no fantastiskajiem zaudējumiem.
Krievijā daudzi
intelektuāļi „perestroikas” katastrofālo un noziedzīgo būtību saskatīja jau
pašā sākumā. Piemēram, par to memuāros raksta izcilais zinātnieks un rakstnieks
Aleksandrs Zinovjevs. Viņš jau otrajā dienā pēc „perestroikas” pasludināšanas
esot izdomājis vārdu „katastroika”, paredzot kompartijas jaunās kampaņas
izgāšanos. Vēlāk viņš ieviesa jēdzienu „postsovjetisms”. Tā apzīmēja dzīvi
90.gados, kad Krievijas sabiedrībai tika uzspiesta komunisma, rietumnieciskuma
un feodālisma idiotiskā sintēze.
Jau 1990.gadā
krievu ģeniālais analītiķis un politiskās izlūkošanas speciālists Sergejs
Kurginjans kopā ar pieciem domubiedriem izdeva grāmatu „Postperestroika”. Tajā
vispusīgi un argumentēti tika raksturota „perestroikas” graujošā loma Krievijas
attīstībā. Grāmatā ir plaši apskatīts kriminālais bezprāts, kas sākās jau no
1987. gada, kad tika izsludināta vispārējā „perestroika”.
Par
„perestroikas” nodarīto ļaunumu ir rakstījuši un turpina rakstīt daudzi krievu
un cittautu zinātnieki un dažādu nozaru speciālisti, rakstnieki un publicisti,
bijušie valstsvīri un ģenerāļi. Bet pats svarīgākais – Krievijas valdība atzīst
„perestroikas” ļoti negatīvo lomu. Tas ir godīgi un apsveicami, jo Krievijas
tautas dzīve pēcpadomju laikā principā ir bijusi tāda pati kā, teiksim,
Latvijas tautas dzīve. Krievijas tauta (arī Latvijas tauta) ir pelnījusi zināt
patiesību, bet nevis savtīgi liekulīgos melus. To apzinās krievu nelaimīgā
tauta, un to apzinās tās politiskie priekšstāvji. Nākas pieņemt, ka to apzinās
arī Latvijas nelaimīgā tauta. Droši var apgalvot, ka to nav spējīgi apzināties
mūsu gaišie politiskie priekšstāvji, kuri turpina melot tautai.
Bet tagad par
mūsu ideoloģiskajiem dārgumiem – oficiālo aprindu iedvestajiem svētajiem
mītiem, kuri ļoti dziļi kropļo sabiedrisko apziņu.
Svēts ir mīts par
to, ka PSRS sabruka pati, kā arī Rietumu speciālo dienestu graujošās darbības
rezultātā.
Tā nav taisnība.
Ar skaitļiem ir pierādīts pretējais. PSRS saimnieciskā darbība no 70.gadiem
izjuta krīzi, taču tā nebija tik grandioza, lai sabruktu valsts. PSRS varēja
turpināt pastāvēt tāpat kā citas sociālisma valstis – Kuba, Ķīna. Par ķīniešu
kolosālajiem panākumiem zina visi.
Kas attiecas uz
Rietumu speciālo dienestu graujošo darbību, tad šī darbība, saprotams, pastāvēja.
ASV ārpolitika no 1947.gada marta balstījās uz PSRS „stratēģiskās atturēšanas”
koncepciju, kuru 1946.gadā ieteica ASV vēstnieks Maskavā Džordžs Kennans
slavenajā „garajā telegrammā” valdībai. Taču stratēģiskās atturēšanas jeb
graujošās darbības rezultāti nebija tik lieli, lai sagrautu PSRS. Rietumi
gribēja un cerēja sagraut PSRS. Bet tāds iznākums tika prognozēts XXI gs.
otrajā pusē, ņemot vērā demogrāfisko pāreju. Krievu tautas dzimstība ievērojami
samazinājās, un minētajā laikā krievu īpatsvars PSRS nacionālajā sastāvā jau
būtu ļoti niecīgs. Tāpēc lielā padomju impērija sabruktu, sadaloties atsevišķās
nacionālajās valstīs.
Amerikāņus
interesē tikai viens jautājums: lai Krievija būtu vāja. Amerikāņus neinteresē
Krievijas valsts iekārta. Viņiem ir vienalga, vai Krievijā ir monarhija,
kapitālisms vai komunisms. Amerikāņu elite uz pasauli raugās no biznesa
projekta aprēķina. Biznesā ir ekonomika un ideoloģija. Konkurents nav
vajadzīgs. Krievija ir milzīgs konkurents. To var likvidēt, panākot Krievijas sadalīšanos
sīkās valstiskajās vienībās. Gorbačovs (vēlāk arī Jeļcins) pats saskaldīja
Krieviju. Taču tā joprojām ir spēcīgs konkurents. Tāpēc amerikāņi Krieviju ar
savu 5.kolonnu cenšās atkal saskaldīt gabalos. Krievijā tagad ir
„perestroika-2”. Amerikāņi vēlas Krieviju redzēt tikai Maskavas kņazistes
robežās.
Patiesība par
PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam
grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sabrukušas ir daudzas impērijas. Bet
tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite,
realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli
rafinētu specoperāciju – „perestroiku”.
Jau Staļina laikā
II Pasaules kara gados un vēlāk padomju valdošajās aprindās tika slepeni
diskutēts par PSRS turpmāko likteni. Bija priekšlikums savā kontrolē pārņemt
visu Eiropu, neļaujot pēc kara amerikāņiem nostiprināties Eiropā. Pēc kara bija
priekšlikums izdevīgi atbrīvoties no Austrumeiropas sociālisma valstīm,
izveidojot spēcīgu koalīciju ar Vāciju un Franciju, lai piespiestu amerikāņus
vākties uz mājām. Bija variants likvidēt PSRS un izveidot jaunu pareizticīgo
impēriju. Tajā iekļautu krievus, ukraiņus, baltkrievus, moldāvus, armēņus,
gruzīnus. Krievija tādējādi atbrīvotos no nevajadzīgajām zemēm – Baltijas un
Vidusāzijas dažām teritorijām.
Bija variants
(jau tuvāk mūsdienām) atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” (nacionālajām
republikām) un veidot ekonomiski modernu un spēcīgu, demokrātisku un eiropeisku
Krieviju, lai dzīvotu tādā pašā materiālajā labklājībā, kādā dzīvoja
Rietumeiropas iedzīvotāji.
Par šī varianta
autoru uzskata PSRS VDK ilggadējo priekšsēdētāju Jūriju Andropovu. Viņš savu
futuroloģisko projektu sāka konkrēti realizēt pēc tam, kad kļuva PSKP
ģenerālsekretārs (1982 XI – 1984 II). Viņš mira 1984.gada 9.februārī. Viņa
projektu turpināja realizēt Gorbačovs ar vairākiem šī projekta fanātiskajiem
atbalstītājiem. No tiem parasti nosauc A.Jakovļevu un E.Ševardnadzi. Taču
noteikti bija arī citi projekta izstrādātāji un atbalstītāji galvenokārt VDK
struktūrās.
Par šo projektu
ir maz zināms. Gorbačovs joprojām dzied veco dziesmu, kuru patīk klausīties
ārzemniekiem. Piemēram, 1999.gadā Stambulā amerikāņu universitātē viņš lielījās
par savas dzīves galveno mērķi iznīcināt komunismu. Lai sagrautu komunismu,
vajadzēja nomainīt varu partijā un valdībā, kā arī nacionālajās republikās.
Viņš, saprotams, noklusē galveno. Tāpēc liekulīgi saka, ka esot vēlējies
saglabāt PSRS tās robežās, bet ar citu valsts nosaukumu. Tas viņam neesot
izdevies. Neapšaubāmi, sentimentālā paškritika var patikt tikai tiem, kuri
nezina par viņa patieso nodomu sagraut PSRS.
Aleksandrs
Jakovļevs memuāros ir nepārprotami atklājis, kas patiesībā bija „perestroika”.
Viņš skaidro, ka uz papīra nekas netika fiksēts. Projekts pastāvēja verbālā
formā un tā autoru smadzenēs. Krievijā nostiprinājies viedoklis, ka projekta
nosaukums bija „Zvezda”.
Patiesība ir
briesmīga. Milzīgo padomju impēriju sagrāva paši tās vadītāji, noorganizējot
speciālu valsts sagraušanas operāciju un tās realizācijā ļoti viltīgi iemānot
radošo inteliģenci, ierindas partijas biedrus, armiju, speciālos dienestus.
„Perestroikas”
arhitekti rīkojās ļoti liekulīgi. Viņi paši vēlējās palikt svēti, un tāpēc visi
nelietīgie darbi tika veikti ar citu rokām un šausmīgas demagoģijas aizsegā:
„inteliģence vēlās”, „tauta vēlās”, „nacionālās republikas pieprasa”,
„sabiedrības interesēs”, „pasaules sabiedrība mūs nesapratīs un nosodīs” u.tml.
Valsts sagraušanas procesam bija tā jāizskatās, it kā tas notiek saskaņā ar
neatvairāmu valsts iekšējā sociālā spēka objektīvi pamatotu pieprasījumu.
Partija, lūk, nedrīkstot noraidīt šo pieprasījumu un tāpēc tas ir jāizpilda.
„Perestroika”
faktiski apmuļķoja visu cilvēci. Visa pasaule tolaik noticēja, ka tiek
realizētas progresīvas reformas. To rezultātā būtiski izmainīsies PSRS sociāli
politiskā seja. Neviens nedomāja, ka patiesais mērķis ir ļoti triviāls – gūt
iespēju ēst 50 desas šķirnes, baudīt greznu dzīvi Rietumu kurortos un peldēties
glamūra vannā. Bet elites ambiciozākais sapnis bija kopā ar rokfelleriem un
rotšildiem apspriest pasaules pārvaldīšanas jautājumus. No tā nekas nesanāca,
jo Rietumi atsacījās kopā ar Krievijas eliti apspriest globālā biznesa
projektus. Rietumi to skaidri un nepārprotami Krievijas elitei lika saprast
2005.gada rudenī. Krievijai ir slēgts ceļš uz Eiropu, NATO, pasaules
pārvaldīšanu.
Mūsu zemes otrs
svēts mīts ir par neatkarības izcīnīšanu „perestroikas” gados. Proti, mīts par
to, ka LTF vadībā tika izcīnīta neatkarība un atjaunota suverenā valsts.
Šis mīts ir ne
tikai pilnīgi nepatiess, bet arī morāli ļoti nepatīkams. To visiem spēkiem
cenšās saglabāt cilvēki, kuriem tas ir ļoti izdevīgi. Viņi ir gatavi uz jebkuru
noziegumu un svaigiem meliem, lai saglabātu mītu par savu varonīgo ieguldījumu
valsts atjaunošanā. Viņi ir gatavi darīt visu, lai nebūtu jāatdot nepelnīti
saņemtie ordeņi un citas regālijas. Viņiem arī pēc 25 gadiem nav kauns tēlot
varoņus, kad visa pasaule jau ir sapratusi „perestroikas” unikāli noziedzīgo un
afēristisko būtību, kā arī zina par mūsu suverenitātes fikciju. Tautas
padibenes pēc 25 gadiem drīkst vienīgi svinēt savu jubileju veiksmīgajai
nacionālo bagātību izzagšanai un izpārdošanai, tautas novešanai līdz pilnīgai
nabadzībai, tautas gara likvidēšanai un vispārējā sociālā truluma radīšanai,
sabiedrībai nespējot pretoties noziegumiem pret tautu. Atmodas vietā ir
letarģiska pasivitāte, tautas prāta aptumšojums un tautas gara apsīkums.
Šis mīts ir
morāli ļoti nepatīkams tāpēc, ka ievadīja tautas kolosālo pagrimumu. Patiesībā
sākās nevis atmoda, bet riebīga degradācija cilvēku dzīves visos aspektos. Šo
degradāciju izraisīja LTF vadības hipernoziedzīgā rīcība, rūpējoties tikai par
savām ambīcijām, materiālo labklājību un pilnīgi ignorējot tautas intereses. Tā
bija deģenerātu darbība, kas ir pelnījusi tautas vislielāko nosodījumu un
kriminālo atbildību par nodevību pret tautu. Pirms 25 gadiem dibinātās LTF
kompartijas un specdienestu atlasītā spice patiesībā ir vainīga katastrofā, kas
sākās demogrāfijā, sociālajā nevienlīdzībā, tautas aizceļošanā, zinātnē,
ekonomikā, mākslā, izglītībā, paaudžu attiecībās, etnisko grupu attiecībās, valsts
suverenitātes zaudēšanā, starptautiskās reputācijas zudumā, pataisot latviešus
par kukuļņēmēju un zagļu tautu, bet Latviju par visatpalikušāko zemi Eiropā.
Šī mīta kontekstā
patiesība ir tikai tas, ka PSRS elite (īstenībā tikai viena niecīga daļa)
patiešām gribēja atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” – nacionālajām
republikām. Taču Gorbačovs ar biedriem baidījās atklāti dot neatkarību
nacionālajām republikām; t.i., atklāti atbrīvoties no „nomalēm” un „liekēžiem”.
Viņu pozīcija PSRS elitē un sabiedrībā nebija tik varena, lai atklāti realizētu
minēto projektu. Tāpēc tika imitēta nacionālās atbrīvošanās kustība,
kompromitējot šīs kustības potenciālos apspiedējus – padomju armiju ar tankiem
un VDK.
Mūsu pusē
visšausmīgākā un visasiņainākā kompromitēšanas akcija notika Viļņā 1991.gadā
12. janvāra vakarā. Lai kompromitētu padomju armiju un VDK, pie TV ēkas tika
speciāli saaicināti cilvēki, lai šautu uz viņiem. Saprotams, pasaulei tika
stāstīts, ka šāvēji bija padomju armijas karavīri un čekisti. Aizvadītajos
gados nelietīgās akcijas organizētāji (piem., Butkjevičus – viens no
galvenajiem organizātoriem) ir izpļāpājušies, ka cilvēkus apzināti nošāva pašu
lietuviešu snaiperi no apkārtējo māju jumtiem, bet nevis padomju karavīri.
Butkjevičus pat lepojās, jo, lūk, upuri nebija veltīgi. Visa pasaule uzzināja
par padomju armijas un VDK asiņaino izrēķināšanos ar brīvības cīnītājiem (gāja
bojā 13 cilvēki). 2010.gadā grāmatu izdeva lietuviešu valstsvīrs Romualds
Ozols. Arī viņš stāsta patiesību. Lietuvieši zināja, ka uz amerikāņiem un
citiem Rietumu iedzīvotājiem iedarbojās tikai viens arguments – nevainīgu
cilvēku nogalināšana, ko parāda televīzijā. Tāpēc tika sapulcēti iedzīvotāji,
lai viņi stātos pretī padomju armijas tankiem un to visu filmētu Rietumu žurnālisti.
Latvijas
(Baltijas) liktenis, visticamākais, tika izlemts tādā pašā formā, kādā savā
laikā to izlēma Molotovs un Ribentrops savas valdības uzdevumā. Acīmredzot bija
ģeopolitiskās ietekmes sfēru jauns sadalījums starp PSRS (Krieviju) un ASV. Mūsu
jaunāko laiku vēsturē bija divi Molotova-Ribentropa pakti.
Par to pagaidām
nav daudz zināms. Zināms ir vienīgi tas, kas ir reālis noticis. Respektīvi, mēs
nonācām amerikāņu ģeopolitiskajā apsaimniekošanā. Maskavas vietā stājās
Vašingtona, uz kuru
tūlīt lidoja mūsu barveži pēc vērtīgām pavēlēm. Gorbačovs
mūs atdeva amerikāņiem. Varbūt par naudu. Gorbačovs ar biedriem noteikti
zināja, ka mūs var izdevīgi pārdot. Viņiem jau bija patīkama pieredze tautu
tirdzniecībā. 1988.gada jūnijā Ķelnē parakstīja vienošanos par VDR
pievienošanos VFR. Par to PSRS no Rietumiem saņēma dāvanu – 350 miljardus
dolāru. Iespējams, dāvanu saņēma arī par Latviju (Baltiju). 1989.gada maijā
Maskavā ieradās ASV valsts sekretārs Džeims Beikers valsts prezidenta Dž.Buša
uzdevumā. Viņš tikās ar Gorbačovu, Ševardnadzi. Iespējams, toreiz tika
pārrunāti galvenie biznesa jautājumi par PSRS atsevišķu teritoriju likteni.
Nekāda cīņa par
neatkarību nenotika. Mūsu lāčplēši darīja tikai to, ko viņiem Maskava
(Vašingtona) lika darīt. Nekāda vietējā iniciatīva nepastāvēja. Viss tika
stingri izpildīts saskaņā ar pavēli un stingri kontrolēts, lai viss notiktu
attiecīgās pavēles ietvaros. Saprotams, tolaik uzplaiksnīja milzīga sabiedrības
pašiniciatīva, vēloties pasteidzināt „atbrīvošanās cīņu”. LTF līderi
sabiedrības pašiniciatīvu prata meistariski ( ne reti rupji uzkliedzot)
apklusināt vai novirzīt attiecīgo pavēļu gultnē. Sastopoties ar iniciatīvas
slāpēšanu, domājoši cilvēki jau toreiz saprata, ka „atbrīvošanās cīņā” kaut kas
nav kārtībā. Tā drīzāk ir „cīņas” imitēšana. Vietējo notikumu loģika
nesaskanēja ar Maskavas štaba pavēļu loģiku.
„Perestroikas”
process bija viltīgi centrēts. Viss notika pakāpeniski, soli pa solim
kompromitējot partiju, armiju, valsti. Viss notika partijas un tās speciālo
dienestu stingrā vadībā. Ne velti pēcpadomju gados daudzi ģenerāļi skaidroja
reālo situāciju. Ja PSRS vadība gribētu, tad tā varēja jebkuru nacionālās
atbrīvošanās kustību apspiest momentā. Turklāt VDK jau pirmajās dienās spēja
izsekot jebkuras opozīcijas vai pretošanās kustības aizsākumu, izmantojot no
aģentiem saņemto informāciju. Tāpēc grotesks ir fakts, ka pati kompartija un
tās speciālie dienesti ne tikai dzemdēja nacionālās atbrīvošanās kustības, bet
arī auklēja un vajadzīgajā virzienā tās skoloja. Turklāt pieaicinot palīgā
amerikāņu speciālistus. Viļņā pie televīzijas torņa bija amerikāņu instruktori.
To 1991.gada 15.martā apstiprināja ASV vēstnieks Dž.Metloks intervijā
laikrakstam „Рабочая трибуна”. Baltijas ceļa akciju (1989.gada 23.
augustā) izdomāja slavenais Džīns Šarps, kurš arī pašlaik publiski lepojās ar
savu atjautīgo ierosinājumu.
Diemžēl tolaik
grotesko faktu izprata nedaudzi. Vairākums ticēja Gorbačova skaistajiem
vārdiem. Par „perestroikas” patieso mērķi zināja ļoti ļoti niecīgs cilvēku
skaits. Gorbačovs ar biedriem savu projektu turēja milzīgā slepenībā un,
domājams, no nacionālo republiku visaugstākās vadības gandrīz nevienam
neuzticējās.
Reformu
atbalstīšanas avangardam tika mobilizēta radošā inteliģence, kuru dievināja sabiedrība.
PSRS ideoloģija izmantoja mākslu un literatūru kā galveno mehānismu vajadzīgo
sociālistisko normu un vērtību nostiprināšanā sabiedriskajā apziņā. Tāpēc
garīgās inteliģences pārstāvji tika grandiozi „uzpiārēti”, lai viņu idejiski
dziļos darbus un viņus pašus mīlētu tauta. Ne tikai radošā inteliģence, bet
visa valsts inteliģence ar sirdi un dvēseli sevi tūlīt ziedoja PSRS
reformēšanai. Par kaut kādu neatkarību nevarēja būt runas. Runa bija par cīņu
ar novecojošo domāšanu, vecajiem partijas un padomju kadriem – stagnātiem jeb
gerontokrātiju (vecu cilvēku varu).
Tikai tad, kad
„perestroikas” projekta vadītāji atzina par vajadzīgu, no augšas tika dota
komanda aktivizēt nacionālās atbrīvošanās tematiku. Pie mums tas notika
1988.gada septembrī, kad tika saņemts rīkojums „perestroikā” akcentēt
„nacionālo komponentu”. Lai rīkojumu izpildītu, partijas un speciālo dienestu
stingrā virsvadībā un uzraudzībā 1988.gada rudenī tika veidotas tautas frontes.
Tās vadīja speciāli atlasīti cilvēki. Tautas frontes galvenais uzdevums bija
PSRS republikās pārņemt varu, lai ar svaigiem politiskajiem spēkiem turpinātu
reformas. Bija jānogaida, kad pienāks īstais brīdis „izstāties” no PSRS.
Padomju impērijas sagraušana notika rūpīgi izdomātā pēctecībā. Pastāvēja smalka
metodoloģiskā pieeja.
Samērā atklāti
par šo pēctecību raksta Aleksandrs Jakovļevs. Memuāros viņš pēctecību raksturo
lielās līnijās. Vispirms sāka noliegt sociālisma idejiskos pamatus: ar Ļeņinu
kritizēja Staļinu, ar Buharinu kritizēja Ļeņinu, ar demokrātisko sociālismu
kritizēja Ļeņinu un beigās ar kapitālismu kritizēja demokrātisko sociālismu.
Tādas pakāpeniskas kritiskās darbības rezultātā uzvar kapitālisms, un
sabiedriskā doma tiek secīgi pārskaņota par labu kapitālisma neoliberālajai
mācībai. Jakovļevs šo pēctecību dēvē par „sitienu sēriju”.
Nedrīkstēja tūlīt pāriet uz neoliberālisma propagandu. Vajadzēja pakāpeniski
sagatavot sabiedrisko domu neoliberālisma akceptēšanai.
„Sitienu sērijas”
metodoloģija tika pielietota ne tikai padomju tautas ideoloģiskajā
pāraudzināšanā. Uz „sitienu sēriju” balstījās visa „perestroika”, padomju
impēriju pakāpeniski novedot līdz sabrukumam tādā veidā, lai tas izskatītos kā
dabisks iekšējās evolūcijas process, kuru diktēja pati sabiedrība, bet nevis
elite. Visam vajadzēja izskatīties nevainīgi; nevis elite un tās globālās
ambīcijas apzināti noveda valsti līdz sabrukumam, bet pati sabiedrība to
izdarīja. Un tas nekas, ka sabiedrība negribēja sagraut valsti. 1991.gada martā
referendumā 71,37% balsoja par PSRS saglabāšanu. Savukārt 2001.gada decembrī
76% Krievijas iedzīvotāji nožēloja PSRS likvidēšanu.
Attiecinot
„sitienu sēriju” uz mums, arī veidojās pretrunīga aina. Iznāk tā, it kā pati
tauta ir visu radījusi un tās līderi nav vainīgi. Pie mums var jocīgi secināt,
ka tauta, kura faktiski sapņoja par patiesu brīvību un īstu valstisko
neatkarību, ir pati brīvprātīgi izvēlējusies šodienas verdzību, koloniālo
atkarību, Eiropas atkritumu bedres reputāciju. Arī pie mums var secināt, ka
pati tauta, bet nevis LTF līderi, brīvību nomainīja ar „prihvatizāciju” un
„eiropeizāciju”. Var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, visu noveda
līdz tam ārprātam, kad godīgam un strādīgam cilvēkam nav vietas šajā zemē –
zagļu un blēžu paradīzē. Var secināt, ka pati tauta ir vainīga lielākajos
antikomunistiskās revolūcijas grēkos – privatizācijā un nonākšanā ASV kalpībā.
„Perestroika” ir
prātam neaptverama mahinācija. Tāpēc nav jābrīnās, ka LTF spices kāda daļa
joprojām neko nav sapratusi un dzīvo vēsturisko mītu gaisotnē. Tāpēc nav
jābrīnās, ka valdošajai kliķei tik viegli izdodās saglabāt mītus. Lai tiktu
vaļā no mītu ietekmes un uzzinātu patiesību, nepieciešams pamatīgi
iedziļināties speciālajā literatūrā, lasīt notikumu aculiecinieku memuārus,
intelektuāļu analītiskos darbus utt. Ļoti daudziem mūsu iedzīvotājiem tas nav
iespējams, jo jādomā par iztikas līdzekļu sagādāšanu, bērnu apģērbšanu un
paēdināšanu, darba atrašanu, rēķinu apmaksāšanu, kredītu atdošanu.
2012.gada 3.maijā
„Dienas Rītā” viesojās Godmaņa kungs. Viņu uz interviju sakarā ar neatkarības
deklarācijas pasludināšanu 1990.gada 4.maijā bija uzaicinājis Panteļējeva kungs
(žurnālista lomā). Viņš redakcijas viesim gudri jautāja: „Ar kādiem
sentimentiem atceraties 4.maiju?”. Godmaņa kungs, kā jau izcili prātīgs
valstsvīrs, savilka pieri intelektuālās mokās un ieturēja aizdomīgi garu pauzi.
Pēc kāda brīža Smoktunovska līmeņa skatuviskās pauzes lielmeistars ģeniāli
atbildēja: „Tikai pozitīvi!” un tūlīt fiksi jo fiksi filosofiski dziļdomīgi
atgādināja par cilvēka nespēju pilnā mērā visu atcerēties. Tāpēc arī viņam esot
grūti visu atcerēties.
Faktiski abu
kungu sarunas videoierakstu bija kauns skatīties un klausīties. Tiecoties
pārvarēt neveiklības sajūtu par mūsu slavenajiem „politiķiem”, centos sevi
mierināt ar domu, ka viņi abi tēlo pilnīgus muļķus un tāpēc apliecina kolosāli
aprobežotu izpratni gan par pagātni, gan notikumiem mūsdienu pasaulē. Abi kungi
joprojām lieliski tēlo lomu, kuru viņiem savā laikā uzticēja „perestroikas”
specprojekta arhitekti. Kolosāli aprobežoto izpratni savādāk iztulkot būtu
grēks. Ja tomēr iztulkojam savādāk, tad mums nākas godīgi atzīt, ka sēžam
„politiķu” urīna pamatīgā peļķē. Ar tik aprobežotiem politiskajiem kadriem
tauta veselīgajā peļķē var plunčāties līdz pasaules galam.