svētdiena, 2020. gada 9. augusts

Trīs biogrāfiskās atbildes


   Uzdrošinos sevi pieskaitīt t.s. publiskajām personām. Tātad tām personām, kuras regulāri sarunājas ar sabiedrību. Arī es to daru daudzus gadus, katru dienu publicējot internetā sabiedrībai veltītu zināma veida uzrunu. Cenšos to darīt esejas, etīdes, refleksijas vai raksta formātā. Iespēju sevi pieskaitīt t.s. publiskajām personām veicina lasītāju attieksme pret mani kā publisku personu. Lasītāji raksta vēstules, komentārus, uzdot dažādus jautājumus. Tajā skaitā uzdot biogrāfiska rakstura jautājumus. Ļoti bieža ir tikšanās ar trim jautājumiem. Uz tiem tagad mēģināšu atbildēt.
   1.ATBILDE PAR STATUSU “PERSONA NON GRATA”. Kāda bijušā kolēģa vēstulē atkal izlasīju jautājumu “Kā Tu jūties persona non grata statusā, kad uz Tava vārda lietošanu attiecas tabu?”. Nenoliedzami, tā ir taisnība. Minētais statuss saglabājas visu pēcpadomju laiku, kad latviešu inteliģencē esmu “nevēlama persona” un attiecībā uz manu vārdu tiek konsekventi ievērota aizliegumu sistēma jeb svešvārdā – tabu (vārds, vārdu savienojums, ko reliģisku, estētisku, ētisku vai citu iemeslu dēļ nedrīkst lietot; noteikti var būt arī politisks un ideoloģisks iemesls, kā arī profesionāls un intelektuāls iemesls). Kad nav iespējama relatīvi izsmeļoša atbilde, saku “Tātad esmu to pelnījis! Tā vajag būt!”. Kad ir iespējama plašāka atbilde, tad citēju oriģinālā Pjotru Čaadajevu: “Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с преклоненной головой, с запертыми устами. Я нахожу, что человек может быть полезен своей стране только в том случае, если ясно видит ее; я думаю, что время слепых влюбленностей прошло... Я полагаю, что мы пришли после других для того,чтобы делать лучше их, чтобы не впадать в их ошибки, в их заблуждения и суеверия. Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине. Любовь к отечеству рождает героев, любовь к истине создает мудрецов, благодетелей человечества. Любовь к родине разделяет народы, питает национальную ненависть и подчас одевает землю в траур; любовь к истине распространяет свет знания, создает духовные наслаждения, приближает людей к Божеству. Не через родину, а через истину ведет путь на небо.”
   2. ATBILDE PAR SKARBAJIEM IZTEICIENIEM. Dažkārt kāds lasītājs aicina lietot maigākus izteicienus nacionālo noziedznieku un dažāda brūvējuma neliešu kritikā. Izteicienu izvēle nav patīkama nodarbošanās. Īpaši tad, ja obligāti nākas izvēlēties visradikālākos, visagresīvākos, vispazemojošākos vārdus. Tas nav patīkami, ja korekta polemika nav iespējama. Korekta polemika ir iespējama tikai tad, ja saduras tādi dažādi uzskati, kurus katru balsta zināšanas, erudīcija, talants, radošums, garīgums, intelekts, profesionalitāte, atbildības sajūta u.tml. Kāda var būt korekta polemika ar “583 darāmo darbu” valdības locekļiem? Kāda var būt korekta polemika ar Beitneri – “nācijas tēva” autori? Kāda var būt korekta polemika ar glamūrīgo pseidointelektuāli Rīgas pilī? Kāda var būt korekta polemika ar vakcinācijas-čipizācijas faniem? Kāda var būt korekta polemika ar necilvēku Lapsu Lato? Mani skolotāji vienmēr mācīja izvēlēties tādus izteicienus, lai tie precīzi atspoguļotu attiecīgās izpausmes būtību un vērtību. Nelietību ir nesaudzīgi jāsauc par nelietību, supernelietību – par supernelietību, nacionālo noziedznieku ir jāsauc par nacionālo noziedznieku utt.
   3. ATBILDE PAR GRAFOMĀNIJU. Portālam “Pietiek” savus darbus devu publicēt no 2013.gada aprīļa sākuma līdz 2020.gada maija sākumam, kad atsaucu iesniegtos darbus, lai izbeigtu sadarbību ar Lapsu viņa pilnīgi negaidītās, šokējošās melni unikālās morālās attieksmes dēļ. Lapsa manus darbus publicēja bez redakcionālas iejaukšanās – neko neīsinot, neko nesagrozot. Lapsa atsacījās vienīgi publicēt pamfletus, aizbildinoties ar “lasītāju nespēju tos uztvert”. Ar Lapsu nekad neesmu ticies. Astoņos gados bija tikai 3 vai 4 reizes e-vēstuļu apmaiņa par publikāciju jautājumiem. Par publicētajiem darbiem honorāru nekad neesmu saņēmis. Portālā “Pietiek” eseju komentāros bieži tiku apsaukāts (visticamākais, to darīja ar “niku” pats Lato Lapsa) par grafomānu. Tātad par cilvēku ar slimīgu tieksmi uz rakstīšanu. Šajā sakarā varu atbildēt sekojošo. 2004. gadā, kad no Daugavpils atgriezos Rīgā, mana dzīve radikāli izmainījās. Nācās zinātniski pievērsties tagadnes izpratnei, jo Rīgas latvieši man nedeva darbu literatūras zinātnē vai kulturoloģijā. Darbā pieņēma tikai Staņislavs Buka savā privātajā Baltijas Starptautiskajā akadēmijā (BSA). Ar S. Buku bijām pazīstami no padomju laika. BSA nācās strādāt sabiedrisko attiecību ("piāra") programmā, kuras direktors uzticēja lasīt lekciju kursus par tagadnes jautājumiem. Ar tagadnes tematiku agrāk nekad nenodarbojos. Piederēju zinātniskajai skolai, kurā ir nepieklājīgi interesēties par visjaunāko laiku materiālu. Drīkst interesēties tikai par tādu materiālu, kurš vismaz 100 gadus "nostāvējies". Es interesējos par Raini un kulturoloģiju, uz kuru 100 gadi neattiecas. S.Bukas firmā sāku apgūt tagadnes materiālu, kas priekš manis bija kaut kas pilnīgi jauns. Nācās izprast tagadni. Esmu aizvadītajos gados iemīlējies tagadnē un daudz iemācījies par tagadni. Protams, turpinu mācīties un bez pārspīlējuma katru dienu kaut ko labāk izprotu. Šajā jomā lieti noder “skolotāji”. Par "skolotājiem" saucu tos gudros intelektuāļus, kuru darbus lasu katru dienu. “Skolotāji” palīdz izprast šodienas procesus. Savu darbību esmu nosaucis par "globālo sociālo procesu analītiku". Katru dienu lasu apmēram 20 “skolotāju” saitus. Un, lūk, arī viņi visi ir “grafomāni”. Viņi strādā (raksta un publicē darbus) katru dienu. Daudzi nesaprot, ka zinātnieks arī strādā katru dienu tāpat kā to dara citu profesiju pārstāvji.
 
2020.gada 9.augustā


ceturtdiena, 2020. gada 14. maijs

CV-2020.g.14.maijā


CURRICULUM VITAE
(Ar paskaidrojumiem)

ARTURS PRIEDĪTIS

Personīgā informācija

Dzimšanas laiks: 26.08.46.
Dzimšanas vieta: Latvijas PSR, Talsu raj., Laucienas c. „Kalniekos”.
Precējies: sieva Klāra Priedīte, spāņu filol., maģ.

Mājas lapa
www.artursprieditis.lv.


Blogi:

1) Stikla kalns. Kulturoloģiskās refleksijas. www.stiklakalns.blogspot.com (slēgts)
2) Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata. http://spengleramantojums.blogspot.com/(slēgts)
3) Latviešu idiotismu kolekcija. http://latviesuidiotismukolekcija.blogspot.com/(slēgts)
4) Civilizācijas norieta enciklopēdija. http://norietaenciklopedija.blogspot.com/(slēgts)
5) Kulturoloģiskā publicistika. http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com/
6) Mozaīka. Sociāli filosofiskas refleksijas. https://mozaikasocfilosrefl.blogspot.com/(slēgts)
7) Arturs Priedītis. Teksti. Intevijas. https://aptekstiintervijas.blogspot.com/
8) Siseņi. Pamfletu cikls. https://sisenipamfletucikls.blogspot.com/
9) Teorētiskā dizaina elementi. https://teoretd.blogspot.com/
10) Postcivilizācijas dienasgrāmata. https://postciv.blogspot.com/  

Autoidentifikācija:

žurnālists, literatūrzinātnieks, kulturologs, publicists. Zinātnisko interešu virzieni: 1) kulturoloģija, 2) komunikācijas teorija/starpkulturālā komunikācija/Interneta komunikācija, 3) mūsdienu globālo sociālo procesu analītika, 4) kulturoloģiskā publicistika.

Izglītība: 

1970 sept.-1977 jūnijs Latvijas Valsts universitātes Filol.fak.
1982 janv.-1984 nov. LPSR Zinātņu akadēmijas aspirantūra.
1984 nov. - filoloģijas zinātņu kanditāts, LPSR ZA.
1992 maijs - filoloģijas doktors, Latvijas ZA.

Zinātniskā darba pieredze:

1) 1979 nov.-1987 jūl. LPSR Zinātņu akadēmija:
zinātniskais redaktors izdevniecībā "Zinātne", zinātniskais līdzstrādnieks Valodas un literatūras inst., ZA Prezidija Redakciju un izdevumu padomes zinātniskais sekretārs (atbild par zinātniskās literatūras izdošanu LPSR). 
Nozīmīgākais: 
tekstoloģiski metodoloģiskās rekomendācijas Raiņa Akadēmisko (Latvijā pirmo) kopotu rakstu sagatavošanā (sākot ar lugu sējumiem); Raiņa dienasgrāmatu publikācija (24.sēj.) un pirmā disertācija par dienasgrāmatām (grām.1992); J.Tiņanova rakstu krājuma izdošanas noorganizēšana un piedalīšanās "J.Tiņanova lasījumos"(1982-2002, vienīgais latv.zinātnieks).

2) 1987 sept.-1993 janv. docents, Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils Pedagoģiskais institūts.
Nozīmīgākais: 
PSRS (arī Rietumos nebija sastopama attiecīga studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja specialitātes studiju programmu (1988).

3) 1991 sept.-1995 okt. Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks valodas jautājumos. 
Nozīmīgākais: 
valstī vienīgā tāda veida štata vieta; nodibina valstī pirmo Valodas inspekciju (1991.g.17.X); valstī pirmie uzsāk latv.val.atestāciju (1992.g.20.II).

4) 1993 apr. – 2003 febr. Multinacionālās kultūras centrs, direktors.
Nozīmīgākais: skat.tālāk.

5) 2004 maijs – 2005 febr. Biznesa augstskola „Turība”, docents. 
Nozīmīgākais: skat.tālāk.

5) 2005 febr. – 2013 marts. Baltijas Starptautiskā akadēmija, as.prof. 
Nozīmīgākais: skat.tālāk.

6) 2013 marts – „pensionārs”.
Nozīmīgākais: skat. tālāk.

Publicēto grāmatu saraksts

1.      Priedītis A. Komentāri, priekšvārds, publikācija grām.: Rainis J. Kop.raksti, 24.sēj. R., 1986
2.      Priedītis A. Tulkojums grām.: Ivanovs V. Pāris un nepāris. Smadzeņu asimetrija un zīmju sistēmu dinamika. R., 1990
3.      Priedītis A. Rainis un simbolisms. Daugavpils, 1992
4.      Priedītis A. Raiņa dienasgrāmatas. Daugavpils, 1992
5.      Priedītis A. Rainis un viņa laikmets. Daugavpils, 1994
6.      Priedītis A. Mans Rainis. Daugavpils, 1996
7.      Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. 1.grāmata. Daugavpils, 1996 (krievu val.)
8.      Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Daugavpils, 2000
9.      (Bez autora) 50 teksti eksāmeniem un atestācijai latviešu valodā. Daugavpils, 2000, atk.izd.2001
10.   Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture. Daugavpils, 2003
11.   Priedītis A. Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas. Rīga, 2004; www.artursprieditis.lv
12.   Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture vidusskolai. Rīga, 2006; www.artursprieditis.lv
13. Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija. Rīga, 2006
14. Priedītis A. Masu komunikācijas teorijas. Lekciju kursa konspekts. 
                                  R., 2006; www.artursprieditis.lv
15.   Priedītis A. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru. R., 2007;
      www.artursprieditis.lv  
16.   Priedītis A. Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideologija.
                                  Lekciju kurss. R., 2007; www.artursprieditis.lv  
17.   Priedītis A. Komunikācijas planēta. Apceres par komunikācijas
                                  teoriju. R., 2008; www.artursprieditis.lv  
18.   Priedītis A. Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par  
     postindustriālā laikmeta kultūru. R., 2010;
19.   Priedītis A.Sarkanā Dundaga. R., 2010; www.artursprieditis.lv
20.   Priedītis A. Etīdes par multikulturālismu. 1.daļa. R., 2012; www.artursprieditis.lv
21.   Priedītis A. Pūces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām. R., 2012; www.arturspriedītis.lv
22.   Priedītis A. Laikmeta gravitācija. Esejas un intervijas. R., 2013; www.artursprieditis.lv *
       *Internetā grāmatas ir izvietotas arī citos saitos. Piem., „gramataselektroniski”.
23. Priedītis A. Tagadnes baltā agonija: Latvija 2013. R., 2013; www.artursprieditis.lv
24. Priedītis A. Etīdes par kultūras monarhiju. Populārzinātniskā publicistika. R., 2015;         www.artursprieditis.lv
25. Priedītis A. Tagadnes melnā agonija: Latvija 2014-2015. R., 2015; www.arturspriedītis.lv
26. Priedītis A. Etīdes par multikulturālismu. 2.daļa. R., 2015; www.artursprieditis.lv
27. Priedītis A. Tagadnes seja. Esejas un refleksijas. 2015 VI-2016XII. R., 2017; www.artursprieditis.lv
28. Priedītis A. Regresa progresa gads. Esejas un pamfleti. R., 2018; www.artursprieditis.lv
29. Priedītis A. Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata. R., 2018; www.artursprieditis.lv
30. Priedītis A. Kriminālā kapitālisma ikdiena. R., 2019; www.artursprieditis.lv
31. Priedītis A. Modernās banalitātes gads. R., 2020; www.artursprieditis.lv
32. Priedītis A. Stikla kalns. Kulturoloģiskās refleksijas. R., 2020; http://artursprieditis.lv/
33. Priedītis A. Mozaīka. Sociāli filosofiskas refleksijas. R., 2020; http://artursprieditis.lv/  


Nozīmīgākais no 1993.g.

1993-2003   Multinacionālās kultūras centrs (MKC).
Privāta zinātniskā iestāde, dibināta 1993.g. 1 .aprīlī Daugavpilī;
juridiskais statuss: A.Priedīša individuālais uzņēmums;
darbību finansiāli nodrošina īpašnieka ģimenes personīgie naudas
līdzekļi (1993.-2003.g. izlietoti vismaz 100 000.- Ls: grāmatu un
"Kultūra un Vārds" izdošana, zinātniskie pasākumi, komandējumi, algas,
telpu noma, orgtehnika, inventārs utt).
Nozīmīgākais:
pirmā un vienīgā zinātniskā iestāde Austrumeiropā, kas nodarbojas ar multikulturālismu; pirmā grāmata Austrumeiropā par multikulturālismu (1996); pirmā grāmata par Daugavpils vēsturi(1998); saraksta pirmo grāmatu par Latvijas kultūras vēsturi (2000); divu valsts vidusskolu darbība saskaņā ar interkulturālās izglītības koncepciju; darbība Starptautiskajā interkulturālās izglītības asociācijā (no 1994); Valsts prezidenta G.Ulmaņa vizīte MKC 1997.g. 15.VII; Ētikas un kristīgās tikumības padomes vadīšana (no 2000); sagatavo grāmatu „Mans Rainis” (1996; dēvē: „gudrākā grāmata par Raini”) un grāmatu „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture” (2003; būtiski ietekmē mācību priekšmeta „Kulturoloģija”izveidi valsts vidējā izglītībā).

2004-2005  Biznesa augstskola „Turība”. 
Nozīmīgākais: 
sagatavo Baltijas valstīs pirmo maģistrantūras programmu sabiedriskajās attiecībās; raksta grāmatu „Kultūru dialogs”.

2005-2013 Baltijas Starptautiskā akadēmija. 
Nozīmīgākais:

grāmatas:

1. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija (2006); pirmā grāmata ne tikai latviešu valodā par jauno sociāli metodoloģisko konceptu „kultūru dialogs”;
2. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru (2007); oriģināla koncepcija par kultūras determinismu; ne tikai latviešu valodā speciālajā literatūrā ļoti reti sastopama politkorektuma un multikulturālisma analīze; pirmais analītiskais darbs par „Latvijas pārdošanu”(teritoriālo mārketingu);
3. Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideoloģija. Lekciju kurss (2007); ne tikai latviešu valodā oriģināla pieeja Eiropas problēmām;
4. Komunikācijas planēta. Apceres par komunikācijas teoriju (2008); ne tikai latviešu valodā oriģināla jauno mediju, komunikācijas transformāciju analīze, - īpaši par masu komunikācijas izmaiņām;
5. Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru (2011); viena no autora visnozīmīgākajām grāmatām; vairākas oriģinālas koncepcijas: 1)par iracionālo kapitālismu, 2)par masu fenomenu segmentāciju, 3)krīzes neekonomiskajiem komponentiem, 4)rases teorijas aktualitāti, 5)„ceha teoriju” ekonomikā, 6)subkulturāciju; kultūras determinisma koncepcijas argumentācijas turpinājums; ne tikai latviešu valodā oriģināla jauno mediju, izglītības, filosofijas identitātes analīze;
6. Pūces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām (2012); ne tikai latviešu valodā oriģināla pieeja mūsdienu planetāri globālo parādību interpretācijā;
7. Etīdes par multikulturālismu (2012);
8. Laikmeta gravitācija. Esejas un intervijas (2013); oriģināla pieeja mūsdienu planetāri globālo sociālo parādību interpretācijā;

2013 marts „pensionārs”. 
Nozīmīgākais:

1) grāmatas:

1. Laikmeta gravitācija (2013).
2. Tagadnes baltā agonija: Latvija 2013 (2013).
3. Etīdes par kultūras monarhiju (2015).
4. Tagadnes melnā agonija (2015).
5. Etīdes par multikulturālismu. 2.daļa (2015).
6. Tagadnes seja (2017).
7. Regresa progresa gads (2018).
8. Špenglera mantojums (2018).
9. Kriminālā kapitālisma ikdiena (2019).
10. Modernās banalitātes gads (2020).
11. Stikla kalns (2020).
12. Mozaīka (2020).

2) konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi:

Aizvadītajos gados (2004-2019) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu saucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps, 96) humānā mietpilsonība, 97) sankcionēta zagšana, 98) futuroloģiskā apātija, 99) intelektuālā epidēmija, 100) ideoloģiskā verdzība, 101) kulturoloģiskā filosofija, 102) varas inteliences intelektuālā katastrofa, 103) lingvistiskā izvirtība, 104) postcilvēce, 105) neidentificējamu pretrunu kumulācija, 106) politikas heteronomija, 107) morāles diktatūra, 108) brīvība bez sirdsapziņas, 109) akadēmiskais kapitālisms, 110) izglītības sadisms, 111) ideoloģijas diktatūra, 112) patiesības korumpētība, 113) analītiskā simfonija, 114) optimisma demagoģija, 115) kultūras demence, 116) noziedzības mecenāti, 117) etnofobiskā ideoloģija, 118) inteliģences tautas ideoloģiskā apgādība, 119) antropoloģiskais adekvātums, 120) terminoloģiskā konstruktivitāte, 121) prekāriji, 122) tautas „miljons” kā kolektīvais noziedznieks un noziedzības mecenāts, 123) lingvistiskā cieņa, 124) nacionāli metafizisks huligānisms, 125) morālā patoloģija, 126) semantiskais plurālisms, 127) emocionālās analoģijas, 128) mentālā epidēmija, 129) mentālā autoagresija/destrukcija, 130) etnogrāfiskais nacionālisms, 131) garīgā diktatūra, 132) demogrāfiskais providenciālisms, 133) humanitātes noziedzība, 134) tumsonības konfidencialitāte, 135) noziedzīgā suverenitāte, 136) humanitātes ideoloģija, 137) melnās enerģijas metafizika, 138) mentālā inkvizīcija, 139) patiesības destruktivitāte/nogurums no patiesības, 140) sociālais optimisms, 141) getozācija, 142) nacionālais valsts sociālisms, 143) mentalitātes demokrātiskums, 144) ģeopolitiskā atļauja/ģeopolitiskā saskaņošana, 145) nacionāli politiskais imperatīvs, 146) sociālā noguruma dinamika, 147) inerces diktatūra, 148) intelektuālā skaudība, 149) baudas pozitīvisms, 150) tautas dekadence, 151) sociālās visatļautības un bezatbildības fundamentālisms, 152) noziegumu brīvības totalitārisms, 153) retoriskais simulakrs, 154) intelektuāli dekadentiska kvalitāte, 155) atavisma dumpis, 156) postcilvēku logoss, 157) negatīvā antropoloģiskā norma, 158) diskusijas sofistika, 159) pseidointelektuālais glamūrs, 160) politiski intelektuālais mazohisms, 161) kronosa instinkts, 162) individuālisma monomānija, 163) egalitāra himēra, 164) analītiskā intuīcija, 165) progresīvā postcilvēce, 166) diskursa demokrātija, 167) ideoloģiskais debilisms, 168) tumsonības pilsonība, 169) cerību ideoloģija, 170) sociālais mazohisms, 171) mežonības intonācija, 172) ideoloģiskie papagaiļi, 173) diskursīvā levitācija, 174) intelektuālā atpalicība no īstenības, 175) mentālā atombumba, 176) antropoloģiskā racionalitāte, 177) debilizācijas praktiķi, 178) leksiskā bižutērija, 179) perversijas ekoloģija, 180) sociuma ideoloģiskā sensitivitāte, 181) postcivilizācija, 182) fatālais paradokss.

3) intervijas:

1) Vadāmā haosa poētika jeb kulturoloģiskās paradigmas evolūcija.- Kultūra un Vārds, 2011.g. sept.; oriģināla koncepcija par kulturoloģisko paradigmu; latviešu valodā pirmo reizi plaši par vadāmo haosu;
2) Augstskola mūsmājās.- Kultūra un Vārds, 2012.g.augusts; (augstākās izglītības kritiska analīze);
3) Augstskola mūsmājās. Otrā sērija.- Kultūra un Vārds, 2012.g.sept.; (turpinājums);

4) studiju programmu projekti: (skat. mājas lapā);

5) sadarbība ar ministriju mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešanā valsts vidējā izglītībā;

6) sadarbība ar Efektīvās politikas fondu un publikācijas russ.ru.(Maskava, Krievijas valsts prezidenta struktūra);

7) Videolekciju cikli (www.youtube.com; kanāls „ArtursPrieditis” u.c.saitos):
1.Mūsdienu kapitālisma antropoloģija (1-9); www.musdienukapitalisms.wordpress.com;
2.Komunikācijas hegemonija (1-25); www.komunikacijashegemonija.wordpress.com;
3.Laikmeta gravitācija (1-10); www.laikmetagravitacija.wordpress.com;
4.Interkulturālā komunikācija (1-10); www.interkulturalakomunikacija.wordpress.com;
5.Augstskolas vibrācijas (1-3); https://www.youtube.com/user/ArtursPrieditis;


2020.gada 14.maijā


ceturtdiena, 2020. gada 9. janvāris

PAZIŅOJUMS FB DRAUGIEM:



FB ikdienas ierakstus ātri (otrā dienā) izdzēšu; saglabāju tikai informāciju par sevi un šo paziņojumu par maniem blogiem. FB izmantoju, 1) lai komentētu un ilustrētu atsevišķas aktuālas publikācijas medijos, 2) lai informētu par sacerēto jauno tekstu kādā no maniem blogiem:
7) pamfleti lasāmi šajā vietnē: https://sisenipamfletucikls.blogspot.com/,
8) teksti par Špengleru (jau apkopoti grāmatas formā) lasāmi šajā vietnē:
9) raksti, kuriem ir ne tikai nacionāla nozīmība, lasāmi šajā vietnē:
10) 2020.g.15.II izveidots blogs "Teorētiskā dizaina elementi". Skat.: https://teoretd.blogspot.com/
      



sestdiena, 2019. gada 26. oktobris

PRIEKŠLIKUMI TAUTAS VĀRDNĪCAI




Aizvadītajos gados (2004-2019.g.25.X) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu saucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps, 96) humānā mietpilsonība, 97) sankcionēta zagšana, 98) futuroloģiskā apātija, 99) intelektuālā epidēmija, 100) ideoloģiskā verdzība, 101) kulturoloģiskā filosofija, 102) varas inteliences intelektuālā katastrofa, 103) lingvistiskā izvirtība, 104) postcilvēce, 105) neidentificējamu pretrunu kumulācija, 106) politikas heteronomija, 107) morāles diktatūra, 108) brīvība bez sirdsapziņas, 109) akadēmiskais kapitālisms, 110) izglītības sadisms, 111) ideoloģijas diktatūra, 112) patiesības korumpētība, 113) analītiskā simfonija, 114) optimisma demagoģija, 115) kultūras demence, 116) noziedzības mecenāti, 117) etnofobiskā ideoloģija, 118) inteliģences tautas ideoloģiskā apgādība, 119) antropoloģiskais adekvātums, 120) terminoloģiskā konstruktivitāte, 121) prekāriji, 122) tautas „miljons” kā kolektīvais noziedznieks un noziedzības mecenāts, 123) lingvistiskā cieņa, 124) nacionāli metafizisks huligānisms, 125) morālā patoloģija, 126) semantiskais plurālisms, 127) emocionālās analoģijas, 128) mentālā epidēmija, 129) mentālā autoagresija/destrukcija, 130) etnogrāfiskais nacionālisms, 131) garīgā diktatūra, 132) demogrāfiskais providenciālisms, 133) humanitātes noziedzība, 134) tumsonības konfidencialitāte, 135) noziedzīgā suverenitāte, 136) humanitātes ideoloģija, 137) melnās enerģijas metafizika, 138) mentālā inkvizīcija, 139) patiesības destruktivitāte/nogurums no patiesības, 140) sociālais optimisms, 141) getozācija, 142) nacionālais valsts sociālisms, 143) mentalitātes demokrātiskums, 144) ģeopolitiskā atļauja/ģeopolitiskā saskaņošana, 145) nacionāli politiskais imperatīvs, 146) sociālā noguruma dinamika, 147) inerces diktatūra, 148) intelektuālā skaudība, 149) baudas pozitīvisms, 150) tautas dekadence, 151) sociālās visatļautības un bezatbildības fundamentālisms, 152) noziegumu brīvības totalitārisms, 153) retoriskais simulakrs, 154) intelektuāli dekadentiska kvalitāte, 155) atavisma dumpis, 156) postcilvēku logoss, 157) negatīvā antropoloģiskā norma, 158) diskusijas sofistika, 159) pseidointelektuālais glamūrs, 160) politiski intelektuālais mazohisms, 161) kronosa instinkts, 162) individuālisma monomānija, 163) egalitāra himēra, 164) analītiskā intuīcija, 165) progresīvā postcilvēce, 166) diskursa demokrātija, 167) ideoloģiskais debilisms, 168) tumsonības pilsonība, 169) cerību ideoloģija, 170) sociālais mazohisms, 171) mežonības intonācija, 172) ideoloģiskie papagaiļi, 173) diskursīvā levitācija, 174) intelektuālā atpalicība no īstenības, 175) mentālā atombumba.












piektdiena, 2019. gada 2. augusts

Vācu "laimes" solījumi latviešiem


Vācijas Okupēto Austrumu apgabalu lietas ministrijas sagatavotās direktīvas jautājumā par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācojamību.

Berlin NW 7, 1943.g. 17.martā Hegelplatz
Slepena reiha lieta
5 eksemplāri
1.eksemplārs

Direktīvas jautājumā par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācojamību
1) Pie jautājuma par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācošanu var ķerties tikai zem viedokļa, vai rases ziņā var atbildēt par šo tautu, attiecīgi viņu piederīgo pārvācošanu. Blakus šīm rasu politikas interesēm pastāvīgi arī tālāk jāievēro, ciktāl tautiski politiski pārvācošana vācu tautai liekas ciešama.
2) Principam jābūt, ka tikai tādi cittautieši ir ņemami vērā pārvācošanai, kuri katrā ziņā nozīmē mūsu tautai vēlamu pieaugumu. Atbilstoši par to ņemami vērā tikai rasiski vērtīgi cittautieši, t.i., tādi cilvēki, kas izcēlās no ģenētiski veselām dzimtām un kas savā rases ziņā ārējā izskatā, kā arī savā stājā un sniegumā ierindojas vācu tautas tēlā. Balstoties uz tipisko vācu tautas rases tēlu, atbilstoši tikai tāds var tikt pie pārvācošanas, kas pieder pie nordiski fēliskās rases vai savieno nordiski fēliskas pazīmes ar dinariskas vai ostiski alpīnas rases pazīmēm. Tīro alpīnās, attiecīgi dinariskās rases cilvēki, vai itin īpaši pārsvarā vai tīri austrumbaltu rasu cilvēki ir izslēdzami no pārvācošanas, jo vācu tautas rases ziņā izturīgākajos un visupirms vadošajos pamatspēkos nav atrodams tīri ostiski alpīnas, tīri dinariskas vai pārsvarā anstrumbaltu rasu personu loks.
3) Jautājumā, ciktāl cittautieši apzīmējami kā rases ziņā vērtīgi, rases ziņā ārējam izskatam ir tikai tad izšķīrēja nozīme, ja tas ir negatīvi vērtējams. Jo tad nevēlamais ģenētiskais mantojums ir redzams, kura iebrukums vācu tautā ir jānovērš. Ja turpretim ārējais izskats rases ziņā uzskatāms kā pozitīvs, tad tālākajai pārbaudei jāattiecas arī uz attiecīgā cilvēka un viņa dzimtas darba spējām un stāju. Pie tam arī pārbaudāms rases ziņā dzimtas ārējais izskats.
4) Igauņi uzrāda visumā nordisku rases elementu pārsvaru pretēji austrumbaltu rases elementiem. Pie tam procentuāli austrumbaltu rases daļa igauņos daudzkārt stiprāka nekā vācu tautā. Igaunijā vēl pastāv dinariskās, vestiskās, alpīnās, kā arī vēl citu rasu pēdas, bet tām, salīdzinot ar nordisko un austrumbaltu rasēm, ir tikai pakļauta loma. Bet pavisam citādi ir rasu apstākļi Narvas apgabala tīri krievu vai ar krieviem sajauktu iedzīvotāju grupās, Peipusa ezera rietumu piekrastē un Pečoru novadā, kuri savā rasu sastāvā norāda uz Austrumeiropu. Tas attiecas īpaši arī uz setukiešiem. Latviešu rases apstākļi līdzīgi igauņu apstākļiem. Arī pie viņiem nordiskie rases elementi ir pārsvarā. Pretstatā īstajiem latviešiem, latgaliešiem rases ziņā ir pavisam citi apstākļi. Latgalieši arvien vairāk ieplūst latviešos, un dažās Kurzemes daļās viņi jau skaitliski ir diezgan stipri. Attiecībā uz rasi viņi daudz tuvāk baltkrieviem un kaimiņu krieviem. Pie viņiem pārsvarā ir austrumbaltu rases elementi, kuriem blakus zināmos apmēros ir nordiski elementi un arī Austrumeiropas rasu daļas. Viņi ir ceļā latgalizēt Latviju.
Tikai nelielā skaitā esošie lībieši uzrāda sevišķi augstos apmēros nordiskas ietekmes.
Pretēji igauņiem un latviešiem, lietuviešiem ir cits rases sastāvs. Nerunājot par Lietuvas ziemeļrietumos dzīvojošajiem žemaišiem, pie lietuviešiem pārsvarā ir austrumbaltu rases ietekme. Nordiski fēliski rasu elementi tālu atkāpjas iepretim austrumbaltu elementiem. Tāpat Lietuvā pastāv arī citu rasu ietekme, bet tā ir tikai relatīvi maza daļa iedzīvotāju kopējā struktūrā. Uzkrītoši relatīvi augsta Priekšāzijas rases ietekme, ko varētu izskaidrot ar žīdu asiņu daļu. Pretstatā ar to Igaunijā un Latvijā žīdu asiņu piejaukums ir diezgan reti. No rases viedokļa lietuvieši stiprākā mērā saistīti ar baltkrieviem nekā ar igauņu un latvieši.
5) No tā izriet, ka igauņi un latvieši savā kopainā rases ziņā tuvojas vācu iedzīvotājiem, lietuvieši un latgalieši turpretim ir tādi iedzīvotāji, kuri skaidri atšķiras no vācu iedzīvotājiem. No tā izriet, ka pārvācošanu lielākos apmēros var plānot tikai pie igauņiem un latviešiem. Pie lietuviešiem un latgaliešiem var tikai atsevišķos gadījumos apsvērt dzimtu pārvācošanu, kuri tiešām saskaņā ar direktīvām skaitlis 2) ir spējīgi uz pārvācošanu. Ar to praktiskā politika attiecībā uz lietuviešiem un latgaliešiem principiāli atšķirama no politikas, kas izpildāma attiecībā uz igauņiem un latviešiem.
6) Iepretim igauņiem un latviešiem reiha jaunajai politikai jāizmet no pamatdomas padarīt abas tautas reiham pievērstas. Abām tautām arvien vairāk jānāk pie pārliecības, ka viņām ir vislabākais stāties arvien tuvākos sakaros ar reihu. Reiha idejai jākļūst arī par viņu ideālu. Tas, bez šaubām, veicināts caur to, ka abas tautas dabū arvien vairāk pārliecību par savu ciešo, asinsradniecību ar vācu tautu. Bet viņām arī turpmāk arvien vairāk jānonāk pie uzskata, ka tikai saistība ar vācu reihu garantē viņu eksistenci.
Igauņiem propagandējama doma, ka viņi asins ziņā ir pārsvarā ģermāņu pēcnācēji, kas pāri Baltijas jūrai nonāca Igaunijā un tikai valodnieciski somizējās. Viņiem jāiegūst pārliecība, ka viņi savā rases kodolā pārsvarā pieder pie nordiskās rases un ar to stāv tālu no somu ugru tautām. Arvien vairāk norādāms uz to, ka nordiski elementi viņos asins ziņā stāv visciešākos radniecības apstākļos ar ģermāniskumu un ka pie viņiem runa ir par vecās ģermāņu cilts, aistiešu pēcnācējiem, kuri apmetās Igaunijas zemē un to apguva nordisku cilvēku labā. Pie tam būs lietderīgi aizrādīt uz priekšvēsturi, it īpaši uz daudzām ģermāņu ietekmēm bronzas laikmetā, kuras no Skandināvijas pāri Baltijas jūrai sniedzas līdz Igaunijai. Šis tagadējās igauņu tautas priekšvēstures, pa lielākai daļai ģermāniskas pagātnes fakts izmantojams tādā nozīmē, ka arvien vairāk tiek modināta ģermāniskās asinis apziņa igaunībā un ka igauņi to izjūt ar lepnumu. Atbilstošajai propagandai pie tam būtu jāiziet, vismaz šķietami, ne no vācu iestādēm, bet gan no igauņu aprindām. Vācu pārvaldei pie tam būtu ļoti uzmanīgā veidā ierosinoši jāiejaucas. Vispirms ir vajadzīgs, lai igauņu zinātnieki paceltu jautājumus par igaunības asins saistībām ar vācu tautu. Vadošiem igauņu zinātniekiem, sevišķi tautiskuma pētniekiem un antropologiem, ir augšminētās tēzes grāmatās un rakstos jāienes igauņu tautā. Liekas lietderīgi nekavējoties vairākiem jauniem igauņu studentiem un zinātniekiem dot iespēju studēt antropoloģiju, respektīvi, gūt tālāku izglītību reihā, piemērotos vācu institūtos. Tā viņi kļūst par savas tautas asinssaistībām ar vācu tautu vēstītājiem. Jārūpējas par to, lai raksti un apcerējumi, kas uzsver šīs domas, iegūst caur praksi un skolu arvien lielāku izplatīšanu. Arī augstskolās sistemātiski propagandējama doma par igauņu un vāciešu rases radniecību. Pats par sevi saprotams, ka vācu zinātnei reihā tāpat jāaizrāda uz šo radniecību.
Līdzīgā kārtā arī jāpropagandē par vācu tautas radniecību ar latviešiem. Šeit kā stiprākais pierādījumu līdzeklis būtu jāaizrāda uz nordisku rases elementu pārsvaru īstajā latvietībā. Nebūtu nelietderīgi blakus latviešu zinātnei šeit arī Galveno nodaļu dzīvā tautas spēka veicināšanai pie Iekšlietu ģenerāldirekcijas sociāldepartamenta iesaistīt, kam tāpat jāaizrāda uz latviešu radniecību ar vāciešiem un jārūpējas par pietiekamu aģitāciju.
7) Kā rāda direktīvas pie skaitļa 4), nevar būt runas par igauņu un latviešu pārvācošanu viņu kopumā. Lai abu tautu rases ziņā nevēlamās daļas izslēgtu no pārvācošanas norises, vajadzīgs šos slāņus atšķelt no viņu tautības. To var tikai tā pieradīt, ka rases doma un, proti, nordiskā doma arvien iegūst pārliecības spēku un beidzot abās tautās izlaužas ieskats, ka attiecībā uz viņu nenordiski noteiktajiem slāņiem runa neiet par īstiem igauņiem un latviešiem. Abām tautām jāattīstās tādā virzienā, ka viņas pašas atgrūž rases ziņā nevēlamos iedzīvotāju elementus. Saskaņā ar to igauņiem ir jāiegūst pārliecība, ka austrumbaltu vai citu nevēlamu rasu elementi igauņu tautā ir galu galā nevis ar igauņu, bet ar krievu vai setuku izcelšanos, kas, tikai iebrūkot no austrumiem, ir nonākuši sākotnēji vairāk vai mazāk noteiktajā igauņu tautā. Ir jāpanāk, ka igauņi attiecīgos slāņus izjūt kā ne-igauņus un noraida. Ja šīs domas izplatās igauņu tautā, būtu igauņu tautas saraksts, kas ietvers tikai rases ziņā vēlamos igauņus.
Latviešu tautā šāds atlases process varētu būt vieglāks. Šeit vispirms atkal un atkal, pēc iespējas iesaistot latviešu instances, jānorāda uz latviešu un latgaliešu principiālo atšķirību. Arī vācu pārvaldei būtu jāsāk šeit pakāpeniski ievērot atšķirības. Iemeslu īpaši uzsvērt atšķirību starp latviešiem un latgaliešiem dod šodien faktiski pastāvošā latviešu izspiešana no latgalības puses. Uz to latviešu instances padarāmas sevišķi uzmanīgas; ar to tās pašas sāks vilkt šķiršanas līniju pret latgaliešiem. Pats par sevi saprotams, ka pie tam tāpat jāaizrāda uz atšķirībām rases ziņā. Kā tikai latviešu tautā uzskats, ka latvieši un latgalieši ir dažādas tautas, ir izplatījies lielākos apmēros kā šodien, tad arī tālākais uzskats propagandējams asāk kā līdz šim, ka par rases ziņā nevēlamiem nenordiskiem iedzīvotāju slāņiem, ruma faktiski ir ne par īstiem latviešiem, bet par latgaliešiem. Arī šeit vēlāk ar latviešu tautas sarakstu aptverama tikai latviešu iedzīvotāju rases ziņā vēlamā daļa.
8) No šejienes pats no sevis izriet, ka par rases ziņā vērtīgu Igaunijas un Latvijas iedzīvotāju pārvācošanu pārsvarā runa var būt tikai pašā zemē. Pārvācošanas process ilgs paaudzēm. Visiem pasākumiem, kas attiecībā uz igauņiem un latviešiem tiks pieņemti, jāievēro, ka ir nodomāta igauņu un latviešu pārsvarā esošās daļas pārvācošana. Lai sasniegtu šo mērķi, nerunājot par šo tautu piederīgo stāvokļa atbilstošu valsttiesisku regulēšanu, ir visplašākajā mēra jānodarbojas ar igauņu un latviešu pielīdzināšanu reiham parējās tiesiskās dzīves laukā, kā arī kultūras laukā. Zinātne, prese un literatūra, teātris, kino, mūzika un māksla arvien vairāk iztaisnojama reiha virzienā. Presē un literatūrā, kā arī kino un teātri vācu ietekmei jābūt valdošai. Igauņu un latviešu preses un literatūras publikācijas pakāpeniski ierobežojamas, pie tam labi darbi pēc iespējas publicējami vācu valodā un vācu izdevniecībās. Vācu prese Igaunijā un Latvijā kvalitatīvi, kā arī kvantitatīvi iespējami stipri paplašināma, grāmatu tirgus tādi apgādājams ar vācu literatūru, ka vietējie ražojumi daudzumā, labumā un apdarē, pretēji vācu ražojumiem, pilnīgi noiet pie malas. Vācu avīzēm jābūt apjoma, daudzpusīguma un politiskā triecienspēka ziņā tālu pāri pašas Vācijas avīžu caurmēram, pie kam sevišķs svars liekams uz ilustrētām avīzēm. Augstā mērā veicināma vācu valodas ievešana. Tā jāieved arī tautskolās un ar valodas kursiem pieaugušiem tālāk jāizplata. Tai arvien vairāk jāattīstās par iestāžu valodu. Sevišķi augstskolās jāmēģina vācu valodu nostādīt priekšplānā, pie kam īpaši vācu studentu studijas augstskolās var tikai atbalstīt valodas ievešanu. Igauņu un latviešu priekšnosacījumam studijām vietējās augstskolās jābūt, ka attiecīgie izpildījuši darba dienestu reihā un vispirms ir arī reihā studējuši vairākus semestrus. Saimnieciski igauņi un latvieši nebūtu ierobežojami. Pašam par sevi saprotamam principam jāpaliek, ka šajos novados vācietis saimnieciski tiek sevišķi favorizēts, jo tikai tad igauņiem un latviešiem paliktu stimuls ļaut sevi pārtautot.
9) Igauņu un latviešu pārvācošana reihā var tikai tādā veidā notikt, ka attiecīgie dodas brīvprātīgi uz reihu un tur pakāpeniski pārtautojas, ja viņi ņem reihā savu pastāvīgo dzīves vietu. Pie ierēdņiem šādu mērķi var panākt, ja igauņu un latviešu ierēdņus un viņu ģimenes pārceļ uz reiha teritoriju. Igauņu un latviešu pārvācošanas veicināšanai noder arī, ja viņus ieceļ okupēto austrumu apgabalu pārvaldes sfērā ārpus viņu dzimtenes, pie kam pret attiecīgajiem un viņu ģimenēm jāizturas kā pret vāciešiem. Pie studentiem būtu panākamas studijas reihā, pie kam jāgādā, ka attiecīgie studenti vēlāk, pēc studiju nobeiguma, dabūtu reihā pēc iespējas piemērotas vietas. Igauņu un latviešu lūgumi par pilsoņu tiesību piešķiršanu ir izskatāmi privileģēti. Zināmas pārvācošanas veicināšanas iespējas dod arī darba dienesta, kā arī karadienesta izpildīšana reihā.
10) Jautājums, kā apieties ar rases ziņā nevēlamiem igauņiem un latviešiem, tikai tad kļūs akūts, kad igauņu un latviešu vēlamā daļa pārsvarā ir pieslējusies vāciskumam. Tāpēc nav vajadzīgs tuvāk iedziļināties jautājumā, kas šeit uzpeld.
11) Tā kā lietuvieši savā rases ziņā kopējā iezīmē ievērojami atšķiras no igauņu, latviešu un arī no vācu tautas, tad izriet, kā jau izklāstīts zem skaitļa 5), ka ar viņiem jāapietas citādāk kā ar igauņiem un latviešiem. Pie viņiem rasiski vērtīgo elementu pārvācošana var notikt tikai reihā. Pašā Lietuvā turpretim nevar būt runas par pārvācošanu, jo pārsvarā ir rases ziņā nepiemēroti iedzīvotāju slāņi. No tā izriet, ka Lietuvā nevar būt ne runas par vācu kultūras un valodas politikas aktivizāciju.
12) Tās pašas direktīvas kā attiecībā uz lietuviešiem (skaitlis 11) ir spēkā arī par latgaliešiem.

Dokumenta atrašanās vieta: Koblencas Federālarhīvs, R-6.f. (Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas arhīvs), 160.l., 77.-83.lp.


ceturtdiena, 2019. gada 25. jūlijs

Kristīgā ētika mūsdienu sabiedrībā



Ētikas un kristīgās tikumības padomes programmātiskais paziņojums

Daudzus gadu desmitus Latvijas sabiedrība dzīvoja totalitārā režīmā, un uz iedzīvotājiem dziļu ietekmi atstāja materiālisms un ateisms.
Pašlaik eksistē apziņas brīvība un konstitucionāli ir aizsargātas indivīda tiesības izvēlēties reliģiju.
Aizvadītajos valstiskās neatkarības gados ticīgajiem ir prieks par atjaunotajiem dievnamiem, sakoptajiem kapiem un tendenci Latviju veidot kā kristīgu valsti.
Sabiedrības lielākā daļa Latviju vēlas redzēt kā kristīgu valsti, kurā valda kristīgās ētikas ideāli. Sabiedrība skaidri apzinās, ka morālo ideālu trūkums un sabrukums vienmēr noved pie noziedzības, alkoholisma, narkomānijas, izvirtības pieauguma un no šīs drūmās likumsakarības neizdosies izvairīties arī Latvijai, ja savlaicīgi netiks nostiprināti kristīgās ētikas principi. Baznīca ir atdalīta no valsts, taču tas nemazina Baznīcas lomu sabiedrības dzīvē.
Baznīcai ir savs viedoklis par to, kas notiek sabiedrības dzīvē. Baznīca nenorobežojas no tikumības, izglītības un audzināšanas problēmām mūsdienu sabiedrībā.
Latvijas valstī šodien ir jārisina daudzas problēmas, kas saistītas ar nacionālajām attiecībām, sabiedrības integrāciju, ekonomiku, izglītību. Latvijai ir visas iespējas savas problēmas risināt, balstoties uz kristiānisma vērtībām un kristīgās ētikas normām. Tikumības jomā citas alternatīvas nav.
Kristīgās ētikas prioritāte mūsdienu sabiedrībā nenozīmē to, ka netiek realizēts apziņas brīvības princips — katrs cilvēks ir tiesīgs pats izvēlēties savu attieksmi pret Dievu un reliģiju.
Kristīgās ētikas perspektīvas ir atkarīgas no cilvēka audzināšanas kristietības garā, kas reizē ir garīgs veids cilvēka pilnveidošanās procesā. Garīgo vajadzību apmierināšana nes mieru cilvēku sirdīs un dvēselēs, kā rezultātā ieguvēja ir visa sabiedrība.
Latvijas sabiedrībā šodien ir spilgti izteiktas morālās krīzes pazīmes. Par to liecina tādas dziļi amorālas parādības kā pasūtījuma slepkavības, organizētā noziedzība, valsts nolaupīšana, korupcija, narkomānija, alkoholisms, homoseksuālisms, pedofilija, totāla neticība valsts varai un tiesiskumam. Netikumība, mantkārība, visatļautība, tiesiskais nihilisms draud pārvērsties par dzīves normu, atstājot graujošu ietekmi uz jaunās paaudzes morālajiem priekšstatiem un jaunatnes garīgo audzināšanu. Sabiedrību pārņem neticība, vienaldzība, apātija, vēlēšanās atstāt valsti. Cilvēkos mazinās dzīves jēgas izjūta, cilvēkos zūd ticība par savu bērnu nākotni Latvijā.
Mēs dzīvojam plurālistiski sekulārā sabiedrībā, kurā konstatējama atsevišķu sabiedrisko sfēru un sociālo grupu attālināšanās no reliģijas. Sastopama tendence arī morāli, tikumību pārvērst par laicīgu izpausmi, izslēdzot reliģijas un kristīgās ētikas ietekmi. Latvijā šodien vairs nefunkcionē ateisms kā valstiskā ideoloģija, taču pilnā mērā nefunkcionē arī kristietība, kas vēsturiski tradicionāli vienmēr dominējusi mūsu zemē.
Pašlaik Latvijas attīstību traucē ne tik daudz intelektuālo un profesionālo resursu nepietiekamība, kā morālā krīze, kas draudoši aptvērusi visas sabiedriskās dzīves sfēras.
Latvijas attīstībā un tajā skaitā morālajā attīstībā šodien ir pienācis laiks, kad ir jābūt skaidrai un sistematizētai pieejai tikumības jomā. Valsts, kas sevi uzskata par kristīgu valsti, no morāles viedokļa cenšas kontrolēt visu, kas var ietekmēt tikumības līmeni sabiedrībā, tiek raidīts, rādīts un iespiests masu informācijas līdzekļos. Atsaukšanās uz vārda brīvību, reklamējot un legalizējot homoseksuālismu, prostitūciju, pretdabīgus dzimumsakarus, seksu, vardarbību, ir klaja demagoģija un tikumības ideālu un normu ignorēšana. Varai ir jāgrib un jāprot izmantot valsts varas spēku ļaunuma ierobežošanai un labā nodrošināšanai, kas ir morālā jēga valsts pastāvēšanā vispār. Nav pieļaujams, ka valsts vadība nonāk tādu cilvēku rokās, kuri vienaldzīgi izturas pret kristīgās tikumības vērtībām. Valsts nekad nesasniegs augstu materiālo labklājību, ja tās sabiedrībā būs zems morālais līmenis.