Priekšvārds
Ja jūs neesat spējīgs izklāstīt savas domas vienkārši un skaidri, tad jums nevajag runāt, bet vajag turpināt darbu tikmēr, kamēr nesajutīsiet savu prasmi izteikties vēlamajā veidā. Karls Popers
Mēs radām savas mājas, bet pēc tam tās rada mūs. Vinstons Čerčils
Ļaujiet man paskatīties, kā jūs kustāties un žestikulējiet, un es tūlīt jums pateikšu, kur esat dzimis. Čarlijs Čaplins Ļaudis vairāk ir līdzīgi savam laikam nekā saviem vecākiem. Austrumu paruna
Katrai grāmatai ir savs liktenis. Šī grāmata tika gatavota un tiks rakstīta vairākus gadus. Mainījās tās ievirze, nosaukums. 2008.gada februārī nolēmu uzrakstīto tekstu priekš studentiem tūlīt publiskot savā mājas lapā. Darbs tika un tiks turpināts diezgan ilgi. Turklāt tika un tiks daudz „runāts”. Pirms šīs grāmatas teksta sagatavošanas vairākus mācību gadus visdažādākajās studentu auditorijās lasīju lekcijas priekšmetā, kura nosaukums gadu no gada varēja atšķirties. Visbiežāk lekciju kurss saucās „Masu komunikācijas teorijas”, „Interkulturālā komunikācija”, „Komunikācijas teorija”. Bija un tagad ir arī citi nosaukumi. Lekcijas turpināšu lasīt šīs grāmatas sacerēšanas laikā. Ilgu laiku faktiski tika „runāts”, ļoti skaidri izjūtot nepieciešamību „turpināt darbu”. Par komunikācijas teoriju izteikties „vienkārši un skaidri” manuprāt nav viegli. Komplicēta ir terminoloģija, kā arī atsevišķu jautājumu izklāsts un izpratne ir saistīta ar augstu abstrahēšanās pakāpi. Komunikācijas teorijā nākas sastapties ar samērā daudziem no dzīves atrautiem prātojumiem. Taču agrāk vai vēlāk nākas saņemties un drosmīgi censties novest darbu līdz noteiktam rezultātam. Turklāt zinātnē mēdz būt tāpat kā mīlestībā: pārliecīga koncentrēšanās uz tehniskajiem paņēmieniem var izraisīt impotenci. Speciālisti zina, ka tāds pētnieciskais priekšmets kā antikā literatūra objektīvi neeksistē. Senās Grieķijas un Romas vārda mākslas pētnieki to ir mākslīgi konstruējuši. Speciālisti zina, ka objektīvi neeksistē arī tāds pētnieciskais priekšmets kā informācijas teorija. Arī to nākas katram patstāvīgi konstruēt atkarībā no tā, ko viņš uzskata par vajadzību iekļaut informācijas teorijā. Kā atceramies, zinātnes straujā virzība jaunajos laikos sākās pēc tam, kad pārvarēja antīkās, konkrēti – Aristoteļa, filosofiskās tradīcijas prasību pēc uzskatāmas pārliecības. Arī Gēte vēl mēģināja aizstāvēt tādu zinātniskuma kritēriju kā juteklisko uzskatāmību. Jaunajos laikos zinātne tomēr pilnā mērā sagrāva redzamības/uzskatamības prasību. Šodien tāpēc ir „viegli” rakstīt grāmatu par informācijas teoriju. Pietuka Krustiņš, joprojām aktuālais latviešu inteliģences un prāta attīstības simbols un neaizstājamais kritērijs, nelietoja vārdu „komunikācija”. Šodien latvieši lieto (protams, visbiežāk nepareizi – daudzskaitlī) minēto vārdu, taču par komunikācijas teorētiskajiem jautājumiem un problēmām neko daudz nav sarakstījuši. Šī ir pirmā grāmata latviešu valodā par komunikācijas teoriju, ja neskaita pirms kāda laika (2006) publicēto manu lekciju konspektu „Masu komunikācijas teorijas” un mācību grāmatu „Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija”. Grāmata nav veidota saskaņā ar mācību grāmatas kanoniskajām prasībām, kaut gan tās adresāts noteikti reāli var būt galvenokārt studenti, maģistranti, doktoranti un pašizglītībā kaismīgi dzīvojoši entuziasti.
