ceturtdiena, 2019. gada 4. aprīlis

Komunikācijas auditorija

Komunikācijas auditorija: indivīdi un antiindivīdi
Интелигенция, мнящая себя мозгом нации, на деле говно. В.И.Ленин Pašaizsardzības nolūkā intelektuāļi ar „masām” un „pūli” visus sāka baidīt kopš XIX gs.beigām. Udo Ulbergs
   Sabiedrības stabilitāte un noturīgums lielā mērā ir atkarīgs no tā fenomena, kuru pieņemts dēvēt par sociālo genotipu. Sociālais genotips ir veidojums, kurā ietilpst no paaudzes uz paaudzi mantotais dzīves jēgas kopums – vienmēr aktuālas un vērtību nekad nezaudējošas dzīves jēgas universiālijas. Sabiedrības sociālajā genotipā saglabājās savdabīga datu bāze, kas palīdz sociumam izdzīvot kritiskos apstākļos: humānisma principi, dzīves eksistenciālās nozīmības un vērtības kritēriji, mentālā savdabība, pašcieņa un pašpārliecinātība, kā arī komunikatīvās tradīcijas – cilvēku savstarpējās saziņas formas, paņemieni, normas, saziņas neformālā kārtība u.c.   Komunikācijas auditorijas ģenēzē noteiktu interesi var izraisīt divu sociālo genotipu vēsture no no attiecīgā genotipa pirmssākumiem līdz šodienai – t.s. masu cilvēka (antiindivīda) un indivīda (intelektuāļa) rašanās un turpmākais liktenis.   Liekas, pašlaik zināma skaidrība ir gan par „masu cilvēka” un intelektuāļa pirmssākumu, gan par šodienas notikumiem. Kā zināms, jau XIX gs. beigās daudzi domātāji sāka iedziļināties tēmatikā par „masu cilvēku”, „masu sabiedrību”, „masu kultūru”. Tam bija objektīvs iemesls – XIX gs. Eiropā iedzīvotāju skaits palielinājās trīs reizes, un demogrāfiskās izmaiņas stimulēja jaunu tematiku, jaunas izpratnes nepieciešamību. XX gs. sākumā savukārt uzmanības lokā nonāca vēlēšanās izprast un novērtēt inteliģences un intelektuāļu lomu cilvēces attīstībā. Minētā tematika atkal kļuva aktuāla XX gs. beigās sakarā ar demogrāfisko pāreju un jaunas sociālās stratifikācijas veidošanos postindustriālajā sabiedrībā, kad radās pilnīgi jauni jēdzieni. Tā, piemēram, Rietumos saruna par Knowledge-class sākās 50.gados – tūlīt pēc II Pasaules kara. Viens no iemesliem jaunas sociāli šķiriskās kopības akcentējumā bija firmu īpašnieku, buržuāzijas lomas samazināšanās, kad 50.gados sakās un 70.gados pilnā mērā nostabilizējās t.s. topmenedžeru laikmets. Biznesa vadībā firmu īpašnieku vietā stājās īpaša jauna tipa birokrātija – labi apmācīti, talantīgi un pieredzējuši visaugstākā līmeņa menedžeri. Tiesa, visai drīz, no 70.gadiem, viņus sāka dēvēt par tehnokrātiem, kopā ar firmu bijušajiem īpašniekiem veidojot t.s. globālo oligarhiju. Bet pirms tam, 60.gados, tika ierosināts jēdziens Knowledge-worker, kuru ASV atzina arī Daniels Bells (1919) - postindustriālisma teorijas dibinātājs. Viņš aizvadītajos 100 gados saskatīja sekojošo vadošo kadru vēsturisko secību: uzņēmējs – biznesmenis – menedžeris – zinātnieks, t..i., „zināšanu strādnieks”. No 80.gadu beigām Rietumos augstākā izglītība vairs negarantēja tik lielus ienākumus kā agrāk. Vislabāk apmaksātie darbinieki bija cilvēki ar doktora grādu – īpašu zināšanu nesēji. Viņu īpašums – Intra-ownership – ir kapitāls, kas nav iemiesots materiālajos objektos, bet gan zināšanās. Viņu darbības vadīšanā ir nepieciešamas jaunas metodes. Zināšanu nesēji jāvada taktiski, līdztiesīgi, nedrīkst administrēt, jāvada tā, it kā visi būtu brīvprātīgas organizācijas biedri. ASV tagad no bagātniekiem 40 % ir ārsti, zinātnieki, advokāti, mākslinieki, bet 60 % ir algoti menedžeri, no kuriem savukārt divas trešdaļas ir bakalauri, maģistri vai zinātņu doktori.   Pāreja no industriālās sabiedrības uz postindustriālo sabiedrību (lieto arī terminu „informācijas sabiedrība”) notika XX gs. otrajā pusē. Industriālās sabiedrības galvenās iezīmes bija zinātnes fundamentālie atklājumi un to pielietojums saimnieciskajā darbībā, konveijera izgudrošana un pielietošana, teilorisms vadības teorijā. Postindustriālajā sabiedrībā efektīvi atklājās atomenerģijas iespējas, gēnu inženierijas un informātikas milzīgās perspektīvas.
   Tiek uzskatīts, ka postindustriālā/informācijas sabiedrība rada draudus cilvēkiem, nosaka perfektākas cilvēciskās dzīves organizācijas nepieciešamību no valsts. Informācijas sabiedrībā palielinās cilvēka saistība ar kultūras sistēmu: cilvēks nonāk visu procesu centrā. Arī kultūras sistēma kļūst agresīvāka. Informācijas sabiedrības nākotne būs atkarīga ne tik daudz no tehnikas kā no sociālajiem risinājumiem – konsensusa sociālajā sfērā.   Nav noliedzams, ka cilvēks grib sevi redzēt visu notikumu centrā. Bet tādā gadījumā cilvēkam ir jābūt skaidrībā pašam par sevi. Un tāpēc var rasties problēmas! Par cilvēku var runāt vismaz divos aspektos– dabaszinātniskajā un socioloģiskajā skatījumā.   Dabaszinātniskajā skatījumā visu nosaka ģenētika. Turpretī socioloģiskajā skatījumā visu nosaka apkārtējā vide un kultūra: no paaudzes uz paaudzi nodotās kultūras vērtības un normas. Cilvēkam piemīt gribas brīvība, cilvēks veido savu dzīvi saskaņā ar ideāliem, cilvēkam piemīt pašlepnums un paštaisnīgums.   Taču cilvēkā iemiesojās arī manipulāciju potenciāls. XX gs. vidū uz zinātnisko sabiedrību lielu ietekmi atstāja ASV sociologa Solomona Aša pētījums. Respondentiem vajadzēja pateikt, kura no trim līnijām ir tikpat gara kā paraugā dotā līnija. 6 cilvēki no 10 cilvēkiem pievienojās tam, ko teica vairākums pat tad, ja tas bija nepareizi. Secinājums: cilvēka viedokli būtiski ietekmē apkārtējās sabiedrības viedoklis. Cilvēks grib uzvesties komformistiski dotajā vidē, parādīt savu gatavību socializēties, komunicēt ar vidi, solidarizēties ar vairākumu. Kā jau savā laikā rakstīja t.s.masu sabiedrības un masu cilvēka pētnieki Gustavs Le Bons, Gabriels Tards, Herberts Spensers, Zigmunds Freids, Vilhelms Raihs, K.G.Jungs, Frīdrihs Nīče, Osvalds Špenglers, Karls Jaspers, Hose Ortega-i-Gasets, Ēriks Froms, Ādolfs Adorno, Maks Hornhaimers, Seržs Moskoviči, Eliass Kaneti, Hanna Ārente, t.s. masu cilvēka viena no būtiskākajām iezīmēm ir konformisms.   Tā saucamā masu cilvēka (mass man) veidošanās ir noteikts vēsturiskais process. Daudzi zinātnieki šim procesam piešķir lielu nozīmību, jo masu cilvēka rašanās esot viens no kardinālākajiem notikumiem Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos, būtiski izmainot kultūras ģenēzi un veicinot īpaša komunikācijas veida – masu komunikācijas – rašanos. Masu cilvēka rašanās rezultātā būtiski izmainījās cilvēku dzīves veids un ekonomiskā darbība, uzvedības standarti, estētiskie un morālie priekšstati, politiskās aktivitātes tipi, informācijas apmaiņas veidi un žanri. Masu cilvēka rašanās manāmi ietekmēja mākslas un literatūras virzību, galu galā XX gs. vidū sekmējot tāda jauna fenomena attīstību, kuru šodien dēvē par masu kultūras industriju. Masu cilvēka veidošanās bija ilglaicīgs process, kas Rietumu civilizācijā aizsākās XV-XVI gs. reizē ar kopienas struktūras sabrukumu. Tādu viedokli pamatojis pazīstamais angļu filosofs Maikls Oukešots (M.Oakeshott, 1901-1990), kurš savos darbos izmantoja plašu un daudzpusīgu kultūrvēsturisko materiālu/1/. Interesanti atklājās, ka masu cilvēka rašanās faktiski ir saistīta ar it kā pilnīgi pretēju procesu cilvēka individualitātes (individuality) attīstību un nostiprināšanos. Tas ir process, kas Rietumeiropā aizsākās jau XIV gs. Individuālisma tieksme, apstākļu radīšana individualitātes attīstībai, izpratne par individualitāti tolaik radās visās dzīves jomās un arī varas, īpaši municipālās, struktūrās.   Teorētiski visdziļākā izpratne par individuālisma attīstību atspoguļojās ētikai veltītajos darbos. Jaunajos laikos jebkura saruna par morāli tikumisko problemātiku sākās ar hipotēzi par neatkarīgas individualitātes esamību, autonomi un patstāvīgi izvēloties savu morālās rīcības ceļu. Viens no pirmajiem par to rakstīja T.Hobss, uzsverot katra cilvēka tiesības uz neatkarīgu esamību. Vienīgā problēma patstāvīgam indivīdam ir sadzīvošana ar citiem tādiem pašiem indivīdiem. Tātad – starppersonālās komunikācijas problēma. B.Spinozas pieeja ir lielā mērā tāda pati: etiskās refleksijas galvenais sākuma punkts ir autonomais indivīds.   Jaunajos laikos individualitātes argumentācijā kulmināciju, protams, sasniedza Imanuels Kants. Viņš jebkurā cilvēkā saskatīja absolūtu un  autonomu personību. Morāles galvenā jēga ir cilvēka individuālās neatkārtojamības atzīšana jebkurā dzīves situācijā un totālas brīvības
atzīšana indivīda gribas ikvienā izpausmē, tikai viņam pašam ļaujot sasniegt laimi dzīvē. Jebkura iejaukšanās indivīda gribas formulējumos nozīmē viņa brīvības ierobežošanu.   Individuālisma attīstība ietekmēja varas funkcijas un uzdevumus. Pirmām kārtām tas attiecās uz varas pienākumiem veicināt indivīda attīstības iespējas un tiesības, pārvarot viduslaiku kārtību, kad cilvēka dzīve pilnā mērā bija atkarīga no ģimenes, profesionālās kopienas (ģildes), baznīcas draudzes, vietējās pašpārvaldes, kas nekādā ziņā nestimulēja, bet gluži pretēji – maksimāli ierobežoja un traucēja cilvēka individuālās noslieksmes, intereses, savdabību u.tml. Varai tāpēc vispirms nācās pārvarēt šos it kā objektīvos un sabiedrības sociālajā virzībā determinētos nosacījumus. Varai tāpēc nācās vispirms izveidot tādu varas mehānismu, kas paceltos pāri lokālajiem nosacījumiem, izveidojot vienotu centrālo varu, uz kuru varētu balstīties potenciālais indivīds. Tas, pirmkārt.   Otrkārt, centrālajai varai bija jākļūst suverenai varai, jo to nevienā jautājumā nedrīkst ierobežot kaut kādi priekšnoteikumi. Centrālajai varai ir jāfunkcionē pilnīgi patstāvīgi un neatkarīgi. Tādu varu kā partneri vienlīdzīgi atbalsta sabiedrības slāņi, kuriem ir tiesības to darīt.   Treškārt, varai ir jābūt tik spēcīgai, lai tā spētu nodrošināt indivīda izaugsmei nepieciešamo kārtību un tajā pašā laikā pati nesāktu voluntāri ierobežot indivīdu esamību. Vara saprata, ka tai ir jāattīsta indivīdam labvēlīgi mehānismi. Tā, piemēram, Ž.Ž.Russo rakstīja par varas uzdevumu atbrīvot indivīdu no kopienas „važām”.   Centrālā vara sāka veidot tādus likumus, lai visiem vienādā mērā nodrošinātu tiesības un pienākumus. Tas bija izdevīgi indivīdiem. Viņiem bija izdevīgi tas, ka tika garantēta dzīves vietas izvēles brīvība, mantošanas tiesības, privātīpašuma un personības aizsardzība, nodarbošanās izvēles brīvība, tiesības brīvi rīkoties ar savu darbu un tā rezultātiem. Svarīga loma bija likuma varai vispār, proti, normai, ka likuma priekšā visi ir vienādi, nomainot feodālās privilēģijas atsevišķām sociālajām grupām.   Dzīvē individuālisma praktiskā realizācija visuzskatāmāk aizsākās tad, kad pavērās iespējas privātajai darbībai un izteikti individuālām nodarbībām – literatūra, māksla, filosofija, tirdzniecība, politika, žurnālistika, kad bija nepieciešams un visu izšķīra cilvēka individuālās spējas, prasmes un privātā iniciatīva.   Zigmunds Baumans indivīda brīvību skaidro ar jēdziena „privacy” (noslēgtība, vientulība) palīdzību. „Privacy” ir indivīda tiesības noteiktā savas dzīves vietā noteiktā laikā un noteiktās situācijās neielaist citus cilvēkus un kādas sabiedriskas institūcijas pārstāvjus. Apzinoties „privacy” iespējamību, indivīds iegūst pārliecību, ka viņam ir iespējams aiziet no citu skatiena un viņu neviens nenovēros, un tāpēc viņš var nodoties tam, par ko var no citiem saņemt aizrādījumu, kritiku, sodu. „Privacy” ir saistīts ar indivīda apzinātu izvairīšanos no komunikācijas, kas nevar turpināties mūžīgi, jo cilvēks bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem nonāk psiholoģiski ekstrēmos apstākļos /2/.   Starp „privacy” un starppersonālo komunikāciju pastāv ambivalenta pakārtotība. No vienas puses starppersonālā komunikācija var apgrūtināt, nomākt, nogurdināt indivīdu. No otras puses katrā indivīdā var iemiesoties bailes no vientulības – komunikācijas deficīta. Tātad indivīdu no vienas puses var ātri sakaitināt starppersonālā komunikācija – pārlieku ilgas un garas sarunas ar citu cilvēku. Taču no otras puses indivīds arī nespētu dzīvot vispār bez komunikācijas ar citu cilvēku.   Nākas tāpēc atzīt, ka indivīda brīvības nepieciešamība un saziņas nepieciešamība nav atraujama viena no otras, kaut gan bieži starp abām nepieciešamībām rodas pretrunas.   Individuālisms nostiprinājās un sabiedrībā kļuva par noteiktu vērtību un stimulu cilvēka pašattīstībā. Individuālisms kļuva par dzīves mērķi.   Taču individuālisms kļuva arī par zināmu priekšrocību dzīvē. Individuālisma priekšrocības sāka uzlūkot par cilvēciskās laimes galveno komponentu. Filosofs Merabs Mamardašvili sevi dēvēja par vientulības hronisku speciālistu jau no agras bērnības. Vientulība ir viņa profesija, un tas, kas viņš ir kļuvis, esot klusēšanas un vientulības produkts. Savukārt dzejnieks Osips Mandelštams rakstīja par komunikāciju ar provinciālu, t.i., virtuālu sarunbiedru. Viņaprāt fundamentāla vientulība esot tad, kad cilvēks nerunā ar saviem draugiem, bet runā ar virtuāliem
sarunbiedriem. Mistikās ekstāzes cienītāji virtuālo sarunbiedru var nosaukt par Dievu. Savas iekšējās dzīves vienreizējības demonstrēšana arī ir komunikācija.   Reizē ar individuālisma nostiprināšanos sabiedrībā atklājās, ka ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu un apstākļu dēļ nevēlas vai nespēj iet pa individuālisma ceļu. Pie tam daudzi, kuriem bija visas iespējas iet pa individuālisma ceļu, šo iespēju uzskatīja par slogu, kas no viņiem prasa noteiktu piepūli, gribasspēku u.tml. Tas, kas vieniem sagādāja laimi, citiem kļuva par slogu, diskomfortu. Vieni individuālisma ceļu atzina par progresu, citi – pagrimumu.  Rietumeiropā jau XVI gs. skaidri izpaudās divu tipu cilvēki - divu tipu individualitātes: 1) neatkarīgoindivīdu tips un 2) sarūgtināto indivīdu tips. Otrais tips bija jauna parādība – kopienas sabrukuma rezultāts. Sabrūkot kopienas varai pār cilvēkiem, cilvēku viena daļa palika bez garīgās un morālās uzraudzības un aprūpētības. Ne visi spēja kļūt par neatkarīgiem indivīdiem un patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Tie, kuri nespēja kļūt par neatkarīgajiem indivīdiem, jutās sarūgtināti.   Sarūgtinātais indivīds centās atrast sev aizstāvi, kurš spētu viņu aprūpēt. Par aizstāvi kļuva vara. XVI gs. vara pārkārtojās, pielāgojoties ne tikai neatkarīgajiem indivīdiem, bet arī sarūgtinātajiem indivīdiem, kuri turklāt bija vairākumā.   No sarūgtinātajiem indivīdiem veidojās agresīvie antiindividuālisti (anti-individual), kuri tiecās sev pieskaņot pasauli, pazemojot un samazinot neatkarīgo indivīdu prestīžu. Tādai naidīgai attieksmei pret neatkarīgajiem indivīdiem sarūgtinātajiem indivīdiem iekšējais stimuls bija viņu mazvērtības komplekss. Viņi lieliski saprata, ka nav neatkarīgi un pilnvērtīgi indivīdi. Viņi zināja, ka nav iespējams apkārtējā pasaulē likvidēt to, kas apliecina viņu neadekvātumu visaugstākajām un visprestīžākajām cilvēciskajām īpašībām. Sarūgtinātie indivīdi vienīgi varēja būt gandarīti par to, ka viņi ir vairākumā. Vairākuma apziņa viņiem deva spēku cīņā pret individuālismu.   Saprotams, sarūgtinātie cilvēki ir tie, kurus tagad saucam par masu cilvēkiem. Viņiem piemīt jūtas, bet nevis domas, instinkti, bet nevis uzskati. Masu cilvēkiem obligāti nav jābūt nabadzīgiem un neizglītotiem. Viņi ļoti bieži pieder t.s. inteliģencei.   Masu cilvēkā ļoti svarīga ir viena iezīme: masu cilvēks atļauj citiem būt tikai viņa kopijai. Masu cilvēkam nav draugu, bet tikai biedri. Masas veido antiindividuālisti, kurus konsolidē naids pret individualitāti. Ne velti tādi domātāji kā Sorels, Nīče, Kjerkēgors, Burkhards, Ortega-iGasets masu cilvēkus salīdzināja ar barbariem.   Neatkarīgos indivīdus vajag vadīt, taču viņu aprindās nav vietas līderiem. Līderi nāk it kā no citas pasaules, citām sociāli mentālajām aprindām.   Masām ir jāpasaka, kādām ir jābūt viņu domām. Masām ir jāparāda, kāds ir viņu spēks. To dara līderis. Antidiindividuālisma rašanās Rietumu civilizācijā ir būtisks notikums. Radās jauna tipa morāle, kas bija vērsta pret individuālismu. Tā bija morāle, kurā dominē nevis brīvības un pašnoteikšanās prioritāte, bet gan līdztiesības un solidaritātes prioritāte. Radās tādi varas institūti un varas principi, kas atbilst antiindividuālisma interesēm.   Antiindividuālisms netiecās pēc laimes, bet gan vēlās baudīt laimi. Tiekšanās pēc laimes ir noteikta izvēle un noteikta piepūle, ar ko sevi nevēlās apgrūtināt sarūgtinātais indivīds. Antiindividuālists vienmēr un visur priekšplānā izvirza savas tiesības: sociālo aizsardzību, lai viņam nebūtu jāizdara izvēle.   Antiindividuālistu spēks, kā jau tika minēts, slēpjas vairākumā, masveidīgumā, tāpēc tiek pieprasīta „balsošana”. Parlamentā ievēl nevis neatkarīgu indivīdu, bet dod viņam mandātu, uzliekot pildīt masu cilvēku prasības. Radās izvēles ilūzija bez tās realitātes, izvēles iespējas bez tās realizācijas.   Antiindividuālistu/masu cilvēku mūsdienu portretā nevar konstatēt kardinālas izmaiņas. Rietumu civilizācijā principiāli nekas nav mainījies visjaunākajos laikos, salīdzinot ar XVI gs. Rietumos antiindividuālistu apzīmējumā tiek lietota noteikta politkorekta terminoloģija: „vidusmēra cilvēks”, „parastais cilvēks”, „vienkāršais cilvēks”. Vara kalpo „vidusmēra
cilvekiem”. Vara koķetē ar „vidusmēra cilvēkiem”, jo tas ir „elektorāts”. Neatkarīgie indivīdi, identificējot t.s. masu cilvēku, ne reti lieto savu terminoloģiju – „mietpilsonis”, „pūļa cilvēks”.   Protams, nav noliedzams, ka „vidusmēra cilvēka” izglītības līmenis ir pieaudzis un tā rezultātā viņš ne tik daudz paļaujās uz varu un sāk pats organizēt savu dzīvi un izklaidi visdažādāko subkultūru formā.   Mūsdienās ievērojami ir palielinājusies profesionālā diferenciācija un sociālā fragmentācija, relatīvi izolējot antiindividuālistus no pūļa un radot interešu grupas. Dominējošais patērēšanas kults iemidzina antiindividuālistu sociāli politiskos instinktus. Kultūras vizualizācija nostiprina antiindividuālistu mentalitāti: pie TV, DVD ekrāna nav jādomā.   Masu sabiedrības, antiindividuālistu pārvaldīšana un uzraudzība notiek ar mediju starpniecību, nepārtraukti apgādājot antiindividuālistus ar vajadzīgo informāciju. Mūsdienās izzūd masu cilvēku konsolidācijas iespējas un perspektīvas. Vara tāpēc „strādā” ar subkultūrām. Masu cilvēki strauji zaudē sava skaitliskā pārākuma psiholoģisko efektu. Pašlaik uzskata, ka kapitālisms – īpaši patērēšanas kapitālisms – pavēra milzīgas iespējas katram apliecināt savu prātu, gribu, spriešanas spējas. Savukārt citi saka, ka šodien ir pavērušās milzīgas iespējas ar informācijas tehnoloģiju palīdzību kontrolēt indivīdu dzīvi, apzināti un sistemātiski regulējot un atklāti vadot visdažādākās dzīves sfēras.   Ja vēsturiski tradicionālas savdabīgas cilvēku dzīves regulācijas un kontroles formas bija bads, pazemotība un tirānija, tad mūsdienās priekšplānā izvirzās komunikatīvās manipulācijas, lai „optimālāk” izmantotu cilvēku vēlēšanos, motīvus un darbību. Tātad šodien pirmkārt un galvenokārt kontrolē un vada cilvēku instiktīvos risinājumus. Pat cilvēku „bēgšana” no dzīves rutīnas brīvdienu atpūtā un izklaidē, hobijā, subkultūrā faktiski ir jau iepriekš „sagatavota”, „ieprogrammēta”. Subkultūru pastāvēšana faktiski balstās uz masu cilvēku instinktu apmierināšanu.   Tagad tiek uzskatīts (piemēram, var atcerēties Z.Baumana viedokli), ka šodienas sabiedrībā jebkura brīvības forma nav saistīta ar suverēnā indivīda pašapliecināšanos un neatkarību, kā tas bija kapitālisma (moderntimes)sākumā.Tagad individuālisms un kapitālisms vairs nekalpo viens otram. Kapitālisms ir „pāraudzis” individuālismu, un individuālisms ir spiests glābties tajās sfērās, kuras vēl ir saglabājušās no privātās pasaules. Kapitālisma attīstības laikā individuālisma erozija ir neizbēgama. Pie tam individuālisms nevar „izdzīvot” no kapitālisma, jo tā pamatā ir „brīva konkurence”. Cita lieta, vai šodienas kapitālisms balstās uz konkurenci jeb uz vienošanos starp galvenajiem „aktoriem”?   Kapitālisma attīstība ir novedusi pie tā, ka indivīds šodien ir pamatīgi sapīts konformisma valgos – spiests paklausīt un piemēroties „priekšniecības” gribai. Materiālās ražošanas, bagātību sadales un varas sfērā indivīdam šodien ir ļoti grūti „izsisties uz augšu”, iegūt neatkarību un patstāvību. Kā uzskata Z.Baumans, cita lieta – patērēšanas sfērā, kurā kapitālistu monopoliskums vēl nav sastopams. Patērēšanas sfēra piedāvā lielas iespējas cilvēka brīvības alku apmierināšanai. Tas tāpēc, ka patērēšanas sfēra balstās uz simboliskajām parādībām (piemēram, prestižu, respektabilitāti), kam visam praktiski ir neierobežots raksturs. Viena cilvēka skaudības virzīta tieksme apsteigt otru cilvēku prestižu lietu jomā faktiski savā ceļā nesastopas ne ar kādiem šķēršļiem un reāli ir neierobežota. Patērēšanas sfērā pirmajā vietā ir nevis preces utilitārā funkcija, betgan semiotiski simboliskā funkcija.   Kapitālismam tagad vairs nav raksturīga konkurence, kad katrs var neierobežoti (free for all) realizēt savu iniciatīvu, atjautību, izdomu, fizisko un garīgo spēku. Kapitālisms tagad ir augsti organizēta sistēma, kuru kontrolē un vada noteikti centri. Pie tam mūsdienās tamlīdzīgu centru skaits strauji samazinās. Kapitālisma apstākļos to cilvēku daudzums, kuri spēja maksimāli pielietot savu brīvību un neatkarību kapitālistiskajā konkurencē, nebija prāvs. Tā teikt, īsto kapitālistu (finansu un ražošanas līdzekļu īpašnieku) skaits nevienā zemē nekad nav bijis liels. Taču tajā pašā laikā šodien ir lielas iespējas katram „izrauties no netīrumiem un kļūt par kņazu”, kā vēsta krievu paruna («из грязи - в князи»). Galvenokārt šīs iespējas nodrošina patērēšanas sfēra, kura nekad nevienu neatraida (t.i., nenoved līdz bankrotam, neizkonkurē) un nav organizēta saskaņā ar
monopolisma nodrošināšanas funkcijām. Patērēšanas sfērā starppersonālā sacensība notiek nevis varas un bagātības jomā, bet simbolu jomā. Sacensība notiek tikai starp tām atšķirībām, kuras nodrošina attiecīgie simboli. Kā raksta Z.Baumans, Rietumeiropā intelektuāļu vēsture sākās tad, kad tika izstrādāta tā dēvētā kultūras ideoloģija. Tas notika XVII gs. beigās un XVIII gs. pirmajā pusē /3/.   Kultūras ideoloģiju formulēja intelektuāļi, un tā balstās uz trim tēzēm.   Pirmkārt, cilvēki savā būtībā ir nepilnvērtīgi radījumi un viņus nākas „cilvēciskot”, „ievest” kultūrā.   Otrkārt, „cilvēciskošana” praktiski ir mācīšanās un audzināšanas process, un antisabiedrisko noslieksmju (dzīvniecisko, bioloģisko), impulsu, instiktu, kaislību pārvarēšana.   Treškārt, mācīšanās un audzināšanas process ir tikai viena attiecīgās darbības daļa. Otra daļa ir pasniegšana, pedagoģija. Tāpēc, lai mācīšanās un audzināšanas procesu novestu līdz galam, vajadzīgi ir skolotāji un izglītības sistēma, respektīvi, vajadzīgi ir intelektuāļi. Turklāt sabiedrībā intelektuāļi vienmēr būs vajadzīgi.   Taču intelektuāļiem vispirms nācās atbrīvot sev ceļu, likvidējot viduslaikiem tipisko kopienas un sociālo kārtu organizatorisko stāvokli, kas nestimulēja kultūras ideoloģijā paredzēto mācīšanās/audzināšanas procesu, jo pirms Jaunajiem laikiem cilvēkiem nebija nekādas perspektīvas izrauties no sava sociālā stāvokļa. Pie tam kārtas necentās viena otru pārspēt un izkonkurēt. Katra cilvēku kārta dzīvoja savu dzīvi. Kultūras ideoloģijas praktiskajai realizācijai ceļu pavēra intelektuāļu „izskