sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Tēzes

Kulturoloģijas loma un saturs mūsdienu izglītībā
Ziņojuma tēzes Izglītības un zinātnes ministres T.Koķes tikšanās ar kultūras vēstures un kulturoloģijas skolotājiem un izglītības speciālistiem 2009.gada 19.septembrī  Mācību priekšmeta “Kulturoloģija” ieviešanu izglītībā objektīvi nosaka mūsdienu sabiedrības dzīves loģika un demogrāfiskās pārejas (planētas iedzīvotāju skaita pieaugums līdz 12 miljardiem XXI gs. nogalē) diktētās tendences: migrācija, mākslas, zinātnes, izglītības, komunikācijas, biznesa, pakalpojumu ekonomikas, politikas, profesionālās darbības transnacionālais raksturs, valstu iedzīvotāju etniskās un kultūras daudzveidības pieaugums. Tāpēc katram sabiedrības loceklim ir nepieciešama noteikta kulturoloģiskā kompetence, kas var garantēt psiholoģiski komfortablu un kreatīvi efektīvu cilvēka spēju un talantu realizāciju. Respektīvi, kulturoloģiskā kompetence ir kļuvusi par mūsdienu sabiedrības katra locekļa socializācijas obligātu komponentu. Tas pilnā mērā attiecas arī uz Latviju, kura ir vienota ar visiem planetāri globālajiem procesiem. Izglītības uzdevums ir jaunajai paaudzei palīdzēt apgūt kulturoloģisko kompetenci.  LR Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātais standarts mācību priekšmetā “Kulturoloģija” noteikti atbilst tām prasībām, kas spēj nodrošināt kulturoloģisko kompetenci vidusskolēniem, palīdzot viņiem izprast apkārtējās pasaules norises. Standartā ir paredzēts mācīt par kultūras jēdzienu, kultūras sistēmiskumu un izpausmes formām, kultūras vēsturi, starpkulturālās komunikācijas nosacījumiem.  Skolēni varēs uzzināt, ka tagad par kultūru dēvē to visu, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Tātad kultūrā ietilpst gan materiālā kultūra, gan garīgā kultūra. Kultūru veido tauta saskaņā ar savām vajadzībām, un katra kultūra kalpo attiecīgās tautas garīgajām un materiālajām prasībām. Kultūrā atspoguļojās tautas ticējumi, uzskati, paražas, morālās normas, vērtības, darba un sabiedriskās dzīves organizācijas paņēmieni. Tāpēc kultūra ietekmē arī tās veidotājus – atsevišķu indivīdu priekšstatus, darbību, uzvedību, mentalitāti. Nākas uzsvērt, ka ne tikai cilvēki veido kultūru, bet arī kultūra veido cilvēkus. Kultūra funkcionē kā sistēma, un visi kultūras elementi ir savstarpēji saistīti un viens no otra atkarīgi. Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, latviešu tautas izveidotā izglītības sistēma būs tikpat laba vai slikta, cik labs vai slikts būs viss pārējais latviešu tautas kultūrā (zinātne, ekonomika, māksla, morāle utt.). Kultūra ir dinamiska – tā nemitīgi mainās. Taču katrā kultūrā ir tādas izpausmes, kuras mainās ļoti lēni un kuras katra kultūra ļoti sargā (reliģiskie ticējumi, valoda, folklora, etnogrāfija, t.s. nacionālie varoņi, garīgās kultūras mantojums u.c.) no citu kultūru ietekmes. Zinātni par kultūru sauc “kulturoloģija”, un latvieši var būt sevišķi lepni, ka šīs zinātnes nosaukumu ir izdomājis Rīgā dzimis cilvēks – Vilhelms Ostvalds. To zina un atzīst visā pasaulē, kur kulturoloģija ir kļuvusi par vadošu disciplīnu humanitārajās zinātnēs, palīdzot cilvēkiem izprast pagātnes un tagadnes notikumus, bet svarīgākais – relatīvi precīzi prognozēt nākotnes perspektīvas. Tas tāpēc, ka mūsdienu kulturoloģija lietpratīgi balstās uz visas cilvēces kultūras pieredzes analīzi.  Mācību priekšmetā “Kulturoloģija” skolēni iepazīstās ne tikai ar savas tautas 1 kultūras vēsturi. Skolēnus iemāca pareizi izprast kultūras vēstures dziļāko būtību, proti, saskatīt galvenās idejiskās tendences katras tautas pagātnē. Tātad iemāca saskatīt centrālās garīgās vadlīnijas tautas kultūrā. Tās vadlīnijas, kuras ietekmēja mākslas, literatūras, zinātnes, saimnieciskās darbības, morāles virzību. Šīs zināšanas skolēni varēs izmantot arī starpkulturālajā komunikācijā. Priekšmets “Kulturoloģija” tādējādi skolēnos rada priekšstatu par kultūras atsevišķo parādību vienotību, jo skolēni var sasaistīt vienotā veselumā iegūtās zināšanas vēstures, literatūras, mākslas vēstures, ģeogrāfijas u.c. mācību stundās.  Tagad uz mūsu planētas cilvēku dzīve virzās tādā veidā, ka katra kultūra arvien agresīvāk sargā savu identitāti – savu sadzīves priekšmetu formas, savas darbības un uzvedības kārtību, savas iemīļotās krāsas, ornamentus, simbolus u.tml. Taču tagad uz mūsu planētas cilvēku dzīve virzās kopīgi, jo pastāv t.s. globalizācija, kuru nākas respektēt katrai tautai. Finansu un ekonomiskajā darbībā, garīgajā kultūrā, izglītībā, komunikācijā katra kultūra ir saistīta ar citām kultūrām (biznesā, tirdzniecībā, finansu investēšanā, komunikācijā, garīgās kultūras produkcijas industrijā u.c.). Globalizācija turpmāk pieaugs vēl pamatīgāk. Arī valstu iedzīvotāju kontingents turpmāk kļūs etniski vēl daudzveidīgāks, un nāksies dzīvot polietniskā un multikulturālā vidē. Tas praktiski nozīmē, ka skolēniem ir jāsaprot, kā funkcionē ne tikai viņu pašu kultūra, bet arī citas kultūras, kā ir jāizturās, tiekoties ar citas tautas un kultūras pārstāvjiem, jāapzinās, ka arī cita tauta sargā savas kultūras svētākās vērtības. Kulturoloģiskajā kompetencē zināšanas par starpkulturālo komunikāciju ieņem plašu vietu un skolēniem var palīdzēt dzīvot mūsdienu sabiedrībā.
2009.g.16.XI Arturs Priedītis 

Pirmais disidents

Вести сегодня 27 февраля 2003 09:36 Лариса ПЕРСИКОВА
Десять лет назад Артур Приедитис создал первый в Латвии центр мультинациональной культуры. Где есть место каждому народу и каждому языку — латышскому, русскому, польскому, еврейскому, белорусскому. Но национальная политика в государстве изменилась. И в нее уже не вписывается ни Даугавпилсский центр мультинациональной культуры, ни его главный идеолог доктор филологии Артур Приедитис, ни его научные работы и книги. Позавчера Артур Приедитис отправил факс и письмо президенту Латвии Вайре Вике–Фрейберге со словами: "С 25 февраля я не считаю себя гражданином Латвии и оставляю за собой право обратиться за предоставлением политического убежища и получением гражданства в посольство другой страны". — До 1997 года отношение к нашему мультинациональному центру было хорошее. Нас посещал Гунтис Улманис. Во время визита в Даугавпилс Вайры Вике–Фрейберги нас приглашали в качестве советников и экспертов по национальным вопросам. Предыдущая Даугавпилсская дума понимала, что работа мультинационального центра очень нужна нашему многонациональному городу. Но постепенно на конференции, семинары, которые мы организовывали, стало приходить все меньше людей. Я понимал, что это связано с изменением национальной политики правящих кругов. В русских школах насильно ввели билингвизм, негражданам отказали в праве участвовать даже в местных выборах. Все видели, что люди, которые стоят у власти, — говорят одно, делают другое, а замышляют третье. А сейчас, с приходом к власти национально ориентированного премьера Репше, стало окончательно ясно, что у мультикультурализма перспектив в Латвии нет. — Артур, что же послужило последней каплей? — Я давно уже видел, что отношение государства к людям становится все более неприемлемым. Я могу потерпеть коррупцию, еще какие–то недостойные явления в обществе, но то, что меня судят за моей спиной, я терпеть не намерен. Тем более что речь идет о мультинациональном центре, которому я отдал все свои силы, личные сбережения и в общем–то всю свою жизнь. Три года назад городская дума приватизировала дом, в котором работает наш центр. Там находятся библиотека, информационный центр, офис, книжный магазин. А вскоре у ухоженного дома в центре города появился новый хозяин — крупная даугавпилсская фирма "Гурон". Пока мэром Даугавпилса был Видавский, новые хозяева нас не беспокоили. Но стоило смениться городскому руководству, как "Гурон" повысил нам плату за аренду в 8 (!) раз. Я был вынужден подписать этот кабальный договор, потому что мне пригрозили — ваш центр будет выброшен на улицу. Деньги мы вносили регулярно, но не всю сумму. Новые хозяева подождали, пока накопится долг, и обратились в третейский суд. Суд состоялся в мое отсутствие. И я об этом узнал только через две недели. А повестку получил через семь дней. Но несмотря на эти грубейшие нарушения, у меня стали отбирать имущество. Дважды в мое отсутствие увозили мою личную машину — без судебного исполнителя, ночью. — Вы пробовали протестовать? — Я подавал жалобы в разные инстанции. Но мне прямо говорили — с "Гуроном" никто не будет связываться. Я прошел все инстанции — вплоть до Верховного суда и генерального прокурора — и получил лишь формальные отписки. Понятно, я живу слишком далеко, в провинции, денег у ученого тоже нет… Так что в Латвии мне надеяться больше не на кого. Хотя это частный случай, а дело в общем фоне. — Понятно, если бы вас лишили какой–то бензоколонки. Но это Латвию лишили мультинационального центра… — Первого и единственного в стране, который разрабатывал новый подход к этнополитике. Наша мультинациональная концепция признает равноправие всех культур. Мы берем под защиту миноритеты, над которыми официально властвует латышская культура. А наши научные результаты — это первая книга о мультикультурализме, подготовка книг по истории еврейской культуры, первая в латвийской истории книга по истории культуры Латвии. — И все–таки, Артур, огромное количество людей сейчас стоят в очереди, готовятся к экзаменам, дают клятвы, лишь бы получить латвийское гражданство! А вы от него так легко отказываетесь… — Мне нелегко было сделать этот шаг. И я уверен, что хотя люди сейчас идут на многие жертвы ради получения латвийского гражданства, все–таки оно им нужно формально. Люди не слепые — прекрасно видят, что творится у нас в стране. Какой моральный уровень и как поставлено правовое дело в государстве. У нас атмосфера очень неприятная. С людьми не считаются, будто народ — это сплошные дураки. — Артур, вы уже приняли решение, гражданство какой страны будете просить? — России. Потому что я всегда был связан с русской культурой. В России у меня много друзей. И еще я считаю, что могу быть пригоден государству российскому и в чисто профессиональном плане. Как специалист по культурологии. Больше всего меня сломало то, что здесь даже не нашлось возможности напечатать мою книгу по истории культуры Латвии. И она была издана на русские деньги в русской типографии города Тулы. Наша семья считает, что унизительно жить в стране, где властвуют мафиозные структуры, бездействует полиция и царит правовое бесправие. — Ваша жена тоже поддерживает вас? — Моя жена латышка, но она училась в Минске. Она специалист по испанскому языку. И полностью поддерживает меня. Я считаю, что нам надо было уехать в Россию еще десять лет назад. Как это сделали многие мои коллеги–ученые… — Артур, спасибо вам за доверие, которое вы оказали нашей газете. Мы будем и дальше отслеживать эту ситуацию.

Augstskola mūsmājās. 2.intervija

- Šogad mācību gads sākās ar vētrainiem notikumiem augstākajā izglītībā... Ministra Roberta Ķīļa pieeja, kas izraisīja aktīvu reakciju (neuzticības izteikšanu ministram) augstskolas rektoru aprindās, kopumā ir vērtējama pozitīvi. Es pat teiktu - priekš mums negaidīti iepriecinoši. Ministrs nesaudzīgi vēršas pret monolīto akadēmisko kliķi, kura pazemo valsts nāciju. Par to, kas ir noticis ar mūsu augstāko izglītību pēcpadomju veiksmīgi nelietīgi tēlotās „akadēmiskās brīvības” gados, apmierināti var būt tikai pelēkās un superpelēkās ekselences rektori un citi, kuri atrodas „pie siles” (kā saka Dainis Īvāns), gadā pelnot fantastiskas summas – simts un vairāk tūkstošus latu. Internetā bija lasāms par mūsu augstskolu priekšnieku algām sekojošais: „Rektoru kopējie ienākumi 2011. gadā • Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš – Ls 99 400 • Rīgas Tehniskā universitātes rektors Leonīds Ribickis – Ls 70 700 • Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Juris Skujāns – Ls 35 900 • Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis – Ls 37 000 • Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis – Ls 105 000 • Liepājas universitātes rektors Jānis Rimšāns (amatā ievēlēts no 2010. gada decembra) – Ls 27 900 • Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš – Ls 36 900 • Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs – Ls 42 500 • J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis – Ls 32 000”. Tāpēc ministrs vērtēja rektoru un augstskolu siles alkātīgo rijēju dumpi skaidri un atklāti: „[..] ir jāizbeidz prakse, ka augstākās izglītības sektors pats sevi vērtē, sit sev uz pleca un piešķir sev naudu. [..] Tas, ka vēlos nodot studiju virzienu akreditāciju ārējai un neatkarīgai institūcijai, kuras sastāvu veidos starptautiski eksperti, darba devēju un nozares politikas pārstāvji, protams, nav pa prātam vairumam Latvijas rektoru, kas vada vājas un nekonkurētspējīgas augstskolas. Domāju, Latvijas sabiedrībai būtu daudz lielāks pamats izteikt neuzticību Rektoru padomei, kuras atsevišķi biedri, vadot vājas augstskolas, algā saņem turpat 100 000 latu gadā. Vienlaikus neviena no viņu vadītajām augstskolām nav spējusi iekļūt pasaules augstskolu Top 1000. Domāju, ir pilnīgi skaidri Rektoru padomes lēmuma iemesli. Uzskatu to par apliecinājumu, ka darbojos pareizā virzienā". - Rektori savās publiskajās denunciācijās atsaucās uz ministra interviju laikrakstam „Čas”. Vai lasījāt interviju? Jā, lasīju. Tā ir interesanta intervija. Precīzāk sakot, šī publikācija interesanti raksturo ne tikai ministra viedokli, bet arī rektoru kompetences līmeni izglītības filosofijā un politikā. Intervija demonstrē ministra uzskatus par izglītības un zināšanu lomu mūsdienu sabiedrībā. Šajos uzskatos ir daudz, teikšu pēc iespējas maigāk, slidenu izteikumu. Un, lūk, ja mūsu izcilības rektori būtu daudzmaz ar lielāku izpratni, tad viņi savu kritiku varēja pavērst pret ministra izteikumiem. Tajos atspoguļojās Ķīļa kunga uzskati, un tie ir uzskati, kādi augstām amatpersonām nedrīkstētu būt un arī nemēdz būt intelektuāli un profesionāli normālos apstākļos. Rektori, ja būtu gudrāki, ar šo uzskatu kritiku varēja visai pasaulei norādīt, ka tāds cilvēks nedrīkst būt izglītības un zinātnes ministrs. Taču rektori demonstrē savas mazvērtības un sīkumaini patmīlīgās domāšanas grandiozo potenciālu, apvainojoties par viņu darba kvalitātes objektīvo vērtējumu: studiju programmu atpalicību, nepieciešamību slēgt vai apvienot divas trešdaļas no mūsu augstskolām, augstskolu organizēto lobēšanu, vietējo pasniedzēju protekcionismu valodas politikas aizsegā, līdzšinējo retrogrādo augstākās izglītības politiku vispār. - Vai mēs drīkstam spriest par ministra uzskatiem, balstoties tikai uz interviju laikrakstā? Piekrītu – jautājums ir pamatots. Ministra teikto žurnāliste varēja atreferēt savādāk. Arī pats ministrs varēja atbildēt steigā un bez dziļākas apdomāšanās. Varbūt pat ir labi, ka satrauktie rektori nespēja „piekasīties” ministra uzskatiem, jo tad sāktos jauns „karš” – teksta interpretācijas sholastiskais „karš”. Tas mums pašlaik nav vajadzīgs, jo ministrs ir uzsācis „eiropeiskajā” Latvijā vēl neredzētu uzbrukumu vietējiem retrogrādiem, alkātīgiem naudas kampējiem, pseidozinātniekiem, pseidopatriotiem u.tml. Turklāt ir pamatotas bažas, ka uzbrukums var noslēgties „kā vienmēr”. Šajā sakarā rakstīju blogā: „Latvijā ministra Ķīļa atzinumi ir liels sasniegums, bet tas nebūs latviešu sasniegums izglītības politikā un dzīvē vispār. Latvija ir pelēko un pelēcības hegemonijas un uzvaras telpa. Katrai tautai ir savs liktenis. Latviešu liktenis ir pelēcība un pelēko prioritāte, un varenība”. - Tomēr, lūdzu, raksturojiet ministra „slidenos” izteikumus! Daru to bez entuziasma, jo nākas izmantot žurnālistes gatavotu tekstu. Vienīgais mierinājums – ministra kungam ir visas iespējas publiski apliecināt savus īstos un pareizos uzskatus. Lai mazāk grēkotu, ministra teikto no laikraksta vēlos citēt krievu valodā. Sāksim ar virsrakstu. Ņemot vērā intervijas tēmu, publikācijai ir divdomīgs (atkal maigi izsakoties) virsraksts „Roberts Ķīlis: no fundamentālā uz fragmentāro”. Ministra ieskatā tāda it kā būtu šodienas izglītības galvenā misija. Bet virsraksts lai paliek uz žurnālistu sirdsapziņas, kaut gan jau intervijas sākumā tiek apliecināta jocīga izpratne par zināšanu lomu. Žurnāliste runā par izmaiņām attieksmē pret zināšanu vērtību. Ja agrāk zināšanas sniedza enciklopēdiski plašu priekšstatu par pasauli, tad tagad tiek sniegtas diezgan fragmentāras zināšanas. Ministrs tam piekrīt un to atbalsta, jo tas esot neizbēgams process. Fragmentācijas neizbēgamības argumentācijā viņš atsaucās uz vairākām parādībām: „Помните, нас в школе учили, что Плутон - это планета. Но сейчас Плутон планетой больше не считается. Когда мы учились в школе, мы и понятия не имели об антивеществе, а сегодня мы знаем, что есть антивещество, и это принципиально меняет всю картину физического мира... Даже казавшиеся незыблемыми экономические законы претерпели очень серьезные изменения.Так что представление о том, что новые кирпичики знаний все время кладутся на один и тот же фундамент, больше не соответствует действительности. Исходя из этого, наверное, можно сказать, что инвестиции в очень широкое академическое образование являются не совсем правильными с точки зрения вложения средств. Фрагментарное образование более рационально, поскольку оно дает навыки, которые сразу же можно использовать, хоть и не дает устойчивых фундаментальных представлений”. Ne visai man gribas ticēt ministra nesapratnei, ka Plutona un antivielu piemērā faktiski ir runa par jaunu zināšanu rašanos, bet nevis zināšanu fragmentāciju. Savukārt citāta pēdējos divus teikumus inteliģenti cilvēki vispār atsacīsies komentēt, jo teiktajā par investēšanu akadēmiskajā izglītībā un fragmentāro zināšanu racionālismu viss ir tūlīt skaidrs. Patiesībā tikai ar to vien pietiktu rektoru paskvilām. Rektoriem tūlīt piebiedrotos, teiksim, Toras cienītāji. Tora tika sarakstīta pirms vairāk kā 3 000 gadiem. Tajā laikā nebija, piemēram, tādi jēdzieni kā „atmosfēra”, „kosmoss”, „ūdeņradis”, „plazma”. Saskaņā ar ministra viedokli Toru kā zināšanu „fundamentu” var mest krūmos. Rektoriem piebiedrotos Klintons ar savu meitu Čelsiju un daudzi citi, kuri priekšroku ir devuši fundamentālajai akadēmiskajai izglītībai PPE un citās attiecīgajās studiju programmās. Pie tam viņi izvēlējās akadēmisko izglītību, lai patiešām tūlīt varētu pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, ko nekādā ziņā negarantē ministra rekomendētā racionālā „fragmentārā izglītība”. To zina gan mūsu darba devēji, gan darba ņēmēji ar mūsu augstskolu „koročkām”. Inteliģenti cilvēki atsacīsies komentēt arī tādu ministra izteikumu: „То, что люди забывают о целых пластах знания, помогает им выживать в современном мире. Сегодня в мире все меняется настолько стремительно, что у вас нет уверенности в том, что вы должны обязательно знать какие-то определенные вещи. Вы можете спокойно прожить всю свою жизнь, не зная, кто такой Данте, чем он занимался и в каком столетии он жил. Конечно, если вы знаете о Данте, это показывает ваш уровень образованности, но выжить вы можете без этого...”. - Ministrs varbūt ne visai precīzi izsacījās par radikālajām pārmaiņām mūsdienu pasaulē. Šīs pārmaiņas taču reāli eksistē. Ko Jūs par to variet teikt? Pārmaiņas ir visdažādākās. Turklāt nākas konstatēt apzinātu politiku un konkrētu darbību, lai cilvēkiem būtu tikai fragmentāras zināšanas un viņi nebūtu spējīgi izprast sociālās tendences un iedziļināties parādību būtībā. Šai ciniskajai globāla mēroga politikai jau ir milzīgi panākumi. Sociuma satraucoši liela daļa ir pārstājusi domāt un pārstājusi par kaut ko nopietni interesēties vispār. Šīs daļas esamības prioritāte ir maniakāla patērēšana un dzīves baudīšana. Šodien tādu politiku sauc par vadāmā haosa tehnoloģijām, kas ir jauns masu iznīcināšanas ierocis. Tā pielietojums izglītībā tagad ir vispārzināma lieta. Vadāmā haosa tehnologu izplatītie virusi jau ir pamatīgi inficējuši arī mūsu jaunatni, kuras attieksme pret izglītību un tajā skaitā augstāko izglītību radikāli atšķiras no to jauniešu vērtību orientācijas, kāda bija sastopama pirms gadiem divdesmit un par ko minētajā intervijā atgādināja žurnāliste. Atkārtoju, pārmaiņas ir visdažādākās. - Lūdzu, raksturojiet, tā teikt, objektīvi nosacītas pārmaiņas? Nākas sastapties ar retoriku, kas veltīta tehnisko un humanitāro zināšanu, un profesiju pretstatam. Vieni saka, ka jāgatavo profesionāli tehniski labi sagatavoti speciālisti. Otrie saka, ka jāgatavo morāli atbildīga un vispusīgi izglītota personība. Par to runā humanitārās izglītības fani. Viņi apgalvo, ka tikai humanitārās zināšanas vislabāk spēj veidot personību. Profesionālā jeb funkcionālā izglītība bez fundamentālās, t.i., humanitārās izglītības ir himēra vai labākajā gadījumā skaista pils, kas faktiski uzbūvēta uz smilktīm un kuru katru brīdi var sabrukt, izraisot traģiskus pārdzīvojumus un lielu neizpratni. Pašlaik modīgā plurālisma demagoģijas apstākļos tiek „piarēta” nevērīga izturēšanās pret fundamentālo izglītību un tātad visiem kopīgiem zināšanu pamatiem. No plurālisma propagandas viedokļa mums perspektīvā ir jābūt katram sava izglītība. Tamlīdzīgas attieksmes pārstāvji acīmredzot nav spējīgi saprast, pie kā tas faktiski var novest. Un novest tas var pie tā, ka mums vairs nebūs kopīgas vērtības, kopīga cieņa pret savu vēsturi un kultūras mantojumu. Homēru, Kantu, Raini, Tolstoju būs lasījuši tikai sociuma viena daļa (arī intervijā minēto Danti). Piemēram, latviešu tikai viena daļa zinās, kad ir radusies latviešu tauta un ko tai ir devušas tādas personības kā Krišjāns Valdemārs, Kārlis Zāle, Gustavs Klucis u.c. Protams, ka tas ir viens no mūsu laikmeta paradoksiem: laikā, kad planētas iedzīvotāju skaits strauji palielinās un atsevišķām rasēm (īpaši „baltajai” rasei) vajadzētu maksimāli konsolidēties, Rietumu cilvēku apziņa ir nodarbināta ar plurālisma ideoloģiju un praktisko realizāciju. Savukārt acīmredzamais dzīves tehnicisms paver ceļu izglītības reformātoru retorikai, priekšplānā izvirzot eksaktās zināšanas. Tehnokrātija tagad var noliegt jebkuras pieredzes nepieciešamību, pakļaujot garu elementāriem bioloģiskajiem impulsiem un pārvēršot pasauli par fragmentāru plūsmu, kas veicina indivīdu atsvešināšanos, eksistences jēgas zudumu un galu galā sekmē totālu cinismu, neuzticību un cilvēka socializācijas kroplības. To veicina tehnokrātu aprindās iemīļotā informācijas un komunikācijas fetišizācija. Komunikācijas vispārpieejamība un pārspīlētā popularitāte faktiski komunikāciju padara neproduktīvu un seklu; dzīves patiesība vienmēr stāv tālu no virspusējas saziņas un bezatbildīgas pļāpāšanas. „Twittera” gudrinieki ir tālu no dzīves patiesības. - Pieaugot planētas iedzīvotāju skaitam, izmainās saimnieciskās darbības formāti. Vai tas atsaucās uz augstākās izglītības attīstību? Izglītībā ja ne pats galvenais un konstruktīvākais elements ir skolēna un skolotāja, studenta un pasniedzēja komunikācija. Šajā komunikācijā izpaužās izglītības vitālākais spēks. Šo komunikāciju nespēj ietekmēt birokrātija, tehnokrātija, instrukcijas, teorijas, kā arī attiecīgā laikmeta saimnieciskās darbības formāti. Tikai skolotājs/pasniedzējs kā patiess paraugs pasaules atvērtībai un iekšējai pabeigtībai ir spējīgs piepildīt mācību procesu ar emocionālo un tikumisko saturu. Diemžēl šodien nākas ļoti bieži lasīt un ikdienā sastapties ar vienaldzību pret jauno talantu likteni. Tā ir mūsu ciniskā laikmeta tipiska iezīme. Cilvēkam ir jāsocializējās, izpildot noteiktu lomu, kas atbilst viņa statusam. Cilvēkam tātad ir jāmācās tas un tur, kas atbilst viņa statusam. Izglītības biznesa apstākļos izglītības biznesmeņi vismazāk domā par gudru un apdāvinātu jauniešu likteni. Turklāt nedrīkstam aizmirst, ka uz izglītību tāpat kā uz jebkuru kultūras segmentu atsaucās tādas svarīgas epistemoloģiskās nostādnes kā kultūras determinisms un demogrāfiskā imperatīva princips, nemaz jau nerunājot par tādu klasisku kulturoloģisko atziņu kā kultūras dinamiskums. Izglītības virzība ir atkarīga gan no kultūras kopējās tonalitātes, gan no iedzīvotāju demogrāfiskā stāvokļa. Kultūra ir dinamisks fenomens, un tādējādi arī izglītība nepārtraukti mainās. Labi ir zināms, ka cilvēces vēstures visjaunākajā periodā kultūra radikāli mainās. Mainās arī izglītība, ejot kopsolī ar visu kultūru. Uz izglītību pilnā mērā drīkst attiecināt Austrumu parunu: „Ļaudis vairāk ir līdzīgi savam laikam nekā saviem vecākiem”. Mūsdienās diemžēl daudz kas atgādina himēru. - Par ko Jūs runājat? Himēriskums šodienas sabiedrības izglītībā izpaužas tādējādi, ka augstas skolas katru gadu absolvē simtiem tūkstošu jauniešu, bet darba ražīguma pieaugumu tas neietekmē un neatsaucās uz dzīves labklājības palielināšanos. Gluži pretēji – nemitīgi pieaug nabadzība; Rietumos izzūd XX gadsimtā pārticībā dzīvojusī slavenā vidusšķira, un no materiālās labklājības viedokļa intensīvi formējās tikai divi slāņi – bagātie un nabagie. Austrumeiropā intelektuāļi žēlojās, ka himēriski ir mācību/studiju apstākļi; proti, kopā mācās apdāvināti un gudri jaunieši ar deviantiem un pat krimināliem elementiem. Tātad kopā izglītību iegūst sabiedrības gaišākie prāti ar obskurantiem un dauniem. Par himēriskumu var liecināt Austrumeiropas atsevišķu valstu statistika. Tā, piemēram, no Eiropas valstīm Latvijā ir vismazākais finansējums zinātnei: 0.38% no nacionālā kopprodukta, Eiropā vidēji – 1.98 %. Taču tajā pašā laikā Latvijā ir vislielākais studentu skaits (Delfi.lv 2005.g.13.VII). Veselais saprāts tūlīt norāda, ka valstī kaut kas nav normāli, un par to runā arī ministrs Ķīlis. Himēriskums var atspoguļoties mācību literatūras un skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanas jomā, kad mācību grāmatas raksta paši skolotāji atbilstoši savam intelektuālajam līmenim un erudīcijai, bet mācību literatūras izdošana ir pārvērsta par izmanīgu cilvēku biznesu. Par biznesu tiek pārvērsta arī skolotāju kvalifikācijas paaugstināšana, kad kvalifikācijai atvēlētā nauda tiek sadalīta starp „savējiem” un skolotāju profesionālās kvalitātes paaugstināšana nevienu neinteresē. Himēriskums izpaužās iespējā mācīties par valsts budžeta naudu vai par savu naudu. Turklāt valsts finansētajās augstskolās tagad studijas arī notiek par naudu, jo administrācija ātri izmantoja nepilnības likumdošanā, lai pelnītu un savā starpā sadalītu nopelnīto naudu. Alkātības kulta laikā arī asociāli jaunieši un jaunieši bez intelekta var tikt pie augstskolas diploma par naudu. Viduvējības augstskolās bija vienmēr, bet tās zināja savu vietu un vispār nedominēja studentu kontingentā, kā tas ne reti sastopams pašlaik. Mācību process šodien tiek pieskaņots viduvējībām, kuri mācās par naudu. Pie tam dzīve liecina, ka maksāt par mācībām visbiežāk spēj tie, kuri nespēj mācīties un apgūt zināšanas. Himēriskums atsaucās arī uz pasniedzējiem. Kā zināms, eiropeiskajās zemēs par augsti kvalificētu darbu ir pieņemts maksāt vairāk nekā par zemu kvalificētu darbu. Tiesa, Eiropas austrumu pusē šo tradīciju XX gs. sākumā pārtrauca boļševiki, kuri par intelektuālo darbu maksāja ievērojami mazāk nekā strādniekiem un kolhozniekiem par fizisko darbu. Boļševiku tradīciju tagad Austrumeiropas atsevišķās zemēs turpina jaunie biznesmeņi izglītībā, cenšoties izmantot lētāku darbaspēku (nolīgstot tikai asistentus, lektorus, „stundeniekus”) un nosakot pasniedzējiem fantastiski lielu slodzi (pat profesoriem vairāk kā 10 lekcijas nedēļā). Lai elementāri nopelnītu algu, respektīvi, izpildītu vienu slodzi, profesoriem mācību gada laikā nākas lasīt lekcijas desmit un pat vairāk studiju priekšmetos, kas, protams, liecina par izglītības politikas totālu degradāciju, jo tamlīdzīgu ekspluatāciju biznesmeņiem atļauj likumi. Amerikas dzīves periodā A.Einšteins žēlojās par milzīgo slodzi universitātē, kur viņām nedēļā bija divas lekcijas. A.Einšteins žēlojās, ka tik liela slodze viņam traucē produktīvi nodarboties ar zinātni. Pret pasniedzējiem tagad visbiežāk izturās kā pret izglītības pakalpojumu sniedzējiem. Grūti tāpēc ir tiem pasniedzējiem, kuri pret augstskolu izturās kā pret zinātnes un apgaismības centru – zinātniski izglītojošo centru, bet nevis izglītības biznesa firmu. Pasniedzējiem nākas „pārkvalificēties” darbam ar masu auditoriju, gatavojot primitīvas „poverpointa” prezentācijas. Pētījumi izzūd, - arī studenti netiek iesaistīti pētījumos – zināšanu kritiskā analīzē. Izglītības cenā nav iekļauti profesionālie pētījumi. Vecāki un studenti maksā tikai par pasniegšanu un infrastruktūru. Konkurences apstākļos aktuāls ir jautājums, kurš piedāvās lētāku izglītības pakalpojumu. Konkurencē uzvar tā „universitāte” vai „akadēmija”, kurā nav zinātnes un kuras pakalpojumi tāpēc ir lētāki. Tātad faktiski uzvar masu produkcijas pircēja primitīvā izpratne un seklās vērtības. Austrumeiropas atsevišķās zemēs jau ir paaudze ar „augšējo” izglītību, kura nepazīst vārdu „fakultāte” un „katedra”. Lai ekonomētu naudu un nemazinātu savu peļņu, jaunie biznesmeņi ir „optimizējuši” savas „universitātes”, „akadēmijas” struktūru, atsakoties no fakultāšu un katedru veidošanas, bez kā universitāte, akadēmija vispār nav iedomājama. Masu augstākajā izglītībā pasniedzēja unikalitāte zaudē nozīmi, jo dominē viedoklis, ka lekcijas var lasīt jebkurš, izmantojot svešu materiālu. Augstskolas vairs nepārvalda akadēmiskā pašpārvalde, bet paši „saimnieki” – izglītības biznesmeņi. Tā rezultātā akadēmiskā morāle degradējās. Pasniedzēji strādā arī cita profila biznesa struktūrās, lasa lekcijas vairākās augstskolās. Pasniedzēju „veco gvardi” nomaina pēcpadomju jaunie kadri, kuri gatavi strādāt par mazāku atalgojumu, kuri savā izcelsmē nāk no sabiedrības mazāk spēcīgās daļas – no mazāk „kreatīvās šķiras”. Visaktīvākie un visspējīgākie dodas uz ārzemēm. Tā visa rezultātā „universitāte”, „akadēmija” pārvēršas par supermārketu, neradot jaunas zināšanas, bet tikai zināšanu jaunu iepakojumu. - Vai to ir iespējams pārvarēt? Eiropai ir liela pieredze stagnācijas pārvarēšanā un retrogrādu izolācijā. Lieta ir tā, ka tiek uzskatīts, ka eiropiešu vēsturē viens no stabilākajiem sociāli organizatoriskajiem institūtiem ir universitāte. Piemēram, valsts kā sociāli organizatorisks institūts ir radikāli izmainījies kopš XII gadsimta, kad radās pirmās universitātes. Kopš minētā laika ir izmainījusies arī baznīca, jo tā sabiedrībā ieņem pilnīgi citu lomu nekā viduslaikos. Eiropā nav izmainījusies vienīgi universitāte (jauno biznesmeņu „eksperimenti” Austrumeiropā nopietnā sarunā par universitāti, protams, netiek ņemti vērā un tiek uzskatīti par īslaicīgu anomāliju vai parādību, kas neattiecās uz tēmu). Universitātes kanonisko stabilitāti skaidro ar tās misijas un funkciju nemainību: zināšanu uzkrāšana un translācija studiju formā. Saprotams, nav noliedzamas izmaiņas zināšanu un to vērtības izpratnē. Atbilde uz jautājumu, kas ir zināšanas un kāpēc tās ir vajadzīgas sabiedrībai, ir noteikti izmainījusies kopš XII gadsimta. Zināms ir tas, ka universitātei nekad nebija politiskās varas un nekad nebija arī nauda pietiekamā mērā. Turklāt sabiedrība nekad nevarēja lepoties ar savu milzīgo interesi par universitāti. Drīzāk pretēji, - sabiedrība pret universitāti vienmēr ir izturējusies samērā vienaldzīgi. Tā tas ir bijis arī Latvijā agrāk un pašlaik. Universitāte savukārt visaugstāk vērtēja savu autonomiju, ko tai izdevās nosargāt līdz mūsdienām. Tiesa, universitātes autonomijas realitātes ir atkarīgas no zināmām universitātes funkcionēšanas tradīcijām. Rietumu pasaulē pastāv trīs universitātes funkcionēšanas tradīcijas – eiropiešu kontinentālā, britu un amerikāņu. Katra no tām ir gājusi savu ceļu. Kontinentālajai universitātei ir raksturīga valsts koordinējošā klātbūtne. Britu universitātes ir autonomākas, un tajās pastāv kolektīvās vadības princips. Valstij ir atvēlēta moderatora loma. Amerikāņu universitātēs pārsvaru guva spēcīga autonomija, taču profesori maz piedalās pārvaldīšanā. - Bet kas notiek šodien? Mēs dzīvojam korporatīvisma laikmetā, kad korporatīvisma tendence jau ir pārklājusi ekonomiko dzīvi un lielā mērā arī garīgo kultūru. Tas ne visiem patīk, un šajā sakarā universitātei mēdz dzēlīgi atgādināt, ka tā ir vissenākā korporācija. Universitātes korporatīvisms nav nevienam noslēpums. Jau Apgaismības laikmetā un katrā ziņā Jaunajos laikos universitātes korporatīvisms ir izsmiekla objekts. Tas notika galvenokārt tāpēc, ka universitātei piemīta noslieksme pārvērsties par stagnatīvu korporāciju, nonākot intelektuālās dzīves nomalē. Stagnatīvais korporatīvisms izpaudās tāpēc, ka universitāte tiecās saglabāt monopolu uz zināšanām. Stāvoklis mainījās XVIII gadsimta beigās, kad politiskajā, ekonomiskajā, militārajā jomā notika lielas pārmaiņas, kurām universitāte nespēja izsekot. Tolaik vara bija spiesta balstīties uz dinamiskiem un pragmātiski orientētiem zināšanu institūtiem. Tāpēc tika radīts jauns institūts – Zinātņu akadēmija. Zinātņu akadēmija ir apgaismotas monarhijas un absolūtisma laikmeta produkts. Absolūtisma vara nevēlējās tērēt laiku cīņā ar stagnatīvo universitāti un tāpēc izveidoja jaunu institūtu – Zinātņu akadēmiju, lai izplatītu savu ietekmi garīgajā kultūrā un saimnieciskajā dzīvē. Universitāte varēja traucēt šīs ietekmes pieaugumu, jo universitāte pati pretendēja uz noteiktu viedokli par visu un vienmēr. Piemēram, Krievijā cara valdīšanas laikmetā un arī padomju varas periodā universitātei bija utilitāras funkcijas, kuras definēja valsts. Zinātne koncentrējās Zinātņu akadēmijā. Mūsdienās Zinātņu akadēmijas loma mazinās, izņemot Franciju un Krieviju. - Bet kā uz augstskolu atsacās visu varēnā tirgus klātbūtne? Ja pirmajos pastāvēšanas gadsimtos universitātei nācās rēķināties ar baznīcas varu un laicīgo varu, tad no XX gadsimta nācās rēķināties arī ar tirgus varu. Profesiju konjunktūra, zinātnes izmantošana preču ražošanā, menedžmentā, polittehnoloģijās, reklāmā, Public relations, mārketinga komunikācijās, mediju sfērā atsaucās uz universitātes dzīvi. Tirgus apstākļos universitātei nākas pievērsties autonomijas saglabāšanai, naudas iegūšanai un kompromisiem ar varu. Dereks Boks, Harvardas universitātes ilggadējais prezidents, ir sarakstījis grāmatu ar zīmīgu nosakumu – „Universities in the Marketplace”. Cenšoties izprast un vērtēt šodienas procesus izglītībā, nākas atcerēties zināšanu ceļu no izteikti individuālās sfēras uz korporatīvo sfēru, kas Eiropā aizsākās XII-XIII gadsimtā. Vēsturnieki uzskata, ka XII gadsimtā zināšanām bija individuāla forma, bet XIII gadsimtā jau bija radusies cita forma – korporatīvā forma. Korporatīvajā formā zināšanas ir ietērptas universitāšu statūtos, zinātņu doktora mantijā. To, kas ir vai nav zinātne un kurš ir vai nav zinātnieks, nosaka korporācija. Korporatīvajā formā, kas, saprotams, dominē arī tagad, zināšanas ir iepakotas respektabilitātes un pašpārliecinātības futrālī, zināšanu esamība tiek fiksēta dažādu simbolisko rituālu veidā. Zināšanu individuālā forma nav iespējama, un jebkuru tās pretendentu korporācija pasludina par šarlatānu. Tāda mēroga domātājs kā Rainis savā laikā vienu no šīm ambiciozajām korporācijām (vietējo universitāti) poētiski nosauca par „reakcijas stipro pili”. Korporat visma process ī zināmu kulmināciju ir sasniedzis šodienas sabiedrībā, kad zināšanu korporatīvo formu ir pārklājis totāls merkantīlisms un kastas marginalizācija. Tā, piemēram, žēlabām par ASV universitāšu akadēmiskā personāla marginalizāciju šodien jau ir hronisks raksturs: profesori vai nu pelna naudu ar saviem projektiem vai arī, sapņojot par Nobela prēmiju, maniakāli nododas jaunu teoriju izdomāšanai. Tagad ASV universitātēs nodarbības ne reti vada studenti, jo profesori ir aizņemti ar zinātni. - Ko var teikt par komercalizācijas ietekmi uz izglītību? Totālais merkantīlisms visuzkatāmāk tagad atspoguļojās izglītības komercializācijā, pārvēršot arī augstāko izglītību par masu parādību un augstskolās uzņemot visus, kuri ir gatavi samaksāt izsludināto summu. Šodienas izglītībā tāpēc dominē pretrunas, kuras izraisa atsacīšanās no klasiskā principa, ka zināšanas ir vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Kēnigsbergas universitātes profesors Imanuels Kants šajā sakarā mēdza atgādināt: „No cilvēku dzimuma greizajiem kupriem neko taisnu nepagatavosi”. Tas nekas, ka Aristotelis savu „Metafiziku” sāka ar vārdiem, ka visi cilvēki tiecās pēc zināšanām. Augstākā izglītība prasa noteiktu intelektuālo kapacitāti, kas visiem nav vienādā mērā. Amerikāņi augstskolu reflektantiem organizē speciālu testu, kas, protams, nepatīk politkorektuma ortodoksijas apsēstajiem. 1990.gadā „zinātnisko spēju testa” (SAT-Scholastic Aptitude Test) vietā stājās „zinātniskā vērtējuma tests” (SAT-Scholastict Assessment Test), kas lietas būtību nemainīja, kaut gan joprojām izraisa politkorektuma fanu kritiku. Amerikāņu SAT liktenis spilgti raksturo demokrātijas un egalitārisma interpretācijas kroplības. Kroplā attieksme no demokrātijas gaida to, lai visi uzsāk sacensības vienlaicīgi (visiem vienādas tiesības). Kroplā attieksme no egalitārisma savukārt gaita to, lai visi beidz sacensības vienlaicīgi (visiem ir jābūt vienlīdzīgiem). Tagad merkantīlisms izglītībā ir nonācis līdz tādai pakāpei, ka pret zināšanām izturās kā pret preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Personības, prāta, domāšanas spēju formēšana ir aizmirsta un izglītības biznesmeņus neinteresē. Galvenais – pārdot programmu, kursu, meistarklasi. Turklāt visaktīvākie izglītības biznesmeņi dedzīgi popularizē savu izglītības moderno izpratni un māca arī valsti pret izglītību izturēties kā pret biznesu, bet nevis kā pret valsts obligātu funkciju. Cilvēks, lūk, ieguldot laika un finansu resursus savā izglītībā un tāpēc izglītībā cilvēkam ir jāiegūst papildus vērtība, kas ļautu viņam izdevīgāk sevi pārdod darba tirgū. Tas esot izglītības pamatu pamats. Neoliberālisma modeli tagad vēlas attiecināt arī uz izglītību, sak’, tirgus visu nokārtos un noregulēs. Par laimi tam šodien neviens saprātīgs cilvēks vairs netic. - Bet kam tagad tic cilvēki? Tagad ir izprasts, ka veiksmīga izglītības reforma labus rezultātus nedod tūlīt, teiksim, nākamajā gadā. Labus rezultātus var gaidīt tikai pēc 25-30 gadiem, kad izglītības reformu ir izjutusi vesela paaudze. Tagad ir izpētīta un konkrēti aprēķināta izglītības finansējuma un mācību ilguma ietekme uz valsts nacionālo kopproduktu. Ja asignācijas izglītībai palielina par 1%, tad valsts nacionālais kopprodukts palielinās par 0,35%. Ja valsts iedzīvotāju izglītības apguves vidējais laiks palielinās par vienu gadu, tad valsts nacionālais koprodukts var palielināties par 3-6 %. Zinātnieki tagad ir noskaidrojuši arī vienu izglītības paradoksālu sakarību. No vienas puses ir skaidrs, ka izglītības līmenis pozitīvi atsaucās uz darba ražīgumu un valsts dotācijas izglītībā mazina sociālās problēmas. Tomēr no otras puses jaunākie pētījumi liecina, ka tā tas notiek tikai tajās zemēs, kur valsts iedzīvotāji kopumā ir maz izglītoti. Tikai valstīs ar zemu vispārējās izglītības līmeni var izjust augstas izglītības labdabīgo ietekmi uz darba ražīgumu un sociālo problemātiku. - Bet kā tad rodās bagātnieki? Šodien nākas ņemt vērā vēl vienu paradoksu. Saskaņā ar žurnāla „Forbs” veiktajām un publicētajām aptaujām no pasaules 500 bagātākajiem cilvēkiem augstākā izglītība nav 33 % miljardieru un miljonāru. Protams, negribētos ticēt, ka šis bēdīgi slavenais fakts varētu daudzus atturēt no universitātes diploma iegūšanas. Drīzāk tas raksturo šodienas biznesa vidi, kurā panākumus var gūt arī bez attiecīgās profesionālās izglītības un kurā izšķirošā loma var nebūt formāli sertificētajām zināšanām. - Un kas ir jāzina bagātniekiem? Sarunā par izglītību, lietojot izglītības klasifikācijai tādus epitetus kā „klasiskā”, „humanitārā”, „fundamentāli teorētiskā”, vienmēr gribas zināt, kādas ir šīs izglītības perspektīvas nemitīga zinātniski tehniskā progresa apstākļos. Balstoties uz veselo saprātu un intuīciju, var pieņemt, ka ne „klasiskajai” (latīņu, sengrieķu valodas apguves prioritāte), ne „humanitārajai” (filosofijas, filoloģijas, vēstures apguves prioritāte) izglītībai nevar būt liela loma, salīdzinot ar matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju. Zinātnes par garīgo kultūru it kā nevar būt aktuālas zinātniski tehniskā progresa laikmetā un neko nespēj dot šī progresa turpināšanai. Tā vien liekas, ka zinātnes par garīgo kultūru neko nevar palīdzēt tādās mūsdienās populārās sfērās kā mārketings, menedžments, Public Relations, reklāma. Tā vien liekas, ka zinātnes par garīgo kultūru nevar palīdzēt kļūt bagātam un piedalīties pasaules pārvaldīšanā, nodarboties ar ģeopolitiski un valstiski stratēģiskiem jautājumiem. Tā tas nav. Protams, pašlaik var debatēt, vai šodien jau ir izveidojusies jeb tikai veidojas jauna tipa elite, kurai tagad ir visdažādākie apzīmējumi: transnacionālā elite, šķira-hegemons, jaunā šķira, intelektuāļu šķira, kreatīvā šķira, kosmopolītiskā elite. Tā ir ļoti raiba publika. Tajā ietilpst politiķi, biznesa augstākā līmeņa administratori, tiesneši, advokāti, zinātniski tehniskā inteliģence, eksperti, birokrāti, ideokrāti u.c. Ne reti tiek runāts par šīs raibās publikas atsevišķām elitēm. Piemēram, politiķu eliti, juristu eliti, ekspertu eliti u.tml. Vārds „elite” šodien ir ļoti populārs. Skaidrs, ka ir arī elitāra izglītība – elites sagatavošanā biznesā, politikā, garīgajā kultūrā. Tādā gadījumā pieeja ir divējāda. Pirmkārt, mācot ietekmīgu un bagātu ģimeņu atvases pārējiem bērniem relatīvi slēgtās mācību iestādēs. Otrkārt, mācot speciāli meklētus apdāvinātus un gudrus bērnus augsta līmeņa mācību iestādēs, kā tas tiek deklarēts un praktizēts amerikāņu izglītības politikā, kampaņveidīgi cenšoties palīdzēt un atbalstīt bērnus no sabiedrības zemākajiem slāņiem. Par elitārās izglītības raksturu un trendiem var daudz uzzināt, iepazīstoties ar slavenu cilvēku un viņu bērnu biogrāfijām. Tā, piemēram, Čelsija Klintone maģistra grādu starptautiskajās tiesībās ieguva Oksfordas universitātē. Turpat doktora grādu ieguva Z.Bzežinska dēls Marks Bzežinskis, kurš strādāja ASV prezidenta B.Klintona administrācijā, kā arī vēlēšanu kampaņas laikā konsultēja B.Obamu. - Ko Jūs ieteiktu ministram? Sākt visu no gala. Eiropiešu izglītības vēsture liecina par gudru pieeju, proti, netērēt laiku ar stagnatīvās un retrogrādās universitātes korporācijas reformēšanu un modernizēšanu, kas praktiski ir bezcerīgs pasākums. Tā vietā gudras valdības dibina jaunu vai jaunas institūcijas, tajā pašā laikā netieši efektīvi veicinot veco akadēmisko monstru relatīvi strauju sabrukumu un dabisko nāvi. Šajās dienās Maskavā Nacionālā Pētnieciskā universitāte „Ekonomikas augstskola” („Viška”) svin 20 gadu jubileju. Par to skaļi neklaigā, taču visiem ir labi zināms, ka „Višku” 1992.gadā dibināja tāpēc, lai izveidotu modernu pasaules līmeņa augstskolu un nemocītos ar Maskavas Valsts universitātes modernizēšanu. Gudrais mērķis ir sasniegts. „Viškā” šogad budžeta studentu skaits ir lielāks nekā MVU un „Viškai” ir labi rādītāji pasaules izglītības iestāžu reitingos, par ko intervijā pēdīgi minēja ministrs, raksturojot mūsu augstskolu izteikti nepilnvērtīgo darbu. 2012.gada 9.septembrī

piektdiena, 2017. gada 18. augusts

Augstskola mūsmājās. 1.intervija

1.septembri gaidot
Baltijas Starptautiskās akadēmijas as.profesora Artura Priedīša intervija izdevumam „Kultūra un Vārds”
- Internetā nesen varēja lasīt Jūsu atklāto vēstuli izglītības un zinātnes ministram. Kādēļ rakstījāt vēstuli? - Jau ilgāku laiku nodarbojos ar globālo procesu analītiku un tajā skaitā vadāmā haosa tehnoloģiju „panākumiem”, par kuriem ir svarīgi iegūt lietiskos pierādījumus jebkurā kultūras segmentā un tajā skaitā zinātnē un izglītībā. Vārdu sakot, vēlējos savu pieredzi un zināšanas par iracionālā kapitālisma laikmetu papildināt ar valsts oficiālo viedokli. Turklāt mūsu valsts oficiālajam viedoklim var būt īpaša vērtība. Kā zināms, Latvija tiek uzskatīta par tādu teritoriju uz planētas, kur „globalizācijas saimnieku” Vašingtonas konsensa ekonomiskās rekomendācijas un Džīna Šarpa neaizstājamās varas gāšanas kārtulas realizētas visefektīvāk. Tātad Latvija ir teritorija, kur amerikāņu „pasaules jauno kārtību” ir izdevies ieviest visvieglāk un visātrāk, kas graujoši atsaucās gan uz valsts suverenitāti, gan uz nacionālo kultūru. Un tam var būt lietiski pierādījumi. - Ko Jūs konkrēti vēlējaties noskaidrot? - Ne tikai mūsu zeme, bet arī pats esmu vadāmā haosa tehnoloģiju „produkts” un tāpēc manā darbā ir daudz absurdu un paradoksālu elementu, par kuriem vēlējos dzirdēt oficiālo viedokli un normatīvo dokumentu prasības jautājumos, kas manuprāt ir ļoti būtiski vienoti ar augstākās izglītības un zinātnes attīstības iespējām. Jautājumi bija vairāki. Mūsu akadēmijā as.profesora slodze ir 900 stundas gadā. Tāpēc ministram jautāju, vai minētais slodzes apjoms var veicināt profesora iespējas nodarboties ar zinātni. Mūsu 900 stundu slodzē zinātniskais un metodiskais darbs nav paredzēts. Interesanti bija uzzināt, vai mūsu valstī ir direktīvi noteikts minimālais/maksimālais slodzes apjoms augstskolu akadēmiskajam personālam. Jautāju arī par visbezjēdzīgāko savā darbā. Lai izpildītu minēto slodzi un saņemtu algu vienas slodzes apmērā, man katru mācību gadu ir jāpasniedz vidēji 10 priekšmeti. Pie tam vairākās modifikācijās: dienas nodaļai, vakara nodaļai, neklātienes nodaļai, distances izglītības nodaļai, latviešu plūsmai, krievu plūsmai. Tas ir tāpēc, ka akadēmijas saimnieku noteiktais kontaktstundu skaits ir niecīgs un konstatējama tendence katru mācību gadu kontaktstundu skaitu samazināt. Tā, piemēram, aizvadītajā mācību gadā 2 kredītpunktu priekšmetiem dienas nodaļā kontaktstundu skaits bija 16 stundas, vakara nodaļā – 8 stundas. Šajā sakarā ministram jautāju sekojošo. Vai Latvijā ir noteikts, cik priekšmetus augstskolā ir jāpasniedz, lai saņemtu algu par vienas slodzes izpildi? Vai Latvijā ir noteikts minimālais kontaktstundu skaits studiju priekšmetos? Savukārt jautājumu, kā minētais (10 priekšmetu pasniegšana, 16/8 kontaktstundas) atsaucās uz izglītības kvalitāti un zinātnes pastāvēšanas iespējām, lūdzu uzskatīt par retorisku jautājumu. Tikai pilnīgi debīls ministrs varētu atbildēt, ka pozitīvi atsaucās. - Vai saņēmāt atbildi? - Jā! Visai drīz saņēmu izvērstu, ļoti kompetenti un inteliģenti sagatavotu atbildi. To gatavoja vecākā referente Vēsma Abizāre-Vagre, bet parakstīja valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Sandra Sidiki. - Un ko Jūs uzzinājāt par savu bezjēdzīgo stāvokli – nepieciešamību pasniegt 10 priekšmetus, lai elementāri nopelnītu sev „maizi”? - Vēstule uz mani atstāja dziļu iespaidu. Kā jau teicu, tā ir inteliģenti sagatavota: labā valodā, stilistiski skaidros un precīzos teikumos, bez gramatiskajām kļūdām, kas šodien ir liels retums administratīvajā telpā. Taču galvenais – vēstulē nepārprotami atspoguļojās tās autoru kritiskā un konstruktīvā attieksme pret problēmām, kuras ietvertas jautājumos ministram. Citiem vārdiem sakot, ministrijā strādā cilvēki, kuri ļoti labi apzinās, kādā stāvoklī ir novesta mūsu augstākā izglītība un zinātne augstskolās. Var uzskatīt, ka šie cilvēki lieliski saprot augstskolas un zinātnes organisko vienotību. Viņi saprot to, ka augstskola – tā ir zinātne, zinātne – tā ir augstskola. Latvijā tagad ir tikai „augstskolas zinātne”, jo Zinātņu akadēmijas institūti ir pievienoti studiju centriem. Latvijā neparasti operatīvi tika likvidēta „komunistu kārtība”, kad zinātne attīstās Zinātņu akadēmijā. Tā bija un joprojām daļēji saglabājās arī Ķīnā. Ķīnieši savas unikālās modernizācijas gados nerīkojās tik stulbi un tikai pakāpeniski transformē zinātnes sfēru. - Tātad ministrijā saprot, ka mums nav vajadzīgi tik universiāli „spējīgi” profesori? - Šajā sakarā vēstulē ir teikts: „Atbildot uz Jūsu nākošo jautājumu – vai mūsu valstī ir noteikts, cik priekšmetu augstskolā ir jāpasniedz, lai saņemtu algu par vienas slodzes izpildi, informējam, ka Latvijas likumdošana šādu regulējumu neparedz. To, cik un kādi studiju kursi tiks iekļauti akadēmiskā personāla darba slodzē, nosaka augstskolas vadība, vienojoties ar katru konkrēto pasniedzēju”. - Bet kā ar iespējām nodarboties ar zinātni? - Vēstulē ir teikts: „Augstskolu likuma 27.panta otrā daļa nosaka, ka augstskolas akadēmiskais personāls veic zinātniskos pētījumus un piedalās studējošo izglītošanā, kā arī to, ka uzdevumu apjomu katrā no abiem pamatdarbības veidiem nosaka augstskola. Līdz ar to nebūtu pieļaujams, ka, nosakot darba slodzi veidojošos komponentus, netiek ņemts vērā akadēmiskā personāla zinātniskais un metodiskais darbs. Piekrītam Jūsu paustajām bažām, ka šāds profesora slodzes apjoms, kāds ir noteikts Jūsu pārstāvētajā augstskolā, neveicina profesora iespējas nodarboties ar zinātni un pilnveidot savas profesionālās prasmes. Šāds slodzes plānojums visticamāk ir vērsts uz augstskolas īpašnieku biznesa interesēm, bet nekādā veidā neveicina izglītības kvalitāti un augstskolas attīstību ilgtermiņā.[..] Diemžēl ir novērojams, ka augstskolas ne vienmēr godprātīgi izmanto likumdošanā noteikto autonomiju, par primāro mērķi izvirzot izmaksu optimizāciju un finanšu resursu konsolidāciju, nevis kvalitatīvu studiju procesa nodrošināšanu un zinātniski pētnieciskās darbības veicināšanu”. - Ja pareizi saprotu, liela loma ir arī slodzes apjomam? - Šajā sakarā vēstulē var lasīt: „MK noteikumu Nr.836 36.punkts nosaka, ka pedagoga darba slodze ir kopējais tarificēto stundu skaits nedēļā (gadā) un tas nedrīkst pārsniegt darba likumā noteikto normālo nedēļas darba laiku – 40 stundas nedēļā, neskaitot promesoša pedagoga aizvietošanu. Tātad Latvijā ir noteikts maksimālais slodzes apjoms un tas ir 40 stundas nedēļā. Augstskolu akadēmiskā personāla minimālo slodzes apjomu Latvijas likumdošana nereglamentē. Papildus informējam, ka MK noteikumu Nr.836 3.pielikumā ir noteikts, ka augstskolas akadēmiskā personāla – lektora, asistenta, profesora, asociētā profesora, docenta darba slodze, kas atbilst vienai mēneša darba algas likmei, ir 600-1000 stundas gadā”. - Ko var secināt par mūsu likumdošanu un valdības apstiprinātajiem noteikumiem? - Postmodernistiskā plurālisma caurejas apstākļos mēdz lepoties ar secinājumu daudzveidību. Viedokļu brīvības skaļa demonstrācija šodien ir modīga izdarība pseidointeliģences aprindās. Tomēr esmu pārliecināts, ka cilvēkiem ar veselu saprātu šajā gadījumā būs tikai viens secinājums. Proti, Latvijā likumi un noteikumi kalpo biznesam un peļņas gūšanai izglītībā. Mūsu likumi un noteikumi nevar veicināt augstākās izglītības un zinātnes attīstību. Tie drīzāk veicina „pelēkās zonas” rašanos bez labas izglītības un zinātnes, kas ir „globalizācijas saimnieku” mērķis viņu kolonijās. Starp citu, tā uzskata arī ministrijas darbinieki. Par to liecina vēstules noslēgumā teiktais: „Šobrīd IZM gatavo jaunus normatīvo aktu projektus, kas noteiks augstākās izglītības valsts standartus [..] standartu projektos ir iekļauta jauna prasība, - noteikts, ka no pamatstudiju programmu apjoma pilna laika studijās kontaktstundas veido ne mazāk kā 50% no kopējā programmas apjoma [..]. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pamats cerēt, ka tas uzlabos studiju procesa kvalitāti un būs izdevīgs arī akadēmiskajam personālam, jo dos iespēju nodrošināt nepieciešamo darba slodzes apjomu ar mazāku studiju kursu skaitu”. - Vai Jūs ticat, ka drīz varēsiet pasniegt tikai divus priekšmetus par to pašu algu? - Tāda slodze ir maniem draugiem Amerikas un Izraēlas universitatēs. Savukārt pie mums augstskolu biznesa lobētāji var panākt visu, ko vien vēlas. Vienīgi viņi nevar palielināt dzimstību – savu potenciālo klientu pieaugumu, jo tas ir atkarīgs no transcendentāliem kosmiski antropiem procesiem, kas pagaidām mums nav saprotami. „Baltie” cilvēki izmirst, un mūsu izglītības miljonāri pret to ir bezspēcīgi. Protams, minētā prasība par 50% procentiem ir apsveicama lieta un Latviju diezgan ātri varētu pārvērst par labas zinātnes un augstākās izglītības oāzi. Bet manuprāt tā ir tikai teorētiska ilūzija. Dzīves prakse aizvadītajos pēcpadomju gados ir pilnīgi citādāka. Diemžēl arī turpmāk nāksies ņemt vērā vairākus drūmus faktorus. - Lūdzu, miniet tos? - Aizvadītā gadsimta 90.gadu sākumā augstākā izglītība būtiski izmainījās ne tikai bijušajās sociālisma zemēs. Tā, piemēram, Lielbritānijā 1992.gadā tika pieņemts „Akts par pēcskolas un augstāko izglītību”. Valsts 35 politehniskajiem institūtiem tika piešķirts universitātes statuss, formējot t.s. 4.paaudzi - new universities paaudzi. Tiek uzskatīts, ka Lielbritānijā katra jaunā universitāšu paaudze ir radusies tad, kad mainījās attieksme pret zinātni. 90.gadu sākumā no zinātnes sāka prasīt ne tikai teorētisko, bet arī praktisko devumu. Zīmīgi, ka tajā pašā 1992.gadā tika manāmi izmainīta arī ASV likumdošana, ļaujot topošajām augstskolām vieglāk reģistrēties un iegūt akreditāciju. Rietumos minētās izmaiņas rosināja pakalpojumu ekonomikas uzplaukums, kas savukārt ir saistīts ar diplomētu kadru nepieciešamību. Pakalpojumu ekonomika stimulē jauniešus iegūt augstāko izglītību, un Rietumos studentu skaits jūtami palielinājās. Rietumos strādājošais ar augstāko izglītību tiek ļoti labi atalgots. - Arī pie mums studentu skaits palielinājās! - Jā, ar to drīkstam lepoties. Kādreiz Internetā lasīju priecīgu ziņu, ka Latvijā ir viens no lielākajiem studentu apjomiem pasaulē, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju. Diemžēl gandrīz nemaz nerunā par milzīgajām atšķirībām motivācijas ziņā un studēšanas buma sekām. Faktiski divas pēcpadomju zemes – Latvija un Krievija - piedzīvoja traģēdiju. Turklāt vismaz trijos aspektos. - Kādos? - Pirmkārt, augstākā izglītība kļuva par masu parādību. Un tā ir šausmīga sērga, ja kultūrā kaut kas iegūst masu parādības raksturu. Tā ir neārstējama un neapturāma sērga tāpat kā vēzis, izskaužot jebkuru kvalitāti un visu pārvēršot seklā un duļķainā peļķē. Otrkārt, ārkārtīgi kroplā veidā ieviesās privātā augstākā izglītība. Šajā sfērā uzplauka „valdenisms”, kā es to dēvēju. - Ko tas, lūdzu, nozīmē? - ASV ir valsts universitātes, privātās nekomerciālās universitātes (piemēram, Harvardas, Stenfordas, Prinstonas u.c.) un privātās komerciālās universitātes, no kurām vispopulārākā ir no 90. gadiem spoži plaukstošā Valdena universitāte. Tajā var nopirkt visu – grādu, sertifikātu, diplomu. Pie tam no mūsu Lomonosova ielas nav jābrauc uz Ameriku, jo Valdena universitāte ir distances izglītības fanātiķe. Tā visā pasaulē apkalpo klientus, kuriem grāds ir vajadzīgs karjerai. Ne velti Valdena universitātes devīze ir mūsdienīgi ciniska - „Augstāks grāds, augstāks mērķis”. Harvardas universitātes devīze ir vecmodīga - „Veritas” (patiesība). 1992.gada izmaiņas ASV likumdošanā arī šajā godīgajā un cienījamajā zemē veicināja izglītības dokumentu tirdzniecību. Tas visvairāk nepatīk amerikāņu intelektuāļiem. Par laimi amorālā norma „grāds karjerai” sekmes vēl negūst visās valstīs. Godīgajā Vācijā nepārtraukti kādu augstu priekšnieku atmasko par „sapeistoto” doktora disertāciju. Pamēģiniet to izdarīt Latvijā! Jūs tūlīt apvainos „nacionālo interešu” nodevībā un kalpošanā „Maskavas krieviem”. Taču pie mums grādu karjerai nevajag, jo, teiksim, parlamenta deputāta un ministra krēslā labu cilvēku nesavtīgā partija un sirsnīgā tauta iesēdinās pat bez augstākās izglītības. Arī izglītības un zinātnes ministra krēslā. Piemēri nav valsts noslēpums. - Kāds ir Jūsu minētās traģēdijas trešais aspekts? - Boļševisma saglabāšanās. Arī tas ir mans „termins”. Pēcpadomju gados jauniešu viena daļa tiecās iegūt augstāko izglītību, lai darbā saņemtu lielāku algu tāpat kā Rietumos, kur ir cieņā izglītība. Viņi cerēja, ka pie mums izbeigsies boļševiku ideologu ieviestā plebejiskā prakse traktoristam maksāt lielāku algu nekā profesoram, lai tādējādi demonstrētu proletariāta diktatūras sociālās priekšrocības. Diemžēl cerības nepiepildījās, un Latvijā (arī Krievijā) cilvēki ar augstāko izglītību netiek attiecīgi atalgoti. Viņus turpina sociāli ekspluatēt un pazemot. Augstākās izglītības prestižs pēcpadomju gados pie mums principā nav uzlabojies. Šajā ziņā mēs kopā ar Krieviju radikāli atšķiramies no pārējās pasaules. - Vai tas neattiecas arī uz privāto izglītību, no kuras visi gaidīja augstu kvalitāti tāpat kā tas ir Rietumos? - Jā, patiešām sabiedriskajā domā funkcionē mīts par Rietumu privāto izglītību. Ne visiem ir zināms, ka Lielbritānijā vienīgā privātā augstskola ir 1983.gadā dibinātā Bukinghemas universitāte, kurā studē apmēram 1000 studentu galvenokārt no ārzemēm un divu gadu laikā iegūst grādu. Pārējās universitātes pieder valstij. Kā jau minēju, arī ASV dominē valsts universitātes un nekomerciālās privātās universitātes. Atsevišķa tēma var būt par to, kā tās tiek pārvaldītas, kā veidojās to budžets, kāda loma ir akadēmiskajam personālam, kā tiek organizēts un finansēts zinātniskais darbs utt. Tā ir ļoti plaša tēma. Tagad gribu akcentēt tikai to, ka Rietumu augstskolās akadēmiskos jautājumus neizlemj valsts ierēdņi, mecenāti, sponsori, investori un pārējie, no kuriem ir atkarīgs finansējums. Latvijas privātajās augstskolās visu izlemj saimnieki. Arī akadēmiskos jautājumus. To pieļauj mūsu likumi un noteikumi. Un neapšaubāmi tas kopumā ir absurds stāvoklis. Tadējādi viss ir atkarīgs no saimnieka saistības ar izglītību un zinātni. Tātad no viņa kompetences, inteliģences, izpratnes un zināšanām izglītības filosofijā un politikā. Mums ir īpašnieki, kuriem pašiem nav augstākā izglītība un priekš kuriem turīga augstskola ir tikai viens no iespējamajiem biznesa veidiem, jo viņi tikpat enerģiski ir gatavi tirgot klozetpodus vai mušpapīru, ja tas viņiem garantē miljoniem latu lielu peļņu. Man ir bijis gods tikties un ilgāk parunāt gandrīz ar visiem mūsu privāto augstskolu saimniekiem. Piemēram, labi atceros tikšanos ar RSEBAA saimnieku Kurova kungu. Tas bija tolaik, kad naivi interesējos par elitāru programmu izveidi gudriem un talantīgiem jauniešiem, kuri masu augstākās izglītības primitīvajos apstākļos cieš visvairāk. Kurova kungs mani ātri atvēsināja, jo, lūk, pie viņiem jau esot daudzas elitārās programmas. Viņš tūlīt nosauca cenas – t.i., mācību maksu. Viņa gaišajā un viszinošajā pārliecībā zaigoja skaists kritērijs: jo lielāka cena, jo elitārāka programma. Kā saka, komentāri lieki! Vispār mūsu privāto augstskolu saimnieku korpuss ir krāšņa buķete. Kādas psihologu augstskolas saimniekam noteikti pašam ir vajadzīga psihiatra uzraudzība. Pie tam stacionārā veidā. Kādas citas augstskolas saimnieki ne tikai tirgo, bet paši sev un saviem biznesa partneriem pērk grādus un titulus. Saprotams, sastopami arī tādi, kuri sevi uzskata par Nobela prēmijas laureātiem. Viens no viņiem, tēlojot zinātnes ekselenci, darbdienās pēta „metodoloģijas metodikas metodoloģiju”, bet sestdienās un svētdienās pēta „metodikas metodoloģijas metodiku”. Šajās aprindās nenākās garlaicīgi žāvāties. - Vai tiešām nevar pārvarēt masu augstākās izglītības sērgu? - Par mūsu sarunas tematiku interesējos vismaz 30 gadus. Aizvadītos 8 gadus ļoti intensīvi, jo tagad attiecīgās informācijas iegūšanā Internets paver milzīgas iespējas. Regulāri sekoju līdzi 8 pasaules izcilāko universitāšu dzīvei. Kādas trīs četras mājas lapas apskatu katru dienu. Tajā skaitā Maskavas jaunās, bet jau slavenās „viškas” (Nacionālās Pētnieciskās universitātes „Ekonomikas augstskola”) mājas lapu. Tur strādā vairāki man dārgi draugi un kolēģi. Tajā pašlaik burtiski katru dienu atspoguļojās centieni pārvarēt minēto sērgu, jo Krievijā atšķirībā no Latvijas beidzot tiek atklāti runāts un rakstīts par augstākās izglītības anomālijām pēc PSRS sabrukuma. Tas, ka valstī augstākā izglītība ir pārvērtusies par masu fenomenu un iracionāli alkātīgu biznesu, tika publiski atzīts tikai nesen – apmēram pirms gada. Tikai nesen sāka atklāti kritizēt galvenās nelaimes: studentu pārlieku lielo skaitu, izglītības un zinātnisko pētījumu primitīvo kvalitāti, diplomu tirgošanu, „koročku” kultu, kā arī jau pieminēto „boļševismu”. Publikācijās ir konstatējama milzīga velme likvidēt traģēdijas sekas. Rekomendācijas ir visdažādākās. Piemēram, uzlabot un nostiprināt vidējo profesionālo izglītību, likvidēt „diplomu fabrīkas” (filiāles un mācību konsultāciju punktus), nomainīt visus rektorus, atjaunot un nostiprināt humanitāro komponentu studiju programmās, atjaunot universitātes ētosu – akadēmisko morāles normu, principu un ideālu kopumu. Nopietnā saruna ir sākusies ne tikai, kā šodien ir modīgi teikt, ekspertu līmenī, bet arī valdības un valsts prezidenta līmenī. Jāsaka, pati „viška” ir sava veida ceļš kā pārvarēt anomālijas. Universitāti izveidoja 1992.gadā; tajā strādā īsti zinātnieki, daudzi slaveni speciālisti atgriežās mājās pēc darba ASV augstskolās, nepārtraukti tiek modernizētas vecās un radītas jaunas modernas programmas, publikācijas, konferences, semināri, vieslektori...akadēmiskā dzīve intriģējoši pulsē tāpat kā Harvardā, Oksfordā un citās izcilās universitātēs. Budžeta vietu skaits jau lielāks nekā Maskavas Valsts universitātē. Tas ir panākts 20 gados tāpat kā 20 gados notika milzīgas pozitīvas izmaiņas „sarkanās” Ķīnas augstākajā izglītībā, kur tikai 20% jauniešu iestājās augstskolā pēc vidusskolas. - Bet ko saka Jūsu studenti? - Izglītība pieder tai pakalpojumu grupai, kuru pasaulē sauc par „uzticības preci”. Tā ir prece, kurai klients var vienīgi uzticēties, jo pats nevar pārbaudīt tās kvalitāti. Students nevar kritizēt ne studiju programmu, ne lekciju kursu. 1968.gadā studējošā jaunatne vērsās pret stagnāciju un novecojušiem dzīves standartiem vispār. Viņi nevērsās pret konkrētām mācību iestādēm, profesoriem un viņu lekciju kursiem. Studenti var būt revolucionāri, bet nevar būt reformātori, kas ietilpst profesionāļu kompetencē. Bet patiesībā kā vienmēr visu izšķir tauta un tās kultūra. „Globalizācijas saimnieki” gūst panākumus tikai tur, kur ir pasionāri vājš sociums un nacionāli patriotisku līderu deficīts. - Ko Jūs ar to gribat teikt? - Ar izglītību un zinātni ir tāpat kā ar politiķiem – kāda tauta, tādi tās politiķi. Šī likumsakarība attiecas arī uz izglītību un zinātni - kāda tauta, tāda tās izglītība un zinātne. Latvijas grandiozo zinātnes potenciālu sagrāva paši latvieši. Saprotams, kāds viņus veikli iedvesmoja un samācīja. Tiem, kuri grib koloniāli valdīt, nepatīk un nav vajadzīgi garīgi brīvi un patstāvīgi cilvēki, kurus spēj izaudzināt laba izglītība un zinātne. Īsti zinātnieki parasti ir cilvēki ar plašu sirdi; viņi ir atvērti un spēj brīnīties; viņi vēlas izmainīt pasauli un palīdzēt savai tautai un valstij; viņi nemīl un neatbalsta nebrīvību, uzkundzēšanos, garīgās un politiskās patstāvības ierobežošanu u.tml. Kolonijās izglītībai noteikti ir jābūt primitīvai, lai cilvēki neko nezinātu un nesaprastu. Kolonijās zinātne nav vajadzīga. Taču praktiski viss tika izdarīts un joprojām tiek darīts ar pašu rokām. Es kādreiz strādāju Zinātņu akadēmijā un vairākus gadus biju tās Prezidija Redakciju un izdevumu padomes zinātniskais sekretārs. Mans pienākums bija gatavot visas Latvijas zinātnisko izdevumu plānu, kas uzskatāmi atspoguļoja mūsu zinātnisko potenciālu. Labi zinu, kā pret šo potenciālu izturējās Maskavā „lielajā” PSRS Zinātņu akadēmijā. Tolaik mēs nebijām dzirdējuši vārdu „reitings”. Bet ja tāds tiktu sastādīts, tad manuprāt zinātnes potenciāla ziņā PSRS mēs būtu trešajā vietā pēc Krievijas un Ukrainas. „Lielajā akadēmijā” Latvijas zinātni ļoti augstu vērtēja un cienīja. Izglītība, zinātne, - tā vienmēr ir saruna par tautas genofonda kvalitāti un tautas intelektuālo potenciālu un orientāciju. Tā ir saruna par tautas attieksmi pret garīgumu, patiesību, izglītotību, inteliģenci, intelektu, morāli, talantu. Tā ir saruna par tautas attieksmi pret gudriem un talantīgiem cilvēkiem un viņu iespējām kalpot sabiedrībai, reālizējot savas zināšanas un prasmes. Diemžēl amerikāņi mūs nemāca nevajāt un neatstumpt gudrus cilvēkus. Diemžēl amerikāņi mūs nemāca profesoriem maksāt lielāku algu nekā traktoristiem. Amerikāņi mūs nemāca cienīt cilvēkus ar augstāko izglītību un valsts darbā balstīties uz zinātnieku rekomendācijām, kā tas tradicionāli notiek viņu pašu zemē. Vienīgi viņu vēstniece publiski sadumpojās pret mūsu šodienas galvenajām prioritātēm - kukuļņemšanu, zagšanu, dumjībām un blēdībām, no universitātes tribīnes nediplomātiski atklāti nosodot mūsu morālo un intelektuālo pagrimumu, kas par nelaimi atbalsojās arī mācību iestādēs. Manā pieredzē ir daudz paradoksālu gadījumu. - Lūdzu, miniet vismaz dažus piemērus! - Kādreiz aizgāju no darba vienā mūsu turīgā privātā augstskolā tāpēc, ka priekšnieks (saimnieki viņu dēvēja par „dekānu”) man sāka uzmākties un pieprasīt viņam uzrakstīt doktora disertāciju ekonomikā. Viņš man par to samaksāšot un tas nekas, ka es neesmu ekonomists. Ne reti manu vārdu mēdz iekļaut licenzēšanas un akreditācijas dokumentos. Tajos ir jābūt attiecīgam skaitam pasniedzēju ar doktora grādu, profesora amatu, publikācijām. Taču gandrīz vienmēr dzirdu komentāru: „Mēs jūs iekļaujam programmā, taču lekcijas lasīs mana draudzene...”. Zinu gadījumus, kad lekcijas neļauj lasīt cilvēkiem, kuri attiecīgajā jomā ir sarakstījuši starptautiski atzītas monogrāfijas un mācību grāmatas. Viņu vietā lekcijas lasa programmas direktora sieva vai kāds draugs, kuram ar zinātni nav nekā kopēja un kurš nekad neko nav publicējis un nepublicēs. Atsevišķu „kolekciju” veido piemēri par patoloģiskajām bailēm no intelektuālās konkurences, kad dažāda ranga vadītāji ap sevi pulcē (pieņem darbā) tikai tādus pašus pelēkus un vēl pelēkākus tipus. Lai „optimizētu izmaksas” un nemaksātu pienācīgu algu, saimnieki un viņu pakalpiņi ir gatavi uz visādām nelietībām. Tā, piemēram, 20 grāmatu autoram var nekaunīgi pateikts „grāmatas neko nenozīmē”, „jums vispār nav publikācijas”, var necienīgi ignorēt profesora dažāda veida iesniegumus algas jautājumos. Tomēr visnepatīkamākie un reizē visamizantākie ir gadījumi, kad saimnieki un amatpersonas ignorē priekšlikumus progresīvi uzlabot programmas un jaunu programmu projektus. - Jūsu mājas lapā ir iedaļas „Mācību plāni”, „Public Relations”, „Izglītības projekti”. - Rietumos 90.gadu sākumā nācās izmainīt augstkolu darbību lielā mērā tāpēc, ka izmainījās darba tirgus nosacījumi. Studiju saturu un procesu nācās organizēt tādā veidā, lai no vienas puses nodrošinātu jaunās paaudzes ātru un cienīgu socializāciju darba tirgū, bet no otras puses universitāšu absolventiem būtu sintētiskās domāšanas iemaņas. Tas bija jauns pavērsiens izglītības politikā. Taču tas nebija vienīgais pavērsiens. Uz augstskolas misiju kardināli atsaucās arī vispārējais ļoti straujais dzīves temps – dažādu transformāciju milzīgā dinamika, kad viss ātri noveco un neatbilst dzīves prasībām. Turklāt dažādi globālie procesi kļuva jebkuras profesionālās darbības ikdiena. Jau tolaik un šodien panākumus var gūt tikai tās augstskolas, kuras operatīvi pievēršās interaktivājām un kognitīvajām sociāli politiskajām un ekonomiskajām tehnoloģijām, t.s. jaunajai ekonomikai, Interneta ekonomikai un socioloģijai, Interneta menedžmentam un psiholoģijai, vadības stratēģijai un politikai digitālajā pasaulē. No augstskolām šodien gaida gan menedžmenta un inovāciju elites, gan pakalpojumu ekonomikas „melnstrādnieku” sagatavošanu. Darba tirgū šodien vispieprasītākās ir personības ar lielu domāšanas patstāvību un idejisko vispusību. Ne velti daudzās valstīs cieņā ir elitārās PPE programmas (filosofija, politika un ekonomika). Saprotams, var tikt izveidotas arī citas analoģiskas programmas, kuras var sniegt zināšanas par globalizācijas metafiziku un jaunatni sagatavot stratēģiski analītiskajam darbam nemitīgi mainīgajā pasaulē. Manā mājas lapā minētajās iedaļās esmu ievietojis tās izstrādes, kuras aizvadītajos gados esmu piedāvājis mūsu valsts un privātajām augstskolām tajās jomās, kurās cenšos sekot līdzi visam jaunākajam. - Kādi ir rezultāti? - Par rezultātiem var izlasīt mājas lapā. Pamats ir diezgan lielam gandarījumam. Bet vispār uz šo jautājumu varu atbildēt divējādi. Lakoniski un mazāk koncentrēti. Ja lakoniski, tad varu teikt sekojošo. Latviešu tautības dekāniem, programmu direktoriem, saimniekiem uz katru piedāvājumu ir muļķīga standarta atbilde – „pie mums tas jau sen darbojās”. Latvieši parasti nespēj aptvert, ka viņu mājas lapās un ministrijas saitos ir skaidri redzams, kas pie viņiem „darbojās” un kas „nedarbojās”. Viņi acīmredzot nespēj saprast, ka Interneta laikmetā melot un „atkratīties” no papildus intelektuālās slodzes, pret ko viņiem tradicionāli ir panisks naids, kļuvis nesalīdzināmi grūtāk nekā pirmsinterneta gadsimtos. Viņi laikam nespēj aptvert to, ka pirms tikšanās varbūt esmu pamatīgi izpētījis viņu programmas un visu pieejamo informāciju par lekciju kursiem, pasniedzēju publikāciju tematiku utt. Skaidrs, ka pašlaik mūsu lielākā bagātība ir mūsu fantastiskā atpalicība. Savukārt mazāk koncentrēta atbilde varētu būt sekojošā. Esmu daudz lasījis, kā t.s. globālā elite tiražē bezgarīgumu un „pelēkajās zonās” rada purvu, kurā var nogrimt jebkura sociāli politiskā un morāli intelektuālā pretestība, cenšanās glābt valsti un civilizāciju. Šī elite veido vienaldzīgo, tenkojošo un hēdonisko patērētāju sabiedrību, apzināti pazeminot izglītības līmeni un zinātni pārvēršot par imitāciju kloāku. Obligātie un humanitārie priekšmeti ar katru gadu kļūst mazāk, kā arī tiek direktīvi ieviesti odiozi obligātie priekšmeti. Zināšanu pārbaudē praktizē testēšanu un funkcionālās racionalitātes apliecināšanu. Vēl tikai jāievieš erotiskā masāža. Elite cenšas atlikušos domājošos uzsēdināt uz postmodernisma mieta, kura ticības un vērtību simbols ir haoss. Vēsturiski nesen mēs izglītību ieguvām, lai izprastu pasauli un lai mūsu apziņā izveidotu relatīvi vienotu pasaules ainu. Tagad tiek darīts viss, lai nostiprinātos jauns mentālais stāvoklis, kad mēs neko nevēlamies zināt un nododamies tikai patērēšanas kaislībām un tagadnes vilinājumu izbaudīšanai. Labi ir izprasts tas, ka šodien problēmas izglītībā nav saistītas tikai ar nekompetenci un alkātīgu biznesmeņu apmaksāto lobēšanu. Tās ir saistītas ar antropoloģiski fundamentālu problēmu – skaidra nākotnes mērķa trūkumu šodienas sociumā. Tā ir vēsturiski unikāla parādība, jo pirmo reizi cilvēki ir pārstājuši domāt par savu nākotni un sākuši bezrūpīgi dzīvot bez nākotnes ideāliem un nākotnes modeļa vispār. Iracionālais kapitālisms nepazīst nākotnes koncepciju, un nākotnes koncepcija neeksistē publiskajā telpā. Tātad mēs nezinām, ko gribam no izglītības. Mēs nezinām, kāda tipa cilvēki (radoši, patstāvīgi, paklausīgi, iztapīgi, domājoši, pusdomājoši u.tml.) mums ir vajadzīgi. Arī latvieši patiesībā neko nezina par savu nākotni, un velti mūsu akadēmiskie prātvēderi un āmurgalvas atrunājās - „pie mums tas jau sen darbojās”. 2012, augustā 

Мультикультурализм и перспективы демагогии

Не сразу видно, что глупый, потому что кудрявый. Лев Толстой

 На такой полиэтнической земле как Латвия понятие мультикультурализма достигло значительных успехов. За последние десять лет /1/ мультикультурализм из раздражающего понятия превратился в блестящий инструмент демагогии. И это далеко не обыденная демагогия и лесть простых смертных. Речь идет о репрезентативной демагогии - демагогии верховной государственной власти.В Латвии сегодня мультикультурализм - это средство репрезентативной демагогии, которым в случае необходимости пользуется господствующая политическая клика и ее идеологические слуги - ученые, журналисты и другие. Примечательно при этом, что адресатом репрезентативной демагогии является не свой народ, а международная аудитория. Со своим народом представители власти Латвии о мультикультурализме пока не разговаривают. Историческим днем в практике репрезентативной демагогии был день 20 ноября 2001 года, когда в Риге открылась IV международная конференция "Евреи в меняющемся мире".Конференция как конференция. Ничем особенным среди других не выделялась. Также, как и на I-III конференциях в ее работе принимали участие ученые, краеведы, энтузиасты духовной деятельности и патриоты соответсвующей этнической культуры. Но политические власти Латвии к ней готовились особо. На открытие конференции явились президент страны ВВФ, экс-президент, премьер министр, министры, гос.секретари министерств, депутаты парламента, руководители самоуправления города Риги и многие другие, как любят говорить в Латвии, выдающиеся персоны, дабы визуально зафиксировать свое присутствие вблизи столь высоких правительственных чинов.Среди участников конференции, тихо и мирно проработавших в полупустом зале уже в течение семи часов, возникло естественное недоумение и даже страх - что случилось? Но уже с самого начало все встало на свои места. Политическая власть Латвии прекрасно осознавала, что это конференция не о латышской, латгальской, польской, русской, литовской или эстонской культуре. На такие конференции вообще можно не ходить. Информация же о еврейской конференции распространится по всему миру. Такую возможность нельзя не использовать. И тем не менее совсем неожиданной явилась главная цель появления руководителей государства. В этот раз они не произносили оправдательных речей по поводу коррупции, наркомании, нарушения прав человека. Руководители Латвии решили продемонстрировать всему человечеству свое государство как мультиэтнический рай, в котором под солнцем мультикультурализма греются в юридическом равноправии все этносы. Президент страны с неожиданной смелостью сделала открытие, что Латвия невсегда была полиэтнической землей. Премьер министр пошел еще дальше. Он патетически разъяснял, что Латвия сегодня – «это многонациональное государство, в этнической политике Латвии сегодня господствует мультикультурализм, и перед остальным миром Латвия больше всего может гордиться своим многокультурным обществом и достижениями в интеграции общества». Гос.секретарь министерства образования и науки в свою очередь радостно информировал собравшихся о том, что Латвия совместно со Швецией планирует учить латышских детей правде о холокосте, забыв, правда, сказать о том, что в Европе латыши больше всего участвовали в уничтожении евреев, т.к этнических подразделений для расстрела евреев во время Второй мировой войны кроме Латвии не было нигде/2/. На следующий день в латышской прессе о пламенных мультикультурных речах государственных дам и мужей не было ни слова. Речи не были предназначены для местной аудитории. А на 4-5ой страницах газет появились несколько строк о том, что в Ригу съехалось много евреев на свою конференцию. К потоку репрезентативной демагогии титульная нация Латвии еще не готова. Хак, многие порядочные латыши радуются, например, тому, что с 2004 года все обучение в школах будет только на латышском языке, что негражданам никогда не видать возможности участвовать в выборах самоуправлений, и что права государственных языковых инспекторов проверять знания латышского языка у русских регулярно расширяются. Настоящим латышам мультикультурализм не нужен, Латвия должна быть «латышским государством». Латвия как известно, принадлежит к той категории стран, где различные этнические группы соседствуют на протяжении достаточно длительного периода времени (столетия и тысячелетия), и исторически господствующий латышский этнос сохраняет численное преимущество/3/. Многоэтническое общество современной Латвии – это не общество, образовавшееся в результате миграции за сравнительно короткое время. В Латвии, таким образом, с одной стороны накоплен определенный мультикультурный опыт, который мог бы облегчить решение сегодняшних этнополитических вопросов, точно определяя отношения большинства-меньшинства. В восточной Латвии русские, латыши, белоруссы, поляки, евреи, литовцы живут вместе уже на протяжении столетий, и никаких этнических конфликтов здесь не было.В современной Латвии важной этнополитической задачей является сохранение этнической стратификации. В Латвии каждый этнос занимает в социуме исторически определенную нишу. Проживая на территории Латвии веками, этносы к этому привыкли, и этот уровень адаптации этносов нельзя игнорировать, стремясь изменить его на благо латышского большинства.Как будто бы полностью ясно, что в многоэтническом латвийском обществе, государственная, политическая идентичность социально значимее этнической идентичности, а общие гражданские интересы доминируют над интересами этнических групп, как это акцентирует современная этнология/4/. В государственной политике(законодательстве) тем не менее доминирует противоположная тенденция, отражая стремление к унифицированной латышской идентичности и стимулируя ассимиляцию. Разумеется, многие в Латвии прекрасно понимают смысл и перспективы мультикультурализма. Мультикультурализм способствует новой социокультурной идентичности, когда все культуры являются равноправными. Если граждан мультиэтнического государства мы называем нацией, то мультикультурализм можно рассматривать как идеологию этой нации, или другими словами - национализм нового типа. Также как и национализм, мультикультурализм - это социально-политический феномен. Но до этого еще далеко. В Латвии сегодня понятие нации (как у Сталина) обозначает высший тип этноса, верхушку его эволюции. Ни в научных, ни в политических кругах Латвии еще не стало популярным признание нации как полиэтнического явления, главными характеристиками которой являются территория и гражданство. На официальной этнологической карте Латвии до сих пор мы видим два элемента – «латышская нация» и «этнические меньшинства», а национализм призван защищать интересы только «латышской государственности». Поле деятельности мультикультурализма - это социальная и политическая мобилизация, а также - культурологическая трансформация. Мультикультурализм направлен против доминирующей культуры, стремясь уравнять ее положение среди других, недоминирующих культур.Мультикультурализм предлагает не идентифицировать государственную политическую структуру и социальные институты с нормами, ценностями, традициями и т.д. одной культуры. В Латвии эта односторонняя идентификация ярко выражена.Мультикультурализм может служить для этнополитики методологической базой, которая соответствует современному уровню миропонимания. Мультикультурализм поэтому можно определить как известную форму межцивилизационного самосознания, которая включает в себя определенный потенциал понимания и интерпретации современного мира и открывает перспективы для самых различных прогнозов, гипотез и т.п. В любом случае появление концепции мультикультурализма и ее популярность свидетельствуют о радикальных переменах в современном обществе и общественном сознании. Понимание и отношение к мультикультурализму может наглядно охарактеризовать динамизм, витальность, привлекательность, эластичность, самокритичность общественной мысли определенного государства. Это относится и к Латвии, где пока сознательно замалчивают мультикультурализм и не допускают никаких публичных дискуссий о перспективах мультикультурализма в полиэтническом обществе. Разумеется, что в Латвии, также как и в Восточной Европе в целом, мультикультурализм - это одна из культурных инноваций. Инновации в культуре укрепляются постепенно. Вначале происходит фильтрация и отбор инноваций. Затем следует модификация инноваций, которая практически становится локализацией избранной инновации. В культурологии всегда существовал вопрос о качественной иерархии культур и о равнозначности или эгалитаризме культур.Идеал культуры Латвии - это "коалиция культур"/5/. В то же самое время ясно, что все культуры - разные в смысле своего исторического опыта и престижа. Существуют культуры- доноры, способные обогащать другие культуры. А есть и культуры-реципиенты, питающиеся богатством других культур. Похоже, Латвия сразу поняла два момента. Во-первых, поняла то, что в мультикультурализме принципиально важен правовой аспект - правовое равноправие культур. При реализации концепции мультикультурализма, в правовом отношении равноценными с латышской культурой стали бы и другие культуры, латышская культура утратила бы свое господствующее положение и ей пришлось бы конкурировать с другими культурами. Во вторых, поняла потенциальный фактор латышской культуры. То есть - в состоянии ли латышская культура быть культурой-донором для таких широко представленных в Латвии культур, как, например, русская, еврейская, польская. Как можно заметить, в мультикультурной России также существует эта проблема, но потенциальный фактор русской культуры при этом совсем иной. В Латвии провозглашено слепое стремление "интегрировать в латышскую среду" высокоразвитые культуры- русскую, польскую, еврейскую и др. В России, напротив, представители многих этносов желают "перейти" в русскую культуру/6/. Конечно, Латвия не единственная постсоциалистическая страна, где этнические культуры "мигрантов" желают интегрировать в местную культурную среду. Схожие цели и их фиксация в соответствующих терминах наблюдается, например, в Эстонии, когда речь идет о будущем этой этнически пестрой северовосточной территории/7/. В Латвии в начале 21 века в кругах политической власти понятие мультикультурализма еще не преодолело терминологического барьера и, в политической лексике оно почти не употребляется. На государственном уровне сегодня почти невозможен такой терминологической тандем как мультикультурализм и интеграция, как это наблюдается в соседней Эстонии/8/. Латвийские политики боятся использовать термин мультикультурализма. Идеологизация и политическая ангажированность проблематики мультикультурализма очевидны. Как бы то ни было, понятие мультикультурализма для латышского уха кажется гораздо более неприятным, чем такие понятия как педофилия, гомосексуализм, коррупция, столь часто употребляемые в одном контексте с господствующей политической кликой. От мультикультурализма же сердца и головы латышей тщательно оберегаются. Так например, в августе 2001 года руководитель департамента культурной политики министерства культуры перед организованным в Риге семинаром министров культуры Европейских стран "Мультикультурализм и его влияние на сохранение культурного многообразия в условиях глобализации" успокаивала журналистов: "Название семинара не следует понимать неверно, ибо это не будет разговор на этнические темы, а скорее о соотношении культуры и понимания традиционной Европы и Европы постсоциалистической"/9/. Посредством такой трактовки латышской аудитории навязывается мнение, что мультикультурализм не касается культурной политики Латвии, и в Латвии ничто не угрожает "латышской национальной культуре". В Латвии такая терминологическая эквилибристика проявляется не только в лексике руководителей государства и чиновников. Она встречается также и в научных работах, цель которых - научно аргументировать и обосновать политику латышской этнократии. Научные труды можно разделить на две группы. Во-первых, это труды, в которых мультикультурализм не замалчивается. Во-вторых, труды, в которых теоретическое развитие мультикультурализма в Латвии замалчивается полностью /10/. Ученые Латвии считают, что " главный признак национального государства - это единая общность граждан, этническую основу которого составляет одна основная нация и этнические меньшинства. Национальным государством не могут стать федеративные страны, например, Россия, а также страны, внутри которых объединились несколько этнических наций или несколько культур, например, Канада, Бельгия, Финляндия, Испания"/11/. Ученые имеет свою точку зрения на развитие культуры в " демократическом национальном государстве", т.е. в Латвии: "В демократическом национальном государстве возможность культурной жизни этнических миноритетов способствует взаимопониманию людей разных национальностей. Государственно ориентированная культура и культура миноритетов не являются конкурирующими до тех пор, пока последняя не разворачивается до такой степени, что начинает заглушать официальную культуру. Эта проблема в настоящее время не актуальна по той причине, что напряжение культуры миноритетов значительно ниже, чем насыщенность жизни латышей ценностями национальной культуры. Латвия как государство только выиграло бы , если бы большая часть инородцев, по прежнему именуемых сегодня "русскоязычными", стала бы более духовной и подвластной культуре"/12/.В Латвии, следовательно, латышская культура -это "государственно ориентированная культура" и "официальная культура". Мультикультурализм же в свою очередь - это "политическая и финансовая фикция, ибо государство практически не в состоянии обеспечить многим и разным культурам равные возможности. Принцип мультикультурализма не может быть распространен на латышскую культуру, язык и образование. Мультикультурализм как принцип государственной политики в Латвии не приемлем. Тем не менее мультикультурализм может быть использован как обозначение для системы культуры этнических миноритетов"/13/.Рекомендации латышских ученых, как видим, весьма недвусмысленны. Согласно их точке зрения в Латвии допустимы "государственно ориентированная" или "официальная" латышская культура и "система культуры этнических миноритетов" или "мультикультурализм". В научных рефлексиях мультикультурализм, таким образом, приобретает литературно-поэтический статус - понятие возможно использовать как синоним при желании придать поэтическую окраску своим дискурсам. Наблюдая за этими причудливыми оборотами ученых, фактически не приходится удивляться не менее причудливому языку государственных мужей. Так, в высших политических кругах Латвии одно время было распространено, например, такое определение Латвии - "национальное государство с мультикультурным обществом"/14/. В Латвии, также как и в США, понятие мультикультурализма - это элемент политической лексики/15/, а для "глобальной и долговременной мистификации"/16/ понятия нации, как видим, имеется локально-специфическое решение. Причуды в высказываниях государсвенных мужей созвучны причудам их морали. В новейшей истории Латвии определенно стабильное место занимает обещание дать гражданство всем жителям Латвии (т.н. нулевой вариант) - это до выборов парламента. И бесстыдно циничный отказ выполнить обещание - после победы на выборах: "Теоретически у латышей была возможность бороться за свою независимость с оружием в руках. Это привело бы к кровавым столкновениям. Гораздо разумнее выглядел другой путь - попытаться легальными средставми проникнуть в существовавшие в то время структуры власти, а для этого необходимы были голоса - ведь тогда голосовали все жители Латвии. И мы сознательно говорили, что наша цель так называемый нулевой вариант. Но это была сознательная ложь, которая помогла избежать человеческих жертв"/17/. Об этнополитическом будущем Латвии, в свою очередь, автор этого демагогического "покаяния" говорит: "Я будущую Латвию вижу не многонациональным государством, не монокультурным, а национальным мультикультурным. Это понятие, которое сейчас начинает появляться в Европе. Это значит, что политический контрольный пакет будет в латышских руках, и латыши своим большинством будут определять политическое направление и развитие"/18/. Мультикультурализм способствует равноправию культур. Отдельные ученые Латвии именно этого и боятся, и через прессу пугают этим и латышский народ. Популярным является тезис, что мы, латыши, можем существовать только в том случае, если в наших руках – власть , у нашей культуры - определенные привилегии, и нам на нашей земле не надо конкурировать с другими этническими культурами.Отдельные латвийские ученые утверждают, что рано или поздно нам придется провести границу между "нами" и "другими"/19/. Такая граница, якобы, неизбежна в любом современном обществе. Для латышей эта граница означает следующее: 1) только "наши" живут в пределах латвийского государства, 2) основополагающие принципы "наших" - это "демократия, латышский язык, законность, свобода и национальная государственность", 3) "мы" тем не менее можем быть терпимыми к "другим", если они признают господство "наших" основополагающих принципов в Латвии /20/. В таком отношении к "другим" отчетливо проявляется подмена социальной проблематики проблематикой моральной. Вместо того, чтобы юридически, через законодательство решать вопросы укрепления культурной коалиции, инспирируется морально-этическая трактовка проблемы - амбициозное выяснение взаимного уважения/21/.В Латвии такое выяснение взаимоотношений совершенно лишнее, т.к. например, русские, евреи, поляки, белоруссы, литовцы, эстонцы фактически являются "привилегированными мигрантами"/22/, ибо они живут здесь во многих поколениях и находятся у себя дома, и к ним в социальном отношении нельзя применить определение "другие". Его можно применить только этнически и морально этически. Следует добавить, что в латышских этнополитических рефлексиях подмена социальной проблематики проблематикой моральной в большой степени может быть обусловлена чересчур затянувшимся процессом "поиска идентичности", как его называют на постсоветских территориях (и не только на них /23/). Страсти вокруг этнической идентичности в общественной мысли Латвии отодвинули на второй план социальные проблемы - института гражданства, современного понимания государства и нации, объективной оценки факторов интеграции и т.п., до сих пор наблюдается тенденция политизации этничности. В Латвии почти никого не радует "glorious mosaic'" идентичностей /24/. Если поиск этнической идентичности у русских, например, может ассоциироваться с поиском нигилизма /25/, то латышей во многом он отбросил в язычество - наблюдается фетишизация дохристианских верований, фольклора и этнографии, которые автоматически стимулируют актуализацию форм массовой культуры и массовые инстинкты в целом. В то время, как на "обхаживание" латышской этнической культуры государство средств не жалеет, представители других этнических культур могут танцевать свои народные танцы и петь свои народные песни только на деньги своих культурных обществ. Такая политика не может остаться и не остается без последствий.Фетишизация этнического культурного наследия значительно сужает и консолидирующие перспективы т.н. профессиональной культуры как транснациональной, трансэтнической и полистилистической силы. Правда , в этом смысле можно смело утверждать, что интеграция в Латвии уже состоялась. Между, например, учеными, писателями, художниками не существует никакого антагонизма "идентичностей", и все чувствуют себя одинаково "нашими".В 2001 году была опубликована государственная программа "Интеграция общества в Латвии"/26/. 18 июля 2000 года ее утвердил кабинет министров. Проект концепции программы на протяжении нескольких лет активно обсуждали сами же латыши на организованных на американские и западноевропейские деньги семинарах и конференциях, полутайком забавляясь во время coffe break опубликованными в русской прессе частушками- интегрушками, к примеру: Из-за леса выезжает Титульная нация. Становитесь, девки, раком - Будет интеграция! В утвержденной правительством программе понятие мультикультурализма отсутствует. В первом варианте концепции программы о цели интеграции общества в сфере образования, языка и культурной политики было сказано следующее: "Создать стабильное мультикультурное, мультилингвальное общество"/27/. Против такой формулировки категорически высказались латышские радикальные политические силы, и из концепции и программы интеграции раздражающая терминология была вычеркнута. В ноябре 2000 года социологи независимой Латвии впервые осмелились выяснить мнение общества о будущем государства с точки зрения мультикультурализма. Балтийский институт социальных наук провел социологическое исследование, опросив 1004 гражданина и 1005 неграждан.Отважные социологи тем не менее прямо не спрашивали, желают или не желают респонденты видеть Латвию мультикультурной страной. Свой вопрос они сформулировали дипломатично - "общество, открытое культурному Bмногообразию". Результаты опроса поразили всех, и уж конечно они сильно уменьшают перспективы репрезентативной демагогии господствующей политической клики Латвии.За существование мультикультурного государства высказались 44% граждан и 56% неграждан. Однообщинное или латышское государство поддержали только 38% граждан и 13% неграждан, а двухобщинное госдарство - 5% граждан и 14% неграждан. В процессе опроса выяснился также еще один интересный факт: ни граждане, ни неграждане не желают притока новых мигрантов на территорию Латвии. Они, таким образом, желают сохранить исторически традиционное мультиэтническое общество Латвии/28/, которым так рьяно гордятся руководители страны перед международной аудиторией. 1)В апреле 1993 года в Латвии был создан Центр мультикультурализма. Это частное научное заведение, занимающееся исследованием этнических культур, мультикультурализма, сбором и распространением информации по данной проблематике. В основе деятельности Центра лежит концепция мультикультурализма. В 1996 году Центр издал книгу "Мультикультурализм в Латвии: теория и практика". В 1997 году Центр посетил президент Латвийской республики Г.Улманис. 2)См.: Ezergailis A. Holokausts vacu okupetaja Latvija. 1941.-1944. Riga, 1999, 41.lpp. 3)В Латвии латыши составляют 56% всего населения. 4)См.: Tишков В.А. Этнология и политика. Научная публицистика. Mосква, 2001, стр.8, 139-140. 5)См.: Померанц Г. "Никакая культура не одинока"// Знание - сила. 1989, июнь, стр. 38. 6)См.: Тишков В.А. Этнология и политика. Научная публицистика, стр. 143. 7)См.: Интеграция национальных организаций Ида-Вирумаа в эстонскую среду. Сборник материалов. Таллин, 1997, 1999. 8)См.: В венке народов Эстонии. Учебно-информационное пособие. Таллин, 2000. В книге помещена статья под названием " Мультикультурность и интеграция в эстонском обществе". 9)См.: Diena. 2001, 16.VIII. 10)См.: Круминя Т. Интеграция этнических меньшинств в Латвийской Республике. Рига, 1997. Apine I. Multikulturalisms pasaule un ta piemerotiba Latvijai.// Latvijas Vesture. 2001, Nr.4. 11)Vebers E. Latvijas valsts un etniskas minoritates. Riga, 1997, 71.lpp. 12)Там же, 78.-79.lpp. В Латвии явно заметно странное понимание некоторых феноменов. Директору Даугавпилсской русской гимназии, например, принадлежат слова: " Вообще я как директор не исключаю возможности обучения в русской национальной школе на латышском языке. У убежден, что главное - не язык обучения, а сохранение особого национального духа"//Сами о себе. 2000, май. Популярному среди журналистов политологу - "эксперту", «министру интеграции» - принадлежат слова: "Латвия может быть либо демократической, либо латышской".//Латвия сегодня.1990, апрель. 13)Vebers E. Latvijas valsts un etniskas minoritates, 81.lpp. 14)См. интервью с президентом Латвийской республики Г.Улманисом. //Dienas Pielikums, 1996, Nr.10. 15)См.: Mclaren P. Multiculturalism and the postmodern critique.//Cultural Studies. Vol.7, Nr.1, January 1993, pp.120-121. 16)Тишков В.А. Забыть о нации.//Вопросы философии, 1998. Nr.9, стр.3. 17)См.: Латвия - чья она родина? Рига, 1994, стр.105-106. 18)Там же, стр.99-100. 19)Papriks A. Pieminekli, latviska identitate un modigais multikulturalisms.//Diena. 2002, 23.II. 20)Там же. 21)См.: Малахов В. Парадоксы мультикультурализма.//Иностранная литература. 1997. Nr.11, стр.174. 22)См.: Rex J. The Integration of Ethnic Minorities in a Democratic Multi-Cultural Society.//A Lecture to a Conference organized by the British Hansard Society in Tallinn, Estonia, 20th to 22nd November 1995. 23)См.: Малахов В. Ностальгия по идентичности.//Логос.1999. Nr.3, стр.8-12. 24)Там же. 25)См.: Liubomirova N. Identificational recruit: between the temptation of nihilism and a tie-in with the body. //History of European Ideas. 1995. Vol.20.N.1-3, pp. 537-544. 26)Valsts programma "Sabiedribas integracija Latvija". Riga. 2001. 27)См.: Diena. 1999, 26.X. 28)См.: Petijumu un ricibas programma "Cela uz pilsonisku sabiedribu". Atskaite. Riga, 2001. 

Ответственность толерантного народа

Впервые, возможно, используя столь популярное в наши дни слово «толерантный», Райнис назвал латышский народ «толерантным народом» 20 мая 1925 года, выступая в парламенте с речью, в которой он критиковал постыдное в моральной истории латышского государства судилище над белорусами в Даугавпилсе, повлёкшее за собой не менее постыдный массовый отказ белорусов открыто признать свою национальность. Читая тексты, написанные Райнисом в начале прошлого столетия, и сталкиваясь в них с поразительной схожестью событий (можно смело сказать – с аналогичностью событий ) в Латвии начала нашего века, у любого человека (и не только у меня) может возникнуть желание углубиться в проблематику ответственности народа, попав при этом, как это оказалось в моём случае, в ителлектуальный лабиринт ответственности народа. Народу, создавшему государство, нелегко, да и не может быть легко. При этом неважно, завоёвано ли право создания государства в честной борьбе, или же оно получено как результат договоренности между другими странами. Не важно и то, находился ли на момент создания государства весь его народ у себя дома, или то, что половина народа все ещё находилась на чужбине. Создавая государство, народ берет на свои плечи не только огромную ответственность, но и неудобную и пикантную проблему, требующую деликатного отношения и решения. Пикантность проблемы заключается в том, что впредь никто не отважится критиковать народ, который в данной ситуации волей-неволей может потерять чувство самокритики и сознание ответственности вообще. Фактически народ оказывается под гнётом безошибочности народа. Народ нельзя трогать – это аксиома, несмотря на то, что она нередко ассоциируется с демагогией. Мы все слышали известные тезисы: нельзя негативно относиться к народу; народ никогда не ошибается; народ всегда знает, чего хочет, и в своем выборе ошибок не допускает; весь народ никогда не виноват, виновата отдельная часть народа или его отдельные представители. Напоминание о том, что самые большие подлости в глобальном или локальном масштабе всегда осуществлялись во имя интересов народа, демагогично и малодушно прячась за спиной народа, давно уже стало банальным штампом. Поэтому наивно было бы шире комментировать новейшие примеры из местного репертуара, такие, скажем, как забота об обеспечении конкурентоспособности всех жителей государства и особенно молодого поколения, или необходимость во имя лучшей жизни отказаться от своей культуры и перейти в другую и т.д. и т.п. Хорошо известно также и то, что народу иногда может понравиться выполнять функцию «ширмы», и в этом случае он с поощряющей улыбкой поддерживает демагогов. Многие считают, что мифологически-сакральная сущность понятия «народ» имеет древнее происхождение. Точно невозможно определить, когда появилось представление о божественном авторитете народа, о его божественном заступничестве и даже о его родстве с Богом. Далеко в прошлое уходят корнями пословицы об идентичности голоса Бога и народа: глас народа – глас Божий (в другом варианте: око народа – Божье око). Проблема ответственности народа трудна и деликатна, учитывая психологический подтекст. Ответственность – это один из основополагающих элементов бытия человека. Ответстенность всегда связана с психологическим дискомфортом. Человек чувствительно относится к своим обязанностям и ответственности, включая соучастие в коллективной ответственности. Несмотря на общеизвестную сложность, проблема ответственности народа, очевидно, столь же стара, сколь стара такая форма социальной организации людей как государство. Аксиоматическая апологетика народа может перерасти в аналогичную позицию по отношению к государству. Народ не ошибается, не ошибается, следовательно, и государство, этим народом созданное. Государство с архаичным в наши дни «эпитетом» - национальное, то есть такое , которое в типично восточной манере этнически идентифицируется с одним народом или «титульной нацией». Между прочим, не без улыбки приходится констатировать, что добровольно откинув архаичный термин «национальное государство» и став использовать термин «нация» в соответствии современному интеллектуальному уровню, тот или иной народ получает прекрасную возможность уклониться от ответственности за события в стране, чей гражданский корпус образован из представителей разных народов и, таким образом требовать ответственности следует также и с этих других народов. Считается, что проблема ответственности народа возможна только в том случае, когда он способен принять на себя ошибки отдельной части народа, и таким образом, способен принять тезис о том, что отдельные люди могут обладать теми же свойствами, что и народ в целом. Другими словами, тематика ответственности народа зависит от потенциала его самокритичности. И в этом смысле существует наблюдение – чем больше народ, тем больше его самокритичность. Часто приходится замечать, что малые народы - самые амбициозные. Самокритика среди них непопулярна, и в осмыслении своей жизни эти народы в лучшем случае могут позволить себе дипломатическую отговорку: народ живет так, как сам этого заслужил. Понятно, что аксиоматическая апологетика малого народа может спугнуть любые попытки конструктивно задаться вопросом: а почему народ живет так, как заслуживает? А если всё же такие попытки возникают, против них незамедлительно звучит приказ – наш народ не критиковать! Слова «народ живет так, как сам того заслуживает» конечно же относятся к жизни народа в созданном им государстве, где само государство таково, какое этот народ заслужил. За судьбу государства и за жизнь в нем отвечает народ, являясь единственным субъектом ответственности. Трудно спорить с утверждением, что политическая зрелость народа пропорциональна политической зрелости государства. Доминирует мнение, что в определенном общественно-историческом контексте народ несет ответственность за все, не смотря на степень ответственности и влияние отдельных его представителей (политиков, чиновников и др). Однако, в то же время, рассматривая проблему ответственности народа следует объективно относиться к принципу о том, что социальные, политические, экономические и др. возможности влияния отдельных представителей народа на его судьбу в целом, различны. Другими словами, у всего народа не может быть алиби, и в общественно-историческом контексте народ в полной мере должен брать на себя безоговорочную ответственность. Алиби может быть у отдельных представителей народа, которые могут отговариваться своими ничтожными возможностями оказывать влияние на судьбу народа в целом. Следует, единственно, помнить некоторые исторические «поучения». Например, коррумпированность – это традиционно «привилегия» политиков и чиновников. Это автоматически влияет на веру в их «алиби» в случае, когда какая-либо страна приобретает печальную известность благодаря взяточничеству. К отговоркам политиков и чиновников никто не захочет прислушиваться. В целом, о поисках алиби распространено следующее мнение. Поиск алиби подходит для отдельных представителей народа, народу же в целом алиби искать не рекомендуется. Если какой-либо народ все же пытается найти алиби (был колонизирован, оккупирован и т.д.), то авторитет его будет отличным от авторитета того народа, чьё самоуважение не позволило ему заниматься поисками алиби. Замечено, что наиболее низкий авторитет у тех народов, которые не только пытались найти алиби для себя, но также искали себе оправдание за счет других, другие народы объявляя виновными. Это те народы, которые в науке ХХ века называют химерическими этносами. Народ сам создаёт своё бытиё и отвечает за его содержание и форму. В этом смысле народ никто не может заменить. По другому дело обстоит в отношении качественного уровня содержания и формы бытия, а также – степени ответственности. Содержание и форма жизни народа со временем меняются вместе с развитием цивилизации. Это обусловлено глобальной предопределённостью бытия народа в условиях развития человечества. Вместе с изменением морально-этических, социальных, образовательных условий меняется и степень ответственности народа. Жизнь каждого поколения зависит от наследия, оставленного предыдущими поколениями. С одной стороны, определенное поколение вынуждено считаться с существованием доставшегося ему наследия. С другой же стороны, у каждого конкретного поколения есть возможность выбора, при критическом осмыслении и применении полученного наследия. Народ в этом смысле свободен в своем выборе. Но ответственность народа сохраняется. Народ ответственнен за всё: как за наследие в целом, так и за ту актуализированную часть наследия, которую использует данное поколение. Феномен ответственности народа как бы состоит из двух частей – ретроспективная ответственность и перспективная ответственность, в которой в свою очередь соединяется материал настоящего и будущего, ибо народ отвечает не только за то, что происходит сегодня, но и за то, что его ожидает в будущем. В ХХ столетии наблюдаются смелые попытки преодолеть мифологически- сакральную сущность отношения к народу и освободиться от апологетики безошибочности народа. Наука рассматривает четыре вида ответственности (вины): 1)политический, 2) криминальный, 3) моральный и 4) метафизический (ответственность народа перед Богом). C точки зрения философии народ не может нести ответственность за преступления, так как преступления совершаются отдельными людьми. Народ не может быть аморальным. Тем не менее существенной является политическая ответственность народа, которая сохраняется всегда, и которой нельзя избежать даже отбрасывая понятие «национального государства». Политическая ответственность народа имеет тотальный характер. Она суммируется из ответственности каждого отдельного представителя народа. Каждый индивид тесно связан с политической властью своей страны, так как сам выбирал её представителей, а также сам на себе ощущает результаты деятельности этой власти. Другими словами, каждый гражданин отвечает за свое государство. Таким образом, политическая ответственность каждого гражданина также имеет тотальный характер. Это обусловлено предопределенностью бытия человека, а именно тем, что человек, существующий в государстве, не может быть свободен от определённого порядка, заданнного основополагающими принципами организации и функционирования общества. Отдельный человек не в состоянии избежать этого порядка. Он может только демонстративно игнорировать и внешне имитировать свою аполитичность и непринадлежность народу и государству. Следует обратить внимание также на презумпцию политической ответственности народа. Это значит, что народ ответственнен перед кем-то. Например, перед другими народами, если он пытался их завоевать, уничтожить, эксплуатировать. В наши дни актуальной может быть и проблема ответственности перед другим народом в рамках одной страны, если вообще возможна такая дифферециация жителей государства, возникшая из-за несовершенства института гражданства в какой-либо стране. А может быть все-таки ответственность (вина) ложится на всех в одинаковой мере? Фридрих Шиллер с горечью признавал, что «всеобщая история – это всеобщий суд». Говорят, что под впечатлением этих слов Гегель разработал концепцию об ответственности народа в мировом масштабе. В философии Гегеля та инстанция, которая оценивала ответственность народа, находилась за его пределами – внутри трансцендентального мирового духа. Афоризм Шиллера, однако, не следует забывать, и к счастью рационализм людей века атомного оружия уже достиг той ступени, чтобы выбирать адекватные духу времени решения. Если это необходимо, можно прибегнуть и к помощи нашего единого- Творца и Судьи, хотя ответ нам известен: «Горе тем, которые связаны грехами своими и покрыты беззакониями своими! Это – поле, которое заросло кустарником и через которое путь покрыт терном, так что человек проходить не может; - оно оставляется, и обрекается огню на истребление» 3 кн.Ездры 16 -78.