Jautājums par grāmatas adresātu vienmēr ir aktuāls. Īpaši aktuāls šis jautājums kļūst tajos gadījumos, kad attiecīgais izdevums ir pirmais kādā kultūrā; šajā gadījumā latviešu valodā tā ir pirmā grāmata, kurā relatīvi sistemātiski tiks atspoguļots stāvoklis komunikācijas zinātniskajā izpratnē. Skaidrs, ka grāmata varēs ieinteresēt ne tikai studējošo jaunatni, bet arī pasniedzējus un skolotājus, kā arī daudzus citus, kuru darbība ir saistīta ar komunikāciju vai kuri vēlas papildināt savas zināšanas komunikācijas jomā. Fridrihs fon Haijeks (1899-1992), Nobela prēmijas laureāts ekonomikā un viens no spilgtākajiem Rietumu intelektuāļiem XX gadsimtā, 1982.gada decembrī kādā intervijā ieteica vienmēr konsekventi apelēt nevis masu auditorijai, bet intelektuālajām aprindām, jo tās veido sabiedrisko apziņu, nosakot tās saturu, aktualitātes, tendences. Viņš skolotājus, pasniedzējus, žurnālistus sauca par „citu ideju tirgotājiem, kuri „pārdod” idejas visplašākajām masām. Haijeks vēl lepojās, ka viņš nekad nav vēlējies kalpot valdībām: „Nākas izvēlēties vienu no diviem – vai būt ekonomistam jeb konsultantam valsts dienestā”. Ja cilvēks paliek ekonomists, tad viņš ir „no vienas puses” speciālists; ja nepaliek, tad arī „no otras puses” ir speciālists. Haijeks neatzina konstrukciju „no vienas puses” un „no otras puses”. Saprotams, ka grāmata balstās uz samērā plašu lasīto un studēto literatūru, kuru esmu paredzējis apkopot speciāli sastādītā publikāciju sarakstā darba beigās, nevēloties apgrūtināt lasītājus ar pārāk daudzām atsaucēm tekstā. Ļoti bieži nākas dzirdēt – „mēs dzīvojam informācijas laikmetā”, un komunikācija ir mūsdienu neatņemama sastāvdaļa. Taču faktiski laikmeta aura nav saistīta ar kalendārajiem ritmiem. Tā, piemēram, daudzi pētnieki uzskata, ka XX gadsimta tipiskā garīgā tonalitāte sākās 1914.gadā, bet nevis 1900.gadā. Ļevs Gumiļovs mēdza atkārtot, ka mēs nepazīstam to laikmetu, kurā dzīvojam. Mēs ne tikai nezinām savu laikmetu, bet ne reti to nemīlām vispār, piedēvējot tam visdažādākās nelaimes un trūkumus. Mēs sava laikmeta nepilnības mēdzam pretstatīt kaut kādam „zelta laikmetam” iepriekšējos gadsimtos, gadu desmitos. Savu laikmetu nemīlēja Horācijs, Dante, Šekspīrs, Puškins, Čaadājevs, Rainis, Konstantīns Raudive, Hose Ortega-i-Gasets. Ļevs Gumiļovs par sliktu periodu uzskatīja Renesansi. Viņš daudzkārt savos darbos atkārto, ka Renesanses laikā cilvēkiem bija grūta dzīve. Taču nelaime, slikti laiki var apvienot cilvēkus. Gumiļovs nepiekrita Tolstoja atziņai, ka katra nelaimīga ģimene ir nelaimīga savā īpatnā veidā. Nelaime esot visiem vienāda. Nelaimei nav īpatnību, un nelaimīga seja ir bez specifiskiem vaibstiem. Visi nelaimīgi ir nelaimīgi vienādā mērā. Mūsu laikmeta, pārejas laikmeta, iezīmes arī var apvienot cilvēkus, jo šīs iezīmes pārāk daudziem nenes laimi. Šīs iezīmes drīzāk liecina par nelaimes klātbūtni mūsu laikā – nabadzība, planetāra mēroga infekciju slimības, migrācija, ultranacionālisms, šovinisms, ģeopolitiskās ambīcijas, terorisms, globalizācijas korporatīvā visatļautība, kultūras imperiālisms, mediju manipulācijas, valsts atsvešinātība, bagāto cinisms, inteliģeneces infantīlisms, masu komunikācijas rafinētība. Protams, šodien par komunikācijas svarīgumu nenākas šaubīties. Komunikācija ir svarīga visur. Noraujiet firmas zīmes krekliem un pēc tam pamēģiniet tos atšķirt. Neatšķirsiet! Svarīga ir komunikācija. Svarīgs ir „paziņojums” (firmas zīme), kas adresēts attiecīgajai auditorijai – pircējiem. Pašu preču, lietu atšķirība nav svarīga. Katrs cilvēks sevī nes savu vēsturi un nes arī kopīgo vēsturi – visas sabiedrības vēsturi. Taču vēsturiskais relativisms ir neizbēgams – pagātni mēs vērtējam šodienas vārdos. Ikdienas prakses liecība ir dienasgrāmata, kuru raksta, lai saglabātu izjūtas, domas, novērojumus, faktus citiem nākotnē. Dienasgrāmata ir komunikācijas forma, kad mērķis saistās ar noteiktu mentālās vērtības izjūtu. Mūsdienās nav aktuāla šī komunikācijas forma. Dienasgrāmata nav modē. Kāpēc? Atbildi nākas meklēt sabiedrības garīgajā gaisotnē, jo sociālās realitātes specifika var izpausties visdažādākajā veidā, tajā skaitā visdažādākajos komunikācijas veidos. Katrā laikmetā priekšplānā izvirzās jauni komunikācijas veidi. Šī darba satura struktūru un metodoloģiskās refleksijas, saprotams, ietekmē mana personiskā pasaules aina – manas zināšanas, priekšstati, intereses. Iespējams, liela loma būs paaudzes atšķirībām, - proti, manas paaudzes garam, intelektuālajām un morālajām vērtējumam, kāds
piemīt mūsu paaudzei. Īpaši tas attiecas uz Rietumu zinātnes izmantojumu un izvērtējumu. Latvijā jaunās paaudzes zinātnieki, pareizāk sakot, tie, kuri varētu kļūt par zinātniekiem, Rietumus uzskata par brīnumu zemi, kas kulturoloģisko formu hierarhijā automātiski tiek pasludināta par virsotni un augstāko līmeni. Latviešu jauniešu iztēle visbiežāk tālāk par Rietumiem nesniedzas. Tas, piemēram, vērojams Latvijas Universitātes publikācijās par komunikācijas jautājumiem, savu jūsmu apliecinot angliski rakstošajiem autoriem. Komunikācija pati par sevi var uzskatāmi atsegt paaudžu atšķirības. „Karš un miers” sākās ar dialogu franču valodā. Kāds bija autora nolūks? Visticamākais, demonstrēt komunikācijas atšķirības. Ļevs Tolstojs vēlējās parādīt, ka krievu sabiedrības viena daļa bija tik lielā mērā attālinājusies no tautas, ka runāja pat par triviālām lietām citas tautas valodā. Romāna pirmajos teikumos Anna Pavlovna Šērera, imperatrises Marijas Fjodorovnas freilene, ar vakara viesi kņazu Vasiliju runāja franču valodā, taču krievu valodā sacīja to, ko var pateikt tikai krievu valodā – «поместья», «мой верный раб». Autors īpaši paskaidro, ka Šērera un arī kņazs Vasilijs runāja tajā izsmalcinātajā franču valodā, kādā runāja un domāja „mūsu vectēvi” XIX gs. sākumā. Grāmatā nebūs runa par neaptveramo. Ādams tika radīts ar valodu. Viņam palīgā radītā Ieva arī tūlīt prata runāt. Valodas, komunikācijas pamatbāzes, izcelsmes jautājums manuprāt ir viens no neaptveramākajiem jautājumiem. Bībelē cilvēku saziņa sākās tūlīt un kļuva par dabisku viņu esamības sastāvdaļu. Grāmatā nebūs runa par neaptveramo tāpēc, ka pamatā tā ir veltīta komunikācijas teorijai, un šajā ziņā tātad aptver tikai to, ko mēs šodien iekļaujam komunikācijas teorijā. Grāmatā nebūs runa par neaptveramo arī tāpēc, ka esmu izvēlējies tikai zināmu kontekstu, ar ko saistīta komunikācija. Saziņa ir neaptverama planēta – neaptverama izpausmes vēriena ziņā, izpausmes variāciju ziņā. Saziņas planēta ir tik pat bezgalīgi plaša un daudzpusīga, cik plaša un daudzpusīga ir cilvēku saistība ar saziņu, informācijas apmaiņu, komunikāciju. Grāmatā nebūs runa par neaptveramo arī tāpēc, ka tā ir viena cilvēka produkts un tajā atspoguļojās, kā jau minēju, tikai viena cilvēka izpratne un intereses. Izmantotais materiāls ir plašs un daudzu cilvēku radīts, taču tā atlasi un interpretāciju ir veicis viens cilvēks.
Ja jūs neesat spējīgs izklāstīt savas domas vienkārši un skaidri, tad jums nevajag runāt, bet vajag turpināt darbu tikmēr, kamēr nesajutīsiet savu prasmi izteikties vēlamajā veidā. Karls Popers
Mēs radām savas mājas, bet pēc tam tās rada mūs. Vinstons Čerčils
Ļaujiet man paskatīties, kā jūs kustāties un žestikulējiet, un es tūlīt jums pateikšu, kur esat dzimis. Čarlijs Čaplins Ļaudis vairāk ir līdzīgi savam laikam nekā saviem vecākiem. Austrumu paruna
Katrai grāmatai ir savs liktenis. Šī grāmata tika gatavota un tiks rakstīta vairākus gadus. Mainījās tās ievirze, nosaukums. 2008.gada februārī nolēmu uzrakstīto tekstu priekš studentiem tūlīt publiskot savā mājas lapā. Darbs tika un tiks turpināts diezgan ilgi. Turklāt tika un tiks daudz „runāts”. Pirms šīs grāmatas teksta sagatavošanas vairākus mācību gadus visdažādākajās studentu auditorijās lasīju lekcijas priekšmetā, kura nosaukums gadu no gada varēja atšķirties. Visbiežāk lekciju kurss saucās „Masu komunikācijas teorijas”, „Interkulturālā komunikācija”, „Komunikācijas teorija”. Bija un tagad ir arī citi nosaukumi. Lekcijas turpināšu lasīt šīs grāmatas sacerēšanas laikā. Ilgu laiku faktiski tika „runāts”, ļoti skaidri izjūtot nepieciešamību „turpināt darbu”. Par komunikācijas teoriju izteikties „vienkārši un skaidri” manuprāt nav viegli. Komplicēta ir terminoloģija, kā arī atsevišķu jautājumu izklāsts un izpratne ir saistīta ar augstu abstrahēšanās pakāpi. Komunikācijas teorijā nākas sastapties ar samērā daudziem no dzīves atrautiem prātojumiem. Taču agrāk vai vēlāk nākas saņemties un drosmīgi censties novest darbu līdz noteiktam rezultātam. Turklāt zinātnē mēdz būt tāpat kā mīlestībā: pārliecīga koncentrēšanās uz tehniskajiem paņēmieniem var izraisīt impotenci. Speciālisti zina, ka tāds pētnieciskais priekšmets kā antikā literatūra objektīvi neeksistē. Senās Grieķijas un Romas vārda mākslas pētnieki to ir mākslīgi konstruējuši. Speciālisti zina, ka objektīvi neeksistē arī tāds pētnieciskais priekšmets kā informācijas teorija. Arī to nākas katram patstāvīgi konstruēt atkarībā no tā, ko viņš uzskata par vajadzību iekļaut informācijas teorijā. Kā atceramies, zinātnes straujā virzība jaunajos laikos sākās pēc tam, kad pārvarēja antīkās, konkrēti – Aristoteļa, filosofiskās tradīcijas prasību pēc uzskatāmas pārliecības. Arī Gēte vēl mēģināja aizstāvēt tādu zinātniskuma kritēriju kā juteklisko uzskatāmību. Jaunajos laikos zinātne tomēr pilnā mērā sagrāva redzamības/uzskatamības prasību. Šodien tāpēc ir „viegli” rakstīt grāmatu par informācijas teoriju. Pietuka Krustiņš, joprojām aktuālais latviešu inteliģences un prāta attīstības simbols un neaizstājamais kritērijs, nelietoja vārdu „komunikācija”. Šodien latvieši lieto (protams, visbiežāk nepareizi – daudzskaitlī) minēto vārdu, taču par komunikācijas teorētiskajiem jautājumiem un problēmām neko daudz nav sarakstījuši. Šī ir pirmā grāmata latviešu valodā par komunikācijas teoriju, ja neskaita pirms kāda laika (2006) publicēto manu lekciju konspektu „Masu komunikācijas teorijas” un mācību grāmatu „Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija”. Grāmata nav veidota saskaņā ar mācību grāmatas kanoniskajām prasībām, kaut gan tās adresāts noteikti reāli var būt galvenokārt studenti, maģistranti, doktoranti un pašizglītībā kaismīgi dzīvojoši entuziasti.
Jautājums par grāmatas adresātu vienmēr ir aktuāls. Īpaši aktuāls šis jautājums kļūst tajos gadījumos, kad attiecīgais izdevums ir pirmais kādā kultūrā; šajā gadījumā latviešu valodā tā ir pirmā grāmata, kurā relatīvi sistemātiski tiks atspoguļots stāvoklis komunikācijas zinātniskajā izpratnē. Skaidrs, ka grāmata varēs ieinteresēt ne tikai studējošo jaunatni, bet arī pasniedzējus un skolotājus, kā arī daudzus citus, kuru darbība ir saistīta ar komunikāciju vai kuri vēlas papildināt savas zināšanas komunikācijas jomā. Fridrihs fon Haijeks (1899-1992), Nobela prēmijas laureāts ekonomikā un viens no spilgtākajiem Rietumu intelektuāļiem XX gadsimtā, 1982.gada decembrī kādā intervijā ieteica vienmēr konsekventi apelēt nevis masu auditorijai, bet intelektuālajām aprindām, jo tās veido sabiedrisko apziņu, nosakot tās saturu, aktualitātes, tendences. Viņš skolotājus, pasniedzējus, žurnālistus sauca par „citu ideju tirgotājiem, kuri „pārdod” idejas visplašākajām masām. Haijeks vēl lepojās, ka viņš nekad nav vēlējies kalpot valdībām: „Nākas izvēlēties vienu no diviem – vai būt ekonomistam jeb konsultantam valsts dienestā”. Ja cilvēks paliek ekonomists, tad viņš ir „no vienas puses” speciālists; ja nepaliek, tad arī „no otras puses” ir speciālists. Haijeks neatzina konstrukciju „no vienas puses” un „no otras puses”. Saprotams, ka grāmata balstās uz samērā plašu lasīto un studēto literatūru, kuru esmu paredzējis apkopot speciāli sastādītā publikāciju sarakstā darba beigās, nevēloties apgrūtināt lasītājus ar pārāk daudzām atsaucēm tekstā. Ļoti bieži nākas dzirdēt – „mēs dzīvojam informācijas laikmetā”, un komunikācija ir mūsdienu neatņemama sastāvdaļa. Taču faktiski laikmeta aura nav saistīta ar kalendārajiem ritmiem. Tā, piemēram, daudzi pētnieki uzskata, ka XX gadsimta tipiskā garīgā tonalitāte sākās 1914.gadā, bet nevis 1900.gadā. Ļevs Gumiļovs mēdza atkārtot, ka mēs nepazīstam to laikmetu, kurā dzīvojam. Mēs ne tikai nezinām savu laikmetu, bet ne reti to nemīlām vispār, piedēvējot tam visdažādākās nelaimes un trūkumus. Mēs sava laikmeta nepilnības mēdzam pretstatīt kaut kādam „zelta laikmetam” iepriekšējos gadsimtos, gadu desmitos. Savu laikmetu nemīlēja Horācijs, Dante, Šekspīrs, Puškins, Čaadājevs, Rainis, Konstantīns Raudive, Hose Ortega-i-Gasets. Ļevs Gumiļovs par sliktu periodu uzskatīja Renesansi. Viņš daudzkārt savos darbos atkārto, ka Renesanses laikā cilvēkiem bija grūta dzīve. Taču nelaime, slikti laiki var apvienot cilvēkus. Gumiļovs nepiekrita Tolstoja atziņai, ka katra nelaimīga ģimene ir nelaimīga savā īpatnā veidā. Nelaime esot visiem vienāda. Nelaimei nav īpatnību, un nelaimīga seja ir bez specifiskiem vaibstiem. Visi nelaimīgi ir nelaimīgi vienādā mērā. Mūsu laikmeta, pārejas laikmeta, iezīmes arī var apvienot cilvēkus, jo šīs iezīmes pārāk daudziem nenes laimi. Šīs iezīmes drīzāk liecina par nelaimes klātbūtni mūsu laikā – nabadzība, planetāra mēroga infekciju slimības, migrācija, ultranacionālisms, šovinisms, ģeopolitiskās ambīcijas, terorisms, globalizācijas korporatīvā visatļautība, kultūras imperiālisms, mediju manipulācijas, valsts atsvešinātība, bagāto cinisms, inteliģeneces infantīlisms, masu komunikācijas rafinētība. Protams, šodien par komunikācijas svarīgumu nenākas šaubīties. Komunikācija ir svarīga visur. Noraujiet firmas zīmes krekliem un pēc tam pamēģiniet tos atšķirt. Neatšķirsiet! Svarīga ir komunikācija. Svarīgs ir „paziņojums” (firmas zīme), kas adresēts attiecīgajai auditorijai – pircējiem. Pašu preču, lietu atšķirība nav svarīga. Katrs cilvēks sevī nes savu vēsturi un nes arī kopīgo vēsturi – visas sabiedrības vēsturi. Taču vēsturiskais relativisms ir neizbēgams – pagātni mēs vērtējam šodienas vārdos. Ikdienas prakses liecība ir dienasgrāmata, kuru raksta, lai saglabātu izjūtas, domas, novērojumus, faktus citiem nākotnē. Dienasgrāmata ir komunikācijas forma, kad mērķis saistās ar noteiktu mentālās vērtības izjūtu. Mūsdienās nav aktuāla šī komunikācijas forma. Dienasgrāmata nav modē. Kāpēc? Atbildi nākas meklēt sabiedrības garīgajā gaisotnē, jo sociālās realitātes specifika var izpausties visdažādākajā veidā, tajā skaitā visdažādākajos komunikācijas veidos. Katrā laikmetā priekšplānā izvirzās jauni komunikācijas veidi. Šī darba satura struktūru un metodoloģiskās refleksijas, saprotams, ietekmē mana personiskā pasaules aina – manas zināšanas, priekšstati, intereses. Iespējams, liela loma būs paaudzes atšķirībām, - proti, manas paaudzes garam, intelektuālajām un morālajām vērtējumam, kāds
piemīt mūsu paaudzei. Īpaši tas attiecas uz Rietumu zinātnes izmantojumu un izvērtējumu. Latvijā jaunās paaudzes zinātnieki, pareizāk sakot, tie, kuri varētu kļūt par zinātniekiem, Rietumus uzskata par brīnumu zemi, kas kulturoloģisko formu hierarhijā automātiski tiek pasludināta par virsotni un augstāko līmeni. Latviešu jauniešu iztēle visbiežāk tālāk par Rietumiem nesniedzas. Tas, piemēram, vērojams Latvijas Universitātes publikācijās par komunikācijas jautājumiem, savu jūsmu apliecinot angliski rakstošajiem autoriem. Komunikācija pati par sevi var uzskatāmi atsegt paaudžu atšķirības. „Karš un miers” sākās ar dialogu franču valodā. Kāds bija autora nolūks? Visticamākais, demonstrēt komunikācijas atšķirības. Ļevs Tolstojs vēlējās parādīt, ka krievu sabiedrības viena daļa bija tik lielā mērā attālinājusies no tautas, ka runāja pat par triviālām lietām citas tautas valodā. Romāna pirmajos teikumos Anna Pavlovna Šērera, imperatrises Marijas Fjodorovnas freilene, ar vakara viesi kņazu Vasiliju runāja franču valodā, taču krievu valodā sacīja to, ko var pateikt tikai krievu valodā – «поместья», «мой верный раб». Autors īpaši paskaidro, ka Šērera un arī kņazs Vasilijs runāja tajā izsmalcinātajā franču valodā, kādā runāja un domāja „mūsu vectēvi” XIX gs. sākumā. Grāmatā nebūs runa par neaptveramo. Ādams tika radīts ar valodu. Viņam palīgā radītā Ieva arī tūlīt prata runāt. Valodas, komunikācijas pamatbāzes, izcelsmes jautājums manuprāt ir viens no neaptveramākajiem jautājumiem. Bībelē cilvēku saziņa sākās tūlīt un kļuva par dabisku viņu esamības sastāvdaļu. Grāmatā nebūs runa par neaptveramo tāpēc, ka pamatā tā ir veltīta komunikācijas teorijai, un šajā ziņā tātad aptver tikai to, ko mēs šodien iekļaujam komunikācijas teorijā. Grāmatā nebūs runa par neaptveramo arī tāpēc, ka esmu izvēlējies tikai zināmu kontekstu, ar ko saistīta komunikācija. Saziņa ir neaptverama planēta – neaptverama izpausmes vēriena ziņā, izpausmes variāciju ziņā. Saziņas planēta ir tik pat bezgalīgi plaša un daudzpusīga, cik plaša un daudzpusīga ir cilvēku saistība ar saziņu, informācijas apmaiņu, komunikāciju. Grāmatā nebūs runa par neaptveramo arī tāpēc, ka tā ir viena cilvēka produkts un tajā atspoguļojās, kā jau minēju, tikai viena cilvēka izpratne un intereses. Izmantotais materiāls ir plašs un daudzu cilvēku radīts, taču tā atlasi un interpretāciju ir veicis viens cilvēks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru