Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts.
Fjodors Dostojevskis
Narcisma
izaicinājums
Cilvēks ir dzīvnieks, kurš karājās paša savīto
domu jēdzieniskajā tīklā.
Makss Vēbers
Postmodernisms ir kļuvis par
jūgendstila konkurentu. Turklāt harismātiski drosmīgu konkurentu, kas spējīgs
cīnīties līdz galam, kaut gan vispār uzskata, ka uzvara tam pienākās
automātiski kā pati par sevi saprotama lieta.
Rietumu kultūras vēsturē līdz šim
ar augstu pašapzinīgumu, perfekti organizētu pašreklāmu un lielā mērā izteiktu
narcismu slavens bija jūgendstils. Nevar
sastapt otru piemēru, kad kādam mākslas stilistiskajam virzienam būtu iznākuši
tikpat daudz žurnālu kā jūgendstilam /1/. Periodisko izdevumu mērķis bija
nepārprotams: vairāk vai mazāk populāri un pacietīgi skaidrot savus estētiskos
uzskatus un propagandēt savus darbus.
Jūgendstils jau pašā sākumā radīja veselu
virkni izdevumu, neslēpjot to izveides motīvus. Tāda pieeja ne tikai mākslas,
bet kultūras vēsturē pirms tam nav konstatējama. Gluži pretēji. Piemēram,
kubisms, kas radās tajā laikā, kad par jūgendstilu vēl nebija zudusi interese,
savai pašreklāmai un autorefleksiju publiskai demonstrācijai nepievērsa nekādu
uzmanību. Gluži pretēji, kubisms apzināti nevēlējās nodoties „literatūrai” un
žurnālistikai.
Kultūrai acīmredzot ir sava
temporālā vide,- vieni notikumi risinās ielejās bez jūtamākas rezonanses, citi
– virsotnēs un spēj atstāj zināmu ietekmi pat uz notikumiem vēlākā laikā. Viss
notiek tad, kad ir jānotiek. Tagad otrs
spilgts piemērs autorefleksiju vētrainā publiskā demonstrācijā ir postmodernisms. Igors Smirnovs domā, ka
postmodernismā vispār dominē divas stihijas: šizoīdā un narcistiskā /2/.
Savukārt Iļja Iļjins postmodernismu salīdzina ar himēru - Homēra „Iliādā”
aprakstīto zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti /3/.
Protams, jūgendstila narcisma ietekme uz
postmodernisma narcismu nav tieši pierādāma un ir esejistiskas domas variācija.
Zinātniskā izziņa prasa distancēšanos no izziņas objekta. Esejists var
distancēties un var arī saplūst ar objektu, radot to, kam pats vēlas ticēt un iesaka
zināt pārējiem. Esejists dod emocionāli subjektīvu izziņu. Kā redzēsim vēlāk,
postmodernisms ciena tikai esejistus, - postmodernisms ciena tikai tos, kuri
nepretendē uz „absolūto patiesību”.
Par postmodernismu, kura
pastāvēšanas laiks ir aizvadītie daži gadu desmiti un kura klātbūtne faktiski joprojām turpinās, jau ir sarakstīta
milzīga bibliotēka. Pie tam šīs bibliotēkas plaukti sāka pildīties tūlīt
postmodernisma pirmajos gados.
Postmodernisma „fināls” nav zināms. Postmodernisms
pieder tagadnei, un patiesībā ir mūsdienu dzīves visjaunākā daļa. Kā zināms,
pret mūsdienu materiālu zinātniskā doma izturas labākajā gadījumā piesardzīgi.
Taču visbiežāk humanitārās un sociālās zinātnes mūsdienu pieredzi nepēta. Tas
ir labi saprotams, jo tā pa īstam nav iespējams iedziļināties procesā, kurš vēl
turpinās. Tamlīdzīgus procesus var vienīgi komentēt. Tos nevar analītiski
sakārtot, sistematizēt, tipoloģizēt u.tml.
Interesanti pret jēdzienu „mūsdienas”
izturējās Mihails Gasparovs /4/. Viņaprāt mūsdienas var pastāvēt tikai kā
pretstats jēdzienam „nemūsdienas”. Bet nemūsdienas mēdz būt diva veida:
uzspiestās un neuzspiestās. Neuzspiestās nemūsdienas kaut kā īpaši netiek
nosauktas un ar tām nemēdz būt konflikti. Neuzspiestās nemūsdienas paklausīgi
noveco un tiek aizmirstas.
Taču uzspiestajām nemūsdienām ir vārds, - tās
sauc par klasiku, un cilvēkiem ar to ir konflikti. Klasika ir jāmācās skolā un
jāstudē augstskolā, lai nodrošinātu kultūras tradīciju turpināšanos un kultūras
vēsturisko vienotību.
Tādējādi mūsdienas ir tas, ko
nemāca skolā un nestudē augstskolā. Mūsdienas ir tas, kas netiek mācīts
kanonizētā, detalizētā, preparētā veidā. Mūsdienas ir tas, par ko mēs uzzinām
uz ielas. Mūsdienas ir tas, par ko drīkst strīdēties, jo klasika diskusijas
nepieļauj. Klasiskie teksti ir teksti, kuri pārdzīvo savas interpretācijas.
Mūsdienu mērvienība tradicionāli
ir simts gadi. Vēsturi apgūst simtgadēs tāpēc, ka simts gadi ir trīs paaudžu
dzīves ilgums – vecvecāku, vecāku un bērnu. Simtgadē ir iespējama „dzīvā
atmiņa”. Pirms simts gadiem sākās klasikas absolūto vērtību teritorija; simts
gados – mūsdienu diskutablo vērtību teritorija. Klasiku apgūst mācību stundā,
lekcijā, bibliotēkā, muzejā, arhīvā, mūsdienas – pulciņā, kritikā,
publicistikā, esejistikā, sarunā.
Saprotams, par postmodernismu
šodien diskutē, taču raksta arī monogrāfijas, mācību grāmatas un liek mācīties
izglītības iestādēs. Postmodernisms tādējādi pats sevi ir iekļāvis klasikā.
No 90.gadiem postmodernisma jēdzienu piemēro
daudzpusīga materiāla raksturošanai. Pirmajā laikā tas tā nebija, jo par
postmodernismu izsacījās daiļliteratūras, tēlotājas mākslas un arhitektūras
jomā. Tā, piemēram, postmodernisma
teorētiskajā klasikā ietilpst Čarlza Dženksa (C.Jencks) Londonā izdotā grāmata „Postmodernisma arhitektūras valoda”
(1977.g.; krievu val. 1985.g.).
Pie tam tagad visās sfērās jau lepojās ar
saviem postmodernisma klasiķiem un
viņu hrestomātiskajiem darbiem. Daudzi no viņiem ir kļuvuši par t.s. kulta
personībām: masu mediju, inteliģences un pusinteliģences dievinātu
poparistokrātiju, kuras sociāli kulturālais pretižs drīzāk ir „piāra”, bet
nevis izlasīto un izprasto tekstu intelektuālās un morālās ietekmes rezultāts.
Rietumu postmodernisma korifeji galvenokārt ir
no Eiropas, visvairāk – no Francijas, diezgan ātri kļūstot par plaši
pieprasītiem modīgiem viesprofesoriem ASV universitātēs.
Daiļliteraturā par postmodernisma
klasiķi uzskata itālieti Umberto Eko un viņa sacerējumu „Rozes vārds”.
Postmodernistos ieskaita Faulzu, Borhesu, Nabokovu, Miloradu Paviču, Kortasaru.
Filosofijā dominē Francijas intelektuāļi Fuko,
Barts, Blanšo, Bodrijars, Delezs, Derrida, Kristeva, Liotars. Viņi izstrādāja
jaunu teorētiskā diskursa tipu (amerikāņu iesauka - French theory). 80.gados modē bija filosofs Ričards Rorti.
Tēlotājas mākslā postmodernisma lielākās
vērtības ir stilistiskie virzieni, kurus dēvē par konceptuālismu, neobaroku, Soc-Art, New Age. Tiem ir savi klasiķi.
Piemēram, tēlotājas mākslā amerikāņu konceptuālisma teorētiķis un praktiķis
Džozefs Košuts, popkultūrā slavenais Endijs Vorhols, krievu Maskavas konceptuālisma zvaigznes
Dmitrijs Prigovs, Ļevs Rubinšteins, Timurs Kibirovs, Viktors Peļevins,
Vladimirs Sorokins.
ASV literārā konceptuālisma paraugi ir Reimons
Federmans un Žaks Rive. Pirmais no viņiem 1976.gadā izdeva romānu „Jūsu
ieskatam”, kuru var lasīt no jebkuras vietas. Ž.Rive savukārt 1979.gadā izdeva
romānu „Jaunkundzes no A”, kas sastāv no 408 autoru 750 citātiem /5/.
Nākas paskaidrot, ka filosofijas visjaunākajās
enciklopēdijās vispirms jāsastopas ar postmodernisma narcismu. Filosofi
postmodernismu dēvē ne vairāk un ne mazāk kā par filosofēšanas tipu, kāds ir
sastopams šodienas kultūrā, saturiski un aksioloģiski distancējoties ne tikai
no klasiskās, bet arī no neklasiskās tradīcijas filosofijā un sevi prezentējot
kā postmūsdienu, t.i., postneklasisko filosofiju /6/.
Jēdziens „postmodernisms” par
filosofisko kategoriju tika pasludināts pēc Ž.-F.Liotāra darba „Postmodernisma
situācija: ziņojums par zināšanām” publicēšanas 1979.gadā. Postmodernisma
jēdziens filosofijā fiksē mūsdienu mentālo specifiku. Postmodernisma filosofija
balstās uz poststrukturālismu, strukturālo psihoanalīzi, neomarksismu,
fenomenoloģiju, strukturālo lingvistiku, semiotiku, dialoga filosofiju un citām
modernām zinātniskajām strāvām XX gadsimtā.
Par postmodernisma narcistisko
māniju asprātīgi ir ironizējis Umberto Eko/7/. Viņaprāt postmodernisma jēdziens
ir kļuvis par sava veida slavējošo epitetu. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas
gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it
kā piederība minētajam fenomenam jau pati par sevi garantē augstu
māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti. Turklāt postmodernisms izmisīgi vēlas
izskaidroties: izskaidrot sevi citam – draugam, ienaidniekam, pasaulei.
Postmodernisms ir gatavs izskaidroties ar jebkuru, jo tas nomirs tajā momentā,
kad vairs nebūs ar ko izskaidroties. Taču, sevi izskaidrojot citiem, tas cenšas
to darīt no citu viedokļa, bet nevis no sava viedokļa .
Umberto Eko iebilst pret tendenci
postmodernisma īpašības konstatēt citu laikmetu kultūras mantojumā; tādējādi centīgie
pētnieki postmodernismu drīz attiecinās arī uz Homēru. Vispirms attiecināja uz
mākslu un arhitektūru, pēc tam aizvadītajos apmēram 20 gados uz visu pārējo
kultūrā.
Umberto Eko ir pārliecināts, ka
postmodernisms nav vēsturiski hronoloģiski fiksēta parādība. Postmodernisms ir zināms garīgais stāvoklis –
attieksme pret darbu. Tādējādi var teikt, ka katrā laikmetā ir savs
postmodernisms tāpat kā katrā laikmetā ir savs manierisms. Manierismu izraisa
vēsturiskais mantojums, kurš var nomākt, šantažēt, slāpēt radošo garu un
avangardistiskās tendences. Katrā laikmetā avangardistiskās tendences cenšas
atbrīvoties no kultūras mantojuma vēsturiskā sloga. Avangards vienmēr deformē,
sagrauj pagātni. Avangards nespēj apstāties un oriģinalitātes alkās sagrauj
tēlu, atsakās no tēla, nonāk līdz totālai abstrakcijai, par gleznu tiek
pasludināts ierāmēts audekls, par literatūru – balta lapa, par mūziku –
absolūts klusums. Arī postmodernisma konceptuālās intereses ir organiski
vienotas ar attieksmi pret pagātni. Postmodernisms tāpat kā manierisms
demonstrē savu pozīciju kultūras mantojuma kontekstā. Kā zināms, postmodernisms
noliedz gandrīz visu iepriekšējo mantojumu, īpaši savu priekšgājēju modernistu
mantojumu.
Šarmantā
laikmeta diagnoze
Mēs esam kļuvuši tik mežonīgi,
ka vienīgi aizmaršības dēļ nestaigājam četrrāpus.
Viktors Šklovskis
Postmodernisma raksturojums
vienmēr ir mūsdienu portrets. Turklāt ne visu mūsdienu, bet visjaunākā perioda
portrets, aptverot aizvadītos trīsdesmit un vairāk gadus.
Postmodernisma portrets ir interpretācija,
kuru ne reti dēvē par laikmeta diagnozi. Raksturojot postmodernismu, tiek
formulēts priekšstats par šodienas kultūras būtiskākajām tendencēm un
sabiedrības garīgajām noslieksmēm.
Kā zināms, postmodernismam patīk sevi
diagnosticēt. Pie tam patīk sevi diagnosticēt šarmantās krāsās, respektīvi,
supermodernos jēdzienos, ar ko īpaši izceļas franču intelektuālo bestselleru
autori. Tas, pirmkārt.
Otrkārt, postmodernisma šarmantums
izpaužās arī dzēlīgajā paškritikā. Lasot par postmodernismu, tā vien liekas, ka
autori sacenšas oriģinālu paškritisko epitētu un analītisko konstrukciju
(novērojumu un secinājumu) izvēlē. Var tāpēc teikt, ka postmodernisma narcismam
piemīt savdabīga mānija – sarkastiska tīksmināšanās ar sevi, kas labi iederas
„piārā”. Šarmanti elegantos paškritiskos formulējumus īpaši mīl publicisti,
kritiķi, pasniedzēji un tā publika, kurai patīk grozīties ap mākslu un
māksliniekiem, literatūru un literātiem.
Postmodernismu speciālajā literatūrā
dēvē par kultūras strāvu. Tiesa, ļoti plašu kultūras strāvu, aptverot
filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku,
ekonomiku, proti, visu saimniecisko dzīvi.
Postmodernisma pētnieks Vjačeslavs Kuricins
neiesaka postmodernismu identificēt ar „strāvu”, „virzienu”, „estētiku”.
Postmodernismam nav noteikta subjekta, un tas drīzāk atgādina intenci – domas
virzību uz kaut kādu mērķi. Korekti tāpēc ir runāt par „situāciju
postmodernismā” /8/.
Nākas atcerēties, ka kultūra ir
sistēmiska parādība. Kultūrā nemēdz būt tā, ka zināma kardināla garīgā
tonalitāte margināli aptver tikai atsevišķus kultūras segmentus un pārējos
segmentos nav konstatējama. Acīmredzot pareizāk ir teikt, ka postmodernisms
izpaužās mūsdienu visā kultūrā un postmodernisms ir mūsdienu kultūras tips. Postmodernisms atsaucās
uz katru no mums, jo mēs visi bez izņēmuma piederam postmodernisma kultūrai.
Cita lieta, cik perfekti mēs protam „atrefleksēt” postmodernisma ietekmi uz
katru no mums.
Postmodernisma noskaņojumā dominē
skeptiska attieksme pret progresu, cilvēka prāta visvarenību un cilvēcisko
spēju neierobežotību. Tātad praktiski skeptiska attieksme ir pret Jauno laiku
idejisko fundamentu, kuru izstrādāja Renesanses un Apgaismības laikmetā un kas
savā ziņā kulmināciju sasniedza industriālajā sabiedrībā XX gadsimtā. Tāpēc
tiek uzskatīts, ka postmodernisms ir zināms protests pret Rietumu civilizācijā
pastāvošajām kultūras normām vispār. Tiesa, ne pret visām normām.
Saprotams, grūti ir noliegt tās
milzīgās jaunās konstruktīvās izmaiņas, kuras Rietumu kultūrā aizsākās XX gs.
70.gados. Atsevišķi autori runā par „būtisku lūzumu”, kas ir noslēgums apmēram
trīs gadsimtus garam posmam /9/.
Pirms „būtiskā lūzuma” ilgu laiku valdīja sekojošās
prioritātes: tehniskais progress, tautu iedalīšana saskaņā ar to attīstības
līmeni (augstu, vāji attīstītas, atpalikušas, mežonīgas tautas), garīgi brīva
zinātne, kuras mērķis ir dabas pakļaušana zinātniski tehniskā progresa un
cilvēka interešu vārdā.
Minētās prioritātes valdīja
apmēram trīs gadsimtus, un šo laiku vēl nesen (praktiski – postmodernisma
laikā) sāka saukt par modernisma laikmetu. „Būtiskais lūzums” savukārt ievada
postmodernisma laikmetu, kurā dominē citas prioritātes.
Postmodernismā līdera pozīcijas
ieņem cilvēka totālā prioritāte. Postmodernismā kultūras sākotne un pamats ir
cilvēks, jo valda skaidri izteikts antropocentrisms,
kas savukārt stimulē antropoloģijas, bet īpaši kultūras koncepta un kulturoloģijas
līdera pozīcijas ontoloģiskajos un gnozeoloģiskajos procesos /10/.
Postmodernisma laikmetā cilvēks
sevi aizsargā pret jebkuru kolektīvo normu un noteikumiem, ja tie nesaskan ar
viņa garīgajām un morālajām velmēm. Voluntāro prasību ievērot kolektīvās normas
un noteikumus cilvēks uzlūko kā pret viņu represīvi vērstu agresiju.
Filosofiskajā līmenī par cilvēka apspiedēju
kļūst loģika, loģiski funkcionējošs prāts un veselā saprāta izstrādātais
patiesības jēdziens. Postmodernisma paradigmā neiederas tādi jēdzieni kā
organizācija, kārtība, sistēma. Postmodernisms visvairāk jūsmo par haotiskām un
sistēmiski nenoformētām struktūrām. Postmodernisms ciena „sprādzienus”,
neprognozējamību, neformālu rīcību, sinerģētisku nestabilitāti.
Protams, tamlīdzīgu fenomenu
apjūsmošana un cienīšana inspirē dzēlīgu kritiku (proti, paškritiku). Uzskatāmi
tas izpaužās, kad nicinoši runā par postmodernisma dzīvniecisko egoismu,
principiālo individuālismu, totālo bezatbildību, simulakru nekaunīgo invāziju,
eiropeiskās pasionaritātes izsīkšanu, Rietumu racionālistiskās filosofijas, jūdaiskās
un kristiāniskās kultūras sistēmisko krīzi.
Rietumu postmodernisms kritizē kapitālisma visvarenību. Kapitālismā
atbilstoši savām interesēm valda buržuāzija, kuru tāpēc nepieciešams ja ne
iznīcināt, tad noteikti konsekventi atmaskot. Postmodernisma filosofi (īpaši
franču) tāpēc negatīvi izturās pret Jauno laiku Rietumu buržuāzisko kultūru –
dzīves veidu, tikumību, vērtību orientāciju utt. Viņuprāt tāda kultūra
atspoguļo buržuāziskās varas gribu un buržuāzijai izdevīgu normu un morāles uzspiešanu
visai sabiedrībai. Mūsdienās ne valsts darbība, ne māksla un literatūra nav
savā dziļākajā būtībā organiski patiesa, bet gan kalpo buržuāzijas pasūtījumam.
Valsts institūciju organizētā sociālā aizsardzība, politiķu kvēlās runas par humānismu,
cilvēktiesībām, kultūras tradīciju ievērošanu, kulturas mantojuma saglabāšanu
ir tikai melīga izlikšanās, cenšoties ar skaistajām frāzēm noslēpt buržuāzijas
patiesās merkantilās intereses, un tāpēc melīgā izlikšanās ir jāatmasko un
jāizsmej. Antiburžuāziskais patoss, atmaskošanas un izsmiešanas stratēģija
automātiski ir veicinājusi postmodernisma stihiju ironizēt, izsmiet, parodizēt.
Postmodernismā sevišķi aktuāla
kļūst cīņa pret visa veida nevienlīdzību – nacionālo, sociālo, kultūras. Netiek
pieļauts kādu sociuma daļu publiski vērtēt kā kulturāli atpalikušāku nekā
pārējās daļas. Rietumos tas veicināja t.s. politkorektuma uzplaukumu publiskajā
sfērā /11/.
XX gs. 70.gados Rietumu kultūrā
ieviesās tādas pilnīgi jaunas parādības kā kompjūters, sistēmiskie priekšstati
par ekoloģiju, starpdisciplināro
sinerģētiku, kura atklāj dažādu makrosistēmu (fizisko, ķīmisko, bioloģisko,
sociālo) pašorganizācijas likumsakarību un principu kopību un kurā ietilpst
inovatīvie priekšstati par zinātni, mākslu, reliģiju, filosofiju, nostiprinot
fundamentālu ieskatu par visa esošā vienotību, nedzīvās un dzīvās dabas, dabas
un kultūras likumsakarību vienotību.
Postmodernisma pastāvēšanas laikā par būtiski
jaunu pavērsienu atzīst ateistisko
antropocentrismu, kad cilvēka laicīgās esamības jēga izvirzīta priekšplānā
un antiklerikāli tiek pārorientēta kultūras vērtību sistēma, radikāli izmainot
priekšstatus par cilvēka pienākumiem un tiesībām, vietu un nozīmību uz Zemes.
Tagad ir labi zināms, ka ateistiskais
antropocentrisms no vienas puses auglīgi bagātina cilvēka pašvērtības apziņu,
bet no otras puses Rietumos stimulē (pateicoties ateisma „uzvarai”)
homoseksuālisma, viendzimuma laulību, lesbiešu, geju, transvestītu perversās
visatļautības morālo un juridisko legalizāciju, kas XX un XXI gs. mijā
atseviškās valstīs (piemēram, Nīderlandē, Spānijā) sasniedza pārsteidzoši
(teiksim, Spānijā – katolicisma inkvizīcijas „dzimtenē”?!) grandiozu vērienu,
bet tādā zemē kā Latvija inspirēja plaģiatorus ne tikai superemancipētajos
„latvijiešos” (Raiņa jaunvārds Latvijas nācijas identificēšanai), bet arī no
viņu vides nākošajā valdošajā kliķē, kura savā mazattīstībā cenšas atdarināt
Rietumeiropas buržuāzijas pseidocilvēktiesību paraugus. Izmantojot postmodernisma atsevišķu
interpretētāju pārgudro leksiku, var droši teikt, ka ētikā postmodernisms
nozīmē posthumānismu postpuritāniskajā pasaulē un personības morālā
ambivalentuma (lasiet: šizofrēnisko) uzplaukumu.
Postmodernismam piemīt arī tas, ko
varētu dēvēt par antropoloģisko cinismu.
Antropoloģiskais cinisms radās pēc
II Pasaules kara un ietekmīgi atsaucās gan uz skeptisko attieksmi pret kultūru,
gan cilvēku. Šajā sakarā postmodernisms vadās no rūgtās atziņas, ka kultūra
cilvēku nepadara labāku un apgaismības ideoloģija (plašā nozīmē) ir bezspēcīga.
Gāzu kameras, genocīdu, holokaustu, atombumbu izdomāja un realizēja augstu
attīstītu kultūru pārstāvji. Ž.-F.Liotars visā vaino, protams, modernisma
filosofiju, kura diktē vispārīgos noteikumus un nesekmē uzskatu polifoniju.
Viņš ir pārliecināts, ka diskursā nevar būt visiem kopīgi noteikumi. Neviena
idejiskā pozīcija nedrīkst pretendēt uz kundzību, jo tas novedīs pie jaunas
Osvencimas. Idejiskās kundzības vietā ir jābūt idejiskajai daudzveidībai,
plurālismam.
Postmodernisma laikā nostiprinās atziņa, ka filosofija vairs nav absolūtas gudrības
un patiesības sononīms, un vispār katra patiesība
ir patiesība, un nevar būt viena patiesība priekš visiem; katrs indivīds var
apliecināt savu patiesību, jo indivīds pats atbild par visu. Patiesība ir
vārdi, kuri apzīmē tikai to, kas par to nozīmi ir teikts vārdnīcā. Pie tam
svarīgākā ir vārda etimoloģija – vārda agrākā nozīme.
Ž.-F.Liotars raksta par klasiskā
principa atmiršanu, kad zināšanas bija
vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Postmodernismā zināšanas kļūst
par preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Zināšanas tiek ražotas, lai tās
pārdotu. Zināšanas kā informatīvā prece kļūst par galveno spēku cīņā par varu /12/.
Zināšanu komercializācija tādējādi izvēršās par antropoloģiskā cinisma
patstāvīgu rūgtu piemēru.
Kā redzēsim vēlāk, postmodernisma
vēsture ir postindustriālās sabiedrības vēsture. Postindustriālajā sabiedrībā
pati vērtīgākā prece kļuva informācija, bet tādas industriālās sabiedrības
ekonomiskās un politiskās vērtības kā vara, nauda, ražošana, preču apmaiņa tiek
„dekonstruētas”.
Estētiskā
platforma
Nopietnās mūzikas laiks ir pagājis.
Mūzika ir visu pateikusi, ko varēja pateikt.
Kurts Zanderlings
Mēs dzīvojam laikmetā, kad visi vārdi ir jau
pateikti.
Sergejs Averincevs
Postmodernisma analītika lielu
uzmanību veltīja mākslas un literatūras skaidrojumiem ne tikai pirmajā laikā,
bet ar neviltotu entuziasmu to dara joprojām. Postmodernisma estētiskajos
risinājumos priekšplānā izvirzās vairāki jautājumi.
Pirmkārt, postmodernisma attieksme
pret modernismu.
Otrkārt, elitārās un masu kultūras
konverģence postmodernismā.
Treškārt, postmodernisma estētikas
kritika.
Visbiežāk norāda, ka estētikā postmodernisms tiecas neklasiski traktēt klasiskās
tradīcijas un iedibina plurālistisku estētisko paradigmu. Proti, postmodernisma
estētika ir antisistēmiska, adogmātiska, orientējas uz asonanses un asimetrijas
skaistumu, disharmoniskumu, neohēdonismu, ķermeniskumu, neglīto, cēlais tiek
aizstāts ar pārsteidzošo, traģiskais – ar paradoksālo un ironizēšana ir galvenā
mākslinieciskā poza un vērtēšanas maniere.
Postmodernismam pārmet mākslinieciskā tēla jēgas deformēšanu.
Uzskatāmi tas izpaužās postmodernisma iecienītajās instalācijās.
Instalācijā nav autora cīņa ar materiālu, lai
radītu tēlu. Instalācija neprasa meistarību, lai radītu tēlu. Instalācijā
neiemiesojās autora personība; instalācijā nav autora personības aura.
Instalācijā neatspoguļojās autora iekšējā pieredze tās patiesajā saturā un
dziļumā; instalācija balstās uz izdomātu jūtu un pārdzīvojumu kompleksu (kā
saka instalāciju veidotāji - „koncepciju”), kuru autors demonstrē ar gatavu
priekšmetu starpniecību.
Bet, ja nav mākslinieciskā tēla,
tad nav arī mākslas. Lai to saprastu, nav jāstudē Mākslas akadēmijā. Māksla ir
zīmju sistēma, un tajā galvenais elements ir mākslas darbs, kas uztveres
procesā kļūst sociāli un kulturoloģiski nozīmīgs; tātad – svarīgs kultūras
virzībā. Uztveres procesā mākslas darbs iedarbojās uz dažādiem cilvēkiem, uz
katru atstājot savu ietekmi – no jauna un savā veidā. Mākslas darbs katrā
laikmetā un katrā paaudzē it kā atjauno savu saturu, jo tā ietekme mainās
saskaņā ar attiecīgās sabiedrības pieredzi. Kā saka, katram ir savs Rainis un
katrā laikmetā ir savs Rainis. Bet tā tas notiek tikai tajā gadījumā, ja
mākslas darba pamatā ir mākslinieciskais tēls, bet nevis bezdvēseliska
„koncepcija”.
Postmodernismā mākslinieciskā tēla
vietu ieņem simulakrs. Simulakra
autoritatīvāko teorētisko pamatojumu izstrādāja Žans Bodrijars. Simulakrs ir
pseidoveidojums, kas aizvieto īstenību /13/.
Simulakrs ir neesošās īstenības tēls, īstenības imitācija, pie tam neesošas
īstenības imitācija. Simulakrs ir pseidoreālistisks objekts, kas nepārstāv
nekādu realitāti. Simulakrs ir tukša forma. Metaforiski izsakoties, ja reālisms
ir patiesība par patiesību un sirreālisms ir meli par patiesību, tad
postmodernisms ar saviem simulakriem ir patiesība par meliem.
Postmodernisma māksla nerada
pacilātību, garīgās pilnveidošanās alkas, bet gan haosu, apjukumu, šoku,
bailes, nepatiku, riebumu. Haotiski riebīgais kļūst par centrālo estētisko kategoriju.
Vispopulārākie tēli ir līķi, genitālijas. Garīgā kultūra tiek pasludināta par
atavistisku tradicionālismu. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika, cilvēka sūtība,
pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni zaudē savu vērtību. Eksistenciālā un
sociālā izvēle ir nomainīta ar agresīvu reklāmu. Indivīdu, tautu, kultūru,
reliģiju dramatiskās sadursmes ir pārvērstas par cinisku šovu. Cilvēka asinis,
cilvēka dzīve, cilvēka gars ir kļuvis par statistiskām abstrakcijām un
demagoģiskām figūrām. Visu pārklāj augstprātīga un vulgāra vienaldzība.
Garīguma demonstratīva ignorēšana ietilpst postmodernisma ikdienas
repertuārā, jo garīgumu priekšplānā savā laikā izvirzīja modernisti. Tā,
piemēram, Vasilijs Kandinskis 1910.gadā
izdeva grāmatu „Par garīgo mākslā”. Modernistiem garīgums, jūtu, impresiju
pasaule kļuva par kultūras dzinējspēku.
Atsacīšanās no modernisma dažādi
realizējās, sākot no modernisma kategoriska nolieguma līdz modernisma vērtību
pārvērtēšanai. Umberto Eko skaidro: ja pagātni nevar iznīcināt (tas pašus
iznīcinātājus padara aklus, kurlus, mēmus), tad pagātne ir ironiski un bez
naivitātes jāpārvērtē /7/.
ASV sociologs Frederiks Džeimisons
(F.Jameson) postmodernisma agresīvo
attieksmi pret modernismu apraksta emocionālā veidā /14/. Postmodernistiem bija
apnikusi modernistu nomācošā slava un klātbūtne muzejos, bibliotēkās, izstāžu
zālēs, koncertzālēs. Paunds, Džoiss, Prusts, Kafka, Eliots, Le Korbizjē, Frenks
Loids Raits, Stravinskis, - viņi un tikai
viņi ir visur, un tikai par viņiem visi interesējās, tikai viņi ir
slaveni. Rietumu kultūrā XX gs. 60.gados modernisti kļuva par klasiķiem, tāpēc
viņus ir jānovāc, lai viņu vietā varētu nostāties paši. Tāds bija postmodernistu
mērķis. Klasiķi modernisti bija kanoniski, sastinguši, smacējoši, bet viņi visiem
patika. Tā tas nedrīkstēja ilgāk turpināties. Ja postmodernisti vēlas iegūt
sabiedrības uzmanību, tad vispirms un galvenokārt no sava ceļa vajadzēja novākt
modernistus.
Oriģinālu pieeju postmodernismam
izvirzījis Maksims Šapirs. Viņš uzskata, ka postmodernisma jēdzienā ir iekļuvis
temporāls nonsenss /15/. Postmodernisms nav tagadnes māksla (modernisms), un
nav arī nākotnes māksla (futūrisms). Postmodernisms apzināti atsacījās no
hronologiskās un sociālās precizitātes. Faktiski postmodernisms ir tikai
savdabīga antitēze modernismam. Var teikt, ka postmodernisms ir tās publikas
revanšs, kura nespēja izprast un novērtēt avangarda mākslu (resp., modernismu).
Maksims Šapirs raksta, ka
postmodernisma pragmātika mākslā (attieksme pret publiku) ir avangarda pragmātika. Arī
postmodernismam tāpat kā avangardam piemīt izaicinošas un provocējošas
kaislības. Taču postmodernisms apmierina citas publikas intereses. Postmodernisms
apmierina tās saniknotās un uzbudinātās publikas intereses, kura nespēja
adaptēties avangarda vidē.
Protams, mēs labi zinām, ka avangarda
vidē nemaz nav iespējams adaptēties. Avangardā iederas un spēj eksistēt tikai
paši tā radītāji - avangardisti. Avangarda autora pārākums pār publiku ir
totāls – visaptverošs, pilnīgs un galīgs. Avangardists ir autors, kurš var
atļauties savu adresātu (skatītāju, lasītāju, klausītāju) no uztveres subjekta
pārvērst objektā – estētiskā lietā, kuru mākslinieks parodē. Savukārt
postmodernists ir lasītājs, skatītājs, klausītājs, kurš izjūt savu pazemojošo
stāvokli un tāpēc ir nolēmis sodīt nekaunīgo autoru, „noliekot to savā vietā”.
Lai to efektīvāk izdarītu, lasītājs, skatītājs, klausītājs „dekonstruē”
modernisma tekstus (plašā semiotiskā nozīmē) un pierāda to mazvērtību. Bet,
galvenais, pierāda, ka autors nav labāks par lasītāju, skatītāju, klausītāju!
Kā zināms, pirms apmēram gadiem
divdesmit Rietumu kritikā populārs bija tāds virziens kā dekonstruktīvisms. Dekonstruētāji ar Žaku Derridu (viņu iesauca par
Teksta Kungu, un viņš eleganti neatzina postmodernisma jēdzienu) priekšgalā centās
pierādīt, ka pats autors nesaprot, ko viņš raksta. Bet, ja nesaprot pats
autors, tad izpratni nevar prasīt arī no lasītāja. Tekstu neviens nesaprot.
Lasītājs secināja: nesaprašana ir neizbēgama, pareiza izpratne nemēdz būt;
tātad visas izpratnes ir vienvērtīgas un līdztiesīgas, katra pareiza izpratne
vienlaicīgi ir nepareiza izpratne, bet katra nepareiza izpratne ir pareiza.
Kā savu domu
turpina skaidrot M.Šapirs, postmodernisms skandina par savu neorģinalitāti,
jo avangards lepojās ar savu oriģinalitāti. Postmodernisma estētika ir
neorģinalitātes estētika. Postmodernismā lasītājs, skatītājs, klausītājs visā
saskata jau sen zināmas lietas, un autora oriģinalitāte (klātbūtne vispār)
nemaz nav svarīga.
Par postmodernisma sludināto indivīda,
individuālisma jeb „subjekta nāvi” (tas nozīmē arī autora nāvi) interesanti
raksta F.Džeimisons.
Postmodernisma apoloģētiem lielas
grūtības sagādā modernisma visspilgtākās bagātības kritizēšana un noliegšana. Par
tādu visspilgtāko bagātību var uzskatīt individuālisma
principu, kuram modernismā bija kardināla loma. Modernisms atzina un
balstījās tikai uz izteiktu individuālo stilu, individuāli unikālo identitāti,
unikālo personību, kura ģenerē savu personisko unikālo pasaules redzējumu tikai
tai piemītošā stilā. Modernisms mākslā sasniedza grieztus stilistiskās
oriģinalitātes un individuālās unikalitātes ziņā. Tātad - māksliniecisko
paņēmienu ziņā. Pēc modernisma mākslā bija grūti kaut ko jaunu izdomāt, un
postmodernisti to pilnā mērā apzinājās un izjuta savā daiļradē. Redzot, ka neko
jaunu vairs nav iespējams izdomāt, postmodernisti sāka visu agrāko mantojumu
izaicinoši un pašmērķīgi parodēt un citēt.
Postmodernisms sāka naidīgi
pierādīt, ka indivīds un individuālisms eksistēja uzņēmējdarbības
kapitālisma/industriālās sabiedrības un buržuāzijas šķiras rašanās laikmetā.
Tad dominēja indivīds, individuālisms. Tagad korporatīvā/postindustriālā
kapitālisma laikmetā, organizāciju, birokrātijas, demogrāfiskā sprādziena laikā
vecais buržuāziskais individuālisms vairs neeksistē. Radikālākie postmodernisti
turklāt sacīja, ka modernisma apjūsmotais indivīds un individuālisms bija tikai
filosofiskā un kulturoloģiskā mistifikācija, lai iestāstītu cilvēkiem par
individuālisma iespējamību.
Kā raksta F.Džeimisons,
postmodernisms tomēr bija spiests samierināties ar modernisma stilistisko un
poētisko inovāciju triumfu. Postmodernismam nekas cits neatlika, kā pievērsties
parodizēšanai un pastišam (itāļu val.pasticco
– opera, kura sastāv no citu operu fragmentiem, popurijs).
Kas ir pastišs un ar ko tas atšķiras no
parodijas?
Pastišs ir unikāla stila
imitācija, stilistiskās maskas lietošana, runa mirušā valodā, neintrāla
mimikrija, darbība bez apslēptas vēlēšanās parodizēt un bez satīras, izsmiekla;
pastišs ir parodija, kura zaudējusi humora izjūtu.
Parodija postmodernistiem acīmredzot šķita
pārāk mērena, jo parodija atgādina par dzīvē sastopamām normālām izpausmēm.
Turklāt ne tikai normālām, bet gan spilgtām un unikālām izpausmēm, kuras parodijās
momentā spēj atpazīt auditorija.
Atkārtosim: postmodernismam nekas
cits neatlika, kā pievērsties pastišam, jo stilistiskās inovācijas nav
iespējamas, var tikai imitēt mirušos stilus, runāt šo stilu balsī, slēpjoties
aiz maskas. Tas nozīmē, ka postmodernisms tiecas pēc mākslas, bet tikai pa citu
ceļu. Un tas nozīmē, ka postmodernisma mākslas viens no galvenajiem rezultātiem
būs mākslas noslīdēšana „vecās” mākslas varā.
Nekādā gadījumā nav aizmirstama
vēsture. F.Džeimisons aicina saglabāt objektivitāti. Nākas katrā ziņā ņemt vērā,
ka arī modernisms bija opozīcijā pret vidusšķiras mietpilsoniskumu,
akadēmiskumu, tā laika biznesa aprindām. Kā pasvītro F.Džeimisons, jauna tipa
sabiedrības rašanās ir galvenais iemesls postmodernisma ģenēzē. XX gs. otrajā
pusē transformējās kapitālisms, radās jauna tipa sociālā dzīve, jauna
ekonomiskā kārtība – modernizācija, kompjuterizācija, globalizācija,
transnacionālā kapitālisma sabiedrība, masu mediju sabiedrība, neokoloniālisms,
informācijas un virtuālās realitātes bums. Šodienas sabiedrībai ir raksturīga
vēstures izjūtas atmiršana. Tā var būt galvenā problēma šodien, kad sabiedrība
zaudē spēju saglabāt savu pagātni un sāk dzīvot tikai tagadnē. Informācijas
pārpilnība un attīstības dinamika izraisa vēsturisko amnēziju.
Vēl kas. Zīmīgi, ka postmodernisms
spēcina patērēšanas stihiju.
Modernisms materiālistisko patērēšanas kultu noliedza un izsmēja. Postmodernisma
laikmetā nav tāda spēka, kas pretotos patērēšanas kapitālisma loģikai. Tāpēc,
piemēram, mākslas attīstība postmodernisma laikā ir būtiski izmainījusies.
Viena no raksturīgākajām pārmaiņām ir mākslas (plašā nozīmē) pārgrupēšanās
atsevišķās subkultūrās – mūzikas, literatūras, tēlotājas mākslas, arhitektūras.
Nosauktie mākslas veidi,
neapšaubāmi, pastāvēja arī agrāk. Tikai modernisma laikmetā starp mākslas
veidiem pastāvēja cieša vienotība, un reālajā makslinieciskajā praksē ļoti
aktuāla bija dažādu mākslas veidu sintezes ideja. Postmodernismā turpretī
mākslas subkultūras ir faktiski sava veida nomināciju subkultūras. Katrā
nominācijā funkcionē sava mākslinieciskā pasaule, savs menedžments un tirgus
noteikumi, savs „piārs” un savi kritiķi, savas prezentācijas formas, žanri,
mediji, sava nauda, sava publika, savas telpas utt.
Pie tam postmodernisma laikmetā
māksla funkcionē vēl vienā agrāk ne tik aktuālā un svarīgā nominācijā – globālā
kapitālisma un starptautiskā šovbiznesa sfērā, kurā valda citi noteikumi, citi
„apgriezieni”, cita nauda, vara.
Mākslā šodien nākas saskarties ar
dažādām stratēģijām – mazās un lielās telpas stratēģijām. Valda iedalījums
„lielie projekti” un „mazie projekti”. „Lielie projekti” ir darbi, kuri tiek
gatavoti saskaņā ar „projektu”, bet nevis mākslinieka iekšējo izjūtu, velmi, izpratni,
gribu. „Projektos” galvenā persona ir „projekta kurators”. Tātad
administrators, bet nevis mākslinieks, radoša personība.
Par postmodernisma hrestomātisku
tekstu uzskata amerikāņa Leslija Fidlera rakstu „Šķērsojiet plaisas, aizberiet
robežas”, kas 1969.gadā tika publicēts žurnālā „Playboy”/5/. Tajā ir runa par robežas likvidēšanu starp elitāro un masu kultūru, starp reālo un
irreālo tēlojumu. Rakstnieks ir „dubultaģents”, jo ir spiests izlīdzināt plaisu
starp abām pusēm – tehnoloģiski materiālo pasauli un mītu, elitāro un masu
izpratni un gaumi. Mākslas darbs tāpēc iegūst divējādu struktūru gan
socioloģiskajā, gan semantiskajā līmenī.
XIX gs. beigu un XX gs. pirmās
puses modernisms bija elitārs. Postmodernisms tāpēc sava skepticisma enerģiju
velta modernisma kritikai - modernisma kontinuitātes likvidēšanai mūsdienu
kultūrā. Postmodernisms tiecas realizēt modernismam pilnīgi pretēju stratēģiju,
proti, apvienot vienā veselumā elitāro un masu garīgo kultūru. Piemēram, „Rozes
vārds” ir tipisks postmodernisma paraugs prozā, jo teksts veidojas no
visdažādākajiem sociālajiem slāņiem adresētām nodaļām.
Martins Haidegers, viens no
postmodernisma garīgajiem „tēviem”, uzskatīja, ka ir jāveido tāda cienīga
pasaule, kas nebūtu tikai caurstaigājama sēta un reizē nebūtu arī kaut kāda
nesasniedzama vide. Postmodernisms, integrējot masu un elitāro garīgo kultūru,
vēlas veidot cienīgu pasauli. Postmodernisma ideja par kultūras
demokratizāciju, atsacīšanās no elitāri hipertrofētām vērtībām un
transcendentālām nostādnēm lika meklēt jaunas formas un poētiku.
Postmodernisma ideoloģijā un
estētikā pozitīvi piesaista vairāki konstruktīvi momenti.
Pirmkārt, postmodernisma
intelektuālā ievirze, kas noteikti ir daudz pārliecinošāka, salīdzinot ar
modernismā aktuālo emocionalitāti. Uz postmodernismu ietekmi atstāja XX
materiālistiskās un scientiski tehnoloģiskās jaunā tipa apziņas, domāšanas
triumfs ar savu pragmātiskumu, komercializētību, dzīves baudīšanas un patērēšanas
rituālu lietišķību.
Otrkārt, metodoloģiskā ievirze
postmodernismā – domāšana ar konceptiem ne tikai mākslā, zinātnē, bet arī
ikdienas dzīvē. Piemēram, ikdienas norises subkultūru līmenī balstās uz
noteiktiem idejiskajiem konceptiem.
Treškārt, plurālisma princips bez
demagoģiskas izlikšanās reāli nostiprina
antropoloģiskā centrisma (individuālisma, indivīda iespēju)
perspektīvas.
Ceturtkārt, postmodernisma prakse
ar savu vizualitāti, interakcionismu ievērojami paplašina komunikācijas efektivitāti
un telpu.
Godīgais
modernisms
Es esmu tik veca, ka vēl atceros godīgus cilvēkus.
Faina Raņevska
Modernisms aizvadītajos trīsdesmit gados sabiedrībā ieguva jaunu reputāciju. Jaunā reputācija
koncentrējas ap morāli ētiskiem jēdzieniem – patiess, īsts, garīgs, radošs,
atbildīgs, cēls, vitāls.
Saprotams, modernisma jaunā
reputācija radās un uzplauka postmodernisma darbības kontekstā. Postmodernisms,
nepārtraukti uzbāžoties ar modernisma izsmiešanu, netieši it kā aicināja uz
modernismu palūkoties no jauna redzespunkta. Aicināja to darīt arī tāpēc, ka postmodernisms
pats nespēja pilnā mērā apmierināt sabiedrības alkas pēc patiesā, īstā, garīgā,
radošā, atbildīgā, cēlā, vitālā.
Mēs jau minējām daudzus epitetus no
postmodernismam veltīto dzēlību repertuāra. ASV un Rietumeiropā tādu epitētu ir
mazāk; Austrumeiropā un tajā skaitā Krievijā tie ir pārsvarā, jo šajās zemēs postmodernismu
tiecas „salaulāt” tikai ar Rietumu kultūru. Tā, piemēram, Krievijas periodikā
publikācijas ar virsrakstu „Kultūra ir nogurusi no postmodernisma” nav retums. Tajās galvenais secinājums:
Rietumu postmodernisma literatūra vēsturē saglabāsies kā intelektuāļiem
adresēts citātu, izsmalcināta stila un vārdu spēles spožs periods. Arī Krievijā
prozu un dzeju cenšas rakstīt postmoderni, bet rezultāts ir “karnevālisks
gruveklis” /16/. Literatūrzinātnē
ir sastopams viedoklis, ka Krievijā vispār nav bijusi postmodernisma
literatūra. To, ko neapdomīgi kritiķi un žurnālisti dēvē par postmodernisma
literatūru, patiesībā ir jāuzskata par kiču – izaicinošu bezgaumību un
atdarinājumiem /17/.
XX gs. otrajā pusē postmodernisma uzplaukuma
apstākļos filosofiskajā un zinātniskajā domā radās jauna izziņas programma – modernisma projekts, kā to dēvē
speciālajā literatūrā. Piemēram, socioloģijā, kulturoloģijā, filosofijā,
vēsturē.
Nākas tūlīt paskaidrot, ka
modernisma projekts vienmēr ir rosinājis vairākus jautājumus. Kas ir modernisma
projekts? Kāda ir modernisma projekta loma Jaunajos laikos?
Vienprātība atbildēs uz minētajiem
jautājumiem, protams, nepastāv un nekad arī netiks sasniegta. Zināma
vienprātība ir konstatējama tikai par hronoloģiskajām robežām un realizācijas
telpu: modernisma projekts sākās XVIII gs. un turpinās Jaunajos laikos līdz pat
visjaunākajam periodam XX gs. beigās Rietumu, galvenokārt Eiropas, kultūrā.
Aizvadītā gadsimta 80.-90.gados
Rietumu teorētiķi (piemēram, teorētiskās socioloģijas pārstāvji) aktīvi
pievērsās tagadnes kultūras analīzei. Viņi vēlējās noskaidrot, kas ir tagadnes
sabiedrība. Vai tā ir modernisma laikmeta sastāvdaļa jeb kaut kas cits? Vieni
atzina, ka modernisma laikmets nav beidzies un tas cilvēkiem ir jāturpina.
Demokrātiskās iekārtas un cilvēku tiesību izstrādātās vērtības var aprakt
destruktīva rīcība. Citi zinātnieki savu laiku nosauca par radikalizētu
modernismu, vēlīnu mūsdienīgumu, jo postmodernisms faktiski turpina modernismu.
Lieta
ir tā, ka Rietumos tagad pret modernismu izturās kā pret ideālu, pēc kura
tiecas vēsture un kas varētu būt visas cilvēces mērķis. Savukārt postmodernisms
ir Rietumu modernisma pašdiagnoze un
brīdinājums pasaulei, ka modernismam ir savas robežas, kuras nav ieteicams
pārkāpt. Modernisms kā pasaules uzskats nav vairs absolūtas patiesības
prezentācija, salīdzinot ar kuru citi pasaules uzskati ir tukši un maldīgi
aizspriedumi. Postmodernisma ideja par kultūras relatīvismu un radikālo
plurālismu ir vēsturiski loģisks prāta noskaņojums, ko izraisa vilšanās
Atdzimšanas un Apgaismības ideālos. Šie ideāli vairs neiedvesmo Rietumu
cilvēkus.
Modernismu
var analizēt un vērtēt arī no vēstures un mākslas vēstures viedokļa. No
vēstures viedokļa priekšplānā izvirzās sociāli ekonomiskie un politiskie
notikumi – indivīda un sabiedrības attiecības, ražošanas sistēmas raksturojums,
politiskā iekārta utt. No mākslas vēstures viedokļa nākas runāt par
māksliniecisko stilu attīstību un estētiskajiem principiem.
Modernisms bija pirmā strāva, kura
aptvēra garīgās kultūras visas sfēras un bija orientēts uz filosofisko,
reliģisko un māksliniecisko ideju sintēzi. Modernismā izpaudās pasaules
skatījuma jauna loģika. Jaunās
loģikas pamatā bija centrisma princips. Postmodernisma loģikas pamatā ir kultūras
relatīvisma un plurālisma principi, kuri paver ceļu jebkādas kvalitātes praksei
un tagad daudzus kaitina ar savu hipertrofēto visatļautību.
Par citiem momentiem viedokļi ir
visdažādākie, jo modernisma projekts, tātad Rietumu kultūra trijos gadsimtos,
aptver ļoti raibu sociokulturālo praksi – dažādas politiskās iekārtas,
ideoloģijas, pasaules uzskatus, mākslinieciskos stilus, kultūras tipus utt.
Modernisma projekts ir vienots ar
industriālo revolūciju, buržuāziski demokrātisko valstu rašanos, Apgaismības
ideoloģiju un praksi, dabas zinātņu uzplaukumu, cīņu par cilvēku vienlīdzību,
ateisma izplatību un nostiprināšanos. Modernisma projekta laikā ievērojami
racionalizējās sociālā dzīve, atbrīvojoties no maģijas, dažādiem
aizspriedumiem, bet svarīgākais – sabiedrības sociālā struktūra kļuva skaidrāka
un caurskatāmāka. Sabiedrībā nostiprinājās ticība prātam un zinātnei. Droši
tāpēc var teikt, ka modernisma projektā organiski realizējās
intelektualizācijas un racionalizācijas visaptverošā tendence.
Tomēr modernisma projekta
realizācija sastopās ar grūtībām.
Lavīnveidā tās sākās XX gadsimtā: bezdarbs, ekoloģiskās un tehnogēnās
katastrofas, divi Pasaules kari, divi totalitārie režīmi, masu iznīcināšanas
līdzekļi, politiski administratīvās pārvaldes birokratizācija un korumpētība,
morālā krīze. 1978.gadā Joans Pāvels II pirmo pāvesta uzrunu tautai sāka ar
vārdiem „Nebaidieties!”. Tā svētajos rakstos pūli uzrunā enģeļi. Pavēsts minēto
vārdu izvēlējās tāpēc, ka tolaik cilvēki pret mūsdienu civilizāciju sāka
izturēties kā pret baiļu un bezcerības civilizāciju un cilvēku bailes un
bezcerība veicināja vispārējo cinismu /18/.
Rietumu civilizāciju tagad apsaukā
par bezgarīguma citadeli, patērētāju sabiedrību, kontrolējamu sabiedrību,
populistisku sabiedrību, kas orientējās uz ārkārtīgi piezemētu intelektuālo un
garīgo līmeni, uz t.s. parasto cilvēku, priekš kura strādā izklaides industrija
un kuru nākas aizsargāt no „neparastajiem cilvēkiem”. Rietumu civilizāciju ir
pārņēmusi viduvējības tirānija. Aktuāla ir senā sentence: Austrumos „aust” viss
labais, Rietumos – „noriet”.
Patiešām līdz XVIII gs. Austrumi
bija bagātāki par Rietumiem. Bībeliskā laimes zeme bija Austrumos, kur valdīja
visvarenākie cari, faraoni, imperatori. Austrumu pils bija pārspīlētas
greznības un seksuālās izlaidības simbols, Austrumu tirgus – „tirgus
ekonomikas” simbols. Osmanu impērija, Ķīna, Indija bija bagātāka par daudzām
Rietumeiropas zemēm. Par to pārliecinājās krustneši Krusta karu laikā.
Rietumu garīgā hegemonija sākās
senajā Grieķijā. Grieķu garīgums palīdzēja uzvarēt Persiju, Maķedonijas
Aleksandram iekarot pasauli. Senās Grieķijas un Romas mantojums palīdzēja radīt
Rietumu varenību Jaunajos laikos.
Var teikt, ka no XVIII gs. Rietumi
pārvalda pasauli ar diskursa palīdzību – ar kategoriju, terminu un teoriju
palīdzību, kad Rietumu valodā profesionāli sarunājās ekonomisti, politologi,
filologi u.c. arī Austrumos. Tehnika un diskursa valoda, Rietumu metavaloda,
nāk no Eiropas. Austrumu modernizācija gandrīz visur pārvērtās Austrumu
vesternizācijā. Piemēram, ķīnieši naivi cerēja izmantot lozungu „Modernizācija
bez vesternizācijas”. Vispār Rietumeiropas salīdzinājums ar Ķīnu aicina
eiropiešus nopietni padomāt un ņemt vērā, ka tehniskais progress vēl nenozīmē
sabiedriskās dzīves progresu. Var pazīt pulveri un neorganizēt stipru armiju.
Var pazīt kompasu un neizveidot kuģniecību. Var pazīt iespiedtehniku un
nekonsolidēt tādu garīgo monstru kā sabiedrisko domu.
Taču savā laikā Rietumi pieļāva liktenīgu kļūdu, kas pirmām kārtām
vērsās pret viņiem pašiem. Par šo kļūdu rakstīja Emanuels Levinas. Viņu
pamudināja iedziļināties Rietumu filosofijas būtībā Martina Haidegera sadarbība
ar fašistiem un fašistu šausmīgie noziegumi kara gados. Bija skaidrs, ka
Rietumu filosofija izrādījās pilnīgi bezspēcīga fašisma priekšā. E.Levinasam
gribējās zināt, kāpēc tā notika un kāda ir Rietumu filosofijas vaina, sekmējot
minēto bezspēcību.
E.Levinas secināja sekojošo.
Rietumu filosofija vienmēr ir pievērsta ontoloģijai – esamības izpētei, dažādu
parādību izpētei. Rietumu filosofijā ētika
vienmēr paliek ēnā, un ētikas problemātika nekad nav bijusi galvenā. Pie tam
Rietumu filosofijā par visiem jautājumiem vienmēr dominē teorētiskie spriedumi,
bet nevis morālie spriedumi. Rietumos dominē ontoloģija, jo bībeliskā morāli
tikumiskā tradīcija nekļuva primārā. Bībelē galvenā ir morālā problemātika –
baušļi, princips „mīli tuvāko kā pats sevi”.
E.Levinas zināmu pretstatu Rietumu
filosofijas ontoloģiskajai tradīcijai saskata krievu kultūrā. Krievu kultūrā mīlestības garīgais spēks ir pirmajā
vietā. Rietumu kultūrā pirmajā vietā ir prāta formulēts racionāls pragmātisms.
Krievi vēlas garīgu, bet nevis bagātu dzīvi. Krievu pasaule – ideālistiska
pasaule, kas orientējās nevis uz interesēm, bet uz vērtībām. Krievu kulturā
jēdzieni „brīvība” un „tikumība” nav atdalāmi.
Kā zināms, krievu kultūrā
pareizticība stimulē garīgumu visās
dzīves sfērās. Krievu kultūrā garīgums ir morāles garants, sociālās atbildības
garants, izglītības saturs un mērķis, pretspēks ateismam, materiālismam,
komercializācijai, tehnokrāticismam. Krievu māksla un literatūra kļuva par
sabiedrības garīgās dzīves vienu no būtiskākajiem avotiem. Krievijas kultūru
tikai nosacīti var uzskatīt par Rietumu kultūras sastāvdaļu. Krievijā nebija
Reformācijas, Renesanses.
XX gs. otrajā pusē Rietumu
modernisma projektā sāka izpausties satraucošas
iezīmes. Sociālo, ekonomisko, komunikatīvo, tehnoloģisko struktūru
komplicētība pieauga tik lielā mērā, ka orientāciju sāka zaudēt pat
speciālisti, profesionāļi. Tas liecināja par jauna tipa kultūras veidošanos,
jauna laikmeta sākumu, respektīvi, postmodernisma sākumu.
Rietumu cilvēks pats sevi bija iedzinis stūrī,
nespējot kontrolēt paša iedibinātos procesus, kuri bija kļuvuši necaurskatāmi.
Bija piepildījusies Aleksandra Salžeņicina prognoze. Viņš paredzēja, ka Rietumu
cilvēkus agrāk vai vēlāk iedzīs postā viņu nepārtrauktā dzīšanās pēc kaut kā
jauna, kad tehnoloģiskās novitātes ir pašmērķis, bet nevis dzīves organiska
nepieciešamība. Rietumos racionālisma
doktrīnas funkcija bija radikāli izmainījusies. Racionāli analizētas un
pamatotas darbības vietā bija nostājies novitātes kults. Savukārt slavenais
vācu sociologs Jurgens Habermass runā par jaunas necaurskatāmības iestāšanos,
bet viņa krievu kolēģis Leonīds Joņins par „jaunu maģisko laikmetu” /19/. Atceramies, savulaik modernisma prioritāte
bija pretējā – panākt kultūrā visu procesu caurskatāmību.
Par modernisma projekta apogeju
var uzskatīt globalizāciju:
vienveidīgu kultūras paraugu izplatību uz planētas, nostiprinot vienotu sistēmu rašanos
ekonomikā, sociālajā vadībā, garīgajā kultūrā (praktiski – masu kultūras
industrijā) un abstrahējoties no nacionālajām tradīcijām un īpatnībām. Rezultātā
sāka izvērsties asa pretreakcija globalizācijai: tradicionālo un arhaisko
dzīves formu pārspīlēšana, konservatīvisma dievināšana, ko lielā mērā veicina
postmodernisms ar savu relatīvisma un plurālisma doktrīnu.
Kultūras
sistēmiskā realitāte
Mēs esam iemācījušies uzskatīt par nepastāvošu to,
par ko mēs nerunājam.
Ēriks Šovjē
Šajā rakstā jau tika minēts,
pirmkārt, par kultūras sistēmisko būtību un, otrkārt, mūsu piederību
postmodernismam. Lai abas tēzes kļūtu uzskatāmākas un pilnā mērā atklātos kultūras
sistēmiskā realitāte, nākas aplūkot postmodernisma (tradicionāli asociējās ar
kultūras garīgo segmentu – mākslu, filosofiju) sakarības ar industriālo
sabiedrību (tradicionāli asociējās ar kultūras materiālistisko segmentu –
ekonomisko darbību).
...Aizvadītajos trīsdesmit gados
Rietumu sociālajās zinātnēs kļuva populāra tendence no klasiskā kapitālisma
atraut un absolutizēt kādu jaunu un svarīgu sociokulturālo formu. Tā rezultātā
radās tādi konceptuālie pieteikumi kā postindustriālā sabiedrība, informācijas
sabiedrība, elektronā sabiedrība, augsti tehnoloģiskā sabiedrība u.c.
Pirmajā laikā pret minētajiem veidojumiem
izturējās kā pret futuroloģiskām konstrukcijām. Minēto teorētisko risinājumu
oponenti iebilst, ka kapitālismam ir pašam savi evolūcijas etapi. Pirmais etaps
ir konkurences etaps, otrais – monopolistiskais etaps, trešais – globālais
etaps, kad dominē globālais kapitālisms.
Materiālās dzīves sfērā
postmodernismu no postindustriālās
sabiedrības viedokļa sāka analizēt tādi Rietumos tagad pazīstami pētnieki
kā D.Bells, E.Tofflers, Z.Bzežinskis, E.Gidens, J.Habermass.
Postindustriālās sabiedrības
jēdzienu pirmo reizi izvēlējās ASV zinātnieki, kur to XX gs. 50.-60.gados Harvardas
universitātes profesors Daniels Bells izmantoja lekcijās par radikālām pārmaiņām
valsts ekonomikā. Postindustriālā sabiedrība tika traktēta racionālistiskos
terminos kā līnijiskā progresa sastāvdaļa. Postindustriālā sabiedrība
izveidojās ekonomiskās izaugsmes, labklājības pieauguma, ražošanas tehniskā
kāpuma rezultātā.
No 60.gadu beigām postindustriālās
sabiedrības jēdzienu sāka lietot tajā izpratnē, kas sastopama arī tagad. Proti,
par postindustriālo sabiedrību uzskata tādu sociumu, kurā masveidā ir
intelektuāli radošs darbs, ievērojami ir pieaudzis zinātnes un informācijas
apjoms un nozīmība, ekonomiskajā struktūrā procentuāli lielāko daļu aizņem
apkalpojošā sfēra, zinātne, izglītība, garīgā kultūra, bet nevis rūpniecība un
laiksaimniecība. Postindustriālā sabiedrība tiek pasludināta par kvalitatīvi
jaunu pakāpi ne tikai Rietumu civilizācijā, bet visā cilvēcē.
70.-80.gados vispārējās
kompjuterizācijas ietekmē postindustriālās sabiedrības analīzēs sociologi,
filosofi pārsvarā pievērsās informācijas tehnoloģiju un komunikācijas
perspektīvām, piemēram, XXI gadsimtā. Tolaik daudz rakstīja par tehnoloģisko
revolūciju, kuras simbols kļuva dators.
Dators kardināli izmaina ražošanas organizāciju un vadību, kā arī būtiski
atsaucās uz sabiedrību un tās kultūru vispār. Kompjuterizācijas futuroloģisko
prognožu gaismā tika pieteikts jauns apzīmējums – informācijas sabiedrība. Pret abiem apzīmējumiem izturējās kā pret
dublējošiem jēdzieniem, jo saglabājās abu sabiedrību pamatsubstance – informācijas
tehnoloģijas un informācija.
Aplūkojot postmodernisma un postindustriālās
sabiedrības sakarības, vispirms nākas atbildēt uz jautājumu, kā postmodernisma
apoloģēti izturās pret mūsdienu dzīves tehnoloģiskumu. Atbilde ir lakoniska –
izturās konstruktīvi, jo naivi būtu apšaubīt un noliekt tehnoloģisko uzplaukumu
mūsdienās. Tā, piemēram, Ž.-F.Liotara klasiskajā darbā „Postmoderna situācija”
informatizācijas pieaugums un nozīmība ir novērtēta kā objektīva realitāte, kas
atspoguļojās cilvēku zināšanās un pasaules uzskatā.
No postmodernisma un
postindustriālās sabiedrības sakarību viedokļa svarīgi ir zināt, kas izmainījās
Rietumu ekonomikā aizvadītajos
apmēram trīsdesmit un vairāk gados.
Ražošanā notika pāreja no masu
produkcijas ražošanas uz nelielu produkcijas sēriju ražošanu, kad
standartizācijas principu nomainīja daudzveidības jeb plurālisma princips, kuru
dievina postmodernisma teorētiķi. Tātad postmodernisma un postindustriālās
sabiedrības iezīmes saskan vienā no galvenajiem momentiem. Plurālisms mākslā un
filosofiskajā domā sasaucās ar plurālismu ekonomikā.
Nelielu produkcijas sēriju ražošana kļuva iespējama, pateicoties
datortehnoloģiju ieviešanai. Cilvēkiem radās iespēja izrauties no unificētās
vienveidības, kas atspoguļojās industriālajā sabiedrībā. Tajā valdīja masu
ražošana un patērēšana, kultūras standartu masveidīga tiražēšana, liedzot un
degradējot individuālās izvēles iespējas. Industriālā sabiedrība ir masu
ekonomikas sabiedrība un masu garīgās kultūras sabiedrība.
Postmodernisma pieeja ir pretēja.
Postmodernisma ideāls ir individuālisma sabiedrība, par ko reāli pārvēršās
postindustriālā sabiedrība. Postindustriālajā sabiedrībā ekonomiskās darbības
mērķis ir apmierināt katra indivīda velmes. Izmantojot un pilnveidojot
datortehnoloģijas, ekonomika pārkārtojās šī svētā pienākuma izpildei. Savukārt jaunā
individualizētā saimnieciskā darbība attiecīgi ietekmē arī citas cilvēciskās
esamības sfēras, katrā no tām ieviešot un nostiprinot dzīves stilu, formu,
vērtību daudzveidību. Var pat teikt, ka postmodernismā/postindustriālajā
sabiedrībā daudzveidība kļuva pašmērķīga un nomācoša, un izpelnījās kritiku,
par ko jau bija runa iepriekš.
Taču kopumā kļuva skaidrs, ka jaunā dzīves
kārtība faktiski nozīmē jauna kultūras
tipa rašanos un galu galā postmodernisma/postindustriālā sabiedrība ir
noteikts kulturoloģisks pārejas periods cilvēces vēsturē. Postmodernistiskais
pasaules filosofiskās un mākslinieciskās uztveres un interpretācijas veids,
postmodernisma terminoloģiskais aparāts un metodoloģiskās konstrukcijas ir
organiski vienotas ar cilvēku saimnieciskās darbības jaunajiem principiem,
ražošanas, menedžmenta, mārketinga, informācijas jaunajām tehnoloģijām.
Rezultatā integratīvi veidojas jauna kultūra.
Šajā jaunajā kultūrā noteikta
funkcionālā slodze ir ne tikai plurālisma principam, bet arī citiem postmodernismā
klasiskiem principiem, piemēram, decentralizācijai
un fragmentārismam, kuri visi kopumā sabalsojās daudzveidības centrālajā
vadmotīvā.
Postmodernismā/postindustriālajā sabiedrībā
daudzveidīga ir ne tikai tehnika, preču un pakalpojumu sortiments. Daudzveidīga
ir arī cilvēku profesionālā darbība. Turklāt jaunajā kultūrā cilvēks vairs nav
tehnikas piedēklis, papildinājums, „trešā roka”, bet gan kreatīva un iniciatīva
personība. Saimnieciskajā sfērā strādniekus nomaina speciālisti ar augstāko
izglītību, kuri pie tam nepārtraukti mācās – paaugstina klalifikāciju saskaņā
ar tehnoloģiskajiem, organizatoriskajiem, informatīvajiem inovatīvajiem
uzlabojumiem. Ja industriālajā sabiedrībā dominēja tehnoloģiskā vienveidība,
tad postindustriālajā sabiedrībā pārsvarā ir tehnoloģiskā daudzveidība.
Jaunajā kultūras tipā ar
plurālisma principu ir saistīts decentralizācijas princips, jo
postindustriālajā sabiedrībā maz ir tādu centru, kuri reāli nosacītu sociālos
procesus. Globalizācijas apstākļos pat mazinās tāda tradicionālā centra loma kā
valsts. Transnacionālās korporācijas
un dažādas starptautiskās struktūras pārņem valsts institucionālās funkcijas tik
lielā mērā, ka visjaunākajā laikā daudzās
zemēs risinās plašas diskusijas par valstiskās suverenitātes problēmu.
Globalizācijas rezultātā valsts suverenitāte ievērojami transformējās, atklāti
sakot, praktiski sašaurinās.
Decentralizācijas princips
uzskatāmi izpaužās ražošanas organizācijā un vadīšanā, kad centrs uzticās
apakšnodaļām un arī pašā centrā visu vada nevis viens cilvēks, bet, teiksim,
direktoru padome, akcionāru pilnsapulce u.tml. Radikāli ir izmainījusies
informatīvā telpa – decentralizēta ir kļuvusi informācijas pieejamība, centra
cenzūras iespējas ir izmainījušās.
Var filosofiski uzskatīt, ka
postmodernismā/postindustriālajā sabiedrībā universiāli vienotā pasaule ir
sadalījusies atsevišķos fragmetos. Fragmentācija ir radījusi mozaīsku sabiedrību. Uzskatāmi tas
atspoguļojās postindustriālās sabiedrības sociālajā struktūrā. Modernisma
laikmetā pastāvošās monolītās sociālās šķiras (piem., proletariāts, zemniecība)
Rietumu attīstītākajās valstīs tagad patiesībā ir gandrīz pilnīgi izzudušas,
sadaloties daudzās pārsvarā profesionāli orientētās subkultūras tipa grupās.
Postindustriālajā sabiedrībā vispār izzūd šķiriskās identitātes jēdziens, kad
cilvēka dzīves ceļu nosacīja viņa sociālā piederība.
Plurālisma, decentralizācijas,
fragmentācijas principa nostiprināšanās būtiski atbalsojās cilvēku domāšanā,
pasaules uztverē un izpratnē. Cilvēku garīgajā pasaulē mazinās dažādu
ideoloģisko, filosofisko, sociālo, kulturoloģisko universāliju loma. Cilvēku
domāšana ir kļuvusi elastīgāka attieksmē pret daudzveidību, akceptējot un
toleranti izturoties pret citu identitāti. Cilvēki ir kļuvuši elastīgāki arī
attieksmē pret savu identitāti - ātrāk ir gatavi izmainīt savas identitātes
atsevišķus komponentus (profesionālos, valodas, dzīves vietas u.c.).
Tiesa, finansiālo un ražošanas globālo,
faktiski – vienpusīgo, procesu ietekmē, valstiskās suverenitātes likvidācijas
un garīgās kultūras internacionalizācijas ietekmē pašlaik jaunu sociāli
psiholoģisko spriedzi iegūst tādi universiāli jēdzieni kā nacionālā valsts,
nacionālā kultūra, nācija, tauta u.c. Šodienas pasaulē nacionālisma, šovinisma,
fundamentālisma klātpūtne atsevišķās teritorijās manāmi pieaug.
Postmodernisma/postindustriālās
sabiedrības viena no spilgtākajām īpašībām ir subkultūru uzplaukums. Kā jau tika minēts, subkultūras pašlaik
aptver sabiedrības lielāko daļu. Šodienas kultūra faktiski veidojas no
subkultūru summas, koalīcijas.
Rietumu civilizācijā subkultūras radās pēc II Pasaules kara
jauniešu aprindās, vēloties veidot un apliecināt savu dzīves stilu. Lielā mērā
tas bija savdabīgs protests pret pastāvošo buržuāzisko kultūru. Jaunieši pret
to izturējās kā pret mietpilsonisku, stagnatīvu un konservatīvu izpausmi.
Jauniešu pirmās subkultūras dēvēja
par kontrkultūru. Kontrkultūras jēdziena lietojums saglabājies līdz mūsdienām.
Taču tagad ir skaidrs, ka jaunajos apstākļos subkultūras jēdziena lietojums ir
jāpārskata. Subkultūras vairs nedrīkst saistīt tikai ar protestējoša rakstura
kontrkultūru. Subkultūras vairs neasociējās tikai ar negatīviem fenomeniem, kā
tas bija līdz šim, runājot par jauniešu formējumiem (hipijiem, pankiem,
skinhediem u.c.).
Sociuma garīgās un materiālās
dzīves funkcionēšana subkultūru formā liecina par kardinālām izmaiņām
sabiedrībā. Viena no būtiskākajām izmaiņām ir dažādu marginālu minoritāšu
(subkultūru) izvirzīšanās sabiedrības priekšplānā. Ne velti šodien ir populārs
jēdziens „minoritāšu sacelšanās”, un
runa nav tikai par etniskajām minoritātēm un to tiesību aizstāvību. Runa ir par
subkultūrām (reliģiskajām, seksuālajām, profesionālajām, izsklaides un atpūtas
veidu un dažādu hobiju grupām utt.), kuras var uzskatīt par savdabīgām
minoritātēm ar savu lokālo kultūru un marginālajām intencēm. Šodienas sociumā
ir izveidojies tāds stāvoklis, ka minoritātes/subkultūras ir pārvērtušās par
vairākumu, un šajā majoritātē var nostiprināties savstarpējā solidaritāte.
Pagaidām par subkultūru
solidaritāti runāt ir pāragri. Gluži pretēji,- subkultūras ir aizņemtas ar sevi
un savām iekšējām problēmām. Atsevišķi zinātnieki (piem., Ž. Delēzs, F.Gvattari)
tāpēc metaforiski ironiski izsakās par cilšu, cilšu psiholoģijas un cilšu
kultūras atdzimšanu mūsdienās, jo subkultūras liecinot par mūsdienu cilvēku
atgriešanos pirmatnējās sabiedrības līmenī, kad dominēja grupu solidaritāte.
Tamlīdzīgu principā pamatotu kritiku stimulē vienaldzība, demonstratīvā ieraušanās
sevī un sociālais infantīlisms, kas vērojams subkultūru idejiskajā
pašapmierinātībā un tendencē konsekventi uzturēt garīgi hermētisku sienu ar
pārējo vidi.
Ņemot vērā kultūras sistēmiskumu,
saprotams, subkultūru iespējamība organiski sabalsojās ar visdažādākajām dzīves
sfērām. Subkultūru pastāvēšana ir saistīta ar saimniecisko dzīvi (produkcijas
ražošanas darba organizāciju un produkcijas adresāciju individuālajiem
patērētājiem). Subkultūru pastāvēšana ir saistīta arī ar informācijas plūsmu
postindustriālajā sabiedrībā, kurā masu informācijas līdzekļi apkalpo nevis
masas (tradicionālais termins „masu informācijas līdzekļi” ir novecojis), bet
gan attiecīgās subkultūras. Šo procesu uzskatāmi aprakstījis Elvins Tofflers
/20/.
Viņš ekonomikā saskata četrus
sektorus: lauksaimniecības, rūpniecības, pakalpojumu un informācijas sektoru.
Pie tam ekonomikā kapitāla un darba vietā prioritāti iegūst informācija un
zināšanas. Šķiras izzūd. To vietā rodas informācijas kopienas, kā E.Tofflers
apzīmē to, ko mēs nosaucām par subkultūrām.
Masu mediju demasifikācija Rietumos
sākās 70.gados. Tas bija process, kuru neviens negaidīja. Vispirms tas skāra
presi un pēc tam arī radio un televīziju. Gan ASV, gan Rietumeiropā strauji
samazinājās lielo dienas laikrakstu un galveno žurnālu tirāžas. Tajā pašā laikā
pieauga visdažādāko izdevumu skaits.
Sākās vietējās preses un tematiski specializēto minižurnālu ēra, un šī
produkcija pamatā ir adresēta subkultūrām.
Tas pats notika ar radio – radās
privātās radiostacijas noteiktai auditorijai. ASV 1974.gadā bija apmēram 1
miljons radiostaciju, 1977.gadā – apmēram 25 miljoni radiostaciju.
ASV televīzijā krīze iestājās
1977.gadā, kad lielās TV studijas manāmi zaudēja skatītājus. Tolaik uzplauka
kabeļtelevīzija, kura masu superauditoriju sadalīja miniauditorijās. Kā atzīmē
E.Tofflers, tolaik sākās „klipkultūra” – fragmentārisms, vienotas pasaules
ainas, viedokļu universiālisma un konsensusa trūkums.
Nākamo soli informācijas
individualizācijā spēra Internets. Skaidrs, ka informācijas un telekomunikāciju
tehnoloģiju iespējas sabiedrības „saskaldīšanā” līdz ar Interneta ieviešanu vēl
nav izsmeltas.
2007 Febr.
__________
1/ Speciālajā literatūrā publicētajā sarakstā nosaukti 119 izdevumi (ASV,
Lielbritānijas, Francijas, Beļģijas u.c.). Taču sarakstā nav ziņas par
Krievijas impēriju (tātad arī Latvijā izdoto „Zalkti”), Skandināvijas un
Balkānu valstīm, Spāniju. Skat: Priedītis A. Jūgendstila narcisms.- Kultūra un
Vārds, 1994.g.sept.[15.nr.].
2/ Skat.: Смирнов И. Бытие и творчество. Marbur, 1990, c. 9.
3/ Skat.: Ильин И.П. Постмодернизм от истоков до конца
столетия: Эволюция научного мифа. М., 1998; www.gumer.info.
4/ Skat.: Гаспаров М.Л. Столетие как мера, или
Классика на фоне современности. – НЛО, 2003, № 62; www.magazines.russ.ru/nlo/2003/62/gaspar.html.
5/ Skat.: Руднев В.П. Словарь культуры ХХ века. М.,
1997; www.philosophy.ru;
Фидлер Л. Пересекайте рвы, засыпайте границы.// Современная
западная культурология: самоубийство дискурса. М., 1993.
6/ Skat. ievietotās filosofijas enciklopēdijas www.gumer.info.
9/ Skat.: Кнабе Г. Принцип индивидуальности,
постмодерн и альтернативный ему образ философии; www.russ.ru.
10/ Skat.: Priedītis A. Kultūras determinisms; www.artursprieditis.narod.ru.
11/ Skat.: Priedītis A. Politkorektums un multikulturālisms; www.artursprieditis.narod.ru.
12/ Skat.: Лиотар Ж.-Ф. Состояние постмодерна. СПб., 1998.
13/ Skat.: Baudrillard J. The Ecstasy of Communication.// The Anti-Aestetics.
Essays on Postmodern Culture. Wash., 1986, p.133-135.
14/ Skat.: Джеймисон Ф. Постмодернизм и общество потребления. – Логос,
2000, № 4, с.63-77; www.ruthenia.ru/logos.
15/ Skat.: Шапир М.И. Эстетический опыт ХХ века:
авангард и постмодернизм.- Philologica,
1995, Toм 2, № ¾, с.135-143; www.rvb.ru.
16/ Skat.: Шаманский Д. Культура устала от
постмодернизма.- Нева, 2006, № 1.
18/ Skat.: Седакова О. Totus Tuus.- Континент, 2005, №
124.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru