pirmdiena, 2018. gada 6. augusts

Priekšlikumi tautas vārdnīcai


Aizvadītajos gados (2004-2018.g.6.VIII) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu saucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps, 96) humānā mietpilsonība, 97) sankcionēta zagšana, 98) futuroloģiskā apātija, 99) intelektuālā epidēmija, 100) ideoloģiskā verdzība, 101) kulturoloģiskā filosofija, 102) varas inteliences intelektuālā katastrofa, 103) lingvistiskā izvirtība, 104) postcilvēce, 105) neidentificējamu pretrunu kumulācija, 106) politikas heteronomija, 107) morāles diktatūra, 108) brīvība bez sirdsapziņas, 109) akadēmiskais kapitālisms, 110) izglītības sadisms, 111) ideoloģijas diktatūra, 112) patiesības korumpētība, 113) analītiskā simfonija, 114) optimisma demagoģija, 115) kultūras demence, 116) noziedzības mecenāti, 117) etnofobiskā ideoloģija.


piektdiena, 2018. gada 6. jūlijs

Multikulturālisma būtība


MULTIKULTURĀLISMA BŪTĪBA

Informācija saprātīgajiem ...

Liekas, ir pienācis laiks sniegt zināmu paskaidrojumu. 2010.-2011.g., kad īpaši dedzīgi tika vajāts multikulturālisms, konstruktīvi paskaidrojumi varēja izskatīties kā aizstāvēšanās un taisnošanās, kas vienmēr ir infantīlisma izpausme. Multikulturālismam ar infantīlismu nevar būt nekā kopēja. Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids - atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam. Cilvēkam piemīt adekvāta garīgā struktūra. Multikulturālisms kā mentālā parādība arī ir adekvāta izpausme noteiktam cilvēciskajam tipam un noteiktai dzīves realitātei – polietniskai un multikulturālai sabiedrībai. Indivīdu kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu mentālo paradigmu/domāšanas veidu, jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai pretotos un nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Tātad - lai novērstu praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – lai novērstu šizofrēniju etnopolitikā. Šodienas etnopolitiķi vēl nespēj aptvert, ka līdzāssadzīvošanas paradigmu vajadzēs institucionalizēt, jo nav un nebūs citas izejas. Cilvēku garīgi morālā mobilizācija vēsturiski ir nepārtraukti mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien tolerantāku attieksmi pret svešajiem, citiem, otru cilvēku. Morālā mobilizācija no pašaudzināšanas un pašdisciplīnas viedokļa ir bijusi ļoti liela. Cilvēki savā laikā nepazina ne to, ko mēs tagad saucam par darba ētiku un bioētiku, ne to, ko šodien modīgi dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību. Arī vārds „multikulturālisms” ir ļoti jauns vārds. Rietumu civilizācijā īpaši kopš Reformācijas laikmeta reliģiskajā ideoloģijā sāka apzināti un speciāli „strādāt” ar indivīdu. Reformācijas laikmetā sākās baznīcas pedagoģiskā kampaņa, kas nevarēja neietekmēt morāli tikumisko līmeni cilvēku komunikācijā. Reformācijas laikmetā radušās un nostiprinātās baznīcas humanitāri antropoloģiskās ambīcijas saglabājās arī mūsdienās. Multikulturālisms ir transdisciplināra koncepcija, kas kļuva iespējama tikai noteiktā sociālajā un antropoloģiskajā kontekstā, kad zinātnē ir jau radīts samērā plašs starp Multikulturālisms vispirms un galvenokārt ir jauns domāšanas veids, sociālā un kulturoloģiskā konteksta jauna izpratne. Multikulturālisms ir jaunās realitātes izpratne, kad kultūras videi ir trīs plūsmas: 1) etnopartikulārā, 2) nacionālā un 3) globālā. Multikulturālismā atspoguļojās sabiedrības/cilvēces pašsaglabāšanās instinkts, respektīvi, vēlēšanās izdzīvot izteikti polietniskos apstākļos, kad katrs etnoss fanātiski tiecas nosargāt savu identitāti un tas apgrūtina etnisko līdzāspastāvēšanu, bremzē solidaritātes principa realizāciju etniski iekšējās un starpetniskajās attiecībās. Mūsdienās vairs nav iespējami senie paņēmieni vērsties pret ļaunajiem un sliktajiem. Agrāk iznīcināja sliktos. Varēja izpildīt nāves sodu zagļa sievai un bērniem. Skitiem bija tradīcija nogalināt slikta cilvēka vīrieša dzimuma visus bērnus. Multikulturālisms ir transetniska identitāte un arī transetniskās identitātes ideoloģija. Līdz multikulturālisma izpratnei ir „jāizaug” tāpat kā līdz pilsoniskās sabiedrības izpratnei. Tas ir intelektuāls process, kura laikā tiek sasniegts noteikts mentāls rezultāts. Savā laikā multikulturālisms ieguva jaunu spēku pēc tam, kad elite saprata kultūras identitātes saglabāšanas svētīgumu. Labāk ir saglabāt kultūras identitāti nekā visus asimilēt „pārkausēšanas katlā”. Pēc tam Rietumos elite saprata etniskās daudzveidības un kultūru plurālisma ekonomisko labumu – veicina konkurenci, inovācijas, kreativitāti. Multikulturāla vide ir lieliska augsne minētajām parādībām, un multikulturāla vide tādējādi ir liela bagātība. XXI gadsimta sākumā Rietumeiropā izgāzās nevis multikulturālisma koncepcija, bet gan atsevišķu valstu etnopolitika. Rietumeiropas postmodernistiskā elite nemīl stingras etniskās un reliģiskās identitātes saglabāšanos savas valsts iedzīvotāju slānī, kas tiek saukts lakoniski – migranti. Rietumeiropas postmodernistiskās elites smadzenes ir aptumšojušas politkorekti lietotās Apgaismības un postmodernisma abstrakcijas – demokrātija, cilvēka tiesības, brīvais tirgus, liberālā demokrātija. Izgāšanās atgādina par „balto” cilvēku pasionaritātes izsīkšanu un norietu. „Baltie” cilvēki vairs nav spējīgi konstruktīvi iekārtot savu dzīvi, un viņi paši sevi ir iedzinuši strupceļā – Rietumu sociokulturālajā pašnāvībā. Multikulturālisms pie tā nav vainīgs. Uz multikulturālismu jau tagad var attiecināt V.I. Ļeņina aforismu: jebkuras darbības morālo vērtību nosaka ieguldījums vēsturē. Multikulturālisms ir sabiedriskās apziņas jauna stadija, kas izpaužās visās sabiedriskās apziņas formās: filosofijā, zinātnē, morālē, reliģijā, mākslā, tiesiskajā apziņā, politiskajā apziņā. Multikulturālisms kā sabiedriskās apziņas jauna stadija organiski sasaucas ar sava laikmeta citām jaunām izpausmēm. Piemēram, globalizāciju kā sabiedriskās apziņas jaunu stadiju. Sabiedriskās apziņas stadija vienmēr ir vienota ar vēsturisko procesu – sabiedrības esamības realitāti. Tas attiecas arī uz tādām agrākajām sabiedriskās apziņas stadijām kā internacionālisms un sociālistiskais internacionālisms. Internacionālisms ir starptautiska strādnieku šķiras solidaritāte, atzīstot katra līdztiesību un patstāvību. Internacionālisms izpaužās politikā, ideoloģijā, psiholoģijā. Sociālistiskais internacionālisms ir jauna tipa draudzības, līdztiesības, sadarbības apliecinājums starp tautām un nācijām. Sociālistiskais internacionālisms balstās uz patriotismu un ir naidīgs pret nacionālismu un kosmopolītismu. Sociālistiskajā internacionālismā liela loma ir audzināšanas darbam. Noteikti ir jāņem vērā, ka sabiedriskā apziņa ir vēsturiskā procesa garīgā sfēra sociumā. Sabiedriskajai apziņai ir tiko minētās formas, kā arī funkcionēšanas/realizācijas līmeņi: teorētiskais, psiholoģiskais, ideoloģiskais, ikdienišķi praktiskais. Multikulturālisma objektīva izpratne ir iespējama tikai tādā gadījumā, kad tiek ņemtas vērā cilvēciskās esamības visas sfēras – viss konteksts. Tāpat ir nepieciešams zināt, kādā ceļā sabiedriskajā apziņā ir radusies jaunā stadija. Savukārt jaunās stadijas izpratne, novērtējums un praktiskais pielietojums nav iespējams bez zināmas sagatavotības un kompetences. Nepieciešams ir tas, ko saucu par „Jaunas kompetences ABC”. Tātad – jaunas kompetences ābeci. Multikulturālisma pamatā ir kultūras jēdziens un attieksme pret kultūru, tāpēc jaunās kompetences ABC centrā ir kultūra. Atliek piebilst, ka multikulturālismu nevar imitēt. Ar multikulturalismu nevar koķetēt un manipulēt. Multikulturālisms ir īsta un patiesa tendence, ar kuru nevar mānīties un liekuļot tāpat kā nevar mānīties un liekoļot ar jebkuru īstu un patiesu fenomenu. Tie, kuri neizprot multikulturālisma būtību un vēsturisko ģenēzi cilvēces morāli intelektuālajā attīstībā, priecājās par tā norietu visā pasaulē. 2010.-2011.gada notikumi Lielbritānijā, Francijā, Austrālijā, Norvēģijā, Dānijā patiešām var liecināt par radikālām izmaiņām attiecībā pret tā tipa multikulturālisma politiku, ko realizēja Rietumu valstis, faktiski ideoloģiski sludinot vienu, domājot otru, praktiski darot trešo un likumos rakstot ceturto, kas nevarēja neizraisīt to cilvēku neuzticību, kuriem tamlīdzīga šizofrēniska un amorāla politika bija adresēta. Tomēr viena daļa atklāti priecājās, ka „multikulturālisma viltīgā un melīgā maska” ir norauta un šo ideju vairs nevarēs propagandēt mūsdienu pasaulē. Tika melīgi iestāstīts, ka multikulturālisms esot maskēts veids, kā likvidēt kultūru, kuras vietā ir jāveidojās kaut kam citam. Šodien ir arī tādi cilvēki, kuri izsakās par multikulturālisma perspektīvām tikai stingra ideoloģiskā diktāta apstākļos, kas bija raksturīgs totalitārismam PSRS. Daži atcerās O.Špenglera atziņu par visu augsto kultūru „necaurlaidību” – nevēlēšanos uzsūkt citu kultūru materiālu. Tāpat tiek rakstīts, ka Austrumu „jaunie barbari” nav spējīgi piedāvāt dzīvotspējīgus sociālos ideālus un viņu tradicionālisms pakāpeniski izšķīst, jo viņu sociālo ilgu objekts ir tas pats mums labi pazīstamais Rietumu hēdonisms un patērēšanas kults, kas tikai formāli ir pakļauts islama ideokrātijai. Praktiski „jaunie barbari” tiecās pēc Rietumu „labumiem”, un viņi piedalās vispasaules „tenderā” par tiesībām iegūt bojāejošo Rietumu civilizāciju. Globalizācijas totālais karnevāls un tā efektīvās iluminācijas piesaista cilvēku uzmanību. Šajā „tenderā” uzvarēs (proti, izdzīvos kā kultūra/civilizācija) tikai tie, kuriem vēl ir spēcīgs tradicionālisms un kuri bez kompromisa savu tradicionālismu spēs aizstāvēt. Šodienas „jaunie barbari” Rietumeiropā ir bezkompromisa masa. Bet multikulturālisms nav iespējams bez kompromisa. Diemžēl tiek aizmirsts vai neizprasts, ka kompromiss ir nepieciešams ne tikai no „jauno barbaru” puses.

2012.gada 23.augustā

otrdiena, 2018. gada 17. aprīlis

CURRICULUM VITAE (Ar paskaidrojumiem)


CURRICULUM VITAE
(Ar paskaidrojumiem)

ARTURS PRIEDĪTIS
Personīgā informācija
Dzimšanas laiks: 26.08.46.
Dzimšanas vieta: Latvijas PSR, Talsu raj., Laucienas c. „Kalniekos”.
Precējies: sieva Klāra Priedīte, spāņu filol., maģ.

Mājas lapa: www.artursprieditis.lv.
Video kanāls: www.youtube.com (kanāls „ArtursPrieditis”).
Blogi: 1) Stikla kalns. Kulturoloģiskās refleksijas. www.stiklakalns.blogspot.com
2) Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata. http://spengleramantojums.blogspot.com/
3) Latviešu idiotismu kolekcija. http://latviesuidiotismukolekcija.blogspot.com/
4) Civilizācijas norieta enciklopēdija. http://norietaenciklopedija.blogspot.com/
5) Kulturoloģiskā publicistika. http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com/
6) Mozaīka. Sociāli filosofiskas refleksijas. https://mozaikasocfilosrefl.blogspot.com/
7) Arturs Priedītis. Teksti. Intevijas. https://aptekstiintervijas.blogspot.com/
8) Siseņi. Pamfletu cikls. https://sisenipamfletucikls.blogspot.com/



Autoidentifikācija: žurnālists, literatūrzinātnieks, kulturologs, publicists.
Zinātnisko interešu virzieni: 1) kulturoloģija, 2) komunikācijas teorija/starpkulturālā komunikācija/Interneta komunikācija, 3) mūsdienu globālo sociālo procesu analītika, 4) kulturoloģiskā publicistika.

Izglītība: 1970 sept.-1977 jūnijs Latvijas Valsts universitātes Filol.fak.
1982 janv.-1984 nov. LPSR Zinātņu akadēmijas aspirantūra.
1984 nov. - filoloģijas zinātņu kanditāts, LPSR ZA.
          1992 maijs - filoloģijas doktors, Latvijas ZA.

Zinātniskā darba pieredze: 1979 nov.-1987 jūl. LPSR Zinātņu akadēmija:
zinātniskais redaktors izdevniecībā "Zinātne", zinātniskais līdzstrādnieks Valodas un literatūras inst., ZA Prezidija Redakciju un izdevumu padomes zinātniskais sekretārs (atbild par zinātniskās literatūras izdošanu LPSR). Nozīmīgākais: tekstoloģiski metodoloģiskās rekomendācijas Raiņa Akadēmisko (Latvijā pirmo) kopotu rakstu sagatavošanā (sākot ar lugu sējumiem); Raiņa dienasgrāmatu publikācija (24.sēj.) un pirmā disertācija par dienasgrāmatām (grām.1992); J.Tiņanova rakstu krājuma izdošanas noorganizēšana un piedalīšanās "J.Tiņanova lasījumos"(1982-2002, vienīgais latv.zinātnieks).
1987 sept.-1993 janv. docents, Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils Pedagoģiskais institūts.Nozīmīgākais: PSRS (arī Rietumos nebija sastopama attiecīga studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja specialitātes studiju programmu (1988).
1991 sept.-1995 okt. Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks valodas jautājumos. Nozīmīgākais: valstī vienīgā tāda veida štata vieta; nodibina valstī pirmo Valodas inspekciju (1991.g.17.X); valstī pirmie uzsāk latv.val.atestāciju (1992.g.20.II).
1993 apr. 2003 febr. Multinacionālās kultūras centrs, direktors. Nozīmīgākais: skat.tālāk.
2004 maijs – 2005 febr. Biznesa augstskola „Turība”, docents. Nozīmīgākais: skat.tālāk.
2005 febr.2013 marts. Baltijas Starptautiskā akadēmija, as.prof. Nozīmīgākais: skat.tālāk.
2013 marts – „pensionārs”. Nozīmīgākais: skat. tālāk.

Publicēto grāmatu saraksts


1.      Priedītis A. Komentāri, priekšvārds, publikācija grām.: Rainis J. Kop.raksti, 24.sēj. R., 1986
2.      Priedītis A. Tulkojums grām.: Ivanovs V. Pāris un nepāris. Smadzeņu asimetrija un zīmju sistēmu dinamika. R., 1990
3.      Priedītis A. Rainis un simbolisms. Daugavpils, 1992
4.      Priedītis A. Raiņa dienasgrāmatas. Daugavpils, 1992
5.      Priedītis A. Rainis un viņa laikmets. Daugavpils, 1994
6.      Priedītis A. Mans Rainis. Daugavpils, 1996
7.      Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. 1.grāmata. Daugavpils, 1996 (krievu val.)
8.      Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Daugavpils, 2000
9.      (Bez autora) 50 teksti eksāmeniem un atestācijai latviešu valodā. Daugavpils, 2000, atk.izd.2001
10.   Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture. Daugavpils, 2003
11.   Priedītis A. Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas. Rīga, 2004; www.artursprieditis.lv
12.   Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture vidusskolai. Rīga, 2006; www.artursprieditis.lv

13. Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un

                     teorija. Rīga, 2006

                  14. Priedītis A. Masu komunikācijas teorijas. Lekciju kursa konspekts. 
                          R., 2006; www.artursprieditis.lv
15.   Priedītis A. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru. R., 2007;
      www.artursprieditis.lv  
16.   Priedītis A. Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideologija.
                         Lekciju kurss. R., 2007; www.artursprieditis.lv  
17.   Priedītis A. Komunikācijas planēta. Apceres par komunikācijas
                         teoriju. R., 2008; www.artursprieditis.lv  
18.   Priedītis A. Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par  
     postindustriālā laikmeta kultūru. R., 2010;
19.   Priedītis A.Sarkanā Dundaga. R., 2010; www.artursprieditis.lv
20.   Priedītis A. Etīdes par multikulturālismu. 1.daļa. R., 2012; www.artursprieditis.lv
21.   Priedītis A. Pūces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām. R., 2012; www.arturspriedītis.lv
22.   Priedītis A. Laikmeta gravitācija. Esejas un intervijas. R., 2013; www.artursprieditis.lv *
*Internetā grāmatas ir izvietotas arī citos saitos. Piem., „gramataselektroniski”.
23. Priedītis A. Tagadnes baltā agonija: Latvija 2013. R., 2013; www.artursprieditis.lv
24. Priedītis A. Etīdes par kultūras monarhiju. Populārzinātniskā publicistika. R., 2015; www.artursprieditis.lv
25. Priedītis A. Tagadnes melnā agonija: Latvija 2014-2015. R., 2015; www.arturspriedītis.lv
26. Priedītis A. Etīdes par multikulturālismu. 2.daļa. R., 2015; www.artursprieditis.lv
27. Priedītis A. Tagadnes seja. Esejas un refleksijas. 2015 VI-2016XII. R., 2017; www.artursprieditis.lv
28. Priedītis A. Regresa progresa gads. Esejas un pamfleti. R., 2018; www.artursprieditis.lv
29. Priedītis A. Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata. R., 2018; www.artursprieditis.lv


Nozīmīgākais no 1993.g.

1993-2003   Multinacionālās kultūras centrs (MKC), direktors;
privāta zinātniskā iestāde, dibināta 1993.g. 1 .aprīlī Daugavpilī;
juridiskais statuss: A.Priedīša individuālais uzņēmums;
darbību finansiāli nodrošina īpašnieka ģimenes personīgie naudas
līdzekļi (1993.-2003.g. izlietoti vismaz 100 000.- Ls: grāmatu un
"Kultūra un Vārds" izdošana, zinātniskie pasākumi, komandējumi, algas,
telpu noma, orgtehnika, inventārs utt).
Nozīmīgākais: pirmā un vienīgā zinātniskā iestāde Austrumeiropā, kas nodarbojas ar multikulturālismu; pirmā grāmata Austrumeiropā par multikulturālismu (1996); pirmā grāmata par Daugavpils vēsturi(1998); saraksta pirmo grāmatu par Latvijas kultūras vēsturi (2000); divu valsts vidusskolu darbība saskaņā ar interkulturālās izglītības koncepciju; darbība Starptautiskajā interkulturālās izglītības asociācijā (no 1994); Valsts prezidenta G.Ulmaņa vizīte MKC 1997.g. 15.VII; Ētikas un kristīgās tikumības padomes vadīšana (no 2000); sagatavo grāmatu „Mans Rainis” (1996; dēvē: „gudrākā grāmata par Raini”) un grāmatu „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture” (2003; būtiski ietekmē mācību priekšmeta „Kulturoloģija”izveidi valsts vidējā izglītībā).

2004-2005  Biznesa augstskola „Turība”; nozīmīgākais: sagatavo Baltijas valstīs pirmo maģistrantūras programmu sabiedriskajās attiecībās; raksta grāmatu „Kultūru dialogs”.

2005-2013 Baltijas Starptautiskā akadēmija; nozīmīgākais:

1)grāmatas:

1. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija (2006); pirmā grāmata ne tikai latviešu valodā par jauno sociāli metodoloģisko konceptu „kultūru dialogs”;
2. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru (2007); oriģināla koncepcija par kultūras determinismu; ne tikai latviešu valodā speciālajā literatūrā ļoti reti sastopama politkorektuma un multikulturālisma analīze; pirmais analītiskais darbs par „Latvijas pārdošanu”(teritoriālo mārketingu);
3. Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideoloģija. Lekciju kurss (2007); ne tikai latviešu valodā oriģināla pieeja Eiropas problēmām;
4. Komunikācijas planēta. Apceres par komunikācijas teoriju (2008); ne tikai latviešu valodā oriģināla jauno mediju, komunikācijas transformāciju analīze, - īpaši par masu komunikācijas izmaiņām;
5. Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru (2011); viena no autora visnozīmīgākajām grāmatām; vairākas oriģinālas koncepcijas: 1)par iracionālo kapitālismu, 2)par masu fenomenu segmentāciju, 3)krīzes neekonomiskajiem komponentiem, 4)rases teorijas aktualitāti, 5)„ceha teoriju” ekonomikā, 6)subkulturāciju; kultūras determinisma koncepcijas argumentācijas turpinājums; ne tikai latviešu valodā oriģināla jauno mediju, izglītības, filosofijas identitātes analīze;
6. Pūces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām (2012); ne tikai latviešu valodā oriģināla pieeja mūsdienu planetāri globālo parādību interpretācijā;
7. Etīdes par multikulturālismu (2012);
8. Laikmeta gravitācija. Esejas un intervijas (2013); oriģināla pieeja mūsdienu planetāri globālo sociālo parādību interpretācijā;

2013 marts „pensionārs”; nozīmīgākais:

1. Laikmeta gravitācija (2013);
2. Tagadnes baltā agonija: Latvija 2013 (2013);
3. Etīdes par kultūras monarhiju (2015);
4. Tagadnes melnā agonija (2015);
5. Etīdes par multikulturālismu. 2.daļa (2015);
6. Tagadnes seja (2017) u.c.

Aizvadītajos gados (2004-2017.g.) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu nosaucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps, 96) humānā mietpilsonība, 97) sankcionēta zagšana, 98) futuroloģiskā apātija, 99) intelektuālā epidēmija, 100) ideoloģiskā verdzība, 101) kulturoloģiskā filosofija.

2) intervijas:

Vadāmā haosa poētika jeb kulturoloģiskās paradigmas evolūcija.- Kultūra un Vārds, 2011.g. sept.; oriģināla koncepcija par kulturoloģisko paradigmu; latviešu valodā pirmo reizi plaši par vadāmo haosu;
Augstskola mūsmājās.- Kultūra un Vārds, 2012.g.augusts; (augstākās izglītības kritiska analīze);
Augstskola mūsmājās. Otrā sērija.- Kultūra un Vārds, 2012.g.sept.; (turpinājums);

3) studiju programmu projekti: (skat. mājas lapā);

4) sadarbība ar ministriju mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešanā valsts vidējā izglītībā;

5) sadarbība ar Efektīvās politikas fondu un publikācijas russ.ru.(Maskava, Krievijas valsts prezidenta struktūra);

6) Videolekciju cikli (www.youtube.com; kanāls „ArtursPrieditis” u.c.saitos):
1.Mūsdienu kapitālisma antropoloģija (1-9); www.musdienukapitalisms.wordpress.com;
2.Komunikācijas hegemonija (1-25); www.komunikacijashegemonija.wordpress.com;
3.Laikmeta gravitācija (1-10); www.laikmetagravitacija.wordpress.com;
4.Interkulturālā komunikācija (1-10); www.interkulturalakomunikacija.wordpress.com;
5.Augstskolas vibrācijas (1-3); www.youtube.com (kanāls „ArtursPrieditis);


2018.g.17.aprīlī


sestdiena, 2018. gada 24. marts

Kultūras determinisms


Vienpusīgums un redzesloka šaurība – pazīstamas neirotisma iezīmes.
K.G.Jungs
Visi zina, ka kultūras antropoloģija pēta kultūru.
Taču neviens precīzi nezina, kas ir kultūra.
K.Gīrcs
Turpmākās impērijas būs apziņas impērijas.
V.Čerčils

Tagad ir skaidrs, ka kulturoloģija, pateicoties kultūras determinismam, mūsdienās ir vienotas
zinātniskās ideoloģijas mērķis un rezultāts. Ņemot vērā kultūras visaptverošo lomu, tagad valda
vienprātība par kulturoloģijas fundamentāli integrējošo raksturu kultūras zinātniskajā izpratnē un
sabiedrības nākotnes kulturoloģisko stratēģiju prognozēšanā.
Taču šī skaidrība un vienprātība neradās vienā dienā, un, saprotams, balstās uz noteiktu
idejisko virzību. Kultūras determinismam un kulturoloģijas reputācijai ir sava vēsture: savi
attīstības virzieni un etapi, bet, galvenais, savi autori – zinātnieki un viņu intelektuālais
ieguldījums.
Klifords Gīrcs memuāros raksta: „Tev liekas, ka esi drosmīgi devies neizzinātā virzienā, taču,
palūkojoties apkārt, izrādās, ka uz to pašu pusi virzās visdažādākie cilvēki, par kuriem neesi ne
ko dzirdējis”/1/.
Laika ziņā „palūkoties apkārt” nepieciešams vismaz līdz XX gs. sākumam, bet īpaši svarīgi
iedziļināties attiecīgajos procesos pēc II Pasaules kara. Ne velti K.Gīrcs atceras, ka ASV kultūras
universializācija sākās 50 gados.
Savukārt no kultūras jēdziena izpratnes viedokļa svarīgi var izrādīties divi virzieni.
Pirmkārt, kultūras jēdziena satura paplašināšanās, kad kultūras definīcijā sāka ietvert arvien
plašāku un plašāku materiālu, nonākot līdz jaunākajiem visaptverošajiem formulējumiem.
Otrkārt, kultūras autoritātes paplašināšanās, no kultūras viedokļa izskaidrojot un vērtējot dzīves
visdažādākās parādības. Tātad kultūras determinisma izveidošanās.
Vispirms nākas noskaidrot, kā izmainījās attieksme pret kultūru, par kuru „neviens precīzi
nezina”. Nav noslēpums, ka pret kultūru daudzi ne reti mēdz izturēties kā pret kvazistruktūru.
Proti, kā pret kaut ko tādu, kas intuitīvi ir saprotams, bet jēdzieniski nav precīzi noteikts.
Piemēram, tāpat kā pret demokrātiju, totalitārismu, reliģiju, sociālo taisnīgumu. Klifords Gīrcs
ne velti kultūras jēdzienu salīdzina ar matērijas jēdzienu, jo abi ir semantiski izplūduši un
pārlieku nenoteikti.
Domājams, intuīcijas klātbūtne kultūras uztverē vienmēr saglabāsies. Katrā kultūrā ir tādi slāņi,
kas neiemiesojās noteiktā materiālajā sfērā, zinātniskajā, mākslinieciskajā, estētiskajā saturā, bet
ir grūti uztverama substance, kas iemiesojas katrā atsevišķajā sfērā un reizē arī pārklāj visas
sfēras. Zinātnieki tamlīdzīgas, tikai intuitīvi uztveramas substances, sauc par konstruktīvo
principu, kas invariantā veidā piemīt visai kultūrai un katram tās elementam /2/.
Kultūras jēdziena universalizācija un kulturoloģijas reputācijas nostiprināšanās faktiski ietilpst
tajā vēsturiskajā procesā, kuru T.Kūns aprakstīja kā „normālas zinātnes” jeb zinātniskās
paradigmas maiņu, kad laiku pa laikam priekšplānā izvirzās kāda zinātne, kā arī zinātniski
metodoloģiskais komplekss (piem., strukturālā pieeja, semiotiskā pieeja, sistēmiskā pieeja). Par
„normālu zinātni” jeb paradigmu tādā gadījumā tiek uzskatīti zinātniskie sasniegumi, kuri
zināmu laiku visiem dod problēmu fiksācijas un risinājuma modeli /3/.
Izziņas struktūra vēsturiski mainās un principā ir dinamisks fenomens kultūrā. Mainības
iemesli, saprotams, var būt visdažādākie. Piemēram, atkarībā no pasaules uzskata, no vērtību
hierarhijas sabiedrībā. Izziņas struktūra, kura attiecīgajā periodā iekaro vadošo vietu zinātņu
sistēmā, ietekmē pārējās sfēras un tiek uzlūkota kā paraugs.
Tā, piemēram, ilgus gadsimtus līdera pozīcijas ieņēma teoloģija, par kuras piederību zinātnei
diskusijas turpinās joprojām. Taču pati teoloģija sevi reprezentē kā zinātni, jo tiecās iepazīt
dievu, komentēt reliģiskos mītus utt. Atzīstot teoloģisko diskursu par zinātni, tās relatīvajā
pakļautībā nonāca visas pārējās zinātnes, kā arī māksla un filosofija.
Kā zināms, viduslaikos teocentrisma vietā nostiprinājās natūrcentrisms, kas priekšroku deva
mehānikai. Materiālās ražošanas attīstība un pāreja no amatniecības uz mašīnu izmantošanu
manufaktūrās cilvēku domāšanā nostiprināja mehānicismu.
XIX gs. Eiropas zinātnē radās jauns līderis, jo sākās zinātniski tehniskā progresa laikmets. Tajā
par zinātniskās izziņas „karalieni” kļuva fizika, kas pēc relativitātes teorijas un kvantu teorijas
radīšanas veicināja intelektuālo apvērsumu ne tikai daudzās zinātnēs, bet izglītoto cilvēku
domāšanas loģikā un pasaules uzskatā vispār.
Jaunas izmaiņas konstatējamas XX gs. vidū, kad fiziku nomainīja ķīmija, pierādot savu
ambiciozo varenību rūpniecībā, lauksaimniecībā, militārā bruņojuma jomā.
XX gs. otrajā pusē strauji nostiprinājās bioloģija, pakļaujot savām interesēm fiziku un ķīmiju
tādās sintētiskās zinātnēs kā biofizika un bioķīmija. Bioloģijas loma izpaudās cilvēka smadzeņu
funkcionālās asimetrijas pētījumos, ģenētiskā koda atšifrēšanā, gēnu inženierijā, dzīvo
organismu klonēšanā. Bioloģija kalpoja kā metodoloģiskā bāze sistēmu teorijā, kura savukārt
būtiski papildināja filosofijas un daudzu zinātņu metodoloģisko arsenālu.
XX gs. beigās sāka dominēt sociālās zinātnes ar socioloģiju priekšgalā. Socioloģijas reputāciju
veicināja tas, ka tā ir zinātne par cilvēku un sabiedrību kā sociālās attīstības subjektiem.
Mūsdienu pasaulē ekoloģisko, migrācijas, demogrāfisko procesu ietekmē aktuāla kļuva
nepieciešamība zinātniski vadīt sabiedrisko dzīvi. Sociālo zinātņu prioritāte bija saistīta ar
totalitāro režīmu sagraušanu un totalitārisma analīzi, kas bija svarīgi pēc II Pasaules kara un
gadsimta beigās, kad sabruka sociālisma sistēma.
Socioloģijas iespējas intervijā objektīvi raksturo Leonīds Joņins – populārās grāmatas
„Kulturas socioloģija” autors /4/. Uz jautājumu, vai ir iespējama kultūras socioloģijas izaugsme
par patstāvīgu zinātnisko disciplīnu, tika dota noliedzoša atbilde. L.Joņins uzskata, ka kultūras
socioloģija nevar pastāvēt kā atsevišķa teorētiski un empīriski vienota disciplīna. Kultūra tāpat
kā daba ir cilvēka dzīves vide. Daba ir pirmā vide, kultūra – otrā vide. No šī viedokļa kultūra ir
tas pats, kas sabiedrība. Taču praktiski jebkuru socioloģisko kategoriju var apskatīt kā kultūras
analīzes kategoriju. Socioloģiskās analīzes pamatelementi „grupa”, „institūts”, „slānis”,
„sabiedrība” ir kultūras fenomeni. Starp kultūru un sabiedrību pastāv, kā esot teicis kultūras
filosofs F.Tenbruks, „bezšuves savienojums”.
Fizikas, ķīmijas, bioloģijas panākumi sekmēja vēsturē labi pazīstamo dabas un kultūras
konfliktu, ko uz planētas vispamatīgāk pazīst Rietumu civilizācija, bet gandrīz nemaz nepazīst
Austrumu civilizācijas. Rietumu pasaulē dominējošais kultūras un dabas konflikts sekmē
Rietumu-Austrumu konfrontācijas pieaugumu, kas manāmi saasinājās mūsu gadsimta sākumā
/5/.
Jau XX gs. kļuva skaidrs, ka sabiedrības socioloģiskā izpēte ir nepietiekama. Sociālās
zināšanas var sniegt perfektu priekšstatu par sociālo attiecību sistēmu, kurā virzās cilvēka dzīve,
bet maz dod paša cilvēka, vissarežģītākās sistēmas, izpratnē, jo šī vissarežģītākā sistēma
neiekļaujās ne sociālo, ne bioloģisko zināšanu likumībās. Tas tāpēc, ka cilvēka attīstība faktiski
virzās četros līmeņos: daba, cilvēku sabiedrība, pats cilvēks un kultūra.
XX gs. pret kultūru sāka izturēties kā pret sociālo fenomenu, analizējot kultūras avotus,
struktūru, vēsturisko jēgu un izmaiņu likumsakarības. Pret kultūru sāka izturēties kā pret
savdabīgu cilvēces progresa kritēriju. Piemēram, Alberts Šveicers savā slavenajā grāmatā raksta:
„Kultūra ir cilvēka un cilvēces progresa kopojums visās sfērās un virzienos ar nosacījumu, ka šis
progress kalpo indivīda garīgajam pilnveidojumam”/6/.
XX gs. filosofiski socioloģiskā doma tiecās aptvert vienā veselumā visus progresa atzarus, bet
galvenais - kultūrā sāka saskatīt savdabīgu metodoloģiskumu, ar kura palīdzību iespējams
panākt visaptverošu priekšstatu par cilvēka darbību, uzvedību un saskarsmi. Pret kultūru sāka
izturēties kā pret padziļinātas pašapziņas paraugu, kuram piemīt savdabīgs metodoloģiskums –
spēja formulēt izziņas metodes un to lietošanas noteikumus. Turklāt arī pati zinātne ir „kultūras
fenomens, veidojoties noteiktā kultūras kontekstā” /7/.
* * *
Jēdziens „kultūra” ir pārņemts no latīņu valodas. Tie speciālisti, kuri ir veikuši latīņu vārda
cultura” etimoloģiskās izcelsmes analīzi, uzskata, ka sākotnēji minētais vārds apzīmējis vienota
jēdzieniskā kompleksa trīs aspektus.
Pirmkārt, savas dzīvesvietas labiekārtošanu, ar ko galvenokārt domāta zemes apstrādāšana.
Otrkārt, dievu – attiecīgās dzīvesvietas sargu un aizstāvju - pielūgšanu.
Treškārt, dievu rūpes par tiem cilvēkiem, kuri labi izturās pret savu dzīvesvietu un pret saviem
dieviem – sargiem un aizstāvjiem.
Tādējādi latīņu vārdā “cultura” bija iekļauta no vienas puses laicīgā un pasaulīgā koeksistence,
no otras puses - reliģiskā sākotne. Kā zināms, abas garīgās strāvas caurvij visu eiropeisko
kultūru.
Mūsdienās gandrīz visās eiropiešu valodās kultūras apzīmējumā tiek izmantots latīņu izcelsmes
vārds. Piemēram, vācu valodā “Kultur”, spāņu valodā “cultura”, angļu valodā “culture”, itāļu
valodā “coltura”, franču valodā “culture”.
Eiropā XVIII gs. beigās strauji nostiprinājās arī civilizācijas jēdziens. Bija zemes, kurās
sinonīmiski ieviesās abi jēdzieni. Taču bija arī tādas zemes, kurās jau pašā sākumā priekšroka
tika dota vienam jēdzienam un starp abiem jēdzieniem varēja pastāvēt izteikta hieharhiskā
pakārtotība un pat diametrāli pretējs pielietojums. Piemēram, ar kultūras jēdzienu apzīmēja
pozitīvas izpausmes, bet ar civilizācijas jēdzienu raksturoja negatīvas parādības.
Vācijā prioritāti ieguva jēdziens “Kultur”. Savukārt frančiem tuvāks kļuva civilizācijas
jēdziens, pret kuru vācieši vienmēr ir izturējušies vienaldzīgi un pat augstprātīgi. Ne velti XIX
un XX gs. vācu kultūras filosofijā kultūras jēdziens pretstatīts civilizācijas jēdzienam, ar to
apzīmējot kultūras racionāli materiālistisko ievirzi un degradāciju vispār. XX gs.sākumā klasisks
piemērs šajā ziņā kļuva Ostvalda Špenglera slavenais darbs divos sējumos “Rietumzemes
bojāeja”(1918-1922), kas kultūras filosofijā radīja atsevišķu konceptuālo paradigmu civilizāciju
teorijā un daudzus idejiskos sekotājus ne tikai Vācijā. O.Špenglers akcentēja tēzi, ka katras
kultūras bojāeja nozīmē kultūras pāreju civilizācijas stadijā. Katras kultūras liktenis ir civilizācija
kā organiski loģiskas sekas kultūras noslēgumam un galam. Antīkajā sabiedrībā pāreja
civilizācijas stadijā notika IV gs., Eiropas kultūrā – XIX gs.
Sastopams viedoklis, ka Vācijā kultūras jēdzienam vienmēr ir bijusi lielāka izplatība tikai
tāpēc, ka vācieši civilizācijas jēdzienu pārņēma no franču valodas. Vācieši tādējādi demonstrē
savu attieksmi pret franču kultūru, respektīvi, franču civilizāciju, to vīsdegunīgi pretstatot vācu
kultūrai. Franču valodā lieto arī kultūras jēdzienu, kas tomēr atrodas leksiskajā perifērijā.
Turklāt tiek uzskatīts, ka franči kultūras jēdzienu pārņēma no vācu valodas un tāpēc tas nekļuva
populārs.
Zīmīgs ir civilizācijas un kultūras jēdziena liktenis Krievijā. XVIII gs. beigās un XIX gs.
sākumā. Tolaik Krievijas intelektuālajās aprindās bija plaši izplatīta franču valoda un bija
populārs civilizācijas jēdziens. Piemēram, Aleksandrs Puškins lietoja tikai civilizācijas jēdzienu,
un viņa tekstos vārds “kultūra” nav konstatēts. Savukārt XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, kad
franču valodas izplatība krievu inteliģencē bija mazinājusies un bija cieņā vācu filosofija,
priekšroka tika dota kultūras jēdzienam, civilizācijas jēdzienu kritiski pretstatot kultūras
jēdzienam. Tā, piemēram, savā laikā pazīstamais krievu filosofs Vladimirs Erns rakstīja, ka
kultūrai vislielāko ļaunumu nodara civilicācija. Kultūras pamatā ir radošā iniciatīva, un kultūra
vienmēr ir jāizcīna un jārada. Civilizācijas pamatā turpretī ir mehānistiskums un sabiedriskais
racionālisms. Civilizācija ir gatavu risinājumu patērēšana.
Savdabīgi XIX gs. rīkojās krievu slavofīli. Viņi centās nepieļaut civilizācijas jēdziena
nostiprināšanos krievu valodā. Slavofīli civilizācijas jēdziena vietā rekomendēja apgaismības
jēdzienu. Slavofīlu centieni guva panākumus, jo krievu vārdnīcās civilizācijas jēdziens tika
iekļauts daudz vēlāk (XIX gs.beigās) nekā kultūras jēdziens (pirmo reizi vārdnīcās fiksēts
1837.g.), kaut gan praktiski to lietoja daudz agrāk nekā kultūras jēdzienu.
Mūsdienās izdotajās latviešu etimoloģijas vārdnīcās šķirkļi “kultūra” un “civilizācija”
neietilpst. Tie atrodami svešvārdu vārdnīcā, jo ir atvasinājumi no latīņu un franču valodas.
Svešvārdu vārdnīcā “civilizācija” definēta kā 1) augsta sabiedriskās, materiālās un garīgās
kultūras attīstības pakāpe, 2) kādas tautas vai tautu grupas kultūra, kurai bijusi svarīga loma
cilvēces evolūcijā (piemēram, antīkā civilizācija, ķīniešu civilizācija), 3) materiālās un sadzīves
vērtības, kas radītas augstas kultūras apstākļos.
“Kultūra” latviešu svešvārdu vārdnīcā definēta plašāk nekā “civilizācija”. “Kultūra” skaidrota
sekojoši: 1) plašākajā nozīmē viss, ko sabiedrība radījusi fiziskā un garīgā darba rezultātā,
šaurākajā nozīmē cilvēku sociālās uzvedības normu un garīgās dzīves sfēra, 2) vienā vēsturiskā
periodā un teritorijā ietilpstošo arheoloģisko priekšmetu un pieminekļu kopums, 3) kvalitātes un
pilnīguma kritērijs (piemēram, uzvedības, darba, valodas kultūra), 4) lauksaimniecības augu suga
un tās paveidi (piemēram, graudaugu kultūra), 5) bioloģiski cilvēka radītu mikroorganismu, audu
kopums, 6) vēsturiski evolucionējošs cilvēka spēju, lietoto metožu, atziņu kopums /8/.
Latviešu autoru sacerētajos tekstos civilizācijas un kultūras jēdziens sastopams jau XIX gs.
Piemēram, Raiņa publicistikā un filosofiskajās piezīmēs kultūra tiek kritiski pretstatīta
civilizācijai.
Eiropā latīņu vārds “cultura” līdz XX gs. bija sastopams filosofiskajā leksikonā, un jaunajos
laikos tas piedzīvoja kā metaforizāciju, tā metaforiskuma zaudēšanu.
Vispirms kultūras vārdu lietoja kā metaforu, kultūru kā zemes apstrādāšanu un kultivēšanu
attiecinot arī uz garīgajām parādībām. Šajā ziņā populārs piemērs ir angļu filosofa F.Bēkona
kultūras salīdzinājums ar prāta apmēslošanu.
Kultūras jēdziena metaforisks lietojums zināmu vēsturisko periodu bija samērā izplatīta
parādība. Taču pakāpeniski izvērtās metaforizācijai pretējā tendence – metaforu sāka uztvert
tieši, un kultūras jēdziens ieguva to nozīmi, kāda tam ir mūsdienās. Ar kultūras jēdzienu sāka
raksturot noteiktu pilveidošanos un attīstību vispār.
Svarīgi ir akcentēt tos vēsturiskos faktus, kuri liecina par terminoloģijas daudzskaitļošanos,
monistiskās uztveres pāreju plurālistiskajā uztverē. Lieta ir tā, ka ilgu laiku kultūras un
civilizācijas jēdzienus lietoja tikai vienskaitlī.
Vēsturiski pirmais “plurālistiskojās” civilizācijas jēdziens. Franču zinātnieks Lusjēns Fevrs
XX.gs. sākumā noskaidroja, ka daudzskaitlī civilizācijas jēdzienu pirmais lietoja franču
rakstnieks P.S.Ballanšs 1819.gadā. Tomēr vēl zināmu laiku valdīja sava veida kompromiss,
proti, tika atzīta dažādu civilizāciju pastāvēšana, taču pār tām valda viena visas cilvēces
civilizācija. Piemēram, L.Fevrs citē franču vēsturnieka F.P.G.Gizo viedokli, kurš uzskatīja, ka
katrai tautai ir sava civilizācija (t.i., kultūra) un eksistē tādas tautu saimes kā eiropiešu
civilizācija. Tajā pašā laikā Gizo bija pārliecināts arī par universālas visas cilvēces civilizācijas
esamību.
Kultūras jēdziena plurālistisks traktējums pirmo reizi sastopams vācu filosofu J.G.Herdera un
V.Humbolta, kā arī angļu zinātnieka J.G.A.Forstera darbos. Herders raksta par tautu garīgajām
īpatnībām un tādējādi ir spiests atzīt, ka katrai tautai piemīt noteikta kultūra. Humbolts kultūru
pastāvēšanu atvasina no dažādu valodu pastāvēšanas viedokļa. Valoda viņaprāt ir tautas garīgās
enerģijas pamats, un valoda nosaka katras tautas pasaules redzējumu, kuru variācijas ir tik pat
daudz, cik daudz ir tautu. Forsters piedalījās slavenā angļu ceļotāja kapteiņa Dž.Kuka otrajā
ekspedīcijā apkārt pasaulei (1772.-1775.g.). Viņš rakstīja ceļojuma dienasgrāmatu, fiksējot
novērojumus par dažādām ciltīm, tautām un to kultūru.
Uz Eiropas sabiedrību lielu ietekmi atstāja Herdera publikācijas. Herders kultūru definēja kā
cilvēka gara radošo darbību, kas palīdz piemēroties dzīvei dotajā vidē. Viņa pārliecībā kultūras
galvenās sastāvdaļas ir ģimene, reliģija, māksla, zinātne, valoda, valsts. Viņš akcentēja
cilvēciskās iedabas kopību, jo starp mūsu planētas iedzīvotājiem nepastāvot bioloģiskās
atšķirības.
Atziņa par „kultūru daudzskaitliskumu”, bez kā nav iedomājama XX gs. kultūras pašapziņa un
kultūrfilosofiskā doma, pakāpeniski radās un izvērtās tikai XIX gs. visai komplicētu
sociokulturālo izmaiņu rezultātā. XIX gs. un daļēji arī XX gs. zinātniskās izpētes centrā pārsvarā
bija t.s. pirmatnējās un primitīvās kultūras. Eiropas antropologi, etnogrāfi, etnologi galvenokārt
pievērsās Austrālijas, Āfrikas, Amerikas, Āzijas pamatiedzīvotāju eksotiskajai mitoloģijai,
folklorai, etnogrāfijai. Dominēja viedoklis, ka jaunāko laiku kultūras tendences sakņojas
pirmatnējā senatnē un jau XVII gs. otrajā pusē vispāratzīts bija cilvēces vēstures iedalījums 3
stadijās – mežonības, barbarisma un civilizācijas. Lai pilnā mērā izprastu civilizācijas gaitu,
zinātne pievērsās mežonības un barbarisma stadijas analīzei.
Eiropā eksotiskā pētnieciskā objekta izvēli lielā mērā diktēja arī racionāla vēlēšanās
profesionāli pilnīgāk iepazīt savu koloniju iedzīvotāju dzīves veidu, lai koloniālisma metropoles
gūtu vēl lielākas materiālās bagātības un maksimāli izmantotu ražošanas un darbaspēka
potenciālu. Ja koloniālisma laikmeta pirmajā periodā eiropieši neveltīja nekādu uzmanību
iekaroto cilšu kultūras specifikai un paļāvās tikai uz ieroču spēku, tad XIX gs. koloniālās
politikas taktika izmanījās un Eiropas valstu valdības plaši finansēja zinātnieku ekspedīcijas uz
savām kolonijām. XIX gs. kultūras izpētes galvenā organizatoriskā forma kļuva zinātniskā
ekspedīcija. Turpretī pēc II Pasaules kara, kad Eiropas valstis zaudēja kolonijas, interese,
piemēram, par etnoloģijas un antropoloģijas attīstību jūtami samazinājās. Tā tas bija, piemēram,
Nīderlandē, Anglijā, Francijā, kur slēdza zinātniski pētnieciskos institūtus, universitātēs
samazināja docētāju štata vietas, fakultāšu budžetu u.tml.
No kulturoloģijas attīstības viedokļa pēc II Pasaules kara vistālredzīgāk rīkojās ASV, uz
kurieni kara gados bija emigrējuši daudzi labi speciālisti un kur kultūras antropoloģiju uzskatīja
par vienu no vissvarīgākajām humanitārajām zinātnēm un ļoti vēlamu mācību priekšmetu
vispārējā izglītībā. Tādas pozitīvas attieksmes rezultātā ASV kultūras antropoloģijas studentu
skaits palielinājās divas reizes, un universitātēs attiecīgās fakultātes saņēma labu finansējumu.
ASV zinātnieku respektējamais ieguldījums kulturoloģijā tagad ir vispārzināms fakts.
Mežonības un barbarisma vēsturisko stadiju izpētē zināma rezultatīvā robežlīnija tika novilkta
ar angļu etnogrāfa Eduarda Barneta Tailora fundamentālo darbu “Pirmatnējā kultūra”(1871), kas
arī mūsdienās ietilpst kulturoloģiskās literatūras klasikā.
Tailors kultūras un civilizācijas jēdzienu lietoja sinonīmiski. Viņaprāt kultūra jeb civilizācija
sastāv no divām daļām – garīgās kultūras un materiālās kultūras. Primārā esot garīgā kultūra, bez
kuras nevar pastāvēt materiālā kultūra. Kultūras jeb civilizācijas definīcijā Tailors nosauca tos
garīgos kompenentus, no kuriem sastāv kultūras veselums. Tādi komponenti esot zināšanas,
ticējumi, māksla, tikumība, likumi, paražas un citas cilvēku spējas un ieradumi.
XX gs. saglabājās intereses par t.s. pirmatnējām kultūrām un to tipoloģiju. Taču kopumā XX
gs. manāmi pieauga teorētiskās prasības. Gadsimta beigās sāka nostiprināties viedoklis, ka
kulturoloģijai kā patstāvīgai zinātnei kultūru vispār ir jācenšas interpretēt tikai no teorētiskā
viedokļa, balstoties uz citu zinātnisko disciplīnu empīrisko pētījumu rezultātiem.
1959.gadā plašu rakstu “Kultūras jēdziens” publicēja viena no vislielākajām autioritātēm
kulturoloģijā amerikāņu zinātnieks Leslijs Vaits. Viņš centās pārvarēt antropoloģijā un etnoloģijā
izplatīto viedokli, ka materiālie priekšmeti neietilpst kultūrā, jo tajā varot ietilpt tikai garīgās
izpausmes – idejas, garīgas abstrakcijas u.tml. L.Vaits turpretī kultūras būtību saskatīja vienīgi
cilvēkam piemītošajā spējā piešķirt noteiktu simbolisko jēgu ne tikai garīgajām izpausmēm, bet
arī darbībai un priekšmetiem. Kultūrā tāpat ietilpst cilvēka spēja uztvert un izprast simboliskās
izpausmes komunikācijas procesā. L.Vaita ieskatā simboliskā jēga var būt idejām, ticējumiem,
jūtām, attieksmei, uzvedībai, paražām, tiesiskajām normām, mākslas darbiem, valodai, darba
instrumentiem, tehnoloģiskajām iekārtām, ornamentiem, saimniecības priekšmetiem u.c.
Mūsdienās strauji nostiprinās viedoklis, ka kultūrā ietilpst tas viss, kas ir cilvēka radīts un
atrodas starp cilvēku un dabu. Kultūra ir “otrā daba” (J.V.Gēte) – cilvēka radītā daba, bez kuras
nav iespējama sabiedrības pastāvēšana. Tādējādi kultūras saturs patiesībā ir maksimalizēts līdz
galējai robežai, jo kultūrā faktiski ietilpst viss – gan tā dēvētā garīgā, gan materiālā kultūra.
Zinātniskajā literatūrā ir sastopama sekojošā kultūras definīcija: kultūra ir cilvēciskās
darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģisko programmu sistēma, kas nodrošina
sociālās dzīves pastāvēšanu un pilnveidošanos.
Darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģiskās (t.i., virs-, pārbioloģiskās) programmas
izpaužas zināšanu, normu, iemaņu, ideālu, paraugu, ideju, hipotēžu, ticējumu, mērķu, vērtību
jomā un kopumā veido vēsturiski uzkrātu sociālo pieredzi. Kultūra izpaužas sabiedriskās dzīves
visās jomās, un nav tāda sabiedriskās dzīves fenomena, kas nebūtu saistīts ar kultūru.
Kultūru mēdz salīdzināt ar ģenētiskajiem kodiem. Kultūra sabiedrībā ir tas pats, kas ģenētiskie
kodi bioloģiskajos organismos, nodrošinot to funkcionēšanas daudzveidību. Kultūras “ģenētiskie
kodi” ir cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģiskās programmas, kuras
apkopo sociālo pieredzi un nosaka cilvēka katru soli sabiedriskajā dzīvē. Tādējādi faktiski var
teikt, ka cilvēka esamību nosaka ne tikai bioloģiskie, ģenētiskie kodi, bet arī superbioloģiskie
kultūras kodi.
Interesanti ir priekšlikumi par jaunas zinātnes – kultūrģenētikas – nepieciešamību, kura
nodarbotos ar kultūras pārmantošanas likumu un likumsakarību izpēti analoģiski kā tas notiek
bioģenētikā ar cilvēka gēnu izpēti. No iepriekšējām paaudzēm cilvēks manto ne tikai bioloģiskos
gēnus, bet arī kultūras gēnus, par kuru funkcionēšanas nosacījumiem varētu visu izzināt
kultūrģenētika /9/.
Protams, postmodernisma laikmetā raksturīga ir pretējā tendence, pret pagātni neizjūtot
nostalģiju. Rietumu civilizācijas vēsturē tāds stāvoklis izveidojies pirmo reizi, jo agrākajos
laikmetos cilvēki tagadnes kultūras risinājumos vienmēr izmantoja pagātnes mantojumu.
Piemēram, Renesanse „atklāja” antīko mantojumu, baroks centās balstīties uz katolicisma
pagatnes varenību, Apgaismības laikmeta inteliģence jūsmoja par barbarisma morālo
nesamaitātību, romantisma garīgie avoti arī nebija vienoti ar savu laikmetu, modernisms plaši
interpretēja mitoloģisko un folkloristisko mantojumu, bet jūgendstils savu līniju vijīgumu
mācījās no ķīniešu un japāņu senajiem ornamentālajiem motīviem. Vienīgi postmodernisms pret
pagātnes garīgo pieredzi izturās demonstratīvi vienaldzīgi /10/.
Tam ir zināms izskaidrojums.
Pirmkārt, kultūras inovāciju spiediens kāpina interesi par to kultūras mantojumu, kuram ir
patstāvīga un ilglaicīga nozīme.
Otrkārt, inovāciju skaita pieaugums noteiktā laika vienībā sekmē parādību, ko var saukt par
tagadnes samazināšanos. Tas nozīmē, ka samazinās laiks līdz pagātnes materiālam, kurš mums
liekas aktuāls, un pagātnes materiāls ātri izzūd. Tātad ātri izzūd tas materiāls, kuru mēs
iekļaujam tagadnē. Faktiski samazinās arī laiks līdz nākotnei, – līdz tam laikam, kurā nenovecos
šodienas inovācijas. Mēs lieliski apzināmies, ka tagadnes inovācijas ātri zaudēs aktualitāti un
tāpēc mēs neko nevaram plānot savā dzīvē vairāk vai mazāk ilgākam laikam. Varam plānot tikai
pašu tuvāko nākotni.
Tagadnes laika samazināšanās tātad ir tā materiāla samazināšanās, uz kuru mēs varam
paļauties kā uz stabilu mūsu dzīves saturu. Rezultātā mūsu dzīves saturs kļūst nestabils. Darba
rīku pilnveidošanas (inovāciju) laiks akmens laikmetā ilga gadu tūkstošiem. Iespējams, cilvēki
nemaz neapzinājās inovāciju būtību un klātbūtni savā dzīvē. Inovācijas aspekts neietilpa viņu
apziņā. Pretēja aina ir industralizācijas laikmetā, kad cilvēki priecājās par tādām inovācijām,
kuras paātrināja ražošanas tempu. Šodienas postindustriālajā sabiedrībā inovācijas ne reti ir
ieguvušas pašmērķīgu raksturu. Tā, piemēram, augstās modes nami gadā tagad prezentē divas un
vairākas kolekcijas. Modes sezona ir kļuvusi īsāka, un tagadne pat vienu gadu neaptver. Bija
laiks, kad tagadnes kultūrā ietilpa viela, kuru no tagadnes škīra daudzi gadsimti. Tā tas bija,
piemēram, Renesanses laikmetā, tagadnē organiski iekļaujot antīkās kultūras materiālu.
Sastopams atzinums, ka pagātni vairs nav iespējams uztvert hronoloģiskā secībā. Inovāciju
vēsturiskais materiāls ir tik liels, ka tikai speciālisti var to interpretēt hronoloģiskajā secībā.
Masu apziņai tas nav pa spēkam, un tāpēc pagātnes mantojuma atlasē dominē eklektiskuma
princips, akcentējot nejauši izvēlētos pagātnes reliktus. Rezultātā postmodernismā eklektika kļūst
par galveno uztveres un uzvedības principu /11/.
Kultūras izpratnes, kultūras jēdziena vēsturiskajā attīstībā līdz šim vienmēr ir bijusi zināma
iekšējā loģika. Doma virzījās no konkrēti empīriskā materiāla apguves uz abstrakti visaptverošu
garīgo konstrukciju. Vispirms kultūrā iekļāva cilvēka paveikto; bija laiks, kad, runājot par
kultūru, lietoja metaforiski tēlainus apzīmējumus un fiksēja kultūras atsevišķas iezīmes,
funkcijas, izpausmes. Tagad kultūras jēdzienā priekšplānā ir cilvēka aktivitāte (darbība,
uzvedība, saskarsme), pateicoties kurai rodas pāri dabai stāvoša cilvēciskās esamības sfēra –
mākslīga, abstrakti visaptveroša, pretstatā dabiskajam un dabai. Cilvēka dzīve tādējādi virzās
divās sfērās – dabas un kultūras.
Tagad, liekas, vienīgi latvieši nezina, ka jēdzienu „kulturoloģija” pirmais lietoja Rīgā
dzimušais Nobela prēmijas laureāts ķīmijā Vilhelms Ostvalds. Viņa iniciatīvu kultūras koncepta
aktualizācijā un kulturoloģijas izveidē ir noskaidrojis un savās publikācijās aprakstījis Leslijs
Vaits, kuru tradicionāli Rietumos uzskata par kulturoloģijas pamatlicēju /12/.
Rietumos līdz šim kulturoloģijai nav izdevies ieņemt stabilu vietu zinātnes nomenklatūrā,
salīdzinot ar kultūras antropoloģiju un sociālo antropoloģiju, kuras kā patstāvīgas disciplīnas
joprojām saglabājās akadēmiskajā darbībā un zinātnes klasifikācijā.
Saprotams, tam ir objektīvs pamats. Rietumos antropoloģija nodarbojās ar cilvēka un
sabiedrības salīdzinošo analīzi. Sociālā antropoloģija izmanto socioloģijas metodiskās
konstrukcijas. Kultūras antropoloģija izmanto vēstures un psiholoģijas zinātniski metodisko
pieeju. Gan sociālajā, gan kultūras antropoloģijā dominē empīriski un faktoloģiski aprakstošā
pieeja, kas izziņas procesā vienmēr sevi attaisnos un būs nepieciešamība.
L.Vaita grāmata „Zinātne par kultūru” (1949), kā arī 1958.gadā publicētais raksts
„Kulturoloģija” (žurnālā „Science”, 128.nr.) atstāja dziļu ietekmi uz Rietumu intelektuālās
sabiedrības priekšstatiem par kultūru. Viņš kultūras pētniecībai speciāli ieteica zinātnisko nozari
Culturology, kuru viņš iekļāva antropoloģijas sastāvā.
L.Vaits lietoja radikālu izteikumu „kulturoloģiskā revolūcija”. Lieta tā, ka kulturoloģija
savādāk izskaidro cilvēka un kultūras sakarības. Pirms „kulturoloģiskās revolūcijas” valdīja
naturālistiskais cilvēka uzvedības izskaidrojums bioloģijā, psiholoģijā, socioloģijā. Minētajās
zinātnēs cilvēka uzvedību izskaidroja, ņemot vērā viņa fizisko tipu, domāšanas īpatnības,
sociālās mijietekmes. Cilvēks bija iemesls, kultūra – sekas. Turpretī kulturoloģija atzīst, ka
cilvēki attiecīgi uzvedās tāpēc, ka ir audzināti saskaņā ar noteiktām kultūras tradīcijām. Tautas
uzvedība ir jāizskaidro nevis atkarībā no tās fiziskā tipa, ģenētiskā koda, idejām, velmēm, bet
gan atkarībā no kultūras tradīcijām. Tautas uzvedība ir attiecīgās tautas kultūras funkcija. Pie tam
kultūra pati sevi nosaka, jo kultūra ir pašregulējoša sistēma un patstāvīgs process, kura laikā
kultūras īpašības savstarpējās mijiedarbības rezultātā veido jaunas kombinācijas, savienojumus
u.tml.
L.Vaits apcerē „Kulturoloģija” raksta par antropocentrisko pieeju. Antropoloģija ir opozīcijā
kulturoloģijai un pretendē uz primāro lomu tāpēc, ka balstās uz senu un dziļi iesakņotu
filosofisko tradīciju – antropomorfismu un antropocentrismu. Cilvēks tiek uzlūkots par sākotnēji
svarīgāko dzinējspēku un visa sākumu. Cilvēku mēdz uzskatīt par kultūras avotu. L.Vaits
paskaidro, ka antropoloģiskā koncepcija atsaucās uz faktu, ka vienīgi cilvēka uzvedība nebalstās
uz bioloģisko orgānu attiecīgajām funkcijām, kā tas ir ar citām dzīvajām būtnēm – haizivīm,
pīlēm u.c. Cilvēks dzīvo starp dažādiem simboliem, un cilvēka radītos institūtus ir jāskaidro
kultūras terminos /13/.
L.Vaits oriģināli formulēja kultūras jēdzienu, kulturoloģijas priekšmetu, ierosināja galveno
pētniecisko metodi – sistēmisko pieeju, taču kulturoloģija savu „zvaigžņu stundu” XX gs. beigās
piedzīvoja nevis ASV, bet gan Krievijā, Baltkrievijā /14/. Tas tāpēc, ka PSRS jau 60.gados
parādījās zinātniskie darbi ar izteiktu kulturoloģisko ievirzi. Atsevišķiem zinātniekiem un pat
neformālajiem zinātniskajiem kolektīviem (piem., Tartu-Maskavas semiotiskajai skolai)
kulturoloģiskā pieeja kļuva par pētnieciskās darbības nepieciešamību, teorētisko refleksiju
loģisko pamatu, analizētā materiāla vispārinājuma mērķi. Padomju gados kulturoloģija kļuva par
intelektuālo tendenci, kuru diktēja zinātnes attīstības iekšējā loģika, kad centrālo vietu arvien
vairāk un vairāk sāka ieņemt kultūras koncepts. Mērķtiecīga kulturoloģiskā orientācija XX gs.
otrajā pusē izpaudās arī Rietumos, kuras pieredzi, protams, nākas respektēt sarunā par kultūras
determinismu.
* * *
Kulturoloģisko ideju ģenēzē pasaules mērogā būtiska ietekme ir Tartu-Maskavas semiotiskajai
skolai, kuras darbības rezultāti ietilpst mūsdienu humanitāro un sociālo zinātņu fundamentālajā
daļā.
Sastopamas publikācijas, kurās skolas darbība vērtēta no kultūras koncepta un kulturoloģiskās
metodes pielietojuma viedokļa. Piemēram, Krista Eberte, vērtējot Tartu-Maskavas semiotiskās
skolas zinātnisko ieguldījumu, atzīst, ka „padomju impērijā [..] visinteresantākā un aizraujošākā
kulturoloģiskā skola” jau no paša sākuma 60.-70.gados balstījās uz kulturoloģisko metodi /15/.
Tartu-Maskavas semiotiskās skolas attieksme pret kultūru uzskatāmi atspoguļojās 1973.gadā
kolektīvi sagatavotajās 9 tēzēs par kultūras semiotisko izpēti /16/. Tēzes sacerēja Jurijs Lotmans
kopā ar V.Ivanovu, A.Pjatigorski, V.Toporovu, B.Uspenski.
Tēzes liecina, ka uz autoriem lielu ietekmi ir atstājusi dažādu zinātņu (piemēram, informācijas
teorijas, semiotikas, kibernētikas, matemātiskās loģikas, matemātiskās lingvistikas) evristiskās
iespējas un laikmetīgā popularitāte, proti, piederība modernai intelektuālajai orientācijai un
moderni laikmetīgai terminoloģijai. Tēžu autori cenšas savos risinājumos iekļaut visu jaunāko un
intelektuāli perspektīvāko, nebaidoties no terminoloģiskā un metodoloģiskā eklektisma. Taču
pats galvenais un novatoriskais ir tas, ka tēzēs autori pret kultūru izturās kā pret totālu fenomenu
un priekšplānā ir kultūras visaptverošā būtība.
Pirmajā tēzē (tai ir 12 apakšpunkti) formulēta kultūras izpratne, izmantojot informācijas un
zīmju sistēmas jēdzienu. Pētot kultūru, svarīgi ir vienmēr atcerēties par kultūras vienotību.
Cilvēka darbībai informācijas sagatavošanā, vākšanā un glabāšanā piemīt savstarpējā saistība.
Kultūrā nav izolētas zīmju sistēmas, kaut gan atsevišķas zīmju sistēmas var aplūkot relatīvi
patstāvīgi un tādējādi veidojas semiotiskā cikla nosacīti autonomu zinātņu sērija. Tēžu autori
saskata iespēju nosacīti autonomās zinātnes apvienot kultūras semiotikā – zinātnē par dažādu
zīmju sistēmu funkcionālo saistību.
Tālāk tiek akcentēts, ka semiotiski tipoloģiskajos pētījumos kultūras jēdziens tiek uzskatīts par
izejas punktu. Pie tam kultūrā var ietilpt arī paši zinātniskie pētījumi – zinātniskās metasistēmas.
Jāsaka, ka tēzēs vairākkārt tiek uzsvērta zinātniskās darbības organiskā piederība attiecīgā laika
kultūrai. Zinātne ir kultūras sastāvdaļa, bet nevis pāri kultūrai stāvoša metasistēma.
Tēzēs kultūra tiek pretstatīta „ne-kultūrai”, tā apzīmējot kultūras ārējo vidi. Katrā kultūrā
pastāv sevis pretstatīšana „ne-kultūrai”. Turklāt šīs pretstatīšanas veids un principi ir atkarīgi no
attiecīgās kultūras iezīmēm. Piemēram, no informācijas organizācijas sabiedrībā. Ne velti XX gs.
informācijas teorija esot tik populāra. Kultūrai „ne-kultura” ir vajadzīga, jo viens no kultūras
mehānismiem ir ārējo vidi pārvērst iekšējā vidē, deorganizāciju (entropiju) – organizācijā, haosu
(civilizāciju) – kultūrā, entropiju - informācijā u.tml. Katram kultūras vēsturiskajam tipam atbilst
savs „ne-kultūras” tips. Kultūra tiecas pakļaut visu „ne-kultūru”, taču XX gs. kultūras
paplašināšanās telpiskās rezerves jau bija izsmeltas, jo planētas visu ģeogrāfisko vidi jau pārklāja
kultūra. Tā kā kultūra nevar funkcionēt bez mijiedarbības ar savu ārējo vidi, XX gs. šī ārējā vide
tika atrasta jaunā sfērā – zemapziņas problemātikā, jo zemapziņas problemātika ne tik lielā mērā
ir atklājums kā speciāli apzināts veidojums.
Kultūra veidojās kā semiotisko sistēmu hierahija. Kultūras tipu nosaka tās iekšējā struktūra,
semiotisko apakšsistēmu sastāvs un savstarpējās attiecības. Strukturālā un funkcionālā vienotība
ģenētiskajā, areāla un citā kontekstā var rasties no vairāku kultūru savstarpējām attiecībām. Tāda
pieeja var izrādīties īpaši auglīga kultūru (piemēram, slāvu kultūru) salīdzinošajos pētījumos.
Mūsdienu semiotikā fundamentāls jēdziens esot „teksts”. Tekstu var uzskatīt par kultūras
sākumelementu. Par tekstu var uzskatīt visu kultūru, kultūras kodu sistēmu, atsevišķus kultūras
elementus. Par tekstu var dēvēt mākslas darbu, rituālu, muzikālo skaņdarbu, respektīvi, katru
iekšēji vienotu veselumu.
Tekstu kā pētījuma objektu var apskatīt vairāku problēmu aspektā. Piemēram, teksts un zīme.
Tādā gadījumā runa ir par tekstu kā atsevišķu zīmi, tekstu kā zīmju secību. Patstāvīga problēma
var būt teksts un „adresants”-„adresāts”, jo kultūras komunikācijas procesā īpaša nozīme var būt
„runātāja gramatikas” un „klausītāja gramatikas” problēma. Var sastapt kultūras, kuras ir
orientētas tikai uz „runātāja pozīciju” vai arī tikai uz „klausītāja pozīciju”. Tas pats ir sastopams
attiecībā uz atsevišķiem tekstiem.
Ne tikai komunikācijas dalībnieki rada tekstus, bet arī teksti sevī glabā atmiņu par
komunikācijas dalībniekiem. Tāpēc citu kultūru tekstu apguve sniedz priekšstatu par personības
struktūru un uzvedības tipu. Teksts var kalpot kā atsevišķas kultūras koncentrēta programma.
Citas kultūras tekstu apguve noved līdz polikultūras parādībai, kad, saglabājot piederību savai
kultūrai, var izvēlēties nosacītu citas kultūras stilu. Piemēram, apģērba stilu.
Pēdējā, devītajā, tēzē autori atkal pievēršas zinātnes funkcijām kultūrā. Zinātniekie teksti ir gan
kultūras metateksti, gan kultūras teksti. Pret jebkuru zinātnisko ideju var izturēties kā pret iespēju
izzināt kultūru un kā pret attiecīgās kulturas faktu. Tas pats attiecoties uz mūsdienu strukturāli
semiotiskajiem pētījumiem, kā apzīmē savu metodoloģisko pieeju tēžu autori.
80.gados kultūras izpratnē J.Lotmans ieviesa semiosfēras jēdzienu, jo absolūtas sintēzes
tieksme saglabājās un vispār bija viena no centrālajam tendencēm Tartu-Maskavas semiotiskās
skolas darbībā. Absolūtā sintēze, kurā jebkura veida parādības iegūst likumsakarīgu saistību
viena ar otru, kļuva par zinātniskās izziņas mērķi un potenciālo rezultātu. Absolūta sintēze plus
elementu sakarību totālais raksturs, - ap šiem abiem nosacījumiem koncentrējās pētnieciskais
patoss. Totālās domāšanas mērķis guva virsroku pār atsevišķām empīriskajām interesēm.
Starpdisciplinārās intereses, binārā aprakstošā metode, kultūras duālistiskais modelis zaudēja
jēgu vēlāk – 80.gados. Metaforisko apzīmējumu fana J.Lotmana pēdējā grāmata saucās „Kultūra
un sprādziens”. Tajā dominē saruna par kultūras dinamiku, atvērtību, neprognozējamību. Bināro
parādību vietā tiek meklētas ternāras parādības. Uzmanība tiek pievērsta kultūrai kā attiecību
sistēmai starp cilvēku un pasauli, cilvēka lomai kultūrā. 80.gados J.Lotmans raksta biogrāfiskos
darbus par Puškinu, Karamzinu. J.Lotmans lieto jēdzienu „культуроведение, [..] kura no
zinātniskās perifērijas tagad pārvēršas par vispārzinātnisku metodoloģisko poligonu” /17/.
80.gados modē bija ķīmiķu darbi, Iļja Prigožins. J.Lotmana darbos parādās jēdzieni
„bifurkācija”, „fluktuācija”.
Tartu-Maskavas semiotiskās skolas pārstāvji ne tik daudz tiecās semiotiku piemērot literatūras,
valodas, mitoloģijas, mākslas izpētei kā pārvērst semiotiku par visaptverošu kultūras teoriju.
Viņu metodoloģiskais patriotisms nebija pievērsts savai specialitātei (piem., lingvistikai,
literatūrzinātnei), bet gan visai kultūrai. Kādēļ tā notika?
Pirmkārt, tas ir izskaidrojams ar zināšanu teoretizācijas tendenci XX gs. Zinātne izvirzīja
augstas metodoloģiskās prasības. Problēmu komplicētība, pētniecisko objektu daudzveidība un
pētniecisko objektu satura neizsmeļamais dziļums, tradicionālo jēdzienu koriģēšanas
nepieciešamība, zinātnisko atklājumu arvien būtiskākā ietekme uz cilvēku dzīvi, - tas lika arvien
vērīgāk izturēties ne tikai pret zināšanu saturu, bet arī pret zināšanu ieguves līdzekļiem.
Otrkārt, dabas determinisma vietā nostiprinājās kultūras determinisms. Cilvēki tiecās pēc
jaunas determinējošās sākotnes. Dabas determinisms nespēja izskaidrot sociālās norises, kuras
cilvēces vēsturē ieņēma arvien svarīgāku lomu, salīdzinot ar iepriekšējiem laikmetiem. Kultūra
kļuva par jaunu determinantu.
Zināmu disonansi „vispārzinātniskā metodoloģiskā poligona” vēsturē izraisa B.Dubina un
Ļ.Gudkova atmiņas par līdzdalību „Tiņanova lasījumos” 80.gados. Kā zināms, zinātniskās
orientācijas jomā „Tiņanova lasījumu” dalībnieki pieder tai pašai skolai/virzienam, kuram
piederēja Tartu-Maskavas semiotiskās skolas pārstāvji, no kuriem daudzi piedalījās Rēzeknes
pasākumā. 80.gados jaunie sociologi B.Dubins un Ļ.Gudkovs ar lielām cerībām iesaitījās
„Tiņanova lasījumos”: „Taču Tiņanova lasījumos mēs sadūrāmies ar ļoti spēcīgu filologu
nepatiku pret mūsu pieeju, ar konfrontāciju, pilnīgu socioloģijas atgrūšanu (neskatoties uz
Lotmana atbalstu). Ļoti svarīga – priekš mums – nozīme bija domstarpībām gan ar Čudakovu,
gan ar M.L.Gasparovu, H.A.Levingtonu un citiem literatūrzinātniekiem. Mēs tolaik centāmies
viņiem pretstatīt ne pat socioloģiju, bet kulturoloģiju [..] tomēr tas nelīdzēja” /18/.
* * *
XX gs. otrajā pusē kulturoloģiskās intereses pārņēma ne tikai literatūrzinātniekus, filologus,
folkloristus, bet arī filosofus. Šajā ziņā spilgts piemērs ir Vladimira Biblera vadītā semināra
darbība Maskavā.
V.Bibleru uzskata par kultūras dialoga oriģinālas mācības izveidotāju. Viņš nodarbojās ar
zinātnes un tehnikas vēsturi Maskavas dažādās zinātniskajās iestādēs. No 60.gadu vidus viņš
savā dzīvoklī organizēja filosofiskos seminārus. Tie notika reizi divās nedēļās un tajos piedalījās
visdažādāko zinātņu pārstāvji. Internetā ir publicētas semināra dalībnieka M.Glazmana atmiņas
/19/.
Pirmajos gados semināros analizēja filosofiskās problēmas, galveno uzmanību veltot loģikas
jautājumiem. Apmēram no 1968.gada nostiprinājās jauns virziens, kuru M.Glazmans savās
atmiņās nosauc par kulturoloģisko virzienu. Tika apskatīta kultūras jēga, saturs, esamība un loma
XX gs., mūsdienu kultūras attieksme pret iepriekšējo laikmetu kultūrām. M.Glazmans
kulturoloģiskā virziena rašanos semināra tematikā izskaidro ar būtiskiem nosacījumiem: radās
arvien lielāka izpratne par to, ka „atšķirībā no iepriekšējām loģikām mūsdienu potenciālā loģika
veidojas kā kultūras loģika”. Seminārā, runājot par kultūras problēmām, galvenokārt analizēja
M.Bahtina idejas par kultūru dialogu. Seminārā vairākus referātus nolasīja V.Biblers, kurš
1991.g. izdeva grāmatu: „M.M.Bahtins jeb kultūras poētika”. Semināros par kulturoloģisko
tematiku sāka piedalīties jauni dalībnieki. Piemēram, Ā.Gurēvičs, L.Batkins.
1980.gadā V.Biblers sāka strādāt Pedagoģisko zinātņu akadēmijas Vispārējās un pedagoģiskās
psihologijas institūtā un ciešāk saskārās ar skolu darbu, kas stimulēja filosofiski pievērsties
mācību un audzināšanas problēmām. Par šīm problēmām sāka runāt viņa semināros, un semināra
darbībā nostiprinājās jauns virziens – jauna tipa skolas izveidošana.
Jauno skolu nosauca par kultūru dialoga skolu. Kā raksta M.Glazmans, jaunās skolas
nepieciešamība konceptuāli tika pamatota ar to, ka XXI gs. izglītības virzošā sākotne ir kultūra.
Tas tāpēc, ka „jau no XX gs. otrās puses kultūra arvien vairāk un vairāk kļuva noteicošā sākotne
sabiedrības dzīvē, cilvēka esamībā. Audzināšanas un izglītības ideju saturs, ko formulēja Jauno
laiku filosofiski pedagoģiskā doma un uz kā balstījās skola Jaunajos laikos un daudzējādā ziņā
mūsdienu skola, arvien vairāk pakļaujas kultūras idejai”.
Kulturu dialoga skolas programmu izstrādāja V.Biblers, un tā ir pieejama Internetā minētajā
mājas lapā. Mums, saprotams, vispirms var interesēt viņa attieksme pret kultūru un kultūras
lomas attīstību sabiedrībā.
Vispirms V.Biblers pamato savu attieksmi pret krīzi izglītībā. Viņaprāt krīzi izraisa nevis
mācību metodes trūkumi, bet izglītības tipa maiņa. Pašlaik veidojas pilnīgi jauna attieksme pret
skolu, izglītību un cilvēka dzīves posmu laikā no 7 gadu līdz 17 gadu vecumam. Rodas pilnīgi
jauna pedagoģiskā nostādne, un tāpēc vispirms ir svarīgi izprast jaunieša prāta iezīmes.
Piemēram, pārejot no viduslaikiem uz Jaunajiem laikiem arī radikāli izmainījās izglītības jēga.
Jauno laiku izglītības mērķis kļuva „izglītots cilvēks”, kurš ir apguvis visjaunākos zinātnes un
tehnikas sasniegumus un gatavs sevī uzsūkt progresīvās zināšanas, kuras radīsies turpmākās
dzīves laikā.
Pašlaik notiek pāreja no „izglītota cilvēka” mācīšanas uz „kultūras cilvēka” mācīšanu, kurš
savā domāšanā un darbībā spēj savīt dažādas kultūras, darbības formas, vērtību un domu
spektrus. Tāpēc ir nepieciešams jauns izglītības saturs.
Kā paskaidro V.Biblers, faktiski jau XX gadsimtā vērtības un citi garīgie spektri koncentrējās
vienā kultūras telpā, kad domāšanas loģika balstījās uz kultūras materiālu dialogu. Pie tam
mūsdienu zinātniski tehniskā revolūcija (automatizācija, kompjuterizācija utt.) nozīmē, ka
cilvēka darbība (pat ražošanas sfērā) norit kā pašrealizācija, bet nevis kā „skrūvīte” un
mehānisks mašīnas papildinājums. Mūsdienās ražošanas procesā tehniski integrējošās funkcijas
veic automāti un pusautomāti. Cilvēka funkcija ir darbības un domāšanas formu stratēģiskā
organizēšana un kultūras jautājumu risināšana. Tāpēc mūsdienu skolas mērķis ir „kultūras
cilvēku” gatavošana. Tātad tādu cilvēku gatavošana, kuri spētu domāt un darboties visas kultūras
kontekstā, bet nevis būt tikai mašīnas sava veida piedēklis.
* * *
Burtiski dažu gadu laikā ievērojami izmainījās kultūras koncepta loma Leonīda Joņina
„Kultūras socioloģijā”. Grāmatas pirmais (1996) un otrais (1998) izdevums atšķiras tikai ar vāka
noformējumu. Taču trešais (2000) izdevums tika radikāli pārveidots /20/, un autors iemeslus
paskaidro grāmatas priekšvārdā.
Trešajam izdevumam ir izmainīts grāmatas nosaukums, līdzšinējam pievienojot
apakšvirsrakstu „Ceļš uz jauno tūkstošgadi”. Tas noticis tāpēc, ka jaunā izdevuma saturs ieguvis
globālāku vērienu. Grāmata papildināta ar nodaļām par ģeopolitiku un globālismu, problēmas
analizējot kultūrsocioloģiskā kontekstā. Dziļāk ir aplūkots postmodernisma jēdziens, un
postmodernisms tiek raksturots kā īpašs sociokulturālais laikmets. Kā priekšvārdā uzsver autors,
viņš vēlējās būtiskāko sociālo un kultūras procesu likumsakarības aplūkot visas pasaules mērogā,
iezīmējot attiecīgo likumsakarību universālo iedabu.
L.Joņins raksta: „Kultūras socioloģija (un arī citas zinātnes par kultūru) arvien vairāk izvirzās
sociāli humanitārās domas priekšplānā, kļūstot par vienu no tām disciplīnām, kuras spēj
vispilnīgāk un adekvātāk atspoguļot notiekošās pārmaiņas. Citiem vārdiem sakot, kultūras
socioloģija pakāpeniski pārvēršas par vadošo socioloģisko disciplīnu jaunajā tūkstošgadē”.
Tālāk autors argumentē savu viedokli: „Priekšvārdā „Kultūras socioloģija” pirmajam
izdevumam es rakstīju, ka mūsdienu pasaulē attīstība virzās uz liela apjoma strukturālo
veidojumu, ar kuriem tradicionāli nodarbojās un turpina nodarboties socioloģija, nozīmes
samazināšanu un izšķīdināšanu. Paralēli un vienlaicīgi pieaug kultūras loma cita veida struktūru
radīšanā un uzvedības regulācijā, citu veidojumu satvarā un objektivitātē. Tie ir teorētiskie
spriedumi. Taču bez tiem vēl ir līdzās esošā ikdienas realitāte, kurā, dziļāk ielūkojoties, redzi, cik
lielā mērā dzīve ir piepildīta ar kultūras saturu, „pārkultūrota”. Cilvēkam it kā izzūd naivā ticība
par sabiedrisko procesu objektivitāti un nolemtību. Un kopā ar to „izšķīst” visdažādākās
struktūras un sistēmas, kurās cilvēki „ievietoti” gandrīz vai no bērnības ar neatvairāmo likteņa
roku. Izzūd objektīvi nozīmīgās stratifikācijas sistēmas, pazūd obligāti uzspiestie dzīves veidi,
tradīciju vietu ieņem stili, dzīves formas tiek brīvi izvēlētas, izskaidrojumos un tas nozīmē, ka arī
uzvedībā, valda postmodernistiskā visatļautība. Sociālās izmaiņas galvenokārt iegūst kultūras
motivāciju. Visas šīs parādības tad arī liecina par to, ka kultūra progresējošā veidā pārņem
motora, sabiedrisko izmaiņu un attīstības virzītāja funkcijas. Mainās kultūras loma sabiedrībā, un
pie tam mainās pati kultūras izpratne. Kultūra vairs nav ne tik daudz pasīvs atspoguļojums,
pasīvs uzvedības reālo procesu atlējums, kā tās aktīva „forma”. „Kodējot”, „dramatizējot” savu
uzvedību, saistot to ar mītu un arhetipu, indivīdi apzināti izmanto kultūru savas darbības
organizācijai un normalizācijai. Tieši šie ar katru gadu acīmredzamākie fakti dod pamatu
uzskatīt, ka zinātnes par kultūru neizbēgami nonāks sociokulturālās attīstības izpētes
priekšplānā”.
* * *
XXI gs.sākumā viens no Tartu-Maskavas semiotiskās skolas pārstāvjiem Vjačeslavs Ivanovs
izstrādāja vairākus priekšlikumus „jaunai humanitārai izglītībai”, kuru varētu realizēt Krievijas
Valsts Humanitārajā universitātē Maskavā. Priekšlikumi apkopoti vairākās studiju programmās
un ziņojumos, kuri periodikā publicēti 2002.gadā un pieejami arī Internetā /21/. Šajos materiālos
raksturota humanitāro zinātņu, antropoloģijas, kulturoloģijas, kultūras vieta un perspektīvas
mūsdienu pasaulē, tādējādi paverot vēl vienu iespēju izsekot kulturoloģiskās domas attīstībai un
kultūras determinisma izpratnei visjaunākajā periodā krievu zinātniskajās aprindās.
Ziņojumā „Kultūras antropoloģija zinātnes sistēmā” V.Ivanovs norāda, ka humanitārajai
izglītībai mūsdienās ir jābūt maksimāli plašai ar tehnisko zināšanu elementiem, lai iegūtās
zināšanas varētu izmantot zinātniskajā un pedagoģiskajā darbā, kā arī praktiskajā darbā dažādās
sfērās: politiskajā, diplomātiskajā, ekonomiskajā, tehniskajā, juridiskajā u.c. Piedāvātajā
izglītības struktūrā integrējošo lomu var veikt kultūras antropoloģija – zinātne, kurai nākas
izmantot dažādas zinātnes: lingvistiku, filoloģiju, etnoloģiju, etnogrāfiju, vēsturi, socioloģiju,
ekonomiku, bioloģiju un citas dabaszinātnes, filosofiju.
Ziņojumā autors uzskaita visdažādākās zinātnes, kuras varētu ietilpt „jaunas humanitārās
izglītības programmā”. V.Ivanova terminoloģija un priekšlikumi (izmantosim tikai no mūsu
tēmas viedokļa interesējošo daļu) virknējās diezgan raibā ainā.
V.Ivanovs lieto jēdzienu „kultūras antropoloģija”, raksta par „loģiski metodoloģiskajiem
jautājumiem kultūras vēsturē un antropoloģijā”. Programmā atsevišķa nodaļa saucas „Kultūras
antropoloģija. Etnoloģija un socioloģija”. Šajā nodaļā autors ierosina apskatīt „kulturoloģiskās
un socioloģiskās teorijas vispārējos jautājumus”, „kultūras antropoloģijas vietu sociālo zinātņu
sistēmā”, „strukturālās antropoloģijas un etnoloģijas metodes”. Atsevišķa nodaļa veltīta „kultūru
tipoloģijai”, „formulējot kultūras tipu antropoloģijā”. Tālāk seko nodaļa „Kulturoloģiskā pieeja
sabiedrības struktūrai, tiesībām un morālei” un nodaļa, kurā iesaka apskatīt
„kultūrantropoloģiskās ziņas par valsts izcelšanos”. Nodaļā „Simboliskā kultūras antropoloģija
un ekonomiskās struktūras” runa būtu par „ekonomisko antropoloģiju”, „kapitālisma
ekonomisko un kulturoloģisko vēsturi”. Cita nodaļa saucas „Vispārējās vēstures un vēstures
filosofijas kulturoloģiskās problēmas” un runa būtu par „krievu vēsturi kulturoloģiskā aspektā”,
„pasaules vēsturi un kultūras vēsturi kā veselumu”, „antropoloģiju un vēsturi”. Vienai nodaļai ir
nosaukums „Semiotiskā (simboliskā) antropoloģija”. Seko nodaļa „Filoloģiskais cikls
kulturoloģijas aspektā”, kurai ir vairākas apakšnodaļas. Viena no tām saucas „Kultūras vēsture
un lingvistika”, un tajā jāapskata „krievu un angļu valodas formālā un kompjuteriskā
aprakstīšana un šo metožu kulturoloģiskā pielietošana”. Citā nodaļā lietoti formulējumi
„antropoloģiskā filma”, „teātra kultūras antropoloģija”. Atsevišķa nodaļa veltīta
„Kulturoloģiskajam filosofiskajam ciklam”, piedāvājot apskatīt „filosofisko antropoloģiju”,
„filosofijas vēstures antropoloģisko problemātiku”, „Popera trīs pasauļu teoriju un tās
pielietošanu kultūras vēsturē”. Nodaļā „Sociālās un individuālās psiholoģijas kulturoloģiskie
jautājumi” jāapskata „psiholoģiskie un kulturoloģiskie pamati zinātnei par bērnu un
pedagoģiku”, „antropoloģiskās ziņas par jēdziena ”dvēsele” izcelsmi”. Seko nodaļa
„Medicīniskā antropoloģija. Ķermenis un kultūra”.
V.Ivanova priekšlikumu komplektā ietilpst teksts „Izglītojošās programmas projekts
„Antropoloģijas krievu skola””. Ievadā autors izsakās par mūsdienās konstatējamo
„antropoloģisko pavērsienu” gan Rietumos, gan Austrumeiropā, tāpēc ierosina minētajā
Maskavas universitātē izveidot Teorētiskās un lietišķās antropoloģijas institūtu un izglītojošās
programmas aspirantiem un vecāko kursu studentiem.
Projekta „stratēģiskajā pamatojumā” autors raksturo izglītības principus minētajā universitātē
un vispār. Mūsdienās nākas ņemt vērā „civilizācijas izaicinājumus” un pretrunas universitātes
izglītībā.
Pirmā un galvenā pretruna ir disproporcija starp speciālo izglītību, gatavojot homo faber,
speciālistu un šauru profesionāli, un vispārējo izglītību, kas mērķēta uz homo sapiens -
„saprotoša cilvēka”, būtiski un vienoti domājoša cilvēka formēšanu.
No šī viedokļa var pretstatīt divus zināšanu tipus: techne – pragmātiskās zināšanas un episteme
– būtības zināšanas, kuras mērķis ir apziņas organizācija. Epistēmisko zināšanu uzdevums ir
formēt cilvēkā iekšējo nepieciešamību saprast, formēt cilvēku, kurš ir spējīgs domāt patstāvīgi
un brīvi.
Bet ne visi cilvēki spēj un grib uztvert tamlīdzīgas zināšanas, - daudzus apmierina šaurs
profesionālisms un Jaunajos laikos pazīstamais apmācības veids, kas balstās uz „tehnoloģisko”
triādi: zināšanas-prasmes-iemaņas. Citi studenti, ne tik lielā skaitā, mūsdienu universitātes
izglītības vienpusīgajos apstākļos nevar attīstīt savu intelektuālo un garīgo potenciālu.
Faktiski homo sapiens formēšana nevar būt masveidīga. Tas tāpēc, ka izpratne un domāšana
nevar būt dota no ārpuses kā zināšanas un izveidotas vingrināšanās rezultātā kā prasmes un
iemaņas. Tāpēc šajā apstāklī izpaužas otra pretruna mūsdienu izglītībā – masu un elitārās
izglītības disbalanse.
Utopija ir gaidīt „saprotoša cilvēka” masveidīgas formēšanas kaut kādu speciālo līdzekļu
izgudrošanu. Darbs ar cilvēkiem, kuri iekšēji ir tendēti epistēmiskajām zināšanām, ir „gabaldarba
ražošana”. Tādai „ražošanai” ir nepieciešama attiecīga izglītības vide. Ieinteresētie cilvēki tādā
vidē varēs attīstīties un veidot universālu pasaules uztveri. Tā varēs kultivēties tas garīgais slānis,
bez kura nav iespējams sabiedrisko sistēmu labvēlīgs progress. Tā var veidoties humanitārā elite.
V.Ivanovs tekstā skaidro antropoloģijas jēdziena 3 variantus.
Pirmais variants, kad lieto antropoloģijas jēdzienu, nosaukts par „šauro” variantu. Jēdzienu
izmanto, kad runa ir par konkrētām skolām un pieejām, kuras ir izaugušas no amerikāņu un
angļu etnogrāfu pieredzes „primitīvo kultūru” pētīšanā XIX gs. beigās un XX gs. sākumā. Šajās
skolās zināšanu pamatā ir etnogrāfija un etnoloģija. „Primitīvo kultūru” pētījumu rezultāti būtiski
ietekmēja eiropiešu priekšstatus par „cilvēka dabu” un kultūras fundamentālo lomu cilvēka
garīgajā satvarā. Pētījumi aicināja jautāt, kas ir kultūra, ar ko kultūras atšķiras viena no otras,
kādas sakarības pastāv starp kultūru un sociumu, uz kā var balstīties kultūru tipoloģija? Pētījumu
rezultāti stimulēja metodoloģiskās un teorētiskās studijas par kultūru, sociumu, mentalitāti,
valodu, domāšanu, simboliskajām sistēmām.
Vislieliskākos panākumus tolaik guva amerikāņu un angļu antropologi. ASV zinātnieki sevi
sauc par kultūras antropologiem, angļu – sociālajiem antropologiem. Kā paskaidro V.Ivanovs,
antropoloģija izauga no etnogrāfijas un saistīta ar socioloģiju un kulturoloģiju. Antropoloģija
faktiski radīja kulturoloģiju. Antropoloģijas svarīgas sastāvdaļas ir etnopsiholoģija, kognitīvā
psiholoģija, psiholingvistika, sociolingvistika, mazo grupu teorijas utt.
V.Ivanova otrajā variantā antropoloģijas jēdzienu lieto tad, zinātniskās izziņas centrā ir cilvēka
problēma. Tā tas esot filosofiskajā antropoloģijā, reliģiskajā antropoloģijā, pedagoģiskajā
antropoloģijā. Turklāt cilvēka problēma tiek aplūkota maksimāli daudzpusīgi, lai panāktu
priekšstatu par cilvēka veselumu. Tamlīdzīga pieeja sastopama eksistenciālismā, personālismā.
Kā raksta V.Ivanovs, kultūras antropoloģijas ietekmē aizvadītajos gadu desmitos ir radusies
ekonomiskā antropoloģija un politiskā antropoloģija. Ekonomiskajā antropoloģijā par galveno
ekonomisko resursu tiek uzskatīta nevis zeme, klimatiskie apstākļi, derīgie izraksteņi, bet gan
cilvēki un viņu kultūra. Valsts kultūras mantojums, iedzīvotāju etnopsiholoģija, darba
tradicionālās normas un stereotipi ir galvenie nosacījumi ekonomiskajai dzīvei.
V.Ivanovs atgādina Maksa Vēbera pieeju, kurš pirmais savienoja ekonomiku ar masu kultūru.
M.Vēbers pārliecinoši pierādīja eiropeiskā kapitālisma saknes Eiropas protestantu
revolucionārajā attieksmē pret kultūras vērtībām. Ekonomiskās antropoloģijas speciālisti kultūras
faktoru uzskata par galveno Japānas saimnieciskajā uzplaukumā, Ķīnas, Slovēnijas straujajā
attīstībā. Tagad ir labi zināms, ka vienas vai otras valsts ekonomiskais modelis ir organiski
vienots ar attiecīgās zemes kultūru un tāpēc ekonomisko modeli nevar „eksportēt” uz citu vietu,
neskatoties uz universālu ekonomisko likumu darbību. Visu izšķir kultūra, bet nevis ražošanas
spēki, ekonomiskie modeļi u.tml.
V.Ivanovs raksta, ka kultūras kardinālā nozīmība pašlaik tiek atzīta arī Rietumu universitātēs
populārajā politiskajā antropoloģijā. Tiek atzīta kultūras un politisko struktūru nesaraujamā
saistība. Rietumu pētnieki noskaidro kultūras ietekmi uz tādām politiskajām ideoloģijām kā
demokrātija, autoritārisms, politikas ietekmi uz tādām kultūras formām kā identitāte, pilsonība,
politisko konfliktu sakarības ar kultūrsociālajām izmaiņām, piemēram, pilsoniskās sabiedrības
stabilitātes nodrošināšanā.
V.Ivanovs paskaidro, ka pēdējā laikā dažādas antropoloģijas rodas arī citās zināšanu sfērās un
ne tikai ekonomikā un politikā. Tas tāpēc, ka jēdziens ir pašlaik modē.
Trešais variants ir visplašākais, kad par antropoloģiju dēvē jebkuras ar cilvēku saistītas
zināšanas un priekšstatus.
Projektā V.Ivanovs atsevišķu iedaļu velta „antropoloģiskajai pieejai humanitārajās zinātnēs”.
Antropoloģijas ietekme humanitārajās zinātnēs palielinās. Tas izskaidrojams ar jaunas
zinātniskās paradigmas rašanos eiropeiskajā humanitārajā apziņā. Iepriekšējā strukturālā
paradigma (tajā iekļaujas arī poststrukturālisms un postmodernisms) pašlaik tiek nomainīta ar
jaunu antropoloģisko paradigmu. Ja „vecā” paradigma orientējās uz bezpersoniskām struktūrām,
tekstiem, intertekstualitāti, tad jaunā paradigma orientējas uz subjektivitāti, indivīda aktivitāti,
autora specifiku. V.Ivanova ieskatā 90.gadu beigās kļuva skaidrs, ka postmodernisma sludinātā
„cilvēka nāve” ir bijusi tikai subjektivitātes īslaicīga atkāpšanās, kas patiesībā pavēra ceļu vēl
dziļākai antropoloģiskajai izpratnei.
Taču V.Ivanovs norāda par vienotas antropoloģiskās paradigmas neiespējamību: nevar izveidot
vienotu un universālu „cilvēka teoriju”. Noteikti pastāvēs metodiskā daudzveidība, -
metodoloģiskās totalizācijas laiks ir beidzies, un turpmāk dominēs filosofiski teorētisko principu
un nostādņu daudzveidība.
Projektā ir iedaļa „Kognitīvā antropoloģija”. V.Ivanovs raksta, ka kognitīvā antropoloģija
radās XX gs. 50. gadu vidū. Tās rašanos veicināja jaunā attieksmē pret kultūras jēdzienu.
Pirms tam kultūra tika uzskatīta kā uzvedības, darbības vai paražu modelis. Tātad valdīja
biheivioristiskā pieeja. Priekšstats par to, ka kultūrai piemīt kognīcija (cognition), vienlaicīgi
ietekmēja kultūras, lingvistikas un psiholoģijas pētījumus. V.Ivanovs atsaucas uz V.Gudnafa
1957.gadā publicēto rakstu, kurā kultūra definēta kā zināšanu sistēma. V.Gudnafa rakstā runāts
par kultūru, kura sastāv no tā, kas ir jāzina un kam ir jātic, lai rīkotos atbilstoši sabiedrības
normām. Kognitīvā antropoloģija joprojām izmanto V.Gudnafa kultūras definīciju un pēta
kultūras kompetenci – kultūras elementu mentālo organizāciju, bet nevis pašus kultūras
elementus. Tiek pieņemts, ka katrai tautai ir īpatna kultūras elementu mentālā organizācija.
* * *
Kā jau tika minēts, Leslijs Vaits kulturoloģiju uzskatīja par antropoloģijas nozari, kaut gan
kultūras process ir patstāvīgs un neatkarīgs /13/. Arī Klifords Gīrcs memuāros raksta par kultūras
antropoloģijas studijām Harvardas universitātē. Pie tam tādas kultūras antropoloģijas studijām,
kura bija apvienota ar psiholoģiju un socioloģiju. Tā bija antropoloģija, kurā centrālā vieta bija
kultūrai.
Klifords Gīrcs Harvardā studēja tajā laikā, kad Klaids Klakhons (Clyde Kluckhohn) un Alfreds
Krjobers (Alfred Kroeber) gatavoja slaveno grāmatu par citu autoru darbos saskaitītajām un abu
zinātnieku klasificētajām kultūras definīcijām (171 definīcija tika sagrupēta 13 kategorijās). Arī
K.Gīrcam uzticēja izskatīt grāmatas manuskriptu /1/. Viņš atceras, ka pēc grāmatas iznākšanas
diskusija par kultūras jēdzienu ieguva vēl plašāku vērienu un kultūras definīciju skaits strauji
pieauga. No 50.gadiem kultūras jēdziens kļuva arvien populārāks, un to lietoja ļoti daudzpusīgi.
Tāpēc radās priekšstats, ka kultūrā ietilpst tas viss, ar ko cilvēki nodarbojas un kultūra universiāli
raksturo cilvēka dzīves visus aspektus.
Tagad tas ir vispārzināms fakts, ka pagājušā gadsimta 60.- 90.gados Rietumu zinātnē interese
par antropoloģiju bija ļoti liela un vispusīga, - radās un uzplauka visdažādākās „antropoloģijas”.
Tā bija antropoloģija, kurā visu izskaidroja no kultūras viedokļa (cultural explanation). Bija
sastopami pat izteikumi par sava veida kultūras ekspansiju /22/. Piemēram, literatūrzinātnieki,
mākslas zinātnieki, vēsturnieki pievērsās kultūras vēsturei un savus darbus veltīja „kultūras
poētikai”, „iespieddarbu kultūrai”, „galma kultūrai”, „absolūtisma kultūrai”, „azartspēļu
kultūrai”, „ieroču kultūrai” u.tml. Kultūras vēstures pētījumi kļuva populāri ASV, Francijā,
Lielbritānijā (iecienītākais žanriskais apzīmējums - cultural studies).
80.gadu beigās Rietumos radās apzīmējums „jaunā kultūras vēsture”. Vārds „jaunā” tika lietots
tāpēc, lai atdalītu jaunos kultūras pētījumus no iepriekšējiem darbiem kultūras vēsturē. Vārds
„kultūras” tika lietots, lai jaunos pētījumus atdalītu no iepriekšējiem darbiem par intelektuālo
vēsturi. Jaunajā kultūras vēsturē priekšroka tiek dota nevis intelektuālajiem procesiem (idejām,
uzskatu sistēmām), bet gan mentalitātei, iztēlei, stihiskiem priekšstatiem un izjūtām. Turklāt
vārds „kultūras” palīdz jaunos darbus nodalīt no „sociālās” vēstures.
Jaunās kultūras vēstures rašanos lielā mērā ietekmēja kultūras jēdziena popularitāte un
universalitāte, kā arī kultūras teorijas panākumi. Piemēram, L.Vaita, K.Levi-Strosa, K.Gīrca,
E.Evansa-Pričarda, J.Kristevas, J.Habermasa un citu teorētiskās apceres par kultūru /22/.
Vēsturiskā antropoloģija aizvadītajos apmēram 30 gados bija izplatīta galvenokārt Rietumu
valstīs. No PSRS vēsturniekiem vēsturiskās antropoloģijas reprezentantiem pieskaita viduslaiku
kultūras speciālistu Āronu Gurēviču, kurš savā laikā piedalījās V.Biblera semināros.
Ārons Gurēvičs vēsturisko antropoloģiju uzskata par principiāli jaunu virzienu vēsturiskajā
domā, kas atbilst mūsdienu cilvēku intelektuālajām prasībām un sasniegtajam evristiskajam
līmenim kultūras izpratnē /23/.
* * *
Kā jau tika minēts, jaunā attieksme pret kultūru XX gs. nogalē sāka atsaukties arī uz sociāli
politisko domu. Pēc II Pasaules kara Rietumos dominēja attīstības jēdziens. Industrializācijas
straujais temps aptvēra ne tikai Ziemeļameriku un Rietumeiropu, bet arī atsevišķas Āzijas valstis
ar Japānu priekšgalā. ANO 70.gadus izsludināja par „attīstības desmitgadi”. Tolaik cerēja, ka
saimnieciskais uzplaukums pārņems visas zemes un izlīdzināsies materiālās labklājības
atšķirības, un visa Zeme kļūs par cilvēku labklājības planētu.
50.gados tika izvirzīta teorija par valstu attīstības izlīdzināšanos evolūcijas ceļā. Taču 80.gados
šo teoriju atmeta. Duglass Norts 1993.gadā saņēma Nobela prēmiju ekonomikā par institucionālo
izmaiņu pētniecību.
D.Norta koncepcijā galvenais ir institūta jēdziens.Ar to viņš apzīmē sabiedrībā pastāvošos
spēles noteikumus, kuri diktē cilvēku mijiedarbību un darbības stimulus politiskajā, sociālajā un
ekonomiskajā sfērā (valsts konstitūcija, likumi, darba tradīcijas, morāles līmenis, profesionālās
kompetences līmenis u.c.). Katras valsts institūtus nosaka nacionālās, kultūras un vēsturiskās
tradīcijas. Minētās tradīcijas izskaidro, kāpēc katras zemes ekonomika ir savādāka un atšķiras no
pārējo zemju ekonomikas. No institūtu analīzes un novērtējuma ir atkarīga attiecīgās ekonomikas
pagātnes pareiza izpratne un tagadnes stāvokļa kritisks novērtējums.
D.Norts noliedza izlīdzināšanas teoriju. Valstis savā attīstībā neizlīdzinājās viena ar otru. Gluži
pretēji – palielinājās plaisa starp bagātajām valstīm un nabadzīgajām valstīm. Šodienas pasaulē
tā ir viena no akūtākajām globālajām problēmām.
Protams, zinātnieki to cenšas izskaidrot. Kļuva skaidrs, ka iemesls nav resursu bagātībā.
Sastopamas strauji uzplaukstošas valstis ar minimāliem resursiem. Izrādījās, ka attīstības tempu
maz ietekmē inflācijas līmenis, nodokļu iekasēšana, atvērtība ārējai tirdzniecībai.
Negaidīti atklājās, ka attīstība ir atkarīga no valstī valdošajiem, tā teikt, spēles noteikumiem:
likuma varas, ekspropriācijas riska, korupcijas, birokrātijas kvalitātes, valsts varas morālā
līmeņa. Negaidīti atklājās, ka valsts saimniecisko izaugsmi minētie spēles noteikumi ietekmē
vismaz divas reizes vairāk nekā tas, ko tradicionāli dēvē par ekonomisko politiku. Tātad atklājās,
ka kultūra ir ievērojami spēcīgāks faktors nekā ekonomiskās doktrīnas. Valstis ar stabiliem un
skaidriem spēles noteikumiem attīstās daudz ātrāk nekā valstis, uz kuru kultūras normām un
vērtībām nevar paļauties un tās ne visai spēj nodrošināt saimniecisko progresu.
Zinātnieki centās izprast, kādi kultūras segmenti konkrēti visvairāk atsaucās uz attīstību. Nācās
atzīt, ka pirmkārt un galvenokārt tā ir nacionālā identitāte, kura izmainās lēnām un kura kā sava
veida paradigma nosaka etnosa darbības potenciālās robežas. Jāmaina ir paradigma, pats
svētākais – virskonstitucionālie noteikumi, kultūras neformālie nosacījumi: normas, vērtības.
Minot rezultatīvu paradigmas apzinātu transformāciju, piemērā tiek nosaukta Japāna, kurai
izdevās radikāli izmainīt minēto paradigmu un sasniegt progresu XIX gs. beigās, uzvarot karā
Krievijas impēriju un gūstot labi zināmos ekonomiskos (patiesībā – visas kultūras) panākumus
XX gs.
Līdz 70.gadu beigām Rietumu sociāli politiskajā domā kultūras jēdziens lielā mērā asociējās ar
t.s. tradicionālo kultūru – dzīvi pirmsindustrializācijas laikmetā un katras tautas etnogrāfisko un
folkloras mantojumu. Tradicionālā kultūra, respektīvi, kultūra tika uzlūkota kā pretmets
zinātniski tehniskajai modernizācijai un industriālās sabiedrības ekonomiskajai varenībai.
Rietumos līdz 70. gadiem sociāli politiskajā leksikā tāpēc reti lietoja kultūras jēdzienu, jo tas
sabiedrībā varēja atgādināt pirmsindustrializācijas laikmetu. Taču gadsimta beigās (no
80.gadiem), kad ekonomiskā attīstība aptvēra tikai planētas vienu daļu, Rietumeiropā iestājās
stagnācija, saasinājās pretrunas starp bagātajām un nabadzīgajām zemēm, sociāli politiskajā
domā nostiprinājās kultūras jēdziens, kas pavēra ceļu jauniem un dziļākiem analītiskajiem
izskaidrojumiem un praktiskajiem risinājumiem. Rietumos radās politiskā antropoloģija.
Aizvadītajos desmit un mazliet vairāk gados politiskajā antropoloģijā kultūras primaritāte
uzskatāmi atspoguļojās divās mūsdienu pasaulē labi pazīstamās koncepcijās – Samuela Filipa
Hantingtona darbos par civilizāciju konfliktu /24/ un Frensisa Fukujamas tekstos par kultūras
vadošo lomu /25/.
XX gs. beigās sabiedrības sociokulturālajā diskursā ieviesās civilizācijas jēdziens un
civilizāciju saskarsmes problemātika. Zinātne sāka iedziļināties civilizācijas teorijā, publicisti
sāka rakstīt par civilizāciju atšķirībām, lasītāji izlasīto sāka salīdzināt ar saviem novērojumiem
ikdienas saskarsmē ar citas rases, reliģijas, citu kontinentu pārstāvjiem.
Civilizācijas jēdzienam ir ne tikai zinātniska, bet arī pasaules uzskata nozīmība. Mūsdienās,
kad nostiprinās planetārais skatījums un ir reāla nepieciešamība atsevišķas kultūras parādības
analizēt visas planētas kontekstā, civilizācijas jēdziens kļūst arvien nepieciešamāks pasaules
uzskata formulējumos, tā teikt, globalizējot, planetarizējot sarunu par kultūru, kura pamatā
asociējās ar relatīvi noslēgtu un tikai attiecīgajai tautai, nācijai piederošu laiku un telpu.
Civilizācijas jēdziens ir vispārsaprotams un vispārpazīstams, tāpēc ērti var kalpot dažādu plašu
un visaptverošu uzdevumu risināšanā visplašakajās sabiedrības masās, veidojot masu vēsturisko
apziņu un palīdzot katram cilvēkam orientēties laikā un telpā.
Mūsdienās, kad planetārā globālā migrācija ir pārvērtusi Eiropu par migrantu kontinentu,
Ziemeļamerikā turpina ieceļot lielas migrantu masas no Dienvidaustrumāzijas, Japānas, Ķīnas,
Latiņamerikas, Tuvajiem Austrumiem un kristiešiem līdzās dzīvo miljoniem musulmaņu un citu
reliģiju ticīgie, ar civilizācijas jēdziena palīdzību uzskatāmi var atspoguļot kultūras kontrastus un
ar tām saistītās problēmas.
ANO 2001.gadu pasludināja par civilizāciju dialoga gadu, tādējādi civilizāciju komunikācijas
problēmātikai it kā zināmā mērā piešķirot oficiālu planetāro statusu. ANO pievēršanās
civilizāciju saskarsmes problemātikai patiesībā liecina, ka šajā ziņā notikumu attīstība ir
sasniegusi tādu pakāpi, kad nepieciešama visu valstu kopēja rīcība un stratēģija.
ANO pirmais par civilizāciju dialoga nepieciešamību oficiāli izteicās Irānas Islama Republikas
prezidents Hatami. Tas notika 1998.gadā, un viņa aicinājums bija atbilde uz pasaules sabiedrībā
arvien vairāk un vairāk dominējošo viedokli, ka islama zemes var izraisīt civilizāciju konfliktu.
Par tādu iespējamību 1993.gadā rakstu publicēja amerikāņu politologs Samuels Filips
Hantingtons. Darba virsraksts ir “Civilizāciju sadursme”(The Clash of Civilizations), un tas
atstāja dziļu ietekmi uz visas pasaules sabiedrisko domu, jo acīmredzot pilnā mērā sasaucās ar
daudzu cilvēku novērojumiem, pārdomām un viedokli. Rakstu pārtulkoja un publicēja daudzās
valodās, un pēc dažiem gadiem (1996.g.) iznāca S.F.Hantingtona grāmata par civilizāciju
sadursmi. Arī tā tulkojumā izdota daudzās zemēs.
Amerikāņu zinātnieka koncepcijā izšķirošā nozīme ir tēzei par citu civilizāciju attieksmi pret
Rietumu civilizāciju. Viņš raksta, ka Rietumu idejas par individuālismu, liberālismu,
konstitucionālismu, cilvēktiesībām, līdztiesību, brīvību, likuma varu, demokrātiju, brīvo tirgu,
baznīcas un valsts atdalīšanu gandrīz nemaz neinteresē tās kultūras, kurās noteicošā loma ir
islama, konfuciānisma, hinduisma, budisma un citai ticībai. Šī vienaldzība nesekmē civilizāciju
savstarpējās attiecības, kuras visjaunākajos laikos vesternizācijas, globalizācijas, modernizācijas
rezultātā ir ievērojami saasinājušās un draud pārvērsties atklātā konfliktā.
Atsevišķa tēma ir plurālisma un kultūru dialoga izpratne islama zemēs. Nav noslēpums, ka
islama un eiropiešu racionālisma pamatā ir viens intelektuālais avots – arābu filosofija un
zinātne, kuras ietekme uz eiropiešiem savā laikā bija milzīga. Tomēr mūsdienās nākas sastapties
ar divām kardināli atšķirīgām civilizācijām.
Modernizācija islama zemēs cieta neveiksmi Irānā, Lībijā un citur. Modernizācija sākās, jo
musulmaņi labprāt pārņēma Rietumu tehnoloģiju un ražošanas kārtību. Musulmaņu inženieri un
strādnieki pilnā mērā ir spējīgi apgūt Rietumu ražošanas profesionālos paņēmienus. Taču viņi,
izrādās, nav spējīgi pārņemt Rietumu standartus pārējā dzīvē un tajos esamības segmentos, kuri
it kā nav tieši saistīti ar ražošanu. Viņi nevēlas pārņemt Rietumu kultūras sistēmu kopumā.
Faktiski modernizācija islāma zemēs uzskatāmi apstiprināja kulturoloģisko aksiomu, ka kultūra
ir sistēmiska izpausme. Pārņemot no citiem un savas kultūras struktūrā integrējot svešus
komponentus (šajā gadījumā ražošanas līdzekļus un ražošanas organizācijas modeļus), ātri var
izmainīties visa kultūras sistēma.
Mūsdienu Rietumu zinātne ilgu gadu pētījumu rezultātā ir secinājusi, ka tajā formējumā, kuru
dēvē par islama civilizāciju, eksistē samērā liela kultūru daudzveidība, jo katra etnosa kultūra
saglabā kaut ko savu. Korāns, kuram it kā visus vajadzēja padarīt vienveidīgus, musuļmaņu
zemēs tiek dažādi interpretēts. Taču tas principā neko nemaina, jo kultūru/civilizāciju dialogā
islama civilizācija vienmēr funkcionēs kā viens veselums un šo veselumu acīmredzot neizdosies
sašķelt nekādām ģeopolitiskajām tehnoloģijām.
Starpcivilizāciju komunikācijā daudz var izšķirt kulturoloģiskā pozīcija. Prognozējot
civilizāciju konfliktu, galvenokārt vadās no eiropocentrisma, vesternizācijas, Rietumu kultūras
determinisma; respektīvi, tiek ambiciozi traktētas un absolutizētas sociokulturālās atšķirības,
piemēram, starp kristiānisma un islama civilizācijām.
Šīs atšķirības vienmēr ir pastāvējušas, un tas katram ir zināms. Katram tāpat ir lieliski zināms,
ka tās vienmēr saglabāsies arī turpmāk. Mūsu laika tipiskākā iezīme ir tā, ka šīs atšķirības tiek
fetišizētas un pārāk nervozi interpretētas gan no kristiešu puses, gan no musulmaņu puses.
Interesanti, protams, ir tas, ka civilizāciju atšķirību fetišizācija vēlreiz pārliecinoši atgādina,
kādu kardinālu lomu mūsdienu pasaulē ir ieguvis kultūras koncepts. Faktiski visu svarīgāko
planetāro procesu centrā pašlaik ir kultūra – kultūras invāzijas vai kultūras aizstāvēšanas
intereses. Globalizācijas, modernizācijas, kultūru/civilizāciju dialoga un zināmā mērā pat
starptautiskā terorisma motivācija ir saistīta ar kultūru. Un kultūra, kā labi zināms, ir dinamisks
fenomens. Kultūra mainās; mainās tās formas un idejiskās nostādnes.
F.Fukujamas raksts „Kultūras vadošā loma” publicēts 1995.gadā (Journal of Democracy,
1995, Vol. 6, 1, p.7-14). Raksts ir nozīmīgs tāpēc, ka tajā runa ir par politiskās darbības
ideoloģiju un stratēģiju, un no šī viedokļa ir apskatīts attiecīgajā vēsturiskajā situācijā
visoptimālākais metodoloģiskais arsenāls. Turklāt ir skaidrs, ka tas nav tikai autora viedoklis.
F.Fukujama izklāsta Rietumu politologu aprindās samērā aprobētus uzskatus.
Autors savā darbā vēlas atbildēt uz jautājumu, kādi demokrātijas galvenie ideoloģiskie un
politiskie pretinieki parādīsies tuvākajā nākotnē? Viņš atbild, ka pats nopietnākais pretinieks
rodas Āzijā. F.Fukujama tāpat ir pārliecināts, ka notiekošais ideoloģiskajā jomā būs atkarīgs no
notiekošā pilsoniskās sabiedrības un kultūras līmenī. Lai paskaidrotu iemeslu, esot nepieciešama
neliela metodoloģiskā atkāpe. Kā norāda autors, demokrātijas konsolidāciju nodrošina četri
līmeņi, un katrs līmenis nosaka savus tā analīzes uzdevumus.
Pirmais līmenis ir „ideoloģija”. Tas ir normatīvās pārliecības līmenis par demokrātisko
institūciju un tirgus struktūru darbības pareizību. Šajā līmenī cilvēki tiek pārliecināti par
demokrātijas nepieciešamību un leģitimitāti. Cilvēkos stimulē ticību demokrātijai, un ticība var
rasties pat negaidīti ātri, kā tas esot konstatējams pasaulē aizvadītajos 15 gados.
Otrais līmenis ir „institūti”. Runa ir par konstitūciju, tiesu sistēmu, partiju sistēmu, tirgus
struktūrām u.c., kas ir nepieciešamas demokrātijas pastāvēšanai. Institūti izmainās ne tik ātri,
taču ar tiem var veiksmīgi manipulēt ar valsts politikas palīdzību. Tātad otrais līmenis nevar
sagādāt kaut cik nozīmīgu pretestību demokrātijas ieviešanā.
Trešais līmenis ir „pilsoniskā sabiedrība”. Tā esot spontānu sociālo struktūru karaļvalsts, un
funkcionē atsevišķi no valsts. Pilsoniskā sabiedrība faktiski ir demokrātisko politisko institūtu
pamats. Pilsoniskā sabiedrība daudz mazāk pakļaujas valsts politikas manipulācijām un bieži
pretojās, kad valsts sāk to ierobežot. Politoloģija nav pārāk centīgi analizējusi pilsoniskās
sabiedrības pastāvēšanas nosacījumus. Rietumos pret pilsonisko sabiedrību izturējās kā pret
pašsaprotamu izpausmi. Komunisma zemēs pilsoniskās sabiedrības fenomenu vispār ignorēja.
Aizvadītajos 20 gados politologi tomēr esot veikuši lielu darbu, lai noskaidrotu pilsoniskās
sabiedrības un demokrātijas institūciju sakarības.
Ceturtais līmenis ir „kultūra”. Tas ir visdziļākais līmenis, un tajā ietilpst tādas parādības kā
ģimenes struktūra, reliģija, morālās vērtības, etniskā apziņa, partikulārās vēsturiskās tradīcijas,
pilsoniskums. F.Fukujamas priekšstatā kultūra mainās, tomēr kultūra ir visgrūtāk izmaināmais
līmenis demokrātijas ieviešanā. Kultūru esot jāanalizē socioloģijai un antropoloģijai. Politoloģija
līdz šim ir maz pētījusi kultūras ietekmi uz pilsoniskās sabiedrības formēšanos.
F.Fukujama sniedz lakonisku pārskatu par minēto līmeņu praktiskajiem rezultātiem. XX gs.
70.-80.gados uz demokrātijas attīstību pasaulē visproduktīvāk atsaucās pirmais līmenis –
ideoloģija, kas savukārt veicināja panākumus otrajā līmenī – demokrātisko institūtu izveidē.
Trešajā līmenī radikālas izmaiņas nav sastopamas, jo šajā līmenī visas pārmaiņas esot atkarīgas
no ceturtā, kultūras, līmeņa.
Atgādināsim, F.Fukujamas raksts publicēts 1995.gadā. Saprotams, aizvadītajos desmit un
vairāk gados politiskajā antropoloģijā un politoloģijā kultūras autoritāte ir vēl pamatīgāk
nostiprinājusies.
Zīmīgi par to liecina sociāli politiskās domas virzība Krievijā, kur pašlaik (2006.gada nogalē)
dienas kārtībā ir valsts ideoloģijas problemātika. Piemēram, Vladislavs Surkovs, KF Prezidenta
administrācijas vadītāja vietnieks, runājot par demokrātijas jēdziena vietu mūsdienu pasaules
politikā, vairākkārt ir uzsvēris demokratizācijas procesa organisko saistību ar kultūru: kāda
dotajā valstī ir kultūra vispār, tāda ir arī demokrātija šajā valstī. 2006.gada 30.augustā diskusijā
pie „apaļā galda” „Suverena valsts globalizācijas apstākļos: demokrātija un nacionālā identitāte”
viņš teica: „Demokrātija nav faksts, bet process.[..] Es domāju, ka tas daudzējādi ir kultūras
jautājums, un mēs to dažkārt aizmirstam. Pirms kādiem 40 gadiem viena no pasaules
visdemokrātiskākajām valstīm pieļāva rasu segregāciju un tajā pašā laikā sevi sauca par
demokrātisku valsti. Acīmredzot tajā laikā šīs valsts kultūra pieļāva rasu segregāciju” /26/.
* * *
Kultūras determinētība tagad tiek atzīta arī menedžmentā un mārketingā.
Vadībzinības dzimtene, kā teikts visās grāmatās par menedžmentu, ir ASV, kur menedžmentu
gandrīz vai uzskata par amerikāņu sabiedrības galveno funkciju. Amerikāņi pret menedžmentu
izturās kā pret efektivitātes kultu un racionālisma augstāko sasniegumu, kas palīdz apmierināt
visas viņu vajadzības dzīves baudīšanā.
Amerikāņi līdz šim menedžmentu nesaistīja ar kaut kādiem kultūras nosacījumiem un
atšķirībām. Viņu ieskatā menedžments ir attīrīts no kultūras determinisma. Menedžments ir
tendēts uz sabiedrības modernizāciju, kad dominē kvantitatīvs racionālisms: tiek ieguldīta tik un
tik liela summa, peļņā tiek saņemta tik un tik liela summa. Amerikāņi menedžmenta izpratnē
ilgus gadus vadījās no universiāliem likumiem, kuri nav atkarīgi no cilvēku un kultūru
savdabības. Menedžments ir kapitālisma instruments, kapitālisma racionālisma un pragmātikas
instruments.
ASV par menedžmenta pamatlicēju uzskata F.Teiloru, kurš 1911.gadā izdeva slaveno grāmatu
„Zinātniskā menedžmenta principi”. Faktiski viņa grāmatā nekā zinātniska nav, taču darba
„piārā” balstījās uz apgalvojumu par milzīgu prāta revolūciju. Grāmata sastāv no noteikumiem,
kā panākt lielāku darba ražīgumu ar minimāliem izdevumiem. F.Teiloram galvenā cilvēciskā
vērtība ir darba ražīgums. Cilvēka dzīves jēga ir ražot pēc iespējas vairāk savā un sabiedrības
labā. Darba procesa modelis bija masu rūpnieciskā ražošana.
Pēc „teilorisma” menedžments pievērsās specializācijai kā ražošanas un vadības efektivitātes
paaugstināšanas līdzeklim. Specializācija tika saprasta kā horizontāla ražošanas koordinācija
plus vertikāla vadības hierarhija, balstoties uz kvantitatīvajiem rādītājiem. Specializācijas mērķis
bija kāpināt ražošanas efektivitāti.
XX gs.vidū ASV izjuta nepieciešamību izmainīt menedžmentu. Sākās biznesa skolu bums.
Mācību standarta programmās dominēja princips: plānot, kontrolēt, izpildīt. Menedžmenta
rekomendācijas sastāvēja no eklektiski pārņemtas ekonomikas, socioloģijas, psiholoģijas vielas.
To dēvēja par komplekso menedžmentu. Tas nespēja paredzēt visas dzīves situācijas,un tajā
balstījās uz formālistiskiem sociālo procesu skaidrojumiem. Praktiski menedžeri savā darbā
vadījās no reālās dzīves situācijas un guva panākumus tikai tad, ja rīkojās radoši un prata
pielietot nestandarta idejas.
Pret efektivitātes ideju, ražot vairāk un lētāk, mūsdienās izturās kā pret anahronismu. Tagad ir
noskaidrots, ka konkurences apstākļos lielākas iespējas ir kvalitātei – preces augstai kvalitātei,
tehniskajai inovācijai, harmoniskuma un radošu meklējumu atmosfērai kolektīvā, spējai ātri
reaģēt uz izmaiņām konjunktūrā. Izdevīgāk ir ražot mazas preču partijas nekā lielas. Tagad mēs
dzīvojam brendu laikmetā, kad brends ir svarīgāks par preci.
Menedžmentā izplatīta noslieksme ir zinātniskuma imitācija. Menedžments (tāpat kā
sabiedriskās attiecības, reklāmas teorija, mārketings) nespēj aprakstīt visus gadījumus dzīves
reālajā daudzveidībā. Kad rodas kāds jauns vadības paņēmiens, to nekavējoties veikli pārvērš par
jaunu „zinātnisko atklājumu” – jaunu metodi vai jaunu teoriju, kurai pie tam izvēlas „gudru”
nosaukumu. Tamlīdzīgu metožu un teoriju mūžs ir īss, jo drīz jauna dzīves situācija ir stimulējusi
atkal kādu oriģinālu risinājumu, kuru veikli tūlīt sāk propagandēt menedžmenta „teorētiķi”.
Rietumos pret menedžmentu kā saimniekošanas praksi, kurā galvenā nozīme ir vadības stilam
un atmosfērai kolektīvā, sāka izturēties jau 60.gados. Pret menedžmentu daudzi jau tolaik vairs
neizturējās kā pret zinātni. Tiesa, objektīvi skeptiskā izturēšanās pret menedžmenta zinātniskumu
veicināja jaunu māniju – aprakstīt katru konkrēto vadības praksi kā atsevišķu teoriju. Modē nāca
sistēmiskais menedžments, komunikatīvais menedžments, rezultātu menedžments utt.
Pēc 70.gadiem, postmodernisma filosofiski intelektuālajos apstākļos, attieksme pret
menedžmentu radikāli izmainījās. Labās grāmatās par mededžmentu sniegts detalizēts
postmodernisma portrets, lai topošie menedžeri/līderi perfekti orientētos kultūras kontekstā.
Postmodernisms neatzīst subjekta-objekta racionālas attiecības, kuras balstās uz prāta
universiālām shēmām. Postmodernismā galvenais ir atšķirību prioritāte, absolūtu diaspora
(E.Levinasa izteikums), atšķirīgais, unikālais kā pašmērķis, īpašais, izņēmuma gadījumi,
unikalitāte. Portmodernisma laikmetā galvenā uzmanība tiek pievērsta kulturāli specifiskajam
cilvēka dzīvē, tāpēc priekšroka tiek dota visdažādākajām minoritātēm un margināliem
elementiem. Valodā un uzvedībā tiek akcentēti nevis noteikumi un modeļi, bet gan runas un
rīcības pragmātika (reāli teiktais un darītais). Pārmaiņas un haoss ir svarīgāks par stabilitāti un
sitēmiskumu.
Postmodernisms atsakās vadīt, kontrolēt; postmodernisms ir pret zinātniskuma principu
realizāciju dzīves procesos. Galvenais ir talants un iniciatīva, operatīvi reaģējot spontānās dzīves
situācijās. Postmodernisms pasauli uztver un mīl tādās kategorijās kā tīkls, attiecības,
mijiedarbība; visaugstāk tiek vērtēta prasme un gatavība komunicēt un dibināt sakarus; atvērtība
un komunikabilitāte kļūst par svarīgāku īpašību nekā specializācija un profesionalizācija.
Postmodernisma laikmetā dzīvojot, jāprot mācīties un piemēroties, bet nevis balstīties uz
dogmātiskām atziņām. Tagad cieņā ir piemērošanās prasme, spēja operatīvi un radoši adaptēties
visdažādāko izmaiņu pārpilnajā dzīvē.
Postmodernismā izmainījās attieksme pret redzamo pasauli: pasaules ārējie tēli nav patiesi un
ir tikai esamības dekors, tukši „simulakri”, ilūzijas. Brīvība kļūst par izvēli – apzinātu un
saprātīgu. Brīvība pirms postmodernisma laikmeta bija organiski vienota ar stingri noteiktiem
sakariem ar pasauli un vispārpieņemtām dzīves nosmām, uzticību katra paša cilvēka izvēlētajiem
pienākumiem. Brīvība bija determinēta sociālajā vidē un sabiedrības konvencijās.
Morālās atbildības postmodernistiskie aspekti atsaucās uz menedžmentu, jo šodien dominē
leadership”, bet nevis bezpersoniskais un formālistiskais „management”. Mūsdienās
postmodernisms atgriežas tradicionālajā, pirmsmūsdienīgajā, pasaules uztverē, kas vēl nepazina
cēloņsakarību totālo varu un visdažādākās konvencionālās dzīves likumsakarības. Tradicionālajā
pasaules uztverē lietas tiek uztvertas, balstoties uz to analoģiskumu un simboliskajām sakarībām.
Zināšanas par pasauli virknējas viena pēc otras bez revolucionāriem lēcieniem un tradīciju
ignorēšanas. Tradicionālās zināšanas ir gudrība – spēja pilnā mērā saplūst ar reālajiem
apstākļiem un skatīties uz lietām no dažādiem leņķiem.
Postmodernistiskās orientācijas nostiprināšanās labi redzama menedžmenta un korporatīvās
stratēģijas attīstībā no XX gs. 50.gadiem, kad notika kompāniju īpašnieku un ģimenes locekļu
nomaiņa ar profesionāliem menedžeriem no vidusšķiras. Sākumā saglabājās klasiskais
menedžments un klasiskā stratēģija, kuru centrēja trīs komponenti: resursi, saimnieciskā darbība,
produkcijas izgatavošana. Kompānijā visu procesu vada boss, kurš pieņem vienīgi pareizo
lēmumu.
80.gados sākās klasikas kritika. Atsacījās no dažādu ilgtermiņa perspektīvo plānu
izstrādāšanas. Plānus, kuri faktiski vienmēr vairāk vai mazāk bija atrauti no realitātes, sāka
nomainīt princips vadīties no dzīves gaitas. Jaunā dinamiskā stratēģija un menedžments paļaujas
uz cilvēka spēju optimāli izmantot dzīves apstākļus. Tātad uz cilvēka talantu un intuīciju.
No 90.gadiem menedžmentā un stratēģijā akcentē sociālos un kultūras nosacījumus. Kļuva
skaidrs, ka kultūras normas nosaka ne tikai priekšstatus par saprātīgo un vajadzīgo, bet arī
cilvēka izziņas spējas (plašā nozīmē). Kultūra tātad būtiski ietekmē cilvēka kognitīvās īpašības
un potenciālu. Korporāciju menedžmentā un stratēģijā sāka valdīt kultūrcentrisms.
Kultūrcentrisms šodien atspoguļojās arī reklāmā un mārketingā, kur dominē t.s. pakalpojumu
ekonomika.
Tirgus klasiskā teorija paredz, ka tirgū notiek preču apmaiņa un prece ir galvenais tirgus
elements. Tagad par tirgus galveno elementu ir kļuvis pakalpojums jeb preces personalizācija, jo
jaunu kontekstu iegūst preces pārdevēja un pircēja attiecības. Turklāt ap preci tiek savīts vesels
pakalpojumu serviss ilgākam laikam. Preces pārdevēja un pircēja attiecības nebeidzās pēc
pirkšanas akta, bet gan turpinās. Piemēram, „pircēja kartes” cilvēku piesaista attiecīgajam
veikalam uz ilgu laiku. Tāpēc mārketinga komunikācijā tik liela loma pircēja iezīmēm – pircēja
simboliskajām, estētiskajām, sociālajām un cita veida interesēm. Pircēja uzvedības kultūra
(protams, kultūra vispār) mārketinga komunikācijā iegūst galveno lomu. Par komercijas virzošo
parametru ir kļuvis dzīves veids un stils, bet nevis prece un pakalpojums. Tātad –
kulturoloģiskie parametri.
* * *
Cilvēces pagātni noteikti var aprakstīt kā determinisma vēsturi, jo cilvēku priekšstatos vienmēr
ir bijis kaut kāds determinants jeb faktors, kas relatīvi visu rada un cēloniski nosaka. Jaunajos
laikos Rietumu civilizācijā tāds determinants bija ražošanas attiecības (ne tikai marksismā),
tirgus ekonomika, liberālisms, nauda.
Amerikāņu starptautiskais politiskais diskurss (faktiski - sava veida mesiānisms) par
demokrātiju arī pieder determinisma tēmai, jo šajā diskursā demokrātijai tiek piedēvēta izšķirošā
loma cilvēciskās esamības visās sfērās. Amerikāņu ideologi sludina, ka uz mūsu planētas katras
tautas un valsts, katra cilvēka labklājība un laime ir iespējama vienīgi demokrātijas apstākļos.
Tikai pēdējā laikā amerikāņi sāk runāt par to, ka viņu izslavētās demokrātijas iespējas un prakse
ir atkarīga no kultūras. Amerikāņus par to aizdomāties mudina viņu asiņainā pieredze
„demokrātijas” ieviešanā Afganistānā un Irakā, kā arī grandiozais ekonomiskais uzplaukums no
amerikāņu viedokļa ne visai demokrātiskajā Ķīnā, Indijā, Krievijā.
Kā zināms, pasaules ontoloģiskajā interpretācijā zināma stabilitāte piemīt dabas
determinismam: dabas likumiem, cilvēka un dabas saistībai. Jaunajos laikos tradicionālajā
deterministiskajā ainā daba pilnā mērā pakļaujas cilvēku gribai. Daba pacietīgi paklausa
cilvēkam, un cilvēks ir dabas valdnieks, - to katram māca jau pirmajās klasēs.
Visjaunākā laika teorijas par dabas nestabilitāti un nepieciešamību cilvēkiem ar to rēķināties
stimulē uzdevumu kardināli koriģēt līdzšinējos dabaszinātniskos priekšstatus, bet pats galvenais
- liek secināt, ka arī pati zinātne ir atkarīga no kultūras, jo katrā laikmetā ir pieejamas tādas
zināšanas, kuras atbilst kultūras tradīcijām un kultūras kontekstam (respektīvi, visjaunākajiem
zinātniskajiem atklājumiem /7/.
Kultūrcentrisms un kultūra kā determinants acīmredzot atbilst šodienas kultūras kontekstam,
prasot no katra cilvēka noteiktu kulturoloģisko kompetenci. Cik ilgi tas saglabāsies un kāds
determinisms sekos pēc kultūras determinisma šodien ir grūti pateikt. Diezgan liela vienprātība
valda par to, ka šodien mēs esam „procesa” sākumā un cilvēci gaida kultūras kvalitātes ēra.
2006 XII
______________
1/ Гирц К. Путь и случай: Жизнь в науке.- НЛО, 2004 № 70; skat.:
http://magazines.russ.ru/nlo/2004/70/gi3.html
2/ Skat.: Кнабе Г. Внутренние формы культуры.- Декоративное искусство. 1981, № 1
3/ Skat.: Кун Т. Структура научных революций. М., 1977
4/ Skat.: Ионин Л.Г. Социология культуры: путь в новое тысячалетие. 3-е изд. М., 2000;
interviju skat.: www.unlv.edu/centers/cdclv/archives/Interviews/ionin.html
5/ Skat.: Каган М.С. Перспективы развития гуманитарных наук в ХХI веке;
www.anthropology.ru
6/ Швейцер А. Культура и этика. М., 1973, с. 103
7/ Пригожин И. Философия нестабильности.- Вопросы философии, 1991, № 6, с.47
8/ Skat.: Svešvārdu vārdnīca. Dr. Philol. J.Baldunčika redakcijā. R., 1999
9/ Skat.: Чучин-Русов А. Природа культуры.- Общественные науки и современность, 1995,
№ 6, с.139
10/ Skat.: Смирнов И. Общество без ностальгии.- Критическая масса, 2005, № 1
11/ Skat.: Люббе Г. В ногу со временем; www.ruthenia.ru/logos
12/ Skat.: Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kulturas vēsture. Daugavpils,
2003; Антология исследований культуры. СПб., 1997
13/ L.Vaita rakstu „Kulturoloģija” (ar izmainītu nosaukumu) skat.: www.i.-u.ru
14/ Skat.: Асоян Ю., Малафеев А. Открытие идеи культуры. М., 2001
15/ Skat.: Эберт К. Семиотика на распутье. – Вопросы философии, 2003, № 7
16/ Skat.: Лотман Ю. Семиосфера. СПб., 2000
17/ Skat.: Лотман Ю. Избранные статьи. Таллин, 1992. Том 1, с.466
18/ Skat.: http://knowledge.isras.ru/sj/sj/sj2-02gud.html
19/ Skat.: www.bibler.ru
20/ Skat.: www.auditorium.ru/books/301/IONIN
21/ Skat.: www.kogni.narod.ru/ivanov.htm#1
22/ Skat.: Берк П. Историческая антропология и новая культурная история.- НЛО, 2005, №
75; www.magazines.russ.ru
23/ Гуревич А. История в человеческом измерении.- НЛО, 2005, № 75;
www.magazines.russ.ru
24/ Skat.: Хантингтон С. Столкновение цивилизаций?- Полис, 1994, № 1;
www.politstudies.ru
25/ Skat.: Фукуяма Ф. Главенство культуры.- www.old.russ.ru ; www.gumer.info
26/ Skat.: www.kreml.org