ceturtdiena, 2019. gada 4. aprīlis

Priekšvārds grāmatai "Komunikācijas planēta"

Priekšvārds
                                                         Ja jūs neesat spējīgs izklāstīt savas domas vienkārši un                                                         skaidri, tad jums nevajag runāt, bet vajag turpināt darbu                                                         tikmēr, kamēr nesajutīsiet savu prasmi izteikties vēlamajā veidā. Karls Popers
Mēs radām savas mājas, bet pēc tam tās rada mūs. Vinstons Čerčils
Ļaujiet man paskatīties, kā jūs kustāties un žestikulējiet, un                     es tūlīt jums pateikšu, kur esat dzimis. Čarlijs Čaplins Ļaudis vairāk ir līdzīgi savam laikam nekā saviem vecākiem. Austrumu paruna
Katrai grāmatai ir savs liktenis. Šī grāmata tika gatavota un tiks rakstīta vairākus gadus. Mainījās tās ievirze, nosaukums. 2008.gada februārī nolēmu uzrakstīto tekstu priekš studentiem tūlīt publiskot savā mājas lapā. Darbs tika un tiks turpināts diezgan ilgi. Turklāt tika un tiks daudz „runāts”. Pirms šīs grāmatas teksta sagatavošanas vairākus mācību gadus visdažādākajās studentu auditorijās lasīju lekcijas priekšmetā, kura nosaukums gadu no gada varēja atšķirties. Visbiežāk lekciju kurss saucās „Masu komunikācijas teorijas”, „Interkulturālā komunikācija”, „Komunikācijas teorija”. Bija un tagad ir arī citi nosaukumi. Lekcijas turpināšu lasīt šīs grāmatas sacerēšanas laikā.   Ilgu laiku faktiski tika „runāts”, ļoti skaidri izjūtot nepieciešamību „turpināt darbu”. Par komunikācijas teoriju izteikties „vienkārši un skaidri” manuprāt nav viegli. Komplicēta ir terminoloģija, kā arī atsevišķu jautājumu izklāsts un izpratne ir saistīta ar augstu abstrahēšanās pakāpi. Komunikācijas teorijā nākas sastapties ar samērā daudziem no dzīves atrautiem prātojumiem. Taču agrāk vai vēlāk nākas saņemties un drosmīgi censties novest darbu līdz noteiktam rezultātam. Turklāt zinātnē mēdz būt tāpat kā mīlestībā: pārliecīga koncentrēšanās uz tehniskajiem paņēmieniem var izraisīt impotenci.   Speciālisti zina, ka tāds pētnieciskais priekšmets kā antikā literatūra objektīvi neeksistē. Senās Grieķijas un Romas vārda mākslas pētnieki to ir mākslīgi konstruējuši. Speciālisti zina, ka objektīvi neeksistē arī tāds pētnieciskais priekšmets kā informācijas teorija. Arī to nākas katram patstāvīgi konstruēt atkarībā no tā, ko viņš uzskata par vajadzību iekļaut informācijas teorijā. Kā atceramies, zinātnes straujā virzība jaunajos laikos sākās pēc tam, kad pārvarēja antīkās, konkrēti – Aristoteļa, filosofiskās tradīcijas prasību pēc uzskatāmas pārliecības. Arī Gēte vēl mēģināja aizstāvēt tādu zinātniskuma kritēriju kā juteklisko uzskatāmību. Jaunajos laikos zinātne tomēr pilnā mērā sagrāva redzamības/uzskatamības prasību. Šodien tāpēc ir „viegli” rakstīt grāmatu par informācijas teoriju. Pietuka Krustiņš, joprojām aktuālais latviešu inteliģences un prāta attīstības simbols un neaizstājamais kritērijs, nelietoja vārdu „komunikācija”. Šodien latvieši lieto (protams, visbiežāk nepareizi – daudzskaitlī) minēto vārdu, taču par komunikācijas teorētiskajiem jautājumiem un problēmām neko daudz nav sarakstījuši. Šī ir pirmā grāmata latviešu valodā par komunikācijas teoriju, ja neskaita pirms kāda laika (2006) publicēto manu lekciju konspektu „Masu komunikācijas teorijas” un mācību grāmatu „Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija”.   Grāmata nav veidota saskaņā ar mācību grāmatas kanoniskajām prasībām, kaut gan tās adresāts noteikti reāli var būt galvenokārt studenti, maģistranti, doktoranti un pašizglītībā kaismīgi dzīvojoši entuziasti.
   Jautājums par grāmatas adresātu vienmēr ir aktuāls. Īpaši aktuāls šis jautājums kļūst tajos gadījumos, kad attiecīgais izdevums ir pirmais kādā kultūrā; šajā gadījumā  latviešu valodā tā ir pirmā grāmata, kurā relatīvi sistemātiski tiks atspoguļots stāvoklis komunikācijas zinātniskajā izpratnē. Skaidrs, ka grāmata varēs ieinteresēt ne tikai studējošo jaunatni, bet arī pasniedzējus un skolotājus, kā arī daudzus citus, kuru darbība ir saistīta ar komunikāciju vai kuri vēlas papildināt savas zināšanas komunikācijas jomā.   Fridrihs fon Haijeks (1899-1992), Nobela prēmijas laureāts ekonomikā un viens no spilgtākajiem Rietumu intelektuāļiem XX gadsimtā, 1982.gada decembrī kādā intervijā ieteica vienmēr konsekventi apelēt nevis masu auditorijai, bet intelektuālajām aprindām, jo tās veido sabiedrisko apziņu, nosakot tās saturu, aktualitātes, tendences. Viņš skolotājus, pasniedzējus, žurnālistus sauca par „citu ideju tirgotājiem, kuri „pārdod” idejas visplašākajām masām. Haijeks vēl lepojās, ka viņš nekad nav vēlējies kalpot valdībām: „Nākas izvēlēties vienu no diviem – vai būt ekonomistam jeb konsultantam valsts dienestā”. Ja cilvēks paliek ekonomists, tad viņš ir „no vienas puses” speciālists; ja nepaliek, tad arī „no otras puses” ir speciālists. Haijeks neatzina konstrukciju „no vienas puses” un „no otras puses”. Saprotams, ka grāmata balstās uz samērā plašu lasīto un studēto literatūru, kuru esmu paredzējis apkopot speciāli sastādītā publikāciju sarakstā darba beigās, nevēloties apgrūtināt lasītājus ar pārāk daudzām atsaucēm tekstā.   Ļoti bieži nākas dzirdēt – „mēs dzīvojam informācijas laikmetā”, un komunikācija ir mūsdienu neatņemama sastāvdaļa. Taču faktiski laikmeta aura nav saistīta ar kalendārajiem ritmiem. Tā, piemēram, daudzi pētnieki uzskata, ka XX gadsimta tipiskā garīgā tonalitāte sākās 1914.gadā, bet nevis 1900.gadā. Ļevs Gumiļovs mēdza atkārtot, ka mēs nepazīstam to laikmetu, kurā dzīvojam. Mēs ne tikai nezinām savu laikmetu, bet ne reti to nemīlām vispār, piedēvējot tam visdažādākās nelaimes un trūkumus. Mēs sava laikmeta nepilnības mēdzam pretstatīt kaut kādam „zelta laikmetam” iepriekšējos gadsimtos, gadu desmitos. Savu laikmetu nemīlēja Horācijs, Dante, Šekspīrs, Puškins, Čaadājevs, Rainis, Konstantīns Raudive, Hose Ortega-i-Gasets. Ļevs Gumiļovs par sliktu periodu uzskatīja Renesansi. Viņš daudzkārt savos darbos atkārto, ka Renesanses laikā cilvēkiem bija grūta dzīve. Taču nelaime, slikti laiki var apvienot cilvēkus. Gumiļovs nepiekrita Tolstoja atziņai, ka katra nelaimīga ģimene ir nelaimīga savā īpatnā veidā. Nelaime esot visiem vienāda. Nelaimei nav īpatnību, un nelaimīga seja ir bez specifiskiem vaibstiem. Visi nelaimīgi ir nelaimīgi vienādā mērā.   Mūsu laikmeta, pārejas laikmeta, iezīmes arī var apvienot cilvēkus, jo šīs iezīmes pārāk daudziem nenes laimi. Šīs iezīmes drīzāk liecina par nelaimes klātbūtni mūsu laikā – nabadzība, planetāra mēroga infekciju slimības, migrācija, ultranacionālisms, šovinisms, ģeopolitiskās ambīcijas, terorisms, globalizācijas korporatīvā visatļautība, kultūras imperiālisms, mediju manipulācijas, valsts atsvešinātība, bagāto cinisms, inteliģeneces infantīlisms, masu komunikācijas rafinētība.   Protams, šodien par komunikācijas svarīgumu nenākas šaubīties. Komunikācija ir svarīga visur. Noraujiet firmas zīmes krekliem un pēc tam pamēģiniet tos atšķirt. Neatšķirsiet! Svarīga ir komunikācija. Svarīgs ir „paziņojums” (firmas zīme), kas adresēts attiecīgajai auditorijai – pircējiem. Pašu preču, lietu atšķirība nav svarīga.   Katrs cilvēks sevī nes savu vēsturi un nes arī kopīgo vēsturi – visas sabiedrības vēsturi. Taču vēsturiskais relativisms ir neizbēgams – pagātni mēs vērtējam šodienas vārdos. Ikdienas prakses liecība ir dienasgrāmata, kuru raksta, lai saglabātu izjūtas, domas, novērojumus, faktus citiem nākotnē. Dienasgrāmata ir komunikācijas forma, kad mērķis saistās ar noteiktu mentālās vērtības izjūtu. Mūsdienās nav aktuāla šī komunikācijas forma. Dienasgrāmata nav modē. Kāpēc? Atbildi nākas meklēt sabiedrības garīgajā gaisotnē, jo sociālās realitātes specifika var izpausties visdažādākajā veidā, tajā skaitā visdažādākajos komunikācijas veidos. Katrā laikmetā priekšplānā izvirzās jauni komunikācijas veidi.   Šī darba satura struktūru un metodoloģiskās refleksijas, saprotams, ietekmē mana personiskā pasaules aina – manas zināšanas, priekšstati, intereses. Iespējams, liela loma būs paaudzes atšķirībām, - proti, manas paaudzes garam, intelektuālajām un morālajām vērtējumam, kāds
piemīt mūsu paaudzei. Īpaši tas attiecas uz Rietumu zinātnes izmantojumu un izvērtējumu. Latvijā jaunās paaudzes zinātnieki, pareizāk sakot, tie, kuri varētu kļūt par zinātniekiem, Rietumus uzskata par brīnumu zemi, kas kulturoloģisko formu hierarhijā automātiski tiek pasludināta par virsotni un augstāko līmeni. Latviešu jauniešu iztēle visbiežāk tālāk par Rietumiem nesniedzas. Tas, piemēram, vērojams Latvijas Universitātes publikācijās par komunikācijas jautājumiem, savu jūsmu apliecinot angliski rakstošajiem autoriem. Komunikācija pati par sevi var uzskatāmi atsegt paaudžu atšķirības. „Karš un miers” sākās ar dialogu franču valodā. Kāds bija autora nolūks? Visticamākais, demonstrēt komunikācijas atšķirības. Ļevs Tolstojs vēlējās parādīt, ka krievu sabiedrības viena daļa bija tik lielā mērā attālinājusies no tautas, ka runāja pat par triviālām lietām citas tautas valodā. Romāna pirmajos teikumos Anna Pavlovna Šērera, imperatrises Marijas Fjodorovnas freilene, ar vakara viesi kņazu Vasiliju runāja franču valodā, taču krievu valodā sacīja to, ko var pateikt tikai krievu valodā – «поместья», «мой верный раб». Autors īpaši paskaidro, ka Šērera un arī kņazs Vasilijs runāja tajā izsmalcinātajā franču valodā, kādā runāja un domāja „mūsu vectēvi” XIX gs. sākumā.   Grāmatā nebūs runa par neaptveramo. Ādams tika radīts ar valodu. Viņam palīgā radītā Ieva arī tūlīt prata runāt. Valodas, komunikācijas pamatbāzes, izcelsmes jautājums manuprāt ir viens no neaptveramākajiem jautājumiem. Bībelē cilvēku saziņa sākās tūlīt un kļuva par dabisku viņu esamības sastāvdaļu.   Grāmatā nebūs runa par neaptveramo tāpēc, ka pamatā tā ir veltīta komunikācijas teorijai, un šajā ziņā tātad aptver tikai to, ko mēs šodien iekļaujam komunikācijas teorijā.   Grāmatā nebūs runa par neaptveramo arī tāpēc, ka esmu izvēlējies tikai zināmu kontekstu, ar ko saistīta komunikācija.   Saziņa ir neaptverama planēta – neaptverama izpausmes vēriena ziņā, izpausmes variāciju ziņā. Saziņas planēta ir tik pat bezgalīgi plaša un daudzpusīga, cik plaša un daudzpusīga ir cilvēku saistība ar saziņu, informācijas apmaiņu, komunikāciju.   Grāmatā nebūs runa par neaptveramo arī tāpēc, ka tā ir viena cilvēka produkts un tajā atspoguļojās, kā jau minēju, tikai viena cilvēka izpratne un intereses. Izmantotais materiāls ir plašs un daudzu cilvēku radīts, taču tā atlasi un interpretāciju ir veicis viens cilvēks.

Komunikācijas auditorija

Komunikācijas auditorija: indivīdi un antiindivīdi
Интелигенция, мнящая себя мозгом нации, на деле говно. В.И.Ленин Pašaizsardzības nolūkā intelektuāļi ar „masām” un „pūli” visus sāka baidīt kopš XIX gs.beigām. Udo Ulbergs
   Sabiedrības stabilitāte un noturīgums lielā mērā ir atkarīgs no tā fenomena, kuru pieņemts dēvēt par sociālo genotipu. Sociālais genotips ir veidojums, kurā ietilpst no paaudzes uz paaudzi mantotais dzīves jēgas kopums – vienmēr aktuālas un vērtību nekad nezaudējošas dzīves jēgas universiālijas. Sabiedrības sociālajā genotipā saglabājās savdabīga datu bāze, kas palīdz sociumam izdzīvot kritiskos apstākļos: humānisma principi, dzīves eksistenciālās nozīmības un vērtības kritēriji, mentālā savdabība, pašcieņa un pašpārliecinātība, kā arī komunikatīvās tradīcijas – cilvēku savstarpējās saziņas formas, paņemieni, normas, saziņas neformālā kārtība u.c.   Komunikācijas auditorijas ģenēzē noteiktu interesi var izraisīt divu sociālo genotipu vēsture no no attiecīgā genotipa pirmssākumiem līdz šodienai – t.s. masu cilvēka (antiindivīda) un indivīda (intelektuāļa) rašanās un turpmākais liktenis.   Liekas, pašlaik zināma skaidrība ir gan par „masu cilvēka” un intelektuāļa pirmssākumu, gan par šodienas notikumiem. Kā zināms, jau XIX gs. beigās daudzi domātāji sāka iedziļināties tēmatikā par „masu cilvēku”, „masu sabiedrību”, „masu kultūru”. Tam bija objektīvs iemesls – XIX gs. Eiropā iedzīvotāju skaits palielinājās trīs reizes, un demogrāfiskās izmaiņas stimulēja jaunu tematiku, jaunas izpratnes nepieciešamību. XX gs. sākumā savukārt uzmanības lokā nonāca vēlēšanās izprast un novērtēt inteliģences un intelektuāļu lomu cilvēces attīstībā. Minētā tematika atkal kļuva aktuāla XX gs. beigās sakarā ar demogrāfisko pāreju un jaunas sociālās stratifikācijas veidošanos postindustriālajā sabiedrībā, kad radās pilnīgi jauni jēdzieni. Tā, piemēram, Rietumos saruna par Knowledge-class sākās 50.gados – tūlīt pēc II Pasaules kara. Viens no iemesliem jaunas sociāli šķiriskās kopības akcentējumā bija firmu īpašnieku, buržuāzijas lomas samazināšanās, kad 50.gados sakās un 70.gados pilnā mērā nostabilizējās t.s. topmenedžeru laikmets. Biznesa vadībā firmu īpašnieku vietā stājās īpaša jauna tipa birokrātija – labi apmācīti, talantīgi un pieredzējuši visaugstākā līmeņa menedžeri. Tiesa, visai drīz, no 70.gadiem, viņus sāka dēvēt par tehnokrātiem, kopā ar firmu bijušajiem īpašniekiem veidojot t.s. globālo oligarhiju. Bet pirms tam, 60.gados, tika ierosināts jēdziens Knowledge-worker, kuru ASV atzina arī Daniels Bells (1919) - postindustriālisma teorijas dibinātājs. Viņš aizvadītajos 100 gados saskatīja sekojošo vadošo kadru vēsturisko secību: uzņēmējs – biznesmenis – menedžeris – zinātnieks, t..i., „zināšanu strādnieks”. No 80.gadu beigām Rietumos augstākā izglītība vairs negarantēja tik lielus ienākumus kā agrāk. Vislabāk apmaksātie darbinieki bija cilvēki ar doktora grādu – īpašu zināšanu nesēji. Viņu īpašums – Intra-ownership – ir kapitāls, kas nav iemiesots materiālajos objektos, bet gan zināšanās. Viņu darbības vadīšanā ir nepieciešamas jaunas metodes. Zināšanu nesēji jāvada taktiski, līdztiesīgi, nedrīkst administrēt, jāvada tā, it kā visi būtu brīvprātīgas organizācijas biedri. ASV tagad no bagātniekiem 40 % ir ārsti, zinātnieki, advokāti, mākslinieki, bet 60 % ir algoti menedžeri, no kuriem savukārt divas trešdaļas ir bakalauri, maģistri vai zinātņu doktori.   Pāreja no industriālās sabiedrības uz postindustriālo sabiedrību (lieto arī terminu „informācijas sabiedrība”) notika XX gs. otrajā pusē. Industriālās sabiedrības galvenās iezīmes bija zinātnes fundamentālie atklājumi un to pielietojums saimnieciskajā darbībā, konveijera izgudrošana un pielietošana, teilorisms vadības teorijā. Postindustriālajā sabiedrībā efektīvi atklājās atomenerģijas iespējas, gēnu inženierijas un informātikas milzīgās perspektīvas.
   Tiek uzskatīts, ka postindustriālā/informācijas sabiedrība rada draudus cilvēkiem, nosaka perfektākas cilvēciskās dzīves organizācijas nepieciešamību no valsts. Informācijas sabiedrībā palielinās cilvēka saistība ar kultūras sistēmu: cilvēks nonāk visu procesu centrā. Arī kultūras sistēma kļūst agresīvāka. Informācijas sabiedrības nākotne būs atkarīga ne tik daudz no tehnikas kā no sociālajiem risinājumiem – konsensusa sociālajā sfērā.   Nav noliedzams, ka cilvēks grib sevi redzēt visu notikumu centrā. Bet tādā gadījumā cilvēkam ir jābūt skaidrībā pašam par sevi. Un tāpēc var rasties problēmas! Par cilvēku var runāt vismaz divos aspektos– dabaszinātniskajā un socioloģiskajā skatījumā.   Dabaszinātniskajā skatījumā visu nosaka ģenētika. Turpretī socioloģiskajā skatījumā visu nosaka apkārtējā vide un kultūra: no paaudzes uz paaudzi nodotās kultūras vērtības un normas. Cilvēkam piemīt gribas brīvība, cilvēks veido savu dzīvi saskaņā ar ideāliem, cilvēkam piemīt pašlepnums un paštaisnīgums.   Taču cilvēkā iemiesojās arī manipulāciju potenciāls. XX gs. vidū uz zinātnisko sabiedrību lielu ietekmi atstāja ASV sociologa Solomona Aša pētījums. Respondentiem vajadzēja pateikt, kura no trim līnijām ir tikpat gara kā paraugā dotā līnija. 6 cilvēki no 10 cilvēkiem pievienojās tam, ko teica vairākums pat tad, ja tas bija nepareizi. Secinājums: cilvēka viedokli būtiski ietekmē apkārtējās sabiedrības viedoklis. Cilvēks grib uzvesties komformistiski dotajā vidē, parādīt savu gatavību socializēties, komunicēt ar vidi, solidarizēties ar vairākumu. Kā jau savā laikā rakstīja t.s.masu sabiedrības un masu cilvēka pētnieki Gustavs Le Bons, Gabriels Tards, Herberts Spensers, Zigmunds Freids, Vilhelms Raihs, K.G.Jungs, Frīdrihs Nīče, Osvalds Špenglers, Karls Jaspers, Hose Ortega-i-Gasets, Ēriks Froms, Ādolfs Adorno, Maks Hornhaimers, Seržs Moskoviči, Eliass Kaneti, Hanna Ārente, t.s. masu cilvēka viena no būtiskākajām iezīmēm ir konformisms.   Tā saucamā masu cilvēka (mass man) veidošanās ir noteikts vēsturiskais process. Daudzi zinātnieki šim procesam piešķir lielu nozīmību, jo masu cilvēka rašanās esot viens no kardinālākajiem notikumiem Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos, būtiski izmainot kultūras ģenēzi un veicinot īpaša komunikācijas veida – masu komunikācijas – rašanos. Masu cilvēka rašanās rezultātā būtiski izmainījās cilvēku dzīves veids un ekonomiskā darbība, uzvedības standarti, estētiskie un morālie priekšstati, politiskās aktivitātes tipi, informācijas apmaiņas veidi un žanri. Masu cilvēka rašanās manāmi ietekmēja mākslas un literatūras virzību, galu galā XX gs. vidū sekmējot tāda jauna fenomena attīstību, kuru šodien dēvē par masu kultūras industriju. Masu cilvēka veidošanās bija ilglaicīgs process, kas Rietumu civilizācijā aizsākās XV-XVI gs. reizē ar kopienas struktūras sabrukumu. Tādu viedokli pamatojis pazīstamais angļu filosofs Maikls Oukešots (M.Oakeshott, 1901-1990), kurš savos darbos izmantoja plašu un daudzpusīgu kultūrvēsturisko materiālu/1/. Interesanti atklājās, ka masu cilvēka rašanās faktiski ir saistīta ar it kā pilnīgi pretēju procesu cilvēka individualitātes (individuality) attīstību un nostiprināšanos. Tas ir process, kas Rietumeiropā aizsākās jau XIV gs. Individuālisma tieksme, apstākļu radīšana individualitātes attīstībai, izpratne par individualitāti tolaik radās visās dzīves jomās un arī varas, īpaši municipālās, struktūrās.   Teorētiski visdziļākā izpratne par individuālisma attīstību atspoguļojās ētikai veltītajos darbos. Jaunajos laikos jebkura saruna par morāli tikumisko problemātiku sākās ar hipotēzi par neatkarīgas individualitātes esamību, autonomi un patstāvīgi izvēloties savu morālās rīcības ceļu. Viens no pirmajiem par to rakstīja T.Hobss, uzsverot katra cilvēka tiesības uz neatkarīgu esamību. Vienīgā problēma patstāvīgam indivīdam ir sadzīvošana ar citiem tādiem pašiem indivīdiem. Tātad – starppersonālās komunikācijas problēma. B.Spinozas pieeja ir lielā mērā tāda pati: etiskās refleksijas galvenais sākuma punkts ir autonomais indivīds.   Jaunajos laikos individualitātes argumentācijā kulmināciju, protams, sasniedza Imanuels Kants. Viņš jebkurā cilvēkā saskatīja absolūtu un  autonomu personību. Morāles galvenā jēga ir cilvēka individuālās neatkārtojamības atzīšana jebkurā dzīves situācijā un totālas brīvības
atzīšana indivīda gribas ikvienā izpausmē, tikai viņam pašam ļaujot sasniegt laimi dzīvē. Jebkura iejaukšanās indivīda gribas formulējumos nozīmē viņa brīvības ierobežošanu.   Individuālisma attīstība ietekmēja varas funkcijas un uzdevumus. Pirmām kārtām tas attiecās uz varas pienākumiem veicināt indivīda attīstības iespējas un tiesības, pārvarot viduslaiku kārtību, kad cilvēka dzīve pilnā mērā bija atkarīga no ģimenes, profesionālās kopienas (ģildes), baznīcas draudzes, vietējās pašpārvaldes, kas nekādā ziņā nestimulēja, bet gluži pretēji – maksimāli ierobežoja un traucēja cilvēka individuālās noslieksmes, intereses, savdabību u.tml. Varai tāpēc vispirms nācās pārvarēt šos it kā objektīvos un sabiedrības sociālajā virzībā determinētos nosacījumus. Varai tāpēc nācās vispirms izveidot tādu varas mehānismu, kas paceltos pāri lokālajiem nosacījumiem, izveidojot vienotu centrālo varu, uz kuru varētu balstīties potenciālais indivīds. Tas, pirmkārt.   Otrkārt, centrālajai varai bija jākļūst suverenai varai, jo to nevienā jautājumā nedrīkst ierobežot kaut kādi priekšnoteikumi. Centrālajai varai ir jāfunkcionē pilnīgi patstāvīgi un neatkarīgi. Tādu varu kā partneri vienlīdzīgi atbalsta sabiedrības slāņi, kuriem ir tiesības to darīt.   Treškārt, varai ir jābūt tik spēcīgai, lai tā spētu nodrošināt indivīda izaugsmei nepieciešamo kārtību un tajā pašā laikā pati nesāktu voluntāri ierobežot indivīdu esamību. Vara saprata, ka tai ir jāattīsta indivīdam labvēlīgi mehānismi. Tā, piemēram, Ž.Ž.Russo rakstīja par varas uzdevumu atbrīvot indivīdu no kopienas „važām”.   Centrālā vara sāka veidot tādus likumus, lai visiem vienādā mērā nodrošinātu tiesības un pienākumus. Tas bija izdevīgi indivīdiem. Viņiem bija izdevīgi tas, ka tika garantēta dzīves vietas izvēles brīvība, mantošanas tiesības, privātīpašuma un personības aizsardzība, nodarbošanās izvēles brīvība, tiesības brīvi rīkoties ar savu darbu un tā rezultātiem. Svarīga loma bija likuma varai vispār, proti, normai, ka likuma priekšā visi ir vienādi, nomainot feodālās privilēģijas atsevišķām sociālajām grupām.   Dzīvē individuālisma praktiskā realizācija visuzskatāmāk aizsākās tad, kad pavērās iespējas privātajai darbībai un izteikti individuālām nodarbībām – literatūra, māksla, filosofija, tirdzniecība, politika, žurnālistika, kad bija nepieciešams un visu izšķīra cilvēka individuālās spējas, prasmes un privātā iniciatīva.   Zigmunds Baumans indivīda brīvību skaidro ar jēdziena „privacy” (noslēgtība, vientulība) palīdzību. „Privacy” ir indivīda tiesības noteiktā savas dzīves vietā noteiktā laikā un noteiktās situācijās neielaist citus cilvēkus un kādas sabiedriskas institūcijas pārstāvjus. Apzinoties „privacy” iespējamību, indivīds iegūst pārliecību, ka viņam ir iespējams aiziet no citu skatiena un viņu neviens nenovēros, un tāpēc viņš var nodoties tam, par ko var no citiem saņemt aizrādījumu, kritiku, sodu. „Privacy” ir saistīts ar indivīda apzinātu izvairīšanos no komunikācijas, kas nevar turpināties mūžīgi, jo cilvēks bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem nonāk psiholoģiski ekstrēmos apstākļos /2/.   Starp „privacy” un starppersonālo komunikāciju pastāv ambivalenta pakārtotība. No vienas puses starppersonālā komunikācija var apgrūtināt, nomākt, nogurdināt indivīdu. No otras puses katrā indivīdā var iemiesoties bailes no vientulības – komunikācijas deficīta. Tātad indivīdu no vienas puses var ātri sakaitināt starppersonālā komunikācija – pārlieku ilgas un garas sarunas ar citu cilvēku. Taču no otras puses indivīds arī nespētu dzīvot vispār bez komunikācijas ar citu cilvēku.   Nākas tāpēc atzīt, ka indivīda brīvības nepieciešamība un saziņas nepieciešamība nav atraujama viena no otras, kaut gan bieži starp abām nepieciešamībām rodas pretrunas.   Individuālisms nostiprinājās un sabiedrībā kļuva par noteiktu vērtību un stimulu cilvēka pašattīstībā. Individuālisms kļuva par dzīves mērķi.   Taču individuālisms kļuva arī par zināmu priekšrocību dzīvē. Individuālisma priekšrocības sāka uzlūkot par cilvēciskās laimes galveno komponentu. Filosofs Merabs Mamardašvili sevi dēvēja par vientulības hronisku speciālistu jau no agras bērnības. Vientulība ir viņa profesija, un tas, kas viņš ir kļuvis, esot klusēšanas un vientulības produkts. Savukārt dzejnieks Osips Mandelštams rakstīja par komunikāciju ar provinciālu, t.i., virtuālu sarunbiedru. Viņaprāt fundamentāla vientulība esot tad, kad cilvēks nerunā ar saviem draugiem, bet runā ar virtuāliem
sarunbiedriem. Mistikās ekstāzes cienītāji virtuālo sarunbiedru var nosaukt par Dievu. Savas iekšējās dzīves vienreizējības demonstrēšana arī ir komunikācija.   Reizē ar individuālisma nostiprināšanos sabiedrībā atklājās, ka ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu un apstākļu dēļ nevēlas vai nespēj iet pa individuālisma ceļu. Pie tam daudzi, kuriem bija visas iespējas iet pa individuālisma ceļu, šo iespēju uzskatīja par slogu, kas no viņiem prasa noteiktu piepūli, gribasspēku u.tml. Tas, kas vieniem sagādāja laimi, citiem kļuva par slogu, diskomfortu. Vieni individuālisma ceļu atzina par progresu, citi – pagrimumu.  Rietumeiropā jau XVI gs. skaidri izpaudās divu tipu cilvēki - divu tipu individualitātes: 1) neatkarīgoindivīdu tips un 2) sarūgtināto indivīdu tips. Otrais tips bija jauna parādība – kopienas sabrukuma rezultāts. Sabrūkot kopienas varai pār cilvēkiem, cilvēku viena daļa palika bez garīgās un morālās uzraudzības un aprūpētības. Ne visi spēja kļūt par neatkarīgiem indivīdiem un patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Tie, kuri nespēja kļūt par neatkarīgajiem indivīdiem, jutās sarūgtināti.   Sarūgtinātais indivīds centās atrast sev aizstāvi, kurš spētu viņu aprūpēt. Par aizstāvi kļuva vara. XVI gs. vara pārkārtojās, pielāgojoties ne tikai neatkarīgajiem indivīdiem, bet arī sarūgtinātajiem indivīdiem, kuri turklāt bija vairākumā.   No sarūgtinātajiem indivīdiem veidojās agresīvie antiindividuālisti (anti-individual), kuri tiecās sev pieskaņot pasauli, pazemojot un samazinot neatkarīgo indivīdu prestīžu. Tādai naidīgai attieksmei pret neatkarīgajiem indivīdiem sarūgtinātajiem indivīdiem iekšējais stimuls bija viņu mazvērtības komplekss. Viņi lieliski saprata, ka nav neatkarīgi un pilnvērtīgi indivīdi. Viņi zināja, ka nav iespējams apkārtējā pasaulē likvidēt to, kas apliecina viņu neadekvātumu visaugstākajām un visprestīžākajām cilvēciskajām īpašībām. Sarūgtinātie indivīdi vienīgi varēja būt gandarīti par to, ka viņi ir vairākumā. Vairākuma apziņa viņiem deva spēku cīņā pret individuālismu.   Saprotams, sarūgtinātie cilvēki ir tie, kurus tagad saucam par masu cilvēkiem. Viņiem piemīt jūtas, bet nevis domas, instinkti, bet nevis uzskati. Masu cilvēkiem obligāti nav jābūt nabadzīgiem un neizglītotiem. Viņi ļoti bieži pieder t.s. inteliģencei.   Masu cilvēkā ļoti svarīga ir viena iezīme: masu cilvēks atļauj citiem būt tikai viņa kopijai. Masu cilvēkam nav draugu, bet tikai biedri. Masas veido antiindividuālisti, kurus konsolidē naids pret individualitāti. Ne velti tādi domātāji kā Sorels, Nīče, Kjerkēgors, Burkhards, Ortega-iGasets masu cilvēkus salīdzināja ar barbariem.   Neatkarīgos indivīdus vajag vadīt, taču viņu aprindās nav vietas līderiem. Līderi nāk it kā no citas pasaules, citām sociāli mentālajām aprindām.   Masām ir jāpasaka, kādām ir jābūt viņu domām. Masām ir jāparāda, kāds ir viņu spēks. To dara līderis. Antidiindividuālisma rašanās Rietumu civilizācijā ir būtisks notikums. Radās jauna tipa morāle, kas bija vērsta pret individuālismu. Tā bija morāle, kurā dominē nevis brīvības un pašnoteikšanās prioritāte, bet gan līdztiesības un solidaritātes prioritāte. Radās tādi varas institūti un varas principi, kas atbilst antiindividuālisma interesēm.   Antiindividuālisms netiecās pēc laimes, bet gan vēlās baudīt laimi. Tiekšanās pēc laimes ir noteikta izvēle un noteikta piepūle, ar ko sevi nevēlās apgrūtināt sarūgtinātais indivīds. Antiindividuālists vienmēr un visur priekšplānā izvirza savas tiesības: sociālo aizsardzību, lai viņam nebūtu jāizdara izvēle.   Antiindividuālistu spēks, kā jau tika minēts, slēpjas vairākumā, masveidīgumā, tāpēc tiek pieprasīta „balsošana”. Parlamentā ievēl nevis neatkarīgu indivīdu, bet dod viņam mandātu, uzliekot pildīt masu cilvēku prasības. Radās izvēles ilūzija bez tās realitātes, izvēles iespējas bez tās realizācijas.   Antiindividuālistu/masu cilvēku mūsdienu portretā nevar konstatēt kardinālas izmaiņas. Rietumu civilizācijā principiāli nekas nav mainījies visjaunākajos laikos, salīdzinot ar XVI gs. Rietumos antiindividuālistu apzīmējumā tiek lietota noteikta politkorekta terminoloģija: „vidusmēra cilvēks”, „parastais cilvēks”, „vienkāršais cilvēks”. Vara kalpo „vidusmēra
cilvekiem”. Vara koķetē ar „vidusmēra cilvēkiem”, jo tas ir „elektorāts”. Neatkarīgie indivīdi, identificējot t.s. masu cilvēku, ne reti lieto savu terminoloģiju – „mietpilsonis”, „pūļa cilvēks”.   Protams, nav noliedzams, ka „vidusmēra cilvēka” izglītības līmenis ir pieaudzis un tā rezultātā viņš ne tik daudz paļaujās uz varu un sāk pats organizēt savu dzīvi un izklaidi visdažādāko subkultūru formā.   Mūsdienās ievērojami ir palielinājusies profesionālā diferenciācija un sociālā fragmentācija, relatīvi izolējot antiindividuālistus no pūļa un radot interešu grupas. Dominējošais patērēšanas kults iemidzina antiindividuālistu sociāli politiskos instinktus. Kultūras vizualizācija nostiprina antiindividuālistu mentalitāti: pie TV, DVD ekrāna nav jādomā.   Masu sabiedrības, antiindividuālistu pārvaldīšana un uzraudzība notiek ar mediju starpniecību, nepārtraukti apgādājot antiindividuālistus ar vajadzīgo informāciju. Mūsdienās izzūd masu cilvēku konsolidācijas iespējas un perspektīvas. Vara tāpēc „strādā” ar subkultūrām. Masu cilvēki strauji zaudē sava skaitliskā pārākuma psiholoģisko efektu. Pašlaik uzskata, ka kapitālisms – īpaši patērēšanas kapitālisms – pavēra milzīgas iespējas katram apliecināt savu prātu, gribu, spriešanas spējas. Savukārt citi saka, ka šodien ir pavērušās milzīgas iespējas ar informācijas tehnoloģiju palīdzību kontrolēt indivīdu dzīvi, apzināti un sistemātiski regulējot un atklāti vadot visdažādākās dzīves sfēras.   Ja vēsturiski tradicionālas savdabīgas cilvēku dzīves regulācijas un kontroles formas bija bads, pazemotība un tirānija, tad mūsdienās priekšplānā izvirzās komunikatīvās manipulācijas, lai „optimālāk” izmantotu cilvēku vēlēšanos, motīvus un darbību. Tātad šodien pirmkārt un galvenokārt kontrolē un vada cilvēku instiktīvos risinājumus. Pat cilvēku „bēgšana” no dzīves rutīnas brīvdienu atpūtā un izklaidē, hobijā, subkultūrā faktiski ir jau iepriekš „sagatavota”, „ieprogrammēta”. Subkultūru pastāvēšana faktiski balstās uz masu cilvēku instinktu apmierināšanu.   Tagad tiek uzskatīts (piemēram, var atcerēties Z.Baumana viedokli), ka šodienas sabiedrībā jebkura brīvības forma nav saistīta ar suverēnā indivīda pašapliecināšanos un neatkarību, kā tas bija kapitālisma (moderntimes)sākumā.Tagad individuālisms un kapitālisms vairs nekalpo viens otram. Kapitālisms ir „pāraudzis” individuālismu, un individuālisms ir spiests glābties tajās sfērās, kuras vēl ir saglabājušās no privātās pasaules. Kapitālisma attīstības laikā individuālisma erozija ir neizbēgama. Pie tam individuālisms nevar „izdzīvot” no kapitālisma, jo tā pamatā ir „brīva konkurence”. Cita lieta, vai šodienas kapitālisms balstās uz konkurenci jeb uz vienošanos starp galvenajiem „aktoriem”?   Kapitālisma attīstība ir novedusi pie tā, ka indivīds šodien ir pamatīgi sapīts konformisma valgos – spiests paklausīt un piemēroties „priekšniecības” gribai. Materiālās ražošanas, bagātību sadales un varas sfērā indivīdam šodien ir ļoti grūti „izsisties uz augšu”, iegūt neatkarību un patstāvību. Kā uzskata Z.Baumans, cita lieta – patērēšanas sfērā, kurā kapitālistu monopoliskums vēl nav sastopams. Patērēšanas sfēra piedāvā lielas iespējas cilvēka brīvības alku apmierināšanai. Tas tāpēc, ka patērēšanas sfēra balstās uz simboliskajām parādībām (piemēram, prestižu, respektabilitāti), kam visam praktiski ir neierobežots raksturs. Viena cilvēka skaudības virzīta tieksme apsteigt otru cilvēku prestižu lietu jomā faktiski savā ceļā nesastopas ne ar kādiem šķēršļiem un reāli ir neierobežota. Patērēšanas sfērā pirmajā vietā ir nevis preces utilitārā funkcija, betgan semiotiski simboliskā funkcija.   Kapitālismam tagad vairs nav raksturīga konkurence, kad katrs var neierobežoti (free for all) realizēt savu iniciatīvu, atjautību, izdomu, fizisko un garīgo spēku. Kapitālisms tagad ir augsti organizēta sistēma, kuru kontrolē un vada noteikti centri. Pie tam mūsdienās tamlīdzīgu centru skaits strauji samazinās. Kapitālisma apstākļos to cilvēku daudzums, kuri spēja maksimāli pielietot savu brīvību un neatkarību kapitālistiskajā konkurencē, nebija prāvs. Tā teikt, īsto kapitālistu (finansu un ražošanas līdzekļu īpašnieku) skaits nevienā zemē nekad nav bijis liels. Taču tajā pašā laikā šodien ir lielas iespējas katram „izrauties no netīrumiem un kļūt par kņazu”, kā vēsta krievu paruna («из грязи - в князи»). Galvenokārt šīs iespējas nodrošina patērēšanas sfēra, kura nekad nevienu neatraida (t.i., nenoved līdz bankrotam, neizkonkurē) un nav organizēta saskaņā ar
monopolisma nodrošināšanas funkcijām. Patērēšanas sfērā starppersonālā sacensība notiek nevis varas un bagātības jomā, bet simbolu jomā. Sacensība notiek tikai starp tām atšķirībām, kuras nodrošina attiecīgie simboli. Kā raksta Z.Baumans, Rietumeiropā intelektuāļu vēsture sākās tad, kad tika izstrādāta tā dēvētā kultūras ideoloģija. Tas notika XVII gs. beigās un XVIII gs. pirmajā pusē /3/.   Kultūras ideoloģiju formulēja intelektuāļi, un tā balstās uz trim tēzēm.   Pirmkārt, cilvēki savā būtībā ir nepilnvērtīgi radījumi un viņus nākas „cilvēciskot”, „ievest” kultūrā.   Otrkārt, „cilvēciskošana” praktiski ir mācīšanās un audzināšanas process, un antisabiedrisko noslieksmju (dzīvniecisko, bioloģisko), impulsu, instiktu, kaislību pārvarēšana.   Treškārt, mācīšanās un audzināšanas process ir tikai viena attiecīgās darbības daļa. Otra daļa ir pasniegšana, pedagoģija. Tāpēc, lai mācīšanās un audzināšanas procesu novestu līdz galam, vajadzīgi ir skolotāji un izglītības sistēma, respektīvi, vajadzīgi ir intelektuāļi. Turklāt sabiedrībā intelektuāļi vienmēr būs vajadzīgi.   Taču intelektuāļiem vispirms nācās atbrīvot sev ceļu, likvidējot viduslaikiem tipisko kopienas un sociālo kārtu organizatorisko stāvokli, kas nestimulēja kultūras ideoloģijā paredzēto mācīšanās/audzināšanas procesu, jo pirms Jaunajiem laikiem cilvēkiem nebija nekādas perspektīvas izrauties no sava sociālā stāvokļa. Pie tam kārtas necentās viena otru pārspēt un izkonkurēt. Katra cilvēku kārta dzīvoja savu dzīvi. Kultūras ideoloģijas praktiskajai realizācijai ceļu pavēra intelektuāļu „izskolotā” vara – valsts centralizētās varas ambīcijas kļūt par cilvēku dzīves „augstāko” formu hegomoniem. Lokālās (vietējās kopienas un kārtu) dzīves formas varas universializācijas rezultātā tika pasludinātas par retrogradām, atpalikušām, arhaiskām dzīves formām. Tā rezultātā radikāli izmainījās attieksme pret perifēriju un lokāli specifisko perifērijas dzīvē. Priekšplānā izvirzījās elite – „apgaismotā” sabiedrības daļa. Elite kļuva par kolektīvo „skolotāju”, „augstāko” dzīves formu reprezentantiem un propagandētājiem, sabiedrības civilizētāko daļu. Apgaismības laikmetā XVII-XVIII gs. elite palīdzēja pārvarēt „vulgaritāti”, „zvēriskumu”, „māņticību”, „barbarismu”.   Kā raksta Bertrans Rasels, Apgaismības ideoloģija katrā Rietumeiropas zemē attīstījās savādāk. Tā, piemēram, Prūsijā apgaismība (Aufklarung) bija sava veida garīgā atdzimšana – atbrīvošanās no Francijas kultūras ietekmes, zinātniskās izziņas autoritātes nostiprināšanās, reliģiskās tolerances rašanās (protestantisms atzina katra cilvēka tiesības reliģiskajos jautājumos balstīties uz saviem uzskatiem). Prūsijas valdnieks Fridrihs Lielais sevi lepni proponēja kā pirmo valsts kalpu, kura pārvaldītajā teritorijā katrs cilvēks pats var noteikt dzīves likteni. Arī citās zemēs (Francijā, Anglijā, Itālijā) Apgaismība akcentēja neatkarīgas intelektuālās darbības jēgu, izplatot gaismu tur, kur pirms tam valdīja tumsa /4/.   Apgaismības sociālās programmas realizētājus nākas uzskatīt par Rietumu pirmajiem intelektuāļiem, kuri brīvprātīgi piedalījās sabiedrisko jautājumu apspriešanā un Apgaismības politikas praktiskajā izpildē. „Skolotājs” sabiedrībā kļuva par galveno personu, zināšanas – galveno spēku dzīvē, nezināšana – kaitīgāko parādību dzīvē. Savukārt politiskajā sfērā dominēja atziņa, ka katras varas efektivitāte ir atkarīga no varas pārstāvju lietoto zināšanu pareizības.   Ideja par saprātīgu/gudru valdīšanu bija jauna ideja Rietumu civilizācijas vēsturē. Vara kļuva par spēku, no kura ir atkarīga cilvēku dzīve, proti, viņu dzīves saprātīgums. Turklāt intelektuāļu propagandētā kultūras ideoloģija balstījās uz aicinājumu katram cilvēkam censties veidot savu dzīvi ar prātu un saprātīgi. Rietumu pasaules uzskata ideāli akcentēja saprātīgu sabiedrības uzbūvi un saprātīgu sociuma esamību vispār. Tika nepārtraukti atgādināts, ka saprātīgums balstās uz zināšanām, izstrādājot jebkuru sociāli politisko projektu.   Tomēr Jaunajos laikos sākās intelektuāļu (sabiedrības kolektīvo vērtību glabātāju) un varas atsvešināšanās. Jauno laiku agrīnajā periodā valsts vara bija patiesi gatava uzklausīt intelektuāļu padomus. Taču valsts vara, izmantojot visdažādākās polittehnoloģijas, drīz iemanījās iztikt bez intelektuāļu palīdzības un pakāpeniski intelektuāļus nostādīja pakļauto stāvoklī. Valsts vara iemācījās valdīt ar totalitāras uzraudzības un sabiedriskās apziņas „apdullināšanas” metožu palīdzību, daudz nerūpējoties par savas varas leģitimitāti. Varas leģitimitātes laikmets bija
beidzies. Tika saprasts, ka vara var pastāvēt, kad sabiedrībai vispār nav nekādas iespējas kontrolēt tos, kurus sabiedrība ir deleģējusi veikt varas funkcijas. Rietumos par intelektuāļu darbības galveno sfēru kļuva garīgā kultūra un tās darbības, kas saistītas ar varas atļauju intelektuāļiem veikt ekspertīzi visdažādākajās zināšanu un praktiskās darbības jomās, un tajā skaitā arī politikā. Par valsts politiskās varas, tā teikt, sociālās koķetēšanas vienīgo auditoriju kļuva „vienkāršā tauta”, „vidusmēra cilvēki”, „parastie cilvēki”. Tātad – antiindivīdu masu elektorāts.   Rietumos no XX gs. 70. gadiem valda pesimistisks viedoklis par intelektuāļu marginalizāciju – norobežošanos šaurās profesionālās darbības sfērās. Iemesli tam vairāki.   Pirmkārt, izmainījās intelektuālās diskusijas. Jaunie mediji, pievēršoties „glamūrai” tematikai un izpatīkot patērētāju sabiedrības „vienkāršajiem lasītājiem”, mazina rakstītā vārda un preses idejiski konstruktīvo lomu vispār, un intelektuāļiem nav vairs iespējams ietekmēt sabiedrisko domu. Ja kāds intelektuālis tomēr iegūst iespēju medijos izteikt savu viedokli, tad tikai par „dzīves sīkumiem”un konformistiskām visiem tīkamām idejām, bet nevis aktuāliem sociāli politiskajiem jautājumiem.   Otrkārt, devalvējās pats termins „intelektuālis”, jo intelektuāļi tagad ir masveida parādība – universitātēs profesoru skaits ir grandiozs.   Treškārt, intelektuāļi ne reti ir angažēti. Ar viņiem „vienojās” gan politiskās organizācijas un valdība, gan biznesa struktūras. Intelektuāļi vienmēr bija savā ziņā disidenti. Mūsdienās tas vairs navgandrīz nemazkonstatējams/6/.   Krieviju nākas atzīt par termina „inteliģence” dzimteni. Populārs ir viedoklis par krievu inteliģences identiskās pašapziņas spilgtāko iezīmi –savas tautas „glābēja” misiju /5/.   Krievu inteliģences ģenēzē noteikti liela loma bija franču kultūrā sastopamajiem procesiem intelektuāļu darbībā, īpaši franču filosofu ieguldījumam, izstrādājot priekšstatus par sabiedrības uzbūvi un sociālās esamības mehānismu funkcionēšanu. Kā zināms, franču kultūras ietekme uz krievu aristokrātiju savā laikā bija ļoti liela. Par krievu inteliģences pirmo paaudzi uzskata t.s. liekos cilvēkus, kurus daiļliteratūrā simbolizē tādi tēli kā Čackis, Oņegins, Pečorins. Viņu garīgās tieksmes, respektīvi, valstij nevajadzīgu un lieku cilvēku apziņu, lielā mērā nosacīja Krievijas realitātes – dziļā plaisa starp sociālajiem ideāliem (arī franču variantā) un dzīves reālo stāvokli feodāli dzimtbūtnieciskajā Krievijā. Kā zināms, Lielajā Franču revolūcijā franču intelektuāļiem bija milzīga ietekme. Par līdzīgu ietekmi un konkrētu līdzdalību varas realizācijā sapņoja arī „liekie cilvēki”. Krievu inteliģences galvenā funkcija vienmēr ir bijusi savas valsts sabiedriskās dzīves modernizācija, kas praktiski nozīmē savas kultūras vesternizāciju. Krievu inteliģence nepārvaldīja valsts administratīvās sviras, taču tai vienmēr ir bijusi milzīga garīgā vara – iespējas formulēt idejisko karkasu, kas nosacīja politiskās telpas struktūru. Krievu inteliģence vienmēr ir kontrolējusi publisko ideju telpu, tādējādi virzot gan stratēģiskos, gan taktiskos procesus sociuma komunikācijā. Tas noticis tāpēc, ka krievu visdažādākajos sociālajos slāņos nav pieņemts risināt problēmas ar politiskiem līdzekļiem. Krievu cilvēks parasti cenšas visu nokārtot tiešā kontaktā ar administratīvās varas pārstāvjiem, ne reti viņus uzpērkot, izmantojot personiskos un neformālos sakarus, sliktākajā gadījumā – organizējot pret administrāciju dumpi. Krievu kultūrā vāji ir attīstīta atziņa par iespēju izmantot politiskās cīņas formas savu interešu aizstāvēšanā.
1/ Skat.: Oakeshott M. The Masses in Representative Democracy/ Freedom and Serfdom. Ed.A.Hundt. Dordrecht, 1961. 2/ Skat.:Бауман З. Выгоды и издержки свободы. http://www.polit.ru/research/2006/01/23/bauman.html.
3/ Skat.:Бауман З. Законодатели и толкователи: культура как идеология интеллектуалов. http://www.nlo.magazine.ru/philosoph/inostr/inostr56.html 4/ Skat.:Рассел Б. Мудрость Запада. Просвечение и романтизм. http://www.gumer.info 5/ Latv.val.plašāk skat.: Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija. R., Pasaules kultūru fonds, 2006, 160.-170.lpp. http://www.spidolastelpa.narod.ru 6/ Skat.:Шарль К. Интеллектуалы во Франции. М., Новое издательство, 2005.

Komunikācijas sfēra

Komunikācijas sfēra
Vienīgā patiesi īstā greznība –cilvēciskās saziņas greznība. A.Sent-Ekziperi
Jebkura saziņa, kura neiedvesmo, notrulina. F.Nīče
   Mūsdienās attieksme pret komunikāciju ir ļoti izmainījusies, salīdzinot ar laiku pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit un vēl senāku periodu. Pašlaik komunikācijas jēdziens sabiedriskajā diskursā noteikti ir viens no vispopulārākajiem jēdzieniem. Ar vārdu „komunikācija” mēs sastopamies ik uz soļa. Pat žurnālistu leksikā tas ieņem stabilu vietu, nemaz jau nerunājot par tādām praktiskās un zinātniskās darbības jomām kā mārketings, reklāma, sabiedriskās attiecības (Public relations), politoloģija, socioloģija, psiholoģija, menedžments, politekonomija u.c. Medijos ir sastopami tādi leksiskie veidojumi kā „demokrātiska komunikācija”, „hierarhiska komunikācija”, „monoloģiska komunikācija”, komunikācijas īpašības sasaistot ar politisko iekārtu.   Tā, piemēram, medijos daudz tiek izsmejoši stāstīts par bijušo sociālisma zemju noslēgto komunikatīvo vidi, ar to apzīmējot informācijas trūkumu par dzīvi kapitālisma pasaulē. PSRS esot pastāvējusi „monoloģiskā komunikācija”, jo savu viedokli drīkstēja izteikt tikai varas pārstāvji. Tiesa, padomju cilvēki patiešām dzīvoja relatīvi noslēgtā komunikatīvā vidē. Tomēr zināmā mērā noslēgtā komunikatīvā vidē dzīvoja arī Rietumu iedzīvotāji, jo viņi neko nezināja par dzīvi sociālisma zemēs. Piemēram, Rietumos izdotajās grāmatās nekas nebija teikts par jūgendstilu Krievijā, Latvijā. Rietumu sabiedrība neko nezināja par Rīgu – jūgenda arhitektūras pasaules metropoli. Pēc 1985.gada, kad tika mēģināts PSRS glābt no ekonomiskā sabrukuma, „perestroikas” viens no ideoloģiskajiem koponentiem kļuva „atklātība” (гласность) – noslēgtās komunikatīvās vides likvidēšana. Lai realizētu „atklātību”, Maskavā un citur daži masu informācijas līdzekļi (MIL) tika nodoti privātās rokās. Tā bija interesanta privatizācija. Privātie MIL saņēma valsts dotāciju, taču to vadītāji/īpašnieki drīkstēja sev paturēt visu peļņu. PSRS „aģitpropagandas mašīna” bija pirmais privatizācijas/”prihvatizācijas” objekts padomju varas laikā. 80.gadu beigās PSRS noslēgtās komunikatīvās telpas likvidēšanā iesaistījās amerikāņu specdienesti, tajā skaitā ar dažādu fondu starpniecību. „Sorosa fonda” saimnieks Dž.Soross 1989.gadā deva miljonu dolāru Interneta attīstībai. Viņam bija tikai viena prasība: „Izdariet tā, lai vēlēšanās uzvarētu vajadzīgie cilvēki” (no Internetā publicētajām Gļeba Pavlovska atmiņām).
Ko šodien dēvē par komunikāciju? Tātad, ko šodien dēvē par saskarsmi, saziņu, informācijas apmaiņu, ja vēlamies ar minētajiem vārdiem sononīmiski aizstāt terminu „komunikācija”.   Pieeja ir visdažādākā. Piemēram, par komunikāciju var uzskatīt procesu, kad komunikācijas laikā otrs cilvēks tiek piespiests kaut ko izdarīt, tiek piespiests veikt noteiktu darbību. Tādā gadījumā verbālā formā cilvēks „A” liek otram cilvēkam „B” kaut ko izdarīt. Par komunikāciju šodien visbiežāk dēvē ne tikai, tā teikt, elementāru saziņu starp cilvēkiem, sociālajiem kolektīviem, grupām, kultūrām, civilizācijām, bet arī sociālās mijiedarbības saturisko aspektu. Proti, par komunikāciju dēvē darbības, kas apzināti orientētas uz noteikta satura uztveri. Tādas darbības sauc par komunikatīvajām darbībām, un to galvenais uzdevums ir panākt noteikta satura uztveri. Šodien tiek uzskatīts, ka komunikācijas svarīgākā funkcija ir sociālās kopības sasniegšana, saglabājot šīs kopības katra elementa individualitāti.   Sociuma iedaba pati par sevi ir komunikatīva. Komunikatīvās tehnoloģijas un tehnoloģijas vispār ir sava veida papildinājums un turpinājums cilvēka psihei un cilvēka orgāniem. XX gs. otrajā pusē M.Makluens, N.Lumans, J.Hābermāss, M.Kastels, U.Eko un citi Rietumu komunikācijas teorētiķi pret cilvēces vēsturē sastopamajām komunikācijas tehnoloģijām
izturējās kā pret sociālo sistēmu formēšanās izšķirošo faktoru, jo vēsturiski konkrētas sociāli ekonomiskās formācijas tipiskākās iezīmes uzskatāmi atklājās attiecīgajā laikmetā valdošajos saziņas tipos. Komunikācija ir katra laikmeta spogulis, kaut gan šīs tēzes argumentācijā un ilustrācijā vienmēr nākas no attiecīgā laikmeta materiāla reducēt tikai zināmu daļu. Visbiežāk izvēlās raksturīgākās tendences un parādības garīgajā kultūrā. Tamlīdzīgas atlases rezultātā tiek pieņemts, ka, piemēram, t.s. pirmsfilosofiskajā laikmetā, kad dominēja mitoloģiskie priekšstati, cilvēku savstarpējās saziņas problēma vēl nebija definēta kā refleksijas patstāvīga tēma. Vissenākajā laikmetā cilvēkam interesēja saskarsme ar dabu, dievībām, gariem utt. Indivīda identitāte vēl nebija fiksēta, un cilvēka indivīds saplūda ar kolektīvu. Tiek uzskatīts, ka priekšstats par „citu” kā par analoģiski patstāvīgu fenomenu, salīdzinot ar „mani” un „manu kolektīvu”, radās samērā vēlu sabiedriskās apziņas attīstībā. Homērs, piemēram, apraksta tēlu darbību, bet nevis tēlu savstarpējās attiecības. Vispār literatūras vēsturē minēto priekšstatu rašanās un nostiprināšanās vispirms atspoguļojās saistībā ar drāmas izaugsmi, jo drāmas pamatā ir cilvēku savstarpējās attiecības. Arī kristiānisma rašanās ir vienota ar cilvēka individuālās pašapziņas veidošanos – indivīda specificēšanu. Turpmākajā virzībā izpratnes centrā nonāk dialogs starp indivīdiem, indivīdu savstarpējā tolerance (mīlestība). XX gs. radās „eksistenciālā komunikācija” (K.Jasperss), atziņas par „dialoģisko dzīvi” (M.Bubers), ideja par nekomunikabilitāti kā cilvēku atsvešinātības galējo formu, kas sekmē saziņas krīzi /1/.   Rietumu filosofijā saziņas teorija aprobežojās ar tā dēvēto individuālistisko redukciju, kad saziņa galvenokārt tika interpretēta „Es” un „Tu” attiecību plāksnē. Pie tam konstatējama ir psiholoģiskā redukcija, jo analizē tikai garīgos sakarus, bet nevis vēsturiskos, sociālos saziņas aspektus. Praktiski tikai XIX gs. beigās komunikācijas vēsturiskie un sociālie aspekti nonāca psihologu un psihiatru uzmanības lokā, kad centās noskaidrot citu cilvēku ietekmi uz indivīdu, respektējot sociāli kulturoloģisko kontekstu.   XX gs. pirmajā puse Rietumu zinātnē sāka izteikties par interakcionistisko orientāciju; t.i., simboliskās mijietekmes procesu (indivīdu un sabiedrības). Procesu traktēja kā komunikācijas sistēmu un starpindividuālās attiecības. Nostiprinājās viedoklis, ka komunikācijas būtisks elements ir cilvēka mentalitāte un viņa dzīves vidē pastāvošā sociālā kārtība. Tas nozīmē, ka cilvēka rīcība tiek skatīta kā cilvēku savstarpējās mijiedarbības rezultāts, kad cilvēki ir atkarīgi viens no otra un piemērojās (tolerantas reakcijas veidā) viens otram.   Vispār zinātnei drīz nācās atzīt, ka interakcionistiskajā komunikācijā cilvēka rīcība izpaužās divējādi.   Pirmkārt, piemērojoties citiem cilvēkiem, izpildot konvencionālās lomas.   Otrkārt, saglabājot savu individualitāti.   Lomas funkcionē divējādi: 1) konvencionāli standartizēti un 2) individuāli specifiski atkarībā no indivīdu temperamenta, morāles, gaumes utt.
Bet vispār cilvēki lieto dažādas komunikācijas sistēmas. Vissvarīgākā komunikācijas sistēma ir valoda un runa. Turklāt komunikācijā svarīgs komponents ir piedalīšanās, jo tikai piedaloties saziņā indivīds kļūst par komunikācijas dalībnieku, iekļūst komunikācijas vienotībā, saprot citus komunikācijas dalībniekus. Tāpēc var teikt, ka kultūra ir cilvēki komunikācijas stāvoklī. Cilvēkiem ir nepieciešams nonākt sakaros vienam ar otru. Praktiskā saziņa jeb saziņas prakse nosaka konkrētas formas un saturu. Saziņas prakse nostiprina noteiktas sabiedriskās attiecības, jo starp indivīdu saziņu un sabiedriskajām attiecībām vienmēr pastāv noteiktas sakarības /2/. Sociālā komunikācija ir mūsdienu zinātnes uzmanības centrā, aktīvi iedziļinoties informatīvi komunikatīvās vides specifikā un izvirzot, piemēram, informācijas sabiedrības, komunikatīvo tīklu sabiedrības teorijas, kuras visjaunākajā laikā tiek papildinātas ar analītiskajiem novērojumiem par elektroniskās saziņas sfēru.   Tiesa, N.Lumans kritizēja tradicionālo (komunikācija kā sociālā darbība) priekšstatu par komunikāciju un piedāvāja jaunu variantu /3/. Viņaprāt komunikācija realizējās ar trīs dažādu
selekciju palīdzību: 1) informācijas selekcijas, 2) šīs informācijas paziņojuma selekcijas un 3) paziņojuma un tajā ietvērtās informācijas izpratnes vai neizpratnes selekcijas. Tas viss kopā veido komunikāciju, un neviens no trijiem komponentiem – informācija, paziņojums, izpratne nevar pastāvēt pats par sevi. Pie tam, kā skaidroja N.Lumans, komunikācijas sistēma ir pilnīgi noslēgta sistēma, kura pati rada komponentus, no kuriem tā sastāv. Tikai komunikācija var ietekmēt komunikāciju; tikai komunikācija var izjaukt komunikācijas komponentu kompozīciju: analizēt informācijas selekcijas līmeni vai izvirzīt jautājumu par paziņojuma iemesliem; tikai komunikācija var kontrolēt un „remontēt” komunikāciju. N.Lumans uzskatīja, ka komunikācijai nav nekāds imanents mērķis. Komunikācija notiek vai nenotiek, un tas ir viss, ko var par to pateikt.   XX gs. Rietumu humanitārajās zinātnēs populārais R.Barts komunikāciju determinējoši sasaistīja ar mīta problemātiku un mīta funkcionēšanu kultūrā. Viņa ieskatā visi kultūras fenomeni un visi komunikācijas veidi kodējas zīmju sistēmās, kuras ir mītu radīšanas produkti. Kultūrā jebkuranozīmīga parādība ir valodisks izteikums, diskurss – mītiska paziņojuma nesējs.   Klods Levi-Stross jebkurā sabiedrībā asprātīgi saskatīja komunikācijas trīs līmeņus: 1) komunikācija starp sievietēm, 2) komunikācija starp īpašumu un pakalpojumiem un 3) paziņojumu komunikācija. Viņa franču kolēģis Ž.Bodrijārs interesējās par krāsu komunikāciju. Savukārt V.Šklovskis un citi krievu formālās skolas (ОПОЯЗ), strukturālisma un poststrukturālisma pārstāvji pievērsās tekstam kā komunikācijai.   Tagad ir sastopami darbi par pedagoģisko komunikāciju (citā variantā – pedagoģisko informātiku). Pedagoģiskā komunikācija veidojas no trim elementiem – pasniedzējs + mācību saturiskā informācija + skolnieks/students. Pedagoģiskajā izglītībā esot jāiekļauj zināšanas par komunikāciju, zināšanas par mācībām elektroniskajā vidē (e-mācības).   Sergejs Averincevs sava mūža pēdējos gados apcerēja komunikāciju ar Dievu. Viņš rakstīja, ka saziņa ar Dievu var notikt visur, pat ellē. Kristiānisma tradīcijā Kristus nokāpj ellē. Komunikācijā ar Dievu katram ir jāzina, ka šajā procesā nav vietas iztēlei. Iztēle traucē un slēdz tos kanālus, pa  kuriem līdz mums var nonākt reālā, īstā svētība. Tikai vienā vietā tikšanās ar Dievu nav iespējama, - tā ir iztēles vieta, kur var sastapt tikai Dieva rēgu. Vispār saziņas pamatā ir cieņa pret tā cilvēka esamības brīvību, ar kuru mēs sazināmies. S.Averincevs sniedz atbildi uz jautājumu, kas ir saziņas pretmets. Saziņas pretmets ir manipulācija, ja cilvēks ir radījis elku. Elkā tiek materializēta ideja par dievību, ar kuru var manipulēt /4/.
Šodien, runājot par saziņas iedabu, tiek atzīts, ka komunikācijas visvienkāršākajā struktūrā minimāli ietilpst 1) divi komunikanti, kuri ir apguvuši noteiktas semiotiskās sistēmas normas (piem., valodu), 2) situācija vai situācijas, kuras komunikanti grib apjēgt un saprast, 3) teksti, kuri izsaka situācijas jēgu un saturu attiecīgajā semiotiskajā sistēmā (valodā), 4) motīvi un mērķi, kuri liek abiem komunikantiem pievērsties saziņai, 5) tekstu materiālās pārraides process. Minētajā visvienkāršākajā komunikācijas shēmā saziņa ir shematizēta, tā teikt, tīrā veidā bez jebkāda konteksta, determinētības ar vidi, komunikācijas dalībnieku individuālo specifiku, komunikācijas procesa apstākļu īpatnībām, komunikācijas priekšmeta īpatnībām u.tml. Skaidrs, ka komunikācijā nosauktajiem apstākļiem (kontekstam, determinētībai) ir  relatīvi izšķiroša nozīme. Tā, piemēram, lai divi runājoši cilvēki varētu realizēt saskarsmi, nepieciešama ir komunikatīvā kompetence. Savukārt politiskā vara un cita veida vara komunikāciju tiecās pakļaut savai ideoloģijai, tādējādi radot jaunu papildus slodzi (kontekstu, zemtekstu) saziņai. Līdz XX gs. zinātne neinteresējās par komunikāciju. XX gs., kad strauji attīstījās komunikācijas tehnoloģijas, izmainot saziņas iespējas un ātrumu, interese par komunikāciju ievērojami palielinājās. Būtiska nozīme bija valodas izpētei, kas ietekmēja izpratni par komunikāciju. Lielu ieguldījumu deva tādi zinātnieki kā B.Rassels, L.Vitgenšteins (filosofijā), F.Sosīrs (lingvistikā), Č.V.Moriss (semiotikā). Agrāk pret valodu izturējās kā pret komunikācijas līdzekli, no kura ir atkarīga saziņas garīgā vērtība. Kultūras vēsturē šajā sakarā nozīmīgi ir novērojumi par mutiskā vārda un rakstītā vārda māksliniecisko un intelektuālo efektivitāti, par ko cilvēki interesējās jau antīkajā laikmetā.
Platons grāmatas (rakstīto vārdu) salīdzināja ar mirušām statujām. Apzināti neko nerakstīja Pitagors; arī Buddas, Jēzus Kristus darbībā dominēja mutiskais vārds. Sastopams viedoklis, ka senie grieķi Homēru speciāli padarīja aklu, lai akcentētu viedokli, ka dzejai ir jābūt izrunātai, vārdiskai, mutiski deklamētai, bet nevis vizuāli ieraugāmai uz papīra. Ne visi, kuri vēlāk interesējās par Homēra un vispār dzejas vēsturisko likteni, tam ticēja. Piemēram, Oskars Vailds, H.Borhess tam neticēja. Viņi domāja, ka Homērs nebija akls. Arī Maršals Makluens savā slavenajā grāmatā „Understanding Media” rakstīja par pirmsrakstības laikmeta garīgajām priekšrocībām, kad mutiskajā vārdā cilvēciskās jūtas iemiesojās visā pilnībā, bet rakstītais teksts atsvešina, jūtas ir attālinātas un bez emocionālā pārdzīvojuma.   Kultūras vēsturē labi ir zināma „aklo ģēniju” tēma. Demokrīts esot izdūris sev acis, lai ārējās pasaules ainas netraucētu viņam koncentrēties. Latviešu kultūrā slavens ir Neredzīgais Indriķis, angļu dzejnieks Džons Miltons bija akls, Džeims Džoiss mūža beigās kļuva akls, sava mūža pēdējos 20 gados neko vairs neredzēja Borhess, kurš savā prozā izveidoja neaizmirstamo Bibliotēkas tēlu.   Kā zināms, Borhess rakstīja par Bibliotēkas bezgalību. Taču viņš rakstīja nevis par iespiesto tekstu bezgalību, bet gan par cilvēku iztēles un domas bezgalību. Borhess zināja, ka grāmatas raksta arī nedomātāji un cilvēki bez iztēles. Viņš teica, ka uz vienu īstu domu, paziņojumu ir tūkstošiem tukšu paziņojumu – rakstīto vārdu atkritumu kaudzes. Pirms un pēc Borhesa par Bibliotēkas piesārņošanu satraucās daudzi. J.V.Gēte ar nožēlu izsacījās par rakstnieku mežonīgo aktivitāti. G.Leibnics aicināja nepieļaut pasaules piesārņošanu ar papīra atkritumiem, Anna Ahmatova ieteica nemētāties ar vārdiem kā ar tukšām pudelēm. Ja senāk pret valodu izturējās kā pret saziņas līdzekli, tad tagad pati komunikācija ietiecās valodas struktūrās; komunikācija pārvēršās par telpu, kurā realizējās dažādas valodas normas, formas. Savukārt semiotika pievērsa uzmanību zīmju lomai cilvēku dzīvē. Cilvēki ir vienīgās būtnes, kuras lieto zīmes. Cilvēces pastāvēšana nav iespējama bez zīmēm. Čarlzs Viljams Moriss sava klasiskā darba „Zīmju teorijas pamati” epigrāfā izvēlējās Gotfrīda Leibnica vārdus „Nevienam nav jābaidās, ka zīmju novērošana var mūs atraut no lietām; gluži pretēji, zīmju novērošana mūs noved līdz lietu būtībai”.
No vienas puses semiotika ir patstāvīga zinātne. No otras puses tā ir citu zinātņu instruments, jo semiotika pēta lietas un lietu īpašības to funkcijā kalpot kā zīmes. Kā uzskata Aleksandrs Pjatigorskis, semiotika tomēr nespēja kļūt par valodas filosofiju un XX gadsimtā tāpēc centās aizstāt kultūras filosofiju, kā tas notika Krievijā (PSRS) un Francijā.   Par semiotikas zinātniskās lomas evolūciju XX gs. otrajā pusē raksta Rietumos modīgais kulta zinātnieks Umberto Eko /5/. Viņš savu grāmatu „La Struttura Assente” (Iztrūkstošās struktūras) izdeva 1968.gadā. Grāmatai bija apakšvirsraksts „Ievads semioloģijā”. Eko semiotiku nosauca par semioloģiju (1975.gadā angļu valodā grāmata iznāca ar nosaukumu „Traktāts par vispārīgo semiotiku”). 1968.gada izdevuma priekšvārdā semiotika tiek skaidrota, atsaucoties uz to, ka jebkurš kultūras fenomens ir komunikācijas fakts – māja, glezna, teksti, Morzes ABC utt. Visvienkāršākais komunikācijas variants esot signāla pārraidīšana no vienas iekārtas uz otru. Pēc 12 gadiem autors grāmatu izdeva atkārtoti, taču aizvadītajā laikā zinātniskās izmaiņas bija tik ievērojamas, ka Eko nācās sacerēt jaunu priekšvārdu. Tajā viņš skaidro izmaiņas attieksmē pret komunikāciju. Pirmās izmaiņas esot bijušas 60.gadu pirmajā pusē. Pirms tam Eko tāpat kā citi kolēģi esot balstījušies uz informācijas teoriju, kā arī angļu-sakšu darbiem par semantiku. Pēcāk viņš iedvesmu smēlās strukturālajā lingvistikā un krievu formālistu sacerējumos. Stimulējoša nozīme bijusi R.Barta darbam „Semioloģijas aizsākumi”. Tas deva jaunus impulsus zīmju sistēmu un komunikācijas procesu analīzei. 1967.gadā Eko esot pasniedzis vizuālās komunikācijas kursu Florencē arhitektūras studentiem. Drīz kurss tika pārveidots par vizuālās semioloģijas kursu, kas bija veltīts, kā paskaidro itāļu zinātnieks, arhitektūras komunikatīvajiem aspektiem. 60.gados vēl neesot bijis īsti saprotamas atšķirības starp semioloģiju un
strukturālismu. Apjukumu sekmēja franču strukturālā lingvistika ar saviem pētījumiem par zīmēm. Modē bija arī psihoanalīze, „jaunā kritika”, poststrukturālisms. Franču autori (LeviStross, Derrida, Fuko, Lakāns, Delezs, Blanšo) apjukumu veicināja arī tāpēc, ka strukturālismu/poststrukturālismu pārvērta par filosofiju, pasaules skatījumu, ontoloģiju. Taču faktiski strukturālisms bija un ir pētnieciskā metode. Tātad pētnieciskais instruments, bet nevis pētnieciskais objekts.   Kā norāda Eko, komunikācijas jēdzienu aktualizēja semiotiķi 60.gados. Semiotika apskatīja kultūras visas parādības kā zīmju sistēmas un tajā pašā laikā kultūras visas parādības uzlūkoja kā komunikācijas fenomenus. Semiotikā zīmju sistēmas ir gan semiotiskās interpretācijas, gan komunikatīvās interpretācijas objekti. Semiotika tomēr esot mīlējusi paskaidrot, ka tā nepēta tikai kultūras parādības kā zīmju sistēmas. Semiotika pētot arī dabas parādības. Piemēram, zoosemiotika pēta komunikācijas procesus dzīvnieku pasaulē. Semiotiķi 60.gados nejutās vientuļi. Viņi negribēja būt oriģināli un tāpēc uzsvēra, ka komunikācijas procesus analizē arī citas zinātnes. Piemēram, psiholoģija pētot uztveri kā komunikācijas faktu. Savukārt ģenētika pēta iedzimtas informācijas kodus. Arī sociologi, pētot sabiedrības dzīvi, var lietot komunikācijas modeļus. Par komunikāciju runā lingvisti, informācijas teorijas un kibernētikas pārstāvji.
Pašlaik XXI gs.sākumā aktuāls ir t.s. tehnoloģiskais skatījums uz komunikāciju. Tagad tiek pieņemts, ka pasaules pastāvēšana, pēctecība, nepārtrauktība tiek panākta divu translācijas kanālu mijiedarbības rezultātā – tehnoloģiskā un antropoloģiskā. Turklāt pirmais, tehnoloģiskais, kanāls nepārtraukti izvirza uzdevumus un noteikumus otrā, antropoloģiskā, kanāla attīstībai. Tā rezultātā cilvēce saglabājās ne tikai ņemot vērā jaunu paaudžu dzimšanu, bet ņemot vērā arī jaunās tehnoloģiskās ierīces.   Kā zināms, Rietumu civilizācijā tehnoloģiskajam kanālam tiek piešķirta ļoti liela loma. Rietumos valda uzskats, ka bez tehnoloģiskās izaugsmes nav iespējama cilvēka attīstība. Rietumu civilizācijā izplatītā tehnicisma fetišizācija jaunajos laikos vienmēr ir asi kritizēta. Faktiski O.Špenglera iesāktā un triumfāri argumentētā filosofiskā tradīcija par Rietumu kultūru materiālistiski pragmātisko orientāciju (ne reti dēvē par Rietumu nihilismu) pamatā balstās uz kritisku attieksmi pretpārliekoaizraušanos ar cilvēku dzīves tehnoloģisko modernizāciju. Šajā sakarā nākas atcerēties E.Levinasa secinājumus par Rietumu filosofijas pamattendencēm. Viņš konstatēja, ka Rietumu garīgajā virzībā metafizika vienmēr ir bijusi pievērsta ontoloģijai – esamības izpētei, dažādu izziņas priekšmetu izpētei. Rietumu intelektuālajā virzībā ētika palika ēnā, jo ētikas problemātika nekad nebija galvenā. Vienmēr dominēja teorētiskie spriedumi, bet nevis ētiskie spriedumi. Rietumos dominēja ontoloģija, jo bībeliskā tradīcija nekļuva galvenā. Bībelē galvenā ir morālā problemātika, baušļi, aicinājumi mīlēt tuvāko kā pašam sevi. E.Levinas cienīja krievu kultūru, kurā mīlestības garīgais spēks pretstatīts prāta pragmātiskumam, kas Rietumu civilizāciju XX gs. noveda līdz fašismam, koncentrācijas nometnēm, gāzes kamerām, atombumbai utt. Medijos populārs ir Rietumu civilizācijas emocionāls salīdzinājums ar Austrumu civilizācijām, kuras zināšanās par cilvēku mūs esot apsteigušas par pieciem gadu tūkstošiem. Rietumiem ir varena tehnika, taču minimālas zināšanas pašiem par sevi – par cilvēku.   Informatīvi komunikatīvo tehnoloģiju (IKT) ietekme uz sabiedrību, protams, pastāv, un tā ir ļoti daudzveidīga. Pirmkārt, IKT nosaka robežas cilvēka jaunām prasmēm. Tā, piemēram, mūsdienās cilvēkam jāprot apieties ar datoru, mobilo telefonu, kopējamo aparātu utt. Jaunā IKT priekšplānā izvirza telpisko domāšanu, kas ir nepieciešama darbā ar ekrāna tehnoloģijām. Otrkārt, IKT klātbūtnē rodas jauna dzīves realitātes apraksta valoda, tiek izdomātas jaunas metaforas. Visdažādākās zinātņu nozares sāk savu pētniecisko priekšmetu analizēt jaunos terminos, tādējādi paplašinot izziņas iespējas. Izmainās izglītības saturs, izglītības programmās nākas ieviest jaunus priekšmetus.
Treškārt un galvenokārt, IKT ietekmē mainās cilvēka darbības formas. Piemēram, mūsdienās ekonomikā strauji izplatās pakalpojumu sfēra, kas pamatā notiek IKT grandiozās attīstības rezultātā. Tas, ko šodien dēvē par globalizāciju, radās, pateicoties jaunām ITK, kas finansistiem, biznesmeņiem pavēra planetāras komunikācijas perspektīvas – elektroniskās vides iespējas.   Informācijas tehnoloģiju attīstībā ilgi saskatīja tikai komunikācijas uzlabošanos, kad tiek atvieglota cilvēku saziņa, paātrinās informācijas apmaiņa. Tātad informācijas tehnoloģiju attīstībā saskatīja tikai tehnisko progresu – jaunās tehniskās iespējas. Neviens negaidīja, ka jaunās informācijas tehnoloģijas izmainīs visu dzīvi, bet ne tikai komunikāciju. Piemēram, datori stimulē jaunu pasaules izpratni un jaunu dzīves kvalitāti vispār. Starp citu, datortehnikas straujā attīstība atkal aktualizēja uzdevumu cilvēciskot jauno tehnoloģiju, lai tā cilvēci atkal nenovestu jaunā Osvencimā, Hirosimā, staļinismā, fašismā. Jaunā radikāli inovatīvā tehnika ir jāsasaista ar eidemonismu – tieksmi pēc laimes, garīgi pilnvērtīgas dzīves.   Informācijas tehnoloģiju piemērošana turpmāk var radīt vairākas problēmas. Tā, piemēram, telefona un datora saplūšana vienā sistēmā. Rodas jautājums, vai informācijas pārraide turpmāk notiks tikai pa telefona vadiem jeb radīsies kāda jauna neatkarīga sistēma informācijas pārraidīšanai. Atsevišķa problēma var būt papīra aizvietošana ar elektroniskajiem līdzekļiem: elektroniskie pakalpojumi bankās, E-pasts, laikrakstu un žurnālu elektroniskās versijas, dokumentu distancionālā kopēšana. Savukārt TV kabeļu sistēma ļauj saistīties ar mājas termināliem, piemēram, ļaujot informāciju saņēmt no bibliotēkām. Nākas atzīt, ka datoru universiālais pielietojums mazina robežu starp informācijas apstrādi un komunikāciju, jo šī robeža pilnīgi izzūd. Turpmāk var saasināties juridiskās, ekonomiskās, politiskās problēmas. Informācija ir vara, un informācijas pieejamība ir brīvības nosacījums, garants. Informācija var būt stratēģiskais resurss, kā arī veido pilnīgi jauna tipa infrastruktūru. Ja tradicionāli infrastruktūrā ietilpst ceļi, kanāli, dzelzceļi, aviolīnijas, kā arī tādi enerģijas rašanās un pārraides līdzekļi kā ūdensdzirnavas, tvaika mašīnas, elektrostacijas, gāzes, elektrības, naftas vadi, tad informācijas infrastruktūrā ietilpst pasts, prese, radio, TV, telefons, Internets, Zemes mākslīgie pavadoņi u.c.
Šodien nākas atzīt, ka komunikācijas jēdziens ir nenoteikts jēdziens tāpat kā citi jēdzieni. Piemēram, kultūras jēdziens. Visi zina, ko pēta kultūras antropoloģija un kulturoloģija. Tās pēta kultūru. Taču neviens precīzi nezina, kas ir kultūra.   Pirmkārt, kultūras definīciju skaits sniedzas vairākos simtos. Zentas Mauriņas esejās vienā lappusē, Jurija Lotmana vienā grāmatā  var izlasīt vairākas kultūras definīcijas, kad kultūra definēta saskaņā ar doto tēmu, materiālu un tā kontekstu, un zemtekstu. Vienā no J.Lotmana grāmatām lasāmas sekojošās kultūras definīcijas. 72.lpp.: „Kultūra kopumā var tikt apskatīta kā teksts”; 117.lpp.: „Noteiktā veidā sevī var iedomāties kultūru kā struktūru, kura ir novietota tai ārējā pasaulē”; 175.lpp.: „pašu kultūru var apskatīt kā paziņojumu summu, ar kuru apmainās dažādi adresāti (..) ir raksturīga kultūra, ja to aplūko kā vienotu paziņojumu”/6/.   Otrkārt, kultūras izpratnē ir daudz strīdīga tāpat kā tādos jēdzienos kā demokrātija, reliģija, sociālais taisnīgums.   Faktiski kultūra ir kaut kas netverams tāpat kā matērija. Nav tāds reāls priekšmets – kultūra! Nav tāds reāls priekšmets – komunikācija!   Kā zināms, šodien kulturoloģija ir nonākusi līdz tādam evristiskajam līmenim, kad par kultūru tiek uzskatīts viss tas, kas atrodas starp dabu un cilvēku: kultūra ir cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģisko programmu sistēma, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilveidošanos.   Šodien par komunikāciju tāpat kā par kultūru ir liela interese. Cilvēki nevairās no abu fenomenu abstraktuma, ontoloģiskās nenoteiktības, metafiziskās bezperspektivitātes. Klifords Gīrcs rakstīja par savām kulturoloģiskajām studijām. Viņam ilgu laiku likās, ka viņš ir viens pats ar savām zinātniskajām interesēm – viens pats devies nezināmā un neizpētītā ceļā.
Taču, palūkojoties apkārt, nācās konstatēt, ka arī citi viņam sveši cilvēki ir devušies pa to pašu ceļu.
Kāds ir komunikācijas analīzes mērķis? Saprotams, noskaidrot komunikācijas specifiskākās iezīmes attiecīgajā vēsturiskajā posmā. Katrā laikmetā dominē savas tikai šim laikmetam raksturīgas komunikācijas formas, kuras ir saistītas ar dzīves stilu, ikdienišķo dzīves kārtību, racionāli intelektuālo un psiholoģisko tonalitāti, kura atspoguļojās relatīvi visās īstenības norisēs.   Tā, piemēram, sastopams viedoklis, ka pēc 1917.gada Krievijas valdošajā virslānī dominēja politiskās racionalitātes princips. Savukārt pēc 1991.gada dominē ekonomiskās racionalitātes princips, atbalsojoties komunikācijā.   Katrā laikmetā sociālās kopības attēlojuma formas, kreatīvās konfigurācijas zinātniskajā domā, intelektuāli leģitīmie fenomeni u.c. ir vienoti ar komunikācijas specifiku. Faktiski nākas rezumēt plašāk, proti, kultūra ir cilvēku saskarsme, saziņa; kultūra ir komunikācija. Šī tēze var būt zināms leitmotīvs šai grāmatai.   Komunikācijas process ir cilvēka dzīves nosacīti atsevišķu daudzu sfēru pamatā. Piemēram, vadīšanas teorijas jeb menedžmenta. Menedžments nav saistīts tikai ar vadīšanu/administrēšanu – formālām procedūrām: plānošanu, kontroli, koordināciju, vērtējumu utt. Menedžments ir cilvēku saziņas, saskarsmes formas un nosacījumi, kas padara cilvēku kolektīvus aktīvus un rīcībspējīgus. Menedžments tādējādi ir dzīves organisms, dzīves funkcionēšanas, esamības forma. Tāpēc ir bezjēdzīgi jautāt, cik efektīvs ir menedžments. Tas ir tik lielā mērā efektīvs, cik lielā mērā ir efektīva pati dzīve, dotā organisma esamība vispār. Menedžments nevar tikt atrauts no dzīves – visa sociokulturālā organisma. Arī komunikācija ir pati dzīve, un kāda ir dzīve, tāda ir komunikācija. Zināšanas par komunikāciju ir zināšanas par dzīvi. Tātad zināšanas par kultūru.   Mēdz būt trīs veida zināšanas. Pirmkārt, zināšanas par pasauli – zinātniskās un tehniskās zināšanas, ļaujot kontrolēt pasauli. Otrkārt, komunikatīvās un izglītojošās zināšanas atbilstoši kultūrai. Treškārt, emocionāli iluzorās zināšanas, kuras sniedz reliģija.   Saprotams, katrā laikmetā ir aktuālas komunikatīvās zināšanas. Šodien tās ir papildinājušās ar tādiem jēdzieniem kā virtualitāte, interaktivitāte, hipertekstualitāte,  globālistiskums, kreativitāte.
No minētajiem jēdzieniem vispopulārākais un inovatīvākais ir jēdziens „virtualitāte”, kā nākas raksturot jauno tehnoloģisko, sociokulturālo un arī psihofizioloģisko cilvēka esamības veidu pasaulē. Un runa nav tikai par virtualitātes intuitīvi emocionālo izpratni, ar jēdzienu „virtuāls” metaforiski apzīmējot iztēles rezultātus – fantastisko. Runa galvenokārt ir par datoru sagatavotajiem trīsdimensiju makromodeļiem un tādas realitātes prezentāciju, kurai nav fiziska substance un kas nepastāv fiziskajā pasaulē.   Protams, virtuālas izpausmes cilvēku komunikācijā pastāvēja arī agrāk. Piemēram, sociālajās sistēmās par komunikācijas starpniekiem vienmēr ir kalpojusi nauda, vara, ietekme, vērtību orientācijas, ja runājam par minēto izpausmju „ideālo” iedabu, kad tās kalpo kā noteiktas mākslīgi pieņemtas zīmes, aizstājot „reālās” izpausmes. Pasaules uztvere kā totāla ilūzija un pati pasaule kā totāla ilūzija, - par to domāja katrā lielā kultūrā un šo pieeju realizēja mākslas formās, simbolisko tēlu veidā. Reliģiskā apziņa balstās uz virtuāliem priekšstatiem par dzīvi Nesaulē, dievišķā pastāvēšanu utt. XX gadsimtā cilvēki sāka simulēt realitāti, radot virtuālo pasauli, kurā parasti izmeta visu nepatīkamo, negatīvo reālajā pasaulē. Protams, bija cilvēki, kuri izprata visdažādāko tehnoloģisko fetišu, kibersofistikas sekas, respektīvi, to realitātes tuksnesi, kurā var nonākt cilvēks. Piemēram, slavenajā filmā „Matrica” darbība notiek XXII gadsimtā mākslīgā intelekta apstākļos, kad realitāte vispār ir jau iznīcināta un cilvēce kalpo Matricai - baro to ar savu enerģiju. Filmas galvenais varonis izredzētais jaunais dievs melnās brillēs Neo vēlas atmodināt cilvēci un to atbrīvot no Matricas varas, kas Ž.Bodrijaram asociējās ar kapitālisma totālo varu
mūsdienās acīmredzot ne tikai tāpēc, ka filmā ir izmantota viņa grāmatas „Simulakri un simulācijas” vāka zīmējums.   Taču šodienas virtualitātei piemīt viena būtiska atšķirība. Par mūsdienu virtuālās komunikācijas specifisku īpašību var uzskatīt šīs komunikācijas tehnisko raksturu: no citām agrāk pazīstamajām virtualitātēm datora virtuālā vide ir jauna tipa starpnieks. Dators pie tam nav iedomājams bez virtuālās vides, tāpēc mūsdienās ir radies savdabīgs „virtuālais diskurss”, transformējot/aizstājot „klasisko” komunikāciju - burtus, vārdus, skaņas, tēlus, lietas nomainot ar skaitļiem. Datora virtuālajā pasaulē faktiski var pastāvēt viss – gan objektīvā realitāte, gan subjektīvā realitāte. Ja agrāk, teiksim, mitoloģiskie tēli (Lāčplēsis, Zevs, Kurbads u.c.) varēja figurēt tikai cilvēku domās (subjektīvā realitāte), tad tagad tos var virtualizēt (tehniskā un daudzējādā ziņā objektīvā realitāte). Tādējādi veidojas cilvēka, sociuma, kultūras simboliskās esamības principiāli jauns tips. Turklāt cilvēku dzīves visi simboli turpmāk var tikt apkopoti, pārveidoti šajā jaunajā simboliskajā (skaitļu) telpā. Tas nozīmē, ka cilvēka simboliskās darbības iespējas ievērojami paplašinās un nostiprinās.
 Šodien nākas runāt arī par komunikācijas globalizāciju. Tātad zināmas maksimālās robežas sasniegšanu cilvēku saziņā. Tagad nav grūti iedomāties, ka pirmkārt un galvenokārt komunikācijas globalizācija ir saistīta ar Interneta izplatīšanos. Potenciāli Internets var aptvert ikvienu planētas iedzīvotāju. XXI gs. sākumā (2007.g.) Internetu uz planētas lietoja vairāk nekā viens miljards cilvēku  (no 6,6 miljardiem). Ņemot vērā planētas demogrāfiskās prognozes, XXI gs. vidū (2050.g.), Internetu potenciāli varēs lietot 12 miljardi cilvēku, no kuriem, starp citu,tikai viena desmitā daļa būs baltās rases pārstāvji – Interneta izgudrotāji un ieviesēji.   Internetam ir vairākas jaunas komunikatīvās iespējas. Tieša kontakta veidā Interneta lietotājs parasti komunicē ar dažiem cilvēkiem, taču potenciāli katrs Interneta lietotājs var vienlaicīgi uzrunāt visu cilvēci – katru planētas iedzīvotāju. Tas, pirmkārt.   Otrkārt, Internets rada tādu globālo veidojumu, ko droši drīkst dēvēt par megasabiedrību, pārvarot un praktiski ignorējot jebkādas robežas – starp tautām, nacionālajām valstīm, civilizācijām.   Treškārt, Internets ietiecās burtiski visās cilvēciskās esamības sfērās, sekmējot jebkura veida informācijas pieejamību un tādējādi formējot jaunu sabiedrības sociālo struktūru, kurā nav ne centra, ne perifērijas un visi ir gan „rakstnieki”, gan „lasītāji”.   Ceturtkārt, Internets manāmi izmaina masu komunikāciju kā noteiktu komunikācijas tipu, jo palielinās komunikatīvā mijiedarbība individuālajā, respektīvi, stappersonālajā līmenī. Starppersonālā komunikācija un masu komunikācija apmainās vietām. Ja tradicionālajā masu sabiedrībā starppersonālo sakaru starpnieks līdz šim pārsvarā bija mediji, tad mūsdienu informācijas sabiedrībā par masu komunikācijas starpnieku kļūst starppersonālie sakari Internetā.
_____________________________ 1/ Skat.: Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija. R., 2006, 58.-68.lpp. 2/ Skat.:Шибутани Т. Социальная психология. М., 1969. 3/ Skat.: Луман Н. Что такое коммуникация? // Социологический журнал.- 1995, № 3, с.114-128. 4/ Skat.: Аверинцев С.Мы призваны в общение. http://psylib.org.ua/books/_avers02.htm 5/ Skat.:Эко У. Отсутствующая структура. Введение в семиологию. С.-Пб., 2004. 6/ Лотман Ю.М. Семиосфера. С.-Пб., 2000, с.72, 117, 175.

pirmdiena, 2019. gada 1. aprīlis

Postmodernisma ABC



Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts.
Fjodors Dostojevskis


Narcisma izaicinājums

Cilvēks ir dzīvnieks, kurš karājās paša savīto domu jēdzieniskajā tīklā.
Makss Vēbers

   Postmodernisms ir kļuvis par jūgendstila konkurentu. Turklāt harismātiski drosmīgu konkurentu, kas spējīgs cīnīties līdz galam, kaut gan vispār uzskata, ka uzvara tam pienākās automātiski kā pati par sevi saprotama lieta.
   Rietumu kultūras vēsturē līdz šim ar augstu pašapzinīgumu, perfekti organizētu pašreklāmu un lielā mērā izteiktu narcismu slavens bija jūgendstils. Nevar sastapt otru piemēru, kad kādam mākslas stilistiskajam virzienam būtu iznākuši tikpat daudz žurnālu kā jūgendstilam /1/. Periodisko izdevumu mērķis bija nepārprotams: vairāk vai mazāk populāri un pacietīgi skaidrot savus estētiskos uzskatus un propagandēt savus darbus.
   Jūgendstils jau pašā sākumā radīja veselu virkni izdevumu, neslēpjot to izveides motīvus. Tāda pieeja ne tikai mākslas, bet kultūras vēsturē pirms tam nav konstatējama. Gluži pretēji. Piemēram, kubisms, kas radās tajā laikā, kad par jūgendstilu vēl nebija zudusi interese, savai pašreklāmai un autorefleksiju publiskai demonstrācijai nepievērsa nekādu uzmanību. Gluži pretēji, kubisms apzināti nevēlējās nodoties „literatūrai” un žurnālistikai.
   Kultūrai acīmredzot ir sava temporālā vide,- vieni notikumi risinās ielejās bez jūtamākas rezonanses, citi – virsotnēs un spēj atstāj zināmu ietekmi pat uz notikumiem vēlākā laikā. Viss notiek tad, kad ir jānotiek.  Tagad otrs spilgts piemērs autorefleksiju vētrainā publiskā demonstrācijā ir postmodernisms. Igors Smirnovs domā, ka postmodernismā vispār dominē divas stihijas: šizoīdā un narcistiskā /2/. Savukārt Iļja Iļjins postmodernismu salīdzina ar himēru - Homēra „Iliādā” aprakstīto zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti /3/.
   Protams, jūgendstila narcisma ietekme uz postmodernisma narcismu nav tieši pierādāma un ir esejistiskas domas variācija. Zinātniskā izziņa prasa distancēšanos no izziņas objekta. Esejists var distancēties un var arī saplūst ar objektu, radot to, kam pats vēlas ticēt un iesaka zināt pārējiem. Esejists dod emocionāli subjektīvu izziņu. Kā redzēsim vēlāk, postmodernisms ciena tikai esejistus, - postmodernisms ciena tikai tos, kuri nepretendē uz „absolūto patiesību”.
   Par postmodernismu, kura pastāvēšanas laiks ir aizvadītie daži gadu desmiti un kura klātbūtne faktiski joprojām turpinās, jau ir sarakstīta milzīga bibliotēka. Pie tam šīs bibliotēkas plaukti sāka pildīties tūlīt postmodernisma pirmajos gados.
   Postmodernisma „fināls” nav zināms. Postmodernisms pieder tagadnei, un patiesībā ir mūsdienu dzīves visjaunākā daļa. Kā zināms, pret mūsdienu materiālu zinātniskā doma izturas labākajā gadījumā piesardzīgi. Taču visbiežāk humanitārās un sociālās zinātnes mūsdienu pieredzi nepēta. Tas ir labi saprotams, jo tā pa īstam nav iespējams iedziļināties procesā, kurš vēl turpinās. Tamlīdzīgus procesus var vienīgi komentēt. Tos nevar analītiski sakārtot, sistematizēt, tipoloģizēt u.tml.
   Interesanti pret jēdzienu „mūsdienas” izturējās Mihails Gasparovs /4/. Viņaprāt mūsdienas var pastāvēt tikai kā pretstats jēdzienam „nemūsdienas”. Bet nemūsdienas mēdz būt diva veida: uzspiestās un neuzspiestās. Neuzspiestās nemūsdienas kaut kā īpaši netiek nosauktas un ar tām nemēdz būt konflikti. Neuzspiestās nemūsdienas paklausīgi noveco un tiek aizmirstas.
   Taču uzspiestajām nemūsdienām ir vārds, - tās sauc par klasiku, un cilvēkiem ar to ir konflikti. Klasika ir jāmācās skolā un jāstudē augstskolā, lai nodrošinātu kultūras tradīciju turpināšanos un kultūras vēsturisko vienotību.
   Tādējādi mūsdienas ir tas, ko nemāca skolā un nestudē augstskolā. Mūsdienas ir tas, kas netiek mācīts kanonizētā, detalizētā, preparētā veidā. Mūsdienas ir tas, par ko mēs uzzinām uz ielas. Mūsdienas ir tas, par ko drīkst strīdēties, jo klasika diskusijas nepieļauj. Klasiskie teksti ir teksti, kuri pārdzīvo savas interpretācijas.
   Mūsdienu mērvienība tradicionāli ir simts gadi. Vēsturi apgūst simtgadēs tāpēc, ka simts gadi ir trīs paaudžu dzīves ilgums – vecvecāku, vecāku un bērnu. Simtgadē ir iespējama „dzīvā atmiņa”. Pirms simts gadiem sākās klasikas absolūto vērtību teritorija; simts gados – mūsdienu diskutablo vērtību teritorija. Klasiku apgūst mācību stundā, lekcijā, bibliotēkā, muzejā, arhīvā, mūsdienas – pulciņā, kritikā, publicistikā, esejistikā, sarunā.
   Saprotams, par postmodernismu šodien diskutē, taču raksta arī monogrāfijas, mācību grāmatas un liek mācīties izglītības iestādēs. Postmodernisms tādējādi pats sevi ir iekļāvis klasikā.
   No 90.gadiem postmodernisma jēdzienu piemēro daudzpusīga materiāla raksturošanai. Pirmajā laikā tas tā nebija, jo par postmodernismu izsacījās daiļliteratūras, tēlotājas mākslas un arhitektūras jomā. Tā, piemēram,  postmodernisma teorētiskajā klasikā ietilpst Čarlza Dženksa (C.Jencks) Londonā izdotā grāmata „Postmodernisma arhitektūras valoda” (1977.g.; krievu val. 1985.g.).
   Pie tam tagad visās sfērās jau lepojās ar saviem postmodernisma klasiķiem un viņu hrestomātiskajiem darbiem. Daudzi no viņiem ir kļuvuši par t.s. kulta personībām: masu mediju, inteliģences un pusinteliģences dievinātu poparistokrātiju, kuras sociāli kulturālais pretižs drīzāk ir „piāra”, bet nevis izlasīto un izprasto tekstu intelektuālās un morālās ietekmes rezultāts.
   Rietumu postmodernisma korifeji galvenokārt ir no Eiropas, visvairāk – no Francijas, diezgan ātri kļūstot par plaši pieprasītiem modīgiem viesprofesoriem ASV universitātēs.
   Daiļliteraturā par postmodernisma klasiķi uzskata itālieti Umberto Eko un viņa sacerējumu „Rozes vārds”. Postmodernistos ieskaita Faulzu, Borhesu, Nabokovu, Miloradu Paviču, Kortasaru.
   Filosofijā dominē Francijas intelektuāļi Fuko, Barts, Blanšo, Bodrijars, Delezs, Derrida, Kristeva, Liotars. Viņi izstrādāja jaunu teorētiskā diskursa tipu (amerikāņu iesauka - French theory). 80.gados modē bija filosofs Ričards Rorti.
   Tēlotājas mākslā postmodernisma lielākās vērtības ir stilistiskie virzieni, kurus dēvē par konceptuālismu, neobaroku, Soc-Art, New Age. Tiem ir savi klasiķi. Piemēram, tēlotājas mākslā amerikāņu konceptuālisma teorētiķis un praktiķis Džozefs Košuts, popkultūrā slavenais Endijs Vorhols,  krievu Maskavas konceptuālisma zvaigznes Dmitrijs Prigovs, Ļevs Rubinšteins, Timurs Kibirovs, Viktors Peļevins, Vladimirs Sorokins.
   ASV literārā konceptuālisma paraugi ir Reimons Federmans un Žaks Rive. Pirmais no viņiem 1976.gadā izdeva romānu „Jūsu ieskatam”, kuru var lasīt no jebkuras vietas. Ž.Rive savukārt 1979.gadā izdeva romānu „Jaunkundzes no A”, kas sastāv no 408 autoru 750 citātiem /5/.
   Nākas paskaidrot, ka filosofijas visjaunākajās enciklopēdijās vispirms jāsastopas ar postmodernisma narcismu. Filosofi postmodernismu dēvē ne vairāk un ne mazāk kā par filosofēšanas tipu, kāds ir sastopams šodienas kultūrā, saturiski un aksioloģiski distancējoties ne tikai no klasiskās, bet arī no neklasiskās tradīcijas filosofijā un sevi prezentējot kā postmūsdienu, t.i., postneklasisko filosofiju /6/.
   Jēdziens „postmodernisms” par filosofisko kategoriju tika pasludināts pēc Ž.-F.Liotāra darba „Postmodernisma situācija: ziņojums par zināšanām” publicēšanas 1979.gadā. Postmodernisma jēdziens filosofijā fiksē mūsdienu mentālo specifiku. Postmodernisma filosofija balstās uz poststrukturālismu, strukturālo psihoanalīzi, neomarksismu, fenomenoloģiju, strukturālo lingvistiku, semiotiku, dialoga filosofiju un citām modernām zinātniskajām strāvām XX gadsimtā.
   Par postmodernisma narcistisko māniju asprātīgi ir ironizējis Umberto Eko/7/. Viņaprāt postmodernisma jēdziens ir kļuvis par sava veida slavējošo epitetu. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it kā piederība minētajam fenomenam jau pati par sevi garantē augstu māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti. Turklāt postmodernisms izmisīgi vēlas izskaidroties: izskaidrot sevi citam – draugam, ienaidniekam, pasaulei. Postmodernisms ir gatavs izskaidroties ar jebkuru, jo tas nomirs tajā momentā, kad vairs nebūs ar ko izskaidroties. Taču, sevi izskaidrojot citiem, tas cenšas to darīt no citu viedokļa, bet nevis no sava viedokļa .
   Umberto Eko iebilst pret tendenci postmodernisma īpašības konstatēt citu laikmetu kultūras mantojumā; tādējādi centīgie pētnieki postmodernismu drīz attiecinās arī uz Homēru. Vispirms attiecināja uz mākslu un arhitektūru, pēc tam aizvadītajos apmēram 20 gados uz visu pārējo kultūrā.
   Umberto Eko ir pārliecināts, ka postmodernisms nav vēsturiski hronoloģiski fiksēta parādība.  Postmodernisms ir zināms garīgais stāvoklis – attieksme pret darbu. Tādējādi var teikt, ka katrā laikmetā ir savs postmodernisms tāpat kā katrā laikmetā ir savs manierisms. Manierismu izraisa vēsturiskais mantojums, kurš var nomākt, šantažēt, slāpēt radošo garu un avangardistiskās tendences. Katrā laikmetā avangardistiskās tendences cenšas atbrīvoties no kultūras mantojuma vēsturiskā sloga. Avangards vienmēr deformē, sagrauj pagātni. Avangards nespēj apstāties un oriģinalitātes alkās sagrauj tēlu, atsakās no tēla, nonāk līdz totālai abstrakcijai, par gleznu tiek pasludināts ierāmēts audekls, par literatūru – balta lapa, par mūziku – absolūts klusums. Arī postmodernisma konceptuālās intereses ir organiski vienotas ar attieksmi pret pagātni. Postmodernisms tāpat kā manierisms demonstrē savu pozīciju kultūras mantojuma kontekstā. Kā zināms, postmodernisms noliedz gandrīz visu iepriekšējo mantojumu, īpaši savu priekšgājēju modernistu mantojumu. 


Šarmantā laikmeta diagnoze

Mēs esam kļuvuši tik mežonīgi,
ka vienīgi aizmaršības dēļ nestaigājam četrrāpus.
Viktors Šklovskis

   Postmodernisma raksturojums vienmēr ir mūsdienu portrets. Turklāt ne visu mūsdienu, bet visjaunākā perioda portrets, aptverot aizvadītos trīsdesmit un vairāk gadus.
   Postmodernisma portrets ir interpretācija, kuru ne reti dēvē par laikmeta diagnozi. Raksturojot postmodernismu, tiek formulēts priekšstats par šodienas kultūras būtiskākajām tendencēm un sabiedrības garīgajām noslieksmēm.
   Kā zināms, postmodernismam patīk sevi diagnosticēt. Pie tam patīk sevi diagnosticēt šarmantās krāsās, respektīvi, supermodernos jēdzienos, ar ko īpaši izceļas franču intelektuālo bestselleru autori. Tas, pirmkārt.
   Otrkārt, postmodernisma šarmantums izpaužās arī dzēlīgajā paškritikā. Lasot par postmodernismu, tā vien liekas, ka autori sacenšas oriģinālu paškritisko epitētu un analītisko konstrukciju (novērojumu un secinājumu) izvēlē. Var tāpēc teikt, ka postmodernisma narcismam piemīt savdabīga mānija – sarkastiska tīksmināšanās ar sevi, kas labi iederas „piārā”. Šarmanti elegantos paškritiskos formulējumus īpaši mīl publicisti, kritiķi, pasniedzēji un tā publika, kurai patīk grozīties ap mākslu un māksliniekiem, literatūru un literātiem.
   Postmodernismu speciālajā literatūrā dēvē par kultūras strāvu. Tiesa, ļoti plašu kultūras strāvu, aptverot filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku, proti, visu saimniecisko dzīvi.
   Postmodernisma pētnieks Vjačeslavs Kuricins neiesaka postmodernismu identificēt ar „strāvu”, „virzienu”, „estētiku”. Postmodernismam nav noteikta subjekta, un tas drīzāk atgādina intenci – domas virzību uz kaut kādu mērķi. Korekti tāpēc ir runāt par „situāciju postmodernismā” /8/.
   Nākas atcerēties, ka kultūra ir sistēmiska parādība. Kultūrā nemēdz būt tā, ka zināma kardināla garīgā tonalitāte margināli aptver tikai atsevišķus kultūras segmentus un pārējos segmentos nav konstatējama. Acīmredzot pareizāk ir teikt, ka postmodernisms izpaužās mūsdienu visā kultūrā un postmodernisms ir mūsdienu kultūras tips. Postmodernisms atsaucās uz katru no mums, jo mēs visi bez izņēmuma piederam postmodernisma kultūrai. Cita lieta, cik perfekti mēs protam „atrefleksēt” postmodernisma ietekmi uz katru no mums.
   Postmodernisma noskaņojumā dominē skeptiska attieksme pret progresu, cilvēka prāta visvarenību un cilvēcisko spēju neierobežotību. Tātad praktiski skeptiska attieksme ir pret Jauno laiku idejisko fundamentu, kuru izstrādāja Renesanses un Apgaismības laikmetā un kas savā ziņā kulmināciju sasniedza industriālajā sabiedrībā XX gadsimtā. Tāpēc tiek uzskatīts, ka postmodernisms ir zināms protests pret Rietumu civilizācijā pastāvošajām kultūras normām vispār. Tiesa, ne pret visām normām.
   Saprotams, grūti ir noliegt tās milzīgās jaunās konstruktīvās izmaiņas, kuras Rietumu kultūrā aizsākās XX gs. 70.gados. Atsevišķi autori runā par „būtisku lūzumu”, kas ir noslēgums apmēram trīs gadsimtus garam posmam /9/.
   Pirms „būtiskā lūzuma” ilgu laiku valdīja sekojošās prioritātes: tehniskais progress, tautu iedalīšana saskaņā ar to attīstības līmeni (augstu, vāji attīstītas, atpalikušas, mežonīgas tautas), garīgi brīva zinātne, kuras mērķis ir dabas pakļaušana zinātniski tehniskā progresa un cilvēka interešu vārdā.
   Minētās prioritātes valdīja apmēram trīs gadsimtus, un šo laiku vēl nesen (praktiski – postmodernisma laikā) sāka saukt par modernisma laikmetu. „Būtiskais lūzums” savukārt ievada postmodernisma laikmetu, kurā dominē citas prioritātes.
   Postmodernismā līdera pozīcijas ieņem cilvēka totālā prioritāte. Postmodernismā kultūras sākotne un pamats ir cilvēks, jo valda skaidri izteikts antropocentrisms, kas savukārt stimulē antropoloģijas, bet īpaši kultūras koncepta un kulturoloģijas līdera pozīcijas ontoloģiskajos un gnozeoloģiskajos procesos /10/.
   Postmodernisma laikmetā cilvēks sevi aizsargā pret jebkuru kolektīvo normu un noteikumiem, ja tie nesaskan ar viņa garīgajām un morālajām velmēm. Voluntāro prasību ievērot kolektīvās normas un noteikumus cilvēks uzlūko kā pret viņu represīvi vērstu agresiju.
   Filosofiskajā līmenī par cilvēka apspiedēju kļūst loģika, loģiski funkcionējošs prāts un veselā saprāta izstrādātais patiesības jēdziens. Postmodernisma paradigmā neiederas tādi jēdzieni kā organizācija, kārtība, sistēma. Postmodernisms visvairāk jūsmo par haotiskām un sistēmiski nenoformētām struktūrām. Postmodernisms ciena „sprādzienus”, neprognozējamību, neformālu rīcību, sinerģētisku nestabilitāti.
   Protams, tamlīdzīgu fenomenu apjūsmošana un cienīšana inspirē dzēlīgu kritiku (proti, paškritiku). Uzskatāmi tas izpaužās, kad nicinoši runā par postmodernisma dzīvniecisko egoismu, principiālo individuālismu, totālo bezatbildību, simulakru nekaunīgo invāziju, eiropeiskās pasionaritātes izsīkšanu, Rietumu racionālistiskās filosofijas, jūdaiskās un kristiāniskās kultūras sistēmisko krīzi.
   Rietumu postmodernisms kritizē kapitālisma visvarenību. Kapitālismā atbilstoši savām interesēm valda buržuāzija, kuru tāpēc nepieciešams ja ne iznīcināt, tad noteikti konsekventi atmaskot. Postmodernisma filosofi (īpaši franču) tāpēc negatīvi izturās pret Jauno laiku Rietumu buržuāzisko kultūru – dzīves veidu, tikumību, vērtību orientāciju utt. Viņuprāt tāda kultūra atspoguļo buržuāziskās varas gribu un buržuāzijai izdevīgu normu un morāles uzspiešanu visai sabiedrībai. Mūsdienās ne valsts darbība, ne māksla un literatūra nav savā dziļākajā būtībā organiski patiesa, bet gan kalpo buržuāzijas pasūtījumam. Valsts institūciju organizētā sociālā aizsardzība, politiķu kvēlās runas par humānismu, cilvēktiesībām, kultūras tradīciju ievērošanu, kulturas mantojuma saglabāšanu ir tikai melīga izlikšanās, cenšoties ar skaistajām frāzēm noslēpt buržuāzijas patiesās merkantilās intereses, un tāpēc melīgā izlikšanās ir jāatmasko un jāizsmej. Antiburžuāziskais patoss, atmaskošanas un izsmiešanas stratēģija automātiski ir veicinājusi postmodernisma stihiju ironizēt, izsmiet, parodizēt.
   Postmodernismā sevišķi aktuāla kļūst cīņa pret visa veida nevienlīdzību – nacionālo, sociālo, kultūras. Netiek pieļauts kādu sociuma daļu publiski vērtēt kā kulturāli atpalikušāku nekā pārējās daļas. Rietumos tas veicināja t.s. politkorektuma uzplaukumu publiskajā sfērā /11/.           
   XX gs. 70.gados Rietumu kultūrā ieviesās tādas pilnīgi jaunas parādības kā kompjūters, sistēmiskie priekšstati par ekoloģiju,  starpdisciplināro sinerģētiku, kura atklāj dažādu makrosistēmu (fizisko, ķīmisko, bioloģisko, sociālo) pašorganizācijas likumsakarību un principu kopību un kurā ietilpst inovatīvie priekšstati par zinātni, mākslu, reliģiju, filosofiju, nostiprinot fundamentālu ieskatu par visa esošā vienotību, nedzīvās un dzīvās dabas, dabas un kultūras likumsakarību vienotību.
   Postmodernisma pastāvēšanas laikā par būtiski jaunu pavērsienu atzīst ateistisko antropocentrismu, kad cilvēka laicīgās esamības jēga izvirzīta priekšplānā un antiklerikāli tiek pārorientēta kultūras vērtību sistēma, radikāli izmainot priekšstatus par cilvēka pienākumiem un tiesībām, vietu un nozīmību uz Zemes.
   Tagad ir labi zināms, ka ateistiskais antropocentrisms no vienas puses auglīgi bagātina cilvēka pašvērtības apziņu, bet no otras puses Rietumos stimulē (pateicoties ateisma „uzvarai”) homoseksuālisma, viendzimuma laulību, lesbiešu, geju, transvestītu perversās visatļautības morālo un juridisko legalizāciju, kas XX un XXI gs. mijā atseviškās valstīs (piemēram, Nīderlandē, Spānijā) sasniedza pārsteidzoši (teiksim, Spānijā – katolicisma inkvizīcijas „dzimtenē”?!) grandiozu vērienu, bet tādā zemē kā Latvija inspirēja plaģiatorus ne tikai superemancipētajos „latvijiešos” (Raiņa jaunvārds Latvijas nācijas identificēšanai), bet arī no viņu vides nākošajā valdošajā kliķē, kura savā mazattīstībā cenšas atdarināt Rietumeiropas buržuāzijas pseidocilvēktiesību paraugus.   Izmantojot postmodernisma atsevišķu interpretētāju pārgudro leksiku, var droši teikt, ka ētikā postmodernisms nozīmē posthumānismu postpuritāniskajā pasaulē un personības morālā ambivalentuma (lasiet: šizofrēnisko)  uzplaukumu.
   Postmodernismam piemīt arī tas, ko varētu dēvēt par antropoloģisko cinismu.
   Antropoloģiskais cinisms radās pēc II Pasaules kara un ietekmīgi atsaucās gan uz skeptisko attieksmi pret kultūru, gan cilvēku. Šajā sakarā postmodernisms vadās no rūgtās atziņas, ka kultūra cilvēku nepadara labāku un apgaismības ideoloģija (plašā nozīmē) ir bezspēcīga. Gāzu kameras, genocīdu, holokaustu, atombumbu izdomāja un realizēja augstu attīstītu kultūru pārstāvji. Ž.-F.Liotars visā vaino, protams, modernisma filosofiju, kura diktē vispārīgos noteikumus un nesekmē uzskatu polifoniju. Viņš ir pārliecināts, ka diskursā nevar būt visiem kopīgi noteikumi. Neviena idejiskā pozīcija nedrīkst pretendēt uz kundzību, jo tas novedīs pie jaunas Osvencimas. Idejiskās kundzības vietā ir jābūt idejiskajai daudzveidībai, plurālismam.
   Postmodernisma laikā nostiprinās atziņa, ka filosofija vairs nav absolūtas gudrības un patiesības sononīms, un vispār katra patiesība ir patiesība, un nevar būt viena patiesība priekš visiem; katrs indivīds var apliecināt savu patiesību, jo indivīds pats atbild par visu. Patiesība ir vārdi, kuri apzīmē tikai to, kas par to nozīmi ir teikts vārdnīcā. Pie tam svarīgākā ir vārda etimoloģija – vārda agrākā nozīme. 
   Ž.-F.Liotars raksta par klasiskā principa atmiršanu, kad zināšanas bija vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Postmodernismā zināšanas kļūst par preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Zināšanas tiek ražotas, lai tās pārdotu. Zināšanas kā informatīvā prece kļūst par galveno spēku cīņā par varu /12/. Zināšanu komercializācija tādējādi izvēršās par antropoloģiskā cinisma patstāvīgu rūgtu piemēru.
   Kā redzēsim vēlāk, postmodernisma vēsture ir postindustriālās sabiedrības vēsture. Postindustriālajā sabiedrībā pati vērtīgākā prece kļuva informācija, bet tādas industriālās sabiedrības ekonomiskās un politiskās vērtības kā vara, nauda, ražošana, preču apmaiņa tiek „dekonstruētas”.
  


Estētiskā platforma

Nopietnās mūzikas laiks ir pagājis.
Mūzika ir visu pateikusi, ko varēja pateikt.
Kurts Zanderlings

Mēs dzīvojam laikmetā, kad visi vārdi ir jau pateikti.
Sergejs Averincevs

   Postmodernisma analītika lielu uzmanību veltīja mākslas un literatūras skaidrojumiem ne tikai pirmajā laikā, bet ar neviltotu entuziasmu to dara joprojām. Postmodernisma estētiskajos risinājumos priekšplānā izvirzās vairāki jautājumi.
   Pirmkārt, postmodernisma attieksme pret modernismu.
   Otrkārt, elitārās un masu kultūras konverģence postmodernismā.
   Treškārt, postmodernisma estētikas kritika.
    Visbiežāk norāda, ka estētikā postmodernisms tiecas neklasiski traktēt klasiskās tradīcijas un iedibina plurālistisku estētisko paradigmu. Proti, postmodernisma estētika ir antisistēmiska, adogmātiska, orientējas uz asonanses un asimetrijas skaistumu, disharmoniskumu, neohēdonismu, ķermeniskumu, neglīto, cēlais tiek aizstāts ar pārsteidzošo, traģiskais – ar paradoksālo un ironizēšana ir galvenā mākslinieciskā poza un vērtēšanas maniere.
   Postmodernismam pārmet mākslinieciskā tēla jēgas deformēšanu. Uzskatāmi tas izpaužās postmodernisma iecienītajās instalācijās.
   Instalācijā nav autora cīņa ar materiālu, lai radītu tēlu. Instalācija neprasa meistarību, lai radītu tēlu. Instalācijā neiemiesojās autora personība; instalācijā nav autora personības aura. Instalācijā neatspoguļojās autora iekšējā pieredze tās patiesajā saturā un dziļumā; instalācija balstās uz izdomātu jūtu un pārdzīvojumu kompleksu (kā saka instalāciju veidotāji - „koncepciju”), kuru autors demonstrē ar gatavu priekšmetu starpniecību.
   Bet, ja nav mākslinieciskā tēla, tad nav arī mākslas. Lai to saprastu, nav jāstudē Mākslas akadēmijā. Māksla ir zīmju sistēma, un tajā galvenais elements ir mākslas darbs, kas uztveres procesā kļūst sociāli un kulturoloģiski nozīmīgs; tātad – svarīgs kultūras virzībā. Uztveres procesā mākslas darbs iedarbojās uz dažādiem cilvēkiem, uz katru atstājot savu ietekmi – no jauna un savā veidā. Mākslas darbs katrā laikmetā un katrā paaudzē it kā atjauno savu saturu, jo tā ietekme mainās saskaņā ar attiecīgās sabiedrības pieredzi. Kā saka, katram ir savs Rainis un katrā laikmetā ir savs Rainis. Bet tā tas notiek tikai tajā gadījumā, ja mākslas darba pamatā ir mākslinieciskais tēls, bet nevis bezdvēseliska „koncepcija”.
   Postmodernismā mākslinieciskā tēla vietu ieņem simulakrs. Simulakra autoritatīvāko teorētisko pamatojumu izstrādāja Žans Bodrijars. Simulakrs ir pseidoveidojums, kas aizvieto  īstenību /13/. Simulakrs ir neesošās īstenības tēls, īstenības imitācija, pie tam neesošas īstenības imitācija. Simulakrs ir pseidoreālistisks objekts, kas nepārstāv nekādu realitāti. Simulakrs ir tukša forma. Metaforiski izsakoties, ja reālisms ir patiesība par patiesību un sirreālisms ir meli par patiesību, tad postmodernisms ar saviem simulakriem ir patiesība par meliem.
   Postmodernisma māksla nerada pacilātību, garīgās pilnveidošanās alkas, bet gan haosu, apjukumu, šoku, bailes, nepatiku, riebumu. Haotiski riebīgais kļūst par centrālo estētisko kategoriju. Vispopulārākie tēli ir līķi, genitālijas. Garīgā kultūra tiek pasludināta par atavistisku tradicionālismu. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika, cilvēka sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni zaudē savu vērtību. Eksistenciālā un sociālā izvēle ir nomainīta ar agresīvu reklāmu. Indivīdu, tautu, kultūru, reliģiju dramatiskās sadursmes ir pārvērstas par cinisku šovu. Cilvēka asinis, cilvēka dzīve, cilvēka gars ir kļuvis par statistiskām abstrakcijām un demagoģiskām figūrām. Visu pārklāj augstprātīga un vulgāra vienaldzība.
   Garīguma demonstratīva ignorēšana ietilpst postmodernisma ikdienas repertuārā, jo garīgumu priekšplānā savā laikā izvirzīja modernisti. Tā, piemēram, Vasilijs Kandinskis  1910.gadā izdeva grāmatu „Par garīgo mākslā”. Modernistiem garīgums, jūtu, impresiju pasaule kļuva par kultūras dzinējspēku. 
   Atsacīšanās no modernisma dažādi realizējās, sākot no modernisma kategoriska nolieguma līdz modernisma vērtību pārvērtēšanai. Umberto Eko skaidro: ja pagātni nevar iznīcināt (tas pašus iznīcinātājus padara aklus, kurlus, mēmus), tad pagātne ir ironiski un bez naivitātes jāpārvērtē /7/.
   ASV sociologs Frederiks Džeimisons (F.Jameson) postmodernisma agresīvo attieksmi pret modernismu apraksta emocionālā veidā /14/. Postmodernistiem bija apnikusi modernistu nomācošā slava un klātbūtne muzejos, bibliotēkās, izstāžu zālēs, koncertzālēs. Paunds, Džoiss, Prusts, Kafka, Eliots, Le Korbizjē, Frenks Loids Raits, Stravinskis, - viņi un tikai  viņi ir visur, un tikai par viņiem visi interesējās, tikai viņi ir slaveni. Rietumu kultūrā XX gs. 60.gados modernisti kļuva par klasiķiem, tāpēc viņus ir jānovāc, lai viņu vietā varētu nostāties paši. Tāds bija postmodernistu mērķis. Klasiķi modernisti bija kanoniski, sastinguši, smacējoši, bet viņi visiem patika. Tā tas nedrīkstēja ilgāk turpināties. Ja postmodernisti vēlas iegūt sabiedrības uzmanību, tad vispirms un galvenokārt no sava ceļa vajadzēja novākt modernistus.
   Oriģinālu pieeju postmodernismam izvirzījis Maksims Šapirs. Viņš uzskata, ka postmodernisma jēdzienā ir iekļuvis temporāls nonsenss /15/. Postmodernisms nav tagadnes māksla (modernisms), un nav arī nākotnes māksla (futūrisms). Postmodernisms apzināti atsacījās no hronologiskās un sociālās precizitātes. Faktiski postmodernisms ir tikai savdabīga antitēze modernismam. Var teikt, ka postmodernisms ir tās publikas revanšs, kura nespēja izprast un novērtēt avangarda mākslu (resp., modernismu).
   Maksims Šapirs raksta, ka postmodernisma pragmātika mākslā (attieksme pret publiku) ir avangarda pragmātika. Arī postmodernismam tāpat kā avangardam piemīt izaicinošas un provocējošas kaislības. Taču postmodernisms apmierina citas publikas intereses. Postmodernisms apmierina tās saniknotās un uzbudinātās publikas intereses, kura nespēja adaptēties avangarda vidē.
   Protams, mēs labi zinām, ka avangarda vidē nemaz nav iespējams adaptēties. Avangardā iederas un spēj eksistēt tikai paši tā radītāji - avangardisti. Avangarda autora pārākums pār publiku ir totāls – visaptverošs, pilnīgs un galīgs. Avangardists ir autors, kurš var atļauties savu adresātu (skatītāju, lasītāju, klausītāju) no uztveres subjekta pārvērst objektā – estētiskā lietā, kuru mākslinieks parodē. Savukārt postmodernists ir lasītājs, skatītājs, klausītājs, kurš izjūt savu pazemojošo stāvokli un tāpēc ir nolēmis sodīt nekaunīgo autoru, „noliekot to savā vietā”. Lai to efektīvāk izdarītu, lasītājs, skatītājs, klausītājs „dekonstruē” modernisma tekstus (plašā semiotiskā nozīmē) un pierāda to mazvērtību. Bet, galvenais, pierāda, ka autors nav labāks par lasītāju, skatītāju, klausītāju!
   Kā zināms, pirms apmēram gadiem divdesmit Rietumu kritikā populārs bija tāds virziens kā dekonstruktīvisms. Dekonstruētāji ar Žaku Derridu (viņu iesauca par Teksta Kungu, un viņš eleganti neatzina postmodernisma jēdzienu) priekšgalā centās pierādīt, ka pats autors nesaprot, ko viņš raksta. Bet, ja nesaprot pats autors, tad izpratni nevar prasīt arī no lasītāja. Tekstu neviens nesaprot. Lasītājs secināja: nesaprašana ir neizbēgama, pareiza izpratne nemēdz būt; tātad visas izpratnes ir vienvērtīgas un līdztiesīgas, katra pareiza izpratne vienlaicīgi ir nepareiza izpratne, bet katra nepareiza izpratne ir pareiza.
   Kā savu domu  turpina skaidrot M.Šapirs, postmodernisms skandina par savu neorģinalitāti, jo avangards lepojās ar savu oriģinalitāti. Postmodernisma estētika ir neorģinalitātes estētika. Postmodernismā lasītājs, skatītājs, klausītājs visā saskata jau sen zināmas lietas, un autora oriģinalitāte (klātbūtne vispār) nemaz nav svarīga.
   Par postmodernisma sludināto indivīda, individuālisma jeb „subjekta nāvi” (tas nozīmē arī autora nāvi) interesanti raksta F.Džeimisons.
   Postmodernisma apoloģētiem lielas grūtības sagādā modernisma visspilgtākās bagātības kritizēšana un noliegšana. Par tādu visspilgtāko bagātību var uzskatīt individuālisma principu, kuram modernismā bija kardināla loma. Modernisms atzina un balstījās tikai uz izteiktu individuālo stilu, individuāli unikālo identitāti, unikālo personību, kura ģenerē savu personisko unikālo pasaules redzējumu tikai tai piemītošā stilā. Modernisms mākslā sasniedza grieztus stilistiskās oriģinalitātes un individuālās unikalitātes ziņā. Tātad - māksliniecisko paņēmienu ziņā. Pēc modernisma mākslā bija grūti kaut ko jaunu izdomāt, un postmodernisti to pilnā mērā apzinājās un izjuta savā daiļradē. Redzot, ka neko jaunu vairs nav iespējams izdomāt, postmodernisti sāka visu agrāko mantojumu izaicinoši un pašmērķīgi parodēt un citēt.
    Postmodernisms sāka naidīgi pierādīt, ka indivīds un individuālisms eksistēja uzņēmējdarbības kapitālisma/industriālās sabiedrības un buržuāzijas šķiras rašanās laikmetā. Tad dominēja indivīds, individuālisms. Tagad korporatīvā/postindustriālā kapitālisma laikmetā, organizāciju, birokrātijas, demogrāfiskā sprādziena laikā vecais buržuāziskais individuālisms vairs neeksistē. Radikālākie postmodernisti turklāt sacīja, ka modernisma apjūsmotais indivīds un individuālisms bija tikai filosofiskā un kulturoloģiskā mistifikācija, lai iestāstītu cilvēkiem par individuālisma iespējamību.  
   Kā raksta F.Džeimisons, postmodernisms tomēr bija spiests samierināties ar modernisma stilistisko un poētisko inovāciju triumfu. Postmodernismam nekas cits neatlika, kā pievērsties parodizēšanai un pastišam (itāļu val.pasticco – opera, kura sastāv no citu operu fragmentiem, popurijs).
   Kas ir pastišs un ar ko tas atšķiras no parodijas?
   Pastišs ir unikāla stila imitācija, stilistiskās maskas lietošana, runa mirušā valodā, neintrāla mimikrija, darbība bez apslēptas vēlēšanās parodizēt un bez satīras, izsmiekla; pastišs ir parodija, kura zaudējusi humora izjūtu.
   Parodija postmodernistiem acīmredzot šķita pārāk mērena, jo parodija atgādina par dzīvē sastopamām normālām izpausmēm. Turklāt ne tikai normālām, bet gan  spilgtām un unikālām izpausmēm, kuras parodijās momentā spēj atpazīt auditorija.
   Atkārtosim: postmodernismam nekas cits neatlika, kā pievērsties pastišam, jo stilistiskās inovācijas nav iespējamas, var tikai imitēt mirušos stilus, runāt šo stilu balsī, slēpjoties aiz maskas. Tas nozīmē, ka postmodernisms tiecas pēc mākslas, bet tikai pa citu ceļu. Un tas nozīmē, ka postmodernisma mākslas viens no galvenajiem rezultātiem būs mākslas noslīdēšana „vecās” mākslas varā.
   Nekādā gadījumā nav aizmirstama vēsture. F.Džeimisons aicina saglabāt objektivitāti. Nākas katrā ziņā ņemt vērā, ka arī modernisms bija opozīcijā pret vidusšķiras mietpilsoniskumu, akadēmiskumu, tā laika biznesa aprindām. Kā pasvītro F.Džeimisons, jauna tipa sabiedrības rašanās ir galvenais iemesls postmodernisma ģenēzē. XX gs. otrajā pusē transformējās kapitālisms, radās jauna tipa sociālā dzīve, jauna ekonomiskā kārtība – modernizācija, kompjuterizācija, globalizācija, transnacionālā kapitālisma sabiedrība, masu mediju sabiedrība, neokoloniālisms, informācijas un virtuālās realitātes bums. Šodienas sabiedrībai ir raksturīga vēstures izjūtas atmiršana. Tā var būt galvenā problēma šodien, kad sabiedrība zaudē spēju saglabāt savu pagātni un sāk dzīvot tikai tagadnē. Informācijas pārpilnība un attīstības dinamika izraisa vēsturisko amnēziju.
   Vēl kas. Zīmīgi, ka postmodernisms spēcina patērēšanas stihiju. Modernisms materiālistisko patērēšanas kultu noliedza un izsmēja. Postmodernisma laikmetā nav tāda spēka, kas pretotos patērēšanas kapitālisma loģikai. Tāpēc, piemēram, mākslas attīstība postmodernisma laikā ir būtiski izmainījusies. Viena no raksturīgākajām pārmaiņām ir mākslas (plašā nozīmē) pārgrupēšanās atsevišķās subkultūrās – mūzikas, literatūras, tēlotājas mākslas, arhitektūras.
   Nosauktie mākslas veidi, neapšaubāmi, pastāvēja arī agrāk. Tikai modernisma laikmetā starp mākslas veidiem pastāvēja cieša vienotība, un reālajā makslinieciskajā praksē ļoti aktuāla bija dažādu mākslas veidu sintezes ideja. Postmodernismā turpretī mākslas subkultūras ir faktiski sava veida nomināciju subkultūras. Katrā nominācijā funkcionē sava mākslinieciskā pasaule, savs menedžments un tirgus noteikumi, savs „piārs” un savi kritiķi, savas prezentācijas formas, žanri, mediji, sava nauda, sava publika, savas telpas utt.
    Pie tam postmodernisma laikmetā māksla funkcionē vēl vienā agrāk ne tik aktuālā un svarīgā nominācijā – globālā kapitālisma un starptautiskā šovbiznesa sfērā, kurā valda citi noteikumi, citi „apgriezieni”, cita nauda, vara.
   Mākslā šodien nākas saskarties ar dažādām stratēģijām – mazās un lielās telpas stratēģijām. Valda iedalījums „lielie projekti” un „mazie projekti”. „Lielie projekti” ir darbi, kuri tiek gatavoti saskaņā ar „projektu”, bet nevis mākslinieka iekšējo izjūtu, velmi, izpratni, gribu. „Projektos” galvenā persona ir „projekta kurators”. Tātad administrators, bet nevis mākslinieks, radoša personība.  
   Par postmodernisma hrestomātisku tekstu uzskata amerikāņa Leslija Fidlera rakstu „Šķērsojiet plaisas, aizberiet robežas”, kas 1969.gadā tika publicēts žurnālā „Playboy”/5/. Tajā ir runa par robežas likvidēšanu starp elitāro un masu kultūru, starp reālo un irreālo tēlojumu. Rakstnieks ir „dubultaģents”, jo ir spiests izlīdzināt plaisu starp abām pusēm – tehnoloģiski materiālo pasauli un mītu, elitāro un masu izpratni un gaumi. Mākslas darbs tāpēc iegūst divējādu struktūru gan socioloģiskajā, gan semantiskajā līmenī. 
   XIX gs. beigu un XX gs. pirmās puses modernisms bija elitārs. Postmodernisms tāpēc sava skepticisma enerģiju velta modernisma kritikai - modernisma kontinuitātes likvidēšanai mūsdienu kultūrā. Postmodernisms tiecas realizēt modernismam pilnīgi pretēju stratēģiju, proti, apvienot vienā veselumā elitāro un masu garīgo kultūru. Piemēram, „Rozes vārds” ir tipisks postmodernisma paraugs prozā, jo teksts veidojas no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem adresētām nodaļām.
   Martins Haidegers, viens no postmodernisma garīgajiem „tēviem”, uzskatīja, ka ir jāveido tāda cienīga pasaule, kas nebūtu tikai caurstaigājama sēta un reizē nebūtu arī kaut kāda nesasniedzama vide. Postmodernisms, integrējot masu un elitāro garīgo kultūru, vēlas veidot cienīgu pasauli. Postmodernisma ideja par kultūras demokratizāciju, atsacīšanās no elitāri hipertrofētām vērtībām un transcendentālām nostādnēm lika meklēt jaunas formas un poētiku.
   Postmodernisma ideoloģijā un estētikā pozitīvi piesaista vairāki konstruktīvi momenti.
   Pirmkārt, postmodernisma intelektuālā ievirze, kas noteikti ir daudz pārliecinošāka, salīdzinot ar modernismā aktuālo emocionalitāti. Uz postmodernismu ietekmi atstāja XX materiālistiskās un scientiski tehnoloģiskās jaunā tipa apziņas, domāšanas triumfs ar savu pragmātiskumu, komercializētību, dzīves baudīšanas un patērēšanas rituālu lietišķību.
   Otrkārt, metodoloģiskā ievirze postmodernismā – domāšana ar konceptiem ne tikai mākslā, zinātnē, bet arī ikdienas dzīvē. Piemēram, ikdienas norises subkultūru līmenī balstās uz noteiktiem idejiskajiem konceptiem.
   Treškārt, plurālisma princips bez demagoģiskas izlikšanās reāli nostiprina  antropoloģiskā centrisma (individuālisma, indivīda iespēju) perspektīvas.
   Ceturtkārt, postmodernisma prakse ar savu vizualitāti, interakcionismu ievērojami paplašina komunikācijas efektivitāti un telpu.


Godīgais modernisms

Es esmu tik veca, ka vēl atceros godīgus cilvēkus.
Faina Raņevska

   Modernisms aizvadītajos trīsdesmit gados sabiedrībā ieguva jaunu reputāciju. Jaunā reputācija koncentrējas ap morāli ētiskiem jēdzieniem – patiess, īsts, garīgs, radošs, atbildīgs, cēls, vitāls.
   Saprotams, modernisma jaunā reputācija radās un uzplauka postmodernisma darbības kontekstā. Postmodernisms, nepārtraukti uzbāžoties ar modernisma izsmiešanu, netieši it kā aicināja uz modernismu palūkoties no jauna redzespunkta. Aicināja to darīt arī tāpēc, ka postmodernisms pats nespēja pilnā mērā apmierināt sabiedrības alkas pēc patiesā, īstā, garīgā, radošā, atbildīgā, cēlā, vitālā.
   Mēs jau minējām daudzus epitetus no postmodernismam veltīto dzēlību repertuāra. ASV un Rietumeiropā tādu epitētu ir mazāk; Austrumeiropā un tajā skaitā Krievijā tie ir pārsvarā, jo šajās zemēs postmodernismu tiecas „salaulāt” tikai ar Rietumu kultūru. Tā, piemēram, Krievijas periodikā publikācijas ar virsrakstu „Kultūra ir nogurusi no postmodernisma” nav retums. Tajās galvenais secinājums: Rietumu postmodernisma literatūra vēsturē saglabāsies kā intelektuāļiem adresēts citātu, izsmalcināta stila un vārdu spēles spožs periods. Arī Krievijā prozu un dzeju cenšas rakstīt postmoderni, bet rezultāts ir “karnevālisks gruveklis” /16/. Literatūrzinātnē ir sastopams viedoklis, ka Krievijā vispār nav bijusi postmodernisma literatūra. To, ko neapdomīgi kritiķi un žurnālisti dēvē par postmodernisma literatūru, patiesībā ir jāuzskata par kiču – izaicinošu bezgaumību un atdarinājumiem /17/.
   XX gs. otrajā pusē postmodernisma uzplaukuma apstākļos filosofiskajā un zinātniskajā domā radās jauna izziņas programma – modernisma projekts, kā to dēvē speciālajā literatūrā. Piemēram, socioloģijā, kulturoloģijā, filosofijā, vēsturē.
   Nākas tūlīt paskaidrot, ka modernisma projekts vienmēr ir rosinājis vairākus jautājumus. Kas ir modernisma projekts? Kāda ir modernisma projekta loma Jaunajos laikos?
   Vienprātība atbildēs uz minētajiem jautājumiem, protams, nepastāv un nekad arī netiks sasniegta. Zināma vienprātība ir konstatējama tikai par hronoloģiskajām robežām un realizācijas telpu: modernisma projekts sākās XVIII gs. un turpinās Jaunajos laikos līdz pat visjaunākajam periodam XX gs. beigās Rietumu, galvenokārt Eiropas, kultūrā.
   Aizvadītā gadsimta 80.-90.gados Rietumu teorētiķi (piemēram, teorētiskās socioloģijas pārstāvji) aktīvi pievērsās tagadnes kultūras analīzei. Viņi vēlējās noskaidrot, kas ir tagadnes sabiedrība. Vai tā ir modernisma laikmeta sastāvdaļa jeb kaut kas cits? Vieni atzina, ka modernisma laikmets nav beidzies un tas cilvēkiem ir jāturpina. Demokrātiskās iekārtas un cilvēku tiesību izstrādātās vērtības var aprakt destruktīva rīcība. Citi zinātnieki savu laiku nosauca par radikalizētu modernismu, vēlīnu mūsdienīgumu, jo postmodernisms faktiski turpina modernismu.
   Lieta ir tā, ka Rietumos tagad pret modernismu izturās kā pret ideālu, pēc kura tiecas vēsture un kas varētu būt visas cilvēces mērķis. Savukārt postmodernisms ir Rietumu modernisma pašdiagnoze un brīdinājums pasaulei, ka modernismam ir savas robežas, kuras nav ieteicams pārkāpt. Modernisms kā pasaules uzskats nav vairs absolūtas patiesības prezentācija, salīdzinot ar kuru citi pasaules uzskati ir tukši un maldīgi aizspriedumi. Postmodernisma ideja par kultūras relatīvismu un radikālo plurālismu ir vēsturiski loģisks prāta noskaņojums, ko izraisa vilšanās Atdzimšanas un Apgaismības ideālos. Šie ideāli vairs neiedvesmo Rietumu cilvēkus.
   Modernismu var analizēt un vērtēt arī no vēstures un mākslas vēstures viedokļa. No vēstures viedokļa priekšplānā izvirzās sociāli ekonomiskie un politiskie notikumi – indivīda un sabiedrības attiecības, ražošanas sistēmas raksturojums, politiskā iekārta utt. No mākslas vēstures viedokļa nākas runāt par māksliniecisko stilu attīstību un estētiskajiem principiem.
   Modernisms bija pirmā strāva, kura aptvēra garīgās kultūras visas sfēras un bija orientēts uz filosofisko, reliģisko un māksliniecisko ideju sintēzi. Modernismā izpaudās pasaules skatījuma jauna loģika. Jaunās loģikas pamatā bija centrisma princips. Postmodernisma loģikas pamatā ir kultūras relatīvisma un plurālisma principi, kuri paver ceļu jebkādas kvalitātes praksei un tagad daudzus kaitina ar savu hipertrofēto visatļautību.
   Par citiem momentiem viedokļi ir visdažādākie, jo modernisma projekts, tātad Rietumu kultūra trijos gadsimtos, aptver ļoti raibu sociokulturālo praksi – dažādas politiskās iekārtas, ideoloģijas, pasaules uzskatus, mākslinieciskos stilus, kultūras tipus utt.
   Modernisma projekts ir vienots ar industriālo revolūciju, buržuāziski demokrātisko valstu rašanos, Apgaismības ideoloģiju un praksi, dabas zinātņu uzplaukumu, cīņu par cilvēku vienlīdzību, ateisma izplatību un nostiprināšanos. Modernisma projekta laikā ievērojami racionalizējās sociālā dzīve, atbrīvojoties no maģijas, dažādiem aizspriedumiem, bet svarīgākais – sabiedrības sociālā struktūra kļuva skaidrāka un caurskatāmāka. Sabiedrībā nostiprinājās ticība prātam un zinātnei. Droši tāpēc var teikt, ka modernisma projektā organiski realizējās intelektualizācijas un racionalizācijas visaptverošā tendence.
    Tomēr modernisma projekta realizācija sastopās ar grūtībām. Lavīnveidā tās sākās XX gadsimtā: bezdarbs, ekoloģiskās un tehnogēnās katastrofas, divi Pasaules kari, divi totalitārie režīmi, masu iznīcināšanas līdzekļi, politiski administratīvās pārvaldes birokratizācija un korumpētība, morālā krīze. 1978.gadā Joans Pāvels II pirmo pāvesta uzrunu tautai sāka ar vārdiem „Nebaidieties!”. Tā svētajos rakstos pūli uzrunā enģeļi. Pavēsts minēto vārdu izvēlējās tāpēc, ka tolaik cilvēki pret mūsdienu civilizāciju sāka izturēties kā pret baiļu un bezcerības civilizāciju un cilvēku bailes un bezcerība veicināja vispārējo cinismu /18/.  
   Rietumu civilizāciju tagad apsaukā par bezgarīguma citadeli, patērētāju sabiedrību, kontrolējamu sabiedrību, populistisku sabiedrību, kas orientējās uz ārkārtīgi piezemētu intelektuālo un garīgo līmeni, uz t.s. parasto cilvēku, priekš kura strādā izklaides industrija un kuru nākas aizsargāt no „neparastajiem cilvēkiem”. Rietumu civilizāciju ir pārņēmusi viduvējības tirānija. Aktuāla ir senā sentence: Austrumos „aust” viss labais, Rietumos – „noriet”.
   Patiešām līdz XVIII gs. Austrumi bija bagātāki par Rietumiem. Bībeliskā laimes zeme bija Austrumos, kur valdīja visvarenākie cari, faraoni, imperatori. Austrumu pils bija pārspīlētas greznības un seksuālās izlaidības simbols, Austrumu tirgus – „tirgus ekonomikas” simbols. Osmanu impērija, Ķīna, Indija bija bagātāka par daudzām Rietumeiropas zemēm. Par to pārliecinājās krustneši Krusta karu laikā.
   Rietumu garīgā hegemonija sākās senajā Grieķijā. Grieķu garīgums palīdzēja uzvarēt Persiju, Maķedonijas Aleksandram iekarot pasauli. Senās Grieķijas un Romas mantojums palīdzēja radīt Rietumu varenību Jaunajos laikos.
   Var teikt, ka no XVIII gs. Rietumi pārvalda pasauli ar diskursa palīdzību – ar kategoriju, terminu un teoriju palīdzību, kad Rietumu valodā profesionāli sarunājās ekonomisti, politologi, filologi u.c. arī Austrumos. Tehnika un diskursa valoda, Rietumu metavaloda, nāk no Eiropas. Austrumu modernizācija gandrīz visur pārvērtās Austrumu vesternizācijā. Piemēram, ķīnieši naivi cerēja izmantot lozungu „Modernizācija bez vesternizācijas”. Vispār Rietumeiropas salīdzinājums ar Ķīnu aicina eiropiešus nopietni padomāt un ņemt vērā, ka tehniskais progress vēl nenozīmē sabiedriskās dzīves progresu. Var pazīt pulveri un neorganizēt stipru armiju. Var pazīt kompasu un neizveidot kuģniecību. Var pazīt iespiedtehniku un nekonsolidēt tādu garīgo monstru kā sabiedrisko domu.
   Taču savā laikā Rietumi pieļāva liktenīgu kļūdu, kas pirmām kārtām vērsās pret viņiem pašiem. Par šo kļūdu rakstīja Emanuels Levinas. Viņu pamudināja iedziļināties Rietumu filosofijas būtībā Martina Haidegera sadarbība ar fašistiem un fašistu šausmīgie noziegumi kara gados. Bija skaidrs, ka Rietumu filosofija izrādījās pilnīgi bezspēcīga fašisma priekšā. E.Levinasam gribējās zināt, kāpēc tā notika un kāda ir Rietumu filosofijas vaina, sekmējot minēto bezspēcību.
   E.Levinas secināja sekojošo. Rietumu filosofija vienmēr ir pievērsta ontoloģijai – esamības izpētei, dažādu parādību izpētei. Rietumu filosofijā ētika vienmēr paliek ēnā, un ētikas problemātika nekad nav bijusi galvenā. Pie tam Rietumu filosofijā par visiem jautājumiem vienmēr dominē teorētiskie spriedumi, bet nevis morālie spriedumi. Rietumos dominē ontoloģija, jo bībeliskā morāli tikumiskā tradīcija nekļuva primārā. Bībelē galvenā ir morālā problemātika – baušļi, princips „mīli tuvāko kā pats sevi”.
   E.Levinas zināmu pretstatu Rietumu filosofijas ontoloģiskajai tradīcijai saskata krievu kultūrā. Krievu kultūrā mīlestības garīgais spēks ir pirmajā vietā. Rietumu kultūrā pirmajā vietā ir prāta formulēts racionāls pragmātisms. Krievi vēlas garīgu, bet nevis bagātu dzīvi. Krievu pasaule – ideālistiska pasaule, kas orientējās nevis uz interesēm, bet uz vērtībām. Krievu kulturā jēdzieni „brīvība” un „tikumība” nav atdalāmi.  
   Kā zināms, krievu kultūrā pareizticība stimulē garīgumu visās dzīves sfērās. Krievu kultūrā garīgums ir morāles garants, sociālās atbildības garants, izglītības saturs un mērķis, pretspēks ateismam, materiālismam, komercializācijai, tehnokrāticismam. Krievu māksla un literatūra kļuva par sabiedrības garīgās dzīves vienu no būtiskākajiem avotiem. Krievijas kultūru tikai nosacīti var uzskatīt par Rietumu kultūras sastāvdaļu. Krievijā nebija Reformācijas, Renesanses.
   XX gs. otrajā pusē Rietumu modernisma projektā sāka izpausties satraucošas iezīmes. Sociālo, ekonomisko, komunikatīvo, tehnoloģisko struktūru komplicētība pieauga tik lielā mērā, ka orientāciju sāka zaudēt pat speciālisti, profesionāļi. Tas liecināja par jauna tipa kultūras veidošanos, jauna laikmeta sākumu, respektīvi, postmodernisma sākumu.
   Rietumu cilvēks pats sevi bija iedzinis stūrī, nespējot kontrolēt paša iedibinātos procesus, kuri bija kļuvuši necaurskatāmi. Bija piepildījusies Aleksandra Salžeņicina prognoze. Viņš paredzēja, ka Rietumu cilvēkus agrāk vai vēlāk iedzīs postā viņu nepārtrauktā dzīšanās pēc kaut kā jauna, kad tehnoloģiskās novitātes ir pašmērķis, bet nevis dzīves organiska nepieciešamība. Rietumos racionālisma doktrīnas funkcija bija radikāli izmainījusies. Racionāli analizētas un pamatotas darbības vietā bija nostājies novitātes kults. Savukārt slavenais vācu sociologs Jurgens Habermass runā par jaunas necaurskatāmības iestāšanos, bet viņa krievu kolēģis Leonīds Joņins par „jaunu maģisko laikmetu” /19/.  Atceramies, savulaik modernisma prioritāte bija pretējā – panākt kultūrā visu procesu caurskatāmību.
   Par modernisma projekta apogeju var uzskatīt globalizāciju: vienveidīgu kultūras paraugu izplatību uz  planētas, nostiprinot vienotu sistēmu rašanos ekonomikā, sociālajā vadībā, garīgajā kultūrā (praktiski – masu kultūras industrijā) un abstrahējoties no nacionālajām tradīcijām un īpatnībām. Rezultātā sāka izvērsties asa pretreakcija globalizācijai: tradicionālo un arhaisko dzīves formu pārspīlēšana, konservatīvisma dievināšana, ko lielā mērā veicina postmodernisms ar savu relatīvisma un plurālisma doktrīnu.


Kultūras sistēmiskā realitāte

Mēs esam iemācījušies uzskatīt par nepastāvošu to, par ko mēs nerunājam.
Ēriks Šovjē

   Šajā rakstā jau tika minēts, pirmkārt, par kultūras sistēmisko būtību un, otrkārt, mūsu piederību postmodernismam. Lai abas tēzes kļūtu uzskatāmākas un pilnā mērā atklātos kultūras sistēmiskā realitāte, nākas aplūkot postmodernisma (tradicionāli asociējās ar kultūras garīgo segmentu – mākslu, filosofiju) sakarības ar industriālo sabiedrību (tradicionāli asociējās ar kultūras materiālistisko segmentu – ekonomisko darbību).
  
   ...Aizvadītajos trīsdesmit gados Rietumu sociālajās zinātnēs kļuva populāra tendence no klasiskā kapitālisma atraut un absolutizēt kādu jaunu un svarīgu sociokulturālo formu. Tā rezultātā radās tādi konceptuālie pieteikumi kā postindustriālā sabiedrība, informācijas sabiedrība, elektronā sabiedrība, augsti tehnoloģiskā sabiedrība u.c.
   Pirmajā laikā pret minētajiem veidojumiem izturējās kā pret futuroloģiskām konstrukcijām. Minēto teorētisko risinājumu oponenti iebilst, ka kapitālismam ir pašam savi evolūcijas etapi. Pirmais etaps ir konkurences etaps, otrais – monopolistiskais etaps, trešais – globālais etaps, kad dominē globālais kapitālisms.
   Materiālās dzīves sfērā postmodernismu no postindustriālās sabiedrības viedokļa sāka analizēt tādi Rietumos tagad pazīstami pētnieki kā D.Bells, E.Tofflers, Z.Bzežinskis, E.Gidens, J.Habermass.
   Postindustriālās sabiedrības jēdzienu pirmo reizi izvēlējās ASV zinātnieki, kur to XX gs. 50.-60.gados Harvardas universitātes profesors Daniels Bells izmantoja lekcijās par radikālām pārmaiņām valsts ekonomikā. Postindustriālā sabiedrība tika traktēta racionālistiskos terminos kā līnijiskā progresa sastāvdaļa. Postindustriālā sabiedrība izveidojās ekonomiskās izaugsmes, labklājības pieauguma, ražošanas tehniskā kāpuma rezultātā.
   No 60.gadu beigām postindustriālās sabiedrības jēdzienu sāka lietot tajā izpratnē, kas sastopama arī tagad. Proti, par postindustriālo sabiedrību uzskata tādu sociumu, kurā masveidā ir intelektuāli radošs darbs, ievērojami ir pieaudzis zinātnes un informācijas apjoms un nozīmība, ekonomiskajā struktūrā procentuāli lielāko daļu aizņem apkalpojošā sfēra, zinātne, izglītība, garīgā kultūra, bet nevis rūpniecība un laiksaimniecība. Postindustriālā sabiedrība tiek pasludināta par kvalitatīvi jaunu pakāpi ne tikai Rietumu civilizācijā, bet visā cilvēcē.
   70.-80.gados vispārējās kompjuterizācijas ietekmē postindustriālās sabiedrības analīzēs sociologi, filosofi pārsvarā pievērsās informācijas tehnoloģiju un komunikācijas perspektīvām, piemēram, XXI gadsimtā. Tolaik daudz rakstīja par tehnoloģisko revolūciju, kuras simbols kļuva dators. Dators kardināli izmaina ražošanas organizāciju un vadību, kā arī būtiski atsaucās uz sabiedrību un tās kultūru vispār. Kompjuterizācijas futuroloģisko prognožu gaismā tika pieteikts jauns apzīmējums – informācijas sabiedrība. Pret abiem apzīmējumiem izturējās kā pret dublējošiem jēdzieniem, jo saglabājās abu sabiedrību pamatsubstance – informācijas tehnoloģijas un informācija.
   Aplūkojot postmodernisma un postindustriālās sabiedrības sakarības, vispirms nākas atbildēt uz jautājumu, kā postmodernisma apoloģēti izturās pret mūsdienu dzīves tehnoloģiskumu. Atbilde ir lakoniska – izturās konstruktīvi, jo naivi būtu apšaubīt un noliekt tehnoloģisko uzplaukumu mūsdienās. Tā, piemēram, Ž.-F.Liotara klasiskajā darbā „Postmoderna situācija” informatizācijas pieaugums un nozīmība ir novērtēta kā objektīva realitāte, kas atspoguļojās cilvēku zināšanās un pasaules uzskatā.
   No postmodernisma un postindustriālās sabiedrības sakarību viedokļa svarīgi ir zināt, kas izmainījās Rietumu ekonomikā aizvadītajos apmēram trīsdesmit un vairāk gados.
   Ražošanā notika pāreja no masu produkcijas ražošanas uz nelielu produkcijas sēriju ražošanu, kad standartizācijas principu nomainīja daudzveidības jeb plurālisma princips, kuru dievina postmodernisma teorētiķi. Tātad postmodernisma un postindustriālās sabiedrības iezīmes saskan vienā no galvenajiem momentiem. Plurālisms mākslā un filosofiskajā domā sasaucās ar plurālismu ekonomikā.
   Nelielu produkcijas sēriju ražošana kļuva iespējama, pateicoties datortehnoloģiju ieviešanai. Cilvēkiem radās iespēja izrauties no unificētās vienveidības, kas atspoguļojās industriālajā sabiedrībā. Tajā valdīja masu ražošana un patērēšana, kultūras standartu masveidīga tiražēšana, liedzot un degradējot individuālās izvēles iespējas. Industriālā sabiedrība ir masu ekonomikas sabiedrība un masu garīgās kultūras sabiedrība.
   Postmodernisma pieeja ir pretēja. Postmodernisma ideāls ir individuālisma sabiedrība, par ko reāli pārvēršās postindustriālā sabiedrība. Postindustriālajā sabiedrībā ekonomiskās darbības mērķis ir apmierināt katra indivīda velmes. Izmantojot un pilnveidojot datortehnoloģijas, ekonomika pārkārtojās šī svētā pienākuma izpildei. Savukārt jaunā individualizētā saimnieciskā darbība attiecīgi ietekmē arī citas cilvēciskās esamības sfēras, katrā no tām ieviešot un nostiprinot dzīves stilu, formu, vērtību daudzveidību. Var pat teikt, ka postmodernismā/postindustriālajā sabiedrībā daudzveidība kļuva pašmērķīga un nomācoša, un izpelnījās kritiku, par ko jau bija runa iepriekš.
   Taču kopumā kļuva skaidrs, ka jaunā dzīves kārtība faktiski nozīmē jauna kultūras tipa rašanos un galu galā postmodernisma/postindustriālā sabiedrība ir noteikts kulturoloģisks pārejas periods cilvēces vēsturē. Postmodernistiskais pasaules filosofiskās un mākslinieciskās uztveres un interpretācijas veids, postmodernisma terminoloģiskais aparāts un metodoloģiskās konstrukcijas ir organiski vienotas ar cilvēku saimnieciskās darbības jaunajiem principiem, ražošanas, menedžmenta, mārketinga, informācijas jaunajām tehnoloģijām. Rezultatā integratīvi veidojas jauna kultūra.
   Šajā jaunajā kultūrā noteikta funkcionālā slodze ir ne tikai plurālisma principam, bet arī citiem postmodernismā klasiskiem principiem, piemēram, decentralizācijai un fragmentārismam, kuri visi kopumā sabalsojās daudzveidības centrālajā vadmotīvā.
   Postmodernismā/postindustriālajā sabiedrībā daudzveidīga ir ne tikai tehnika, preču un pakalpojumu sortiments. Daudzveidīga ir arī cilvēku profesionālā darbība. Turklāt jaunajā kultūrā cilvēks vairs nav tehnikas piedēklis, papildinājums, „trešā roka”, bet gan kreatīva un iniciatīva personība. Saimnieciskajā sfērā strādniekus nomaina speciālisti ar augstāko izglītību, kuri pie tam nepārtraukti mācās – paaugstina klalifikāciju saskaņā ar tehnoloģiskajiem, organizatoriskajiem, informatīvajiem inovatīvajiem uzlabojumiem. Ja industriālajā sabiedrībā dominēja tehnoloģiskā vienveidība, tad postindustriālajā sabiedrībā pārsvarā ir tehnoloģiskā daudzveidība.
   Jaunajā kultūras tipā ar plurālisma principu ir saistīts decentralizācijas princips, jo postindustriālajā sabiedrībā maz ir tādu centru, kuri reāli nosacītu sociālos procesus. Globalizācijas apstākļos pat mazinās tāda tradicionālā centra loma kā valsts. Transnacionālās korporācijas un dažādas starptautiskās struktūras pārņem valsts institucionālās funkcijas tik lielā mērā, ka visjaunākajā laikā  daudzās zemēs risinās plašas diskusijas par valstiskās suverenitātes problēmu. Globalizācijas rezultātā valsts suverenitāte ievērojami transformējās, atklāti sakot, praktiski sašaurinās.
   Decentralizācijas princips uzskatāmi izpaužās ražošanas organizācijā un vadīšanā, kad centrs uzticās apakšnodaļām un arī pašā centrā visu vada nevis viens cilvēks, bet, teiksim, direktoru padome, akcionāru pilnsapulce u.tml. Radikāli ir izmainījusies informatīvā telpa – decentralizēta ir kļuvusi informācijas pieejamība, centra cenzūras iespējas ir izmainījušās.
   Var filosofiski uzskatīt, ka postmodernismā/postindustriālajā sabiedrībā universiāli vienotā pasaule ir sadalījusies atsevišķos fragmetos. Fragmentācija ir radījusi mozaīsku sabiedrību. Uzskatāmi tas atspoguļojās postindustriālās sabiedrības sociālajā struktūrā. Modernisma laikmetā pastāvošās monolītās sociālās šķiras (piem., proletariāts, zemniecība) Rietumu attīstītākajās valstīs tagad patiesībā ir gandrīz pilnīgi izzudušas, sadaloties daudzās pārsvarā profesionāli orientētās subkultūras tipa grupās. Postindustriālajā sabiedrībā vispār izzūd šķiriskās identitātes jēdziens, kad cilvēka dzīves ceļu nosacīja viņa sociālā piederība.
   Plurālisma, decentralizācijas, fragmentācijas principa nostiprināšanās būtiski atbalsojās cilvēku domāšanā, pasaules uztverē un izpratnē. Cilvēku garīgajā pasaulē mazinās dažādu ideoloģisko, filosofisko, sociālo, kulturoloģisko universāliju loma. Cilvēku domāšana ir kļuvusi elastīgāka attieksmē pret daudzveidību, akceptējot un toleranti izturoties pret citu identitāti. Cilvēki ir kļuvuši elastīgāki arī attieksmē pret savu identitāti - ātrāk ir gatavi izmainīt savas identitātes atsevišķus komponentus (profesionālos, valodas, dzīves vietas u.c.).  
   Tiesa, finansiālo un ražošanas globālo, faktiski – vienpusīgo, procesu ietekmē, valstiskās suverenitātes likvidācijas un garīgās kultūras internacionalizācijas ietekmē pašlaik jaunu sociāli psiholoģisko spriedzi iegūst tādi universiāli jēdzieni kā nacionālā valsts, nacionālā kultūra, nācija, tauta u.c. Šodienas pasaulē nacionālisma, šovinisma, fundamentālisma klātpūtne atsevišķās teritorijās manāmi pieaug.
   Postmodernisma/postindustriālās sabiedrības viena no spilgtākajām īpašībām ir subkultūru uzplaukums. Kā jau tika minēts, subkultūras pašlaik aptver sabiedrības lielāko daļu. Šodienas kultūra faktiski veidojas no subkultūru summas, koalīcijas.
   Rietumu civilizācijā  subkultūras radās pēc II Pasaules kara jauniešu aprindās, vēloties veidot un apliecināt savu dzīves stilu. Lielā mērā tas bija savdabīgs protests pret pastāvošo buržuāzisko kultūru. Jaunieši pret to izturējās kā pret mietpilsonisku, stagnatīvu un konservatīvu izpausmi.
   Jauniešu pirmās subkultūras dēvēja par kontrkultūru. Kontrkultūras jēdziena lietojums saglabājies līdz mūsdienām. Taču tagad ir skaidrs, ka jaunajos apstākļos subkultūras jēdziena lietojums ir jāpārskata. Subkultūras vairs nedrīkst saistīt tikai ar protestējoša rakstura kontrkultūru. Subkultūras vairs neasociējās tikai ar negatīviem fenomeniem, kā tas bija līdz šim, runājot par jauniešu formējumiem (hipijiem, pankiem, skinhediem u.c.).
   Sociuma garīgās un materiālās dzīves funkcionēšana subkultūru formā liecina par kardinālām izmaiņām sabiedrībā. Viena no būtiskākajām izmaiņām ir dažādu marginālu minoritāšu (subkultūru) izvirzīšanās sabiedrības priekšplānā. Ne velti šodien ir populārs jēdziens „minoritāšu sacelšanās”, un runa nav tikai par etniskajām minoritātēm un to tiesību aizstāvību. Runa ir par subkultūrām (reliģiskajām, seksuālajām, profesionālajām, izsklaides un atpūtas veidu un dažādu hobiju grupām utt.), kuras var uzskatīt par savdabīgām minoritātēm ar savu lokālo kultūru un marginālajām intencēm. Šodienas sociumā ir izveidojies tāds stāvoklis, ka minoritātes/subkultūras ir pārvērtušās par vairākumu, un šajā majoritātē var nostiprināties savstarpējā solidaritāte.    
   Pagaidām par subkultūru solidaritāti runāt ir pāragri. Gluži pretēji,- subkultūras ir aizņemtas ar sevi un savām iekšējām problēmām. Atsevišķi zinātnieki (piem., Ž. Delēzs, F.Gvattari) tāpēc metaforiski ironiski izsakās par cilšu, cilšu psiholoģijas un cilšu kultūras atdzimšanu mūsdienās, jo subkultūras liecinot par mūsdienu cilvēku atgriešanos pirmatnējās sabiedrības līmenī, kad dominēja grupu solidaritāte. Tamlīdzīgu principā pamatotu kritiku stimulē vienaldzība, demonstratīvā ieraušanās sevī un sociālais infantīlisms, kas vērojams subkultūru idejiskajā pašapmierinātībā un tendencē konsekventi uzturēt garīgi hermētisku sienu ar pārējo vidi.
   Ņemot vērā kultūras sistēmiskumu, saprotams, subkultūru iespējamība organiski sabalsojās ar visdažādākajām dzīves sfērām. Subkultūru pastāvēšana ir saistīta ar saimniecisko dzīvi (produkcijas ražošanas darba organizāciju un produkcijas adresāciju individuālajiem patērētājiem). Subkultūru pastāvēšana ir saistīta arī ar informācijas plūsmu postindustriālajā sabiedrībā, kurā masu informācijas līdzekļi apkalpo nevis masas (tradicionālais termins „masu informācijas līdzekļi” ir novecojis), bet gan attiecīgās subkultūras. Šo procesu uzskatāmi aprakstījis Elvins Tofflers /20/.   
   Viņš ekonomikā saskata četrus sektorus: lauksaimniecības, rūpniecības, pakalpojumu un informācijas sektoru. Pie tam ekonomikā kapitāla un darba vietā prioritāti iegūst informācija un zināšanas. Šķiras izzūd. To vietā rodas informācijas kopienas, kā E.Tofflers apzīmē to, ko mēs nosaucām par subkultūrām.
   Masu mediju demasifikācija Rietumos  sākās 70.gados. Tas bija process, kuru neviens negaidīja. Vispirms tas skāra presi un pēc tam arī radio un televīziju. Gan ASV, gan Rietumeiropā strauji samazinājās lielo dienas laikrakstu un galveno žurnālu tirāžas. Tajā pašā laikā pieauga visdažādāko  izdevumu skaits. Sākās vietējās preses un tematiski specializēto minižurnālu ēra, un šī produkcija pamatā ir adresēta subkultūrām.
   Tas pats notika ar radio – radās privātās radiostacijas noteiktai auditorijai. ASV 1974.gadā bija apmēram 1 miljons radiostaciju, 1977.gadā – apmēram 25 miljoni radiostaciju.
    ASV televīzijā krīze iestājās 1977.gadā, kad lielās TV studijas manāmi zaudēja skatītājus. Tolaik uzplauka kabeļtelevīzija, kura masu superauditoriju sadalīja miniauditorijās. Kā atzīmē E.Tofflers, tolaik sākās „klipkultūra” – fragmentārisms, vienotas pasaules ainas, viedokļu universiālisma un konsensusa trūkums.
   Nākamo soli informācijas individualizācijā spēra Internets. Skaidrs, ka informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju iespējas sabiedrības „saskaldīšanā” līdz ar Interneta ieviešanu vēl nav izsmeltas.                
  
2007 Febr.
__________
1/ Speciālajā literatūrā publicētajā sarakstā nosaukti 119 izdevumi (ASV, Lielbritānijas, Francijas, Beļģijas u.c.). Taču sarakstā nav ziņas par Krievijas impēriju (tātad arī Latvijā izdoto „Zalkti”), Skandināvijas un Balkānu valstīm, Spāniju. Skat: Priedītis A. Jūgendstila narcisms.- Kultūra un Vārds, 1994.g.sept.[15.nr.].
2/ Skat.: Смирнов И. Бытие и творчество. Marbur, 1990, c. 9.
3/ Skat.: Ильин И.П. Постмодернизм от истоков до конца столетия: Эволюция научного мифа. М., 1998; www.gumer.info.
4/ Skat.: Гаспаров М.Л. Столетие как мера, или Классика на фоне современности. – НЛО, 2003, № 62; www.magazines.russ.ru/nlo/2003/62/gaspar.html.
5/ Skat.: Руднев В.П. Словарь культуры ХХ века. М., 1997; www.philosophy.ru; Фидлер Л. Пересекайте рвы, засыпайте границы.// Современная западная культурология: самоубийство дискурса. М., 1993.
6/ Skat. ievietotās filosofijas enciklopēdijas www.gumer.info.
7/ Skat.: Эко У. Заметки на полях «Имени розы»; www.gumer.info.
8/ Skat.: Курицын В. Русский литературный постмодернизм; www.guelman.ru/slava/postmod/1.html.
9/ Skat.: Кнабе Г. Принцип индивидуальности, постмодерн и альтернативный ему образ философии; www.russ.ru. 
10/ Skat.: Priedītis A. Kultūras determinisms; www.artursprieditis.narod.ru. 
11/ Skat.: Priedītis A. Politkorektums un multikulturālisms; www.artursprieditis.narod.ru.
12/ Skat.: Лиотар Ж.-Ф. Состояние постмодерна. СПб., 1998.
13/ Skat.: Baudrillard J. The Ecstasy of Communication.// The Anti-Aestetics. Essays on Postmodern Culture. Wash., 1986, p.133-135.
14/ Skat.: Джеймисон Ф. Постмодернизм и общество потребления. – Логос, 2000, № 4, с.63-77; www.ruthenia.ru/logos.
15/ Skat.: Шапир М.И. Эстетический опыт ХХ века: авангард и постмодернизм.- Philologica, 1995, Toм 2,   ¾, с.135-143; www.rvb.ru. 
16/ Skat.: Шаманский Д. Культура устала от постмодернизма.- Нева, 2006, № 1.
17/ Skat.: Большакова А. Литература, которая изменяет страну; www.kreml.org.
18/ Skat.: Седакова О. Totus Tuus.- Континент, 2005, № 124.
19/ Skat.: Ионин Л.Г. Социология культуры: путь в новое тысячелетие. М., 2000; www.auditorium.ru.
20/ Skat.: Тоффлер Э. Третья волна. М., 1999; www.gumer.info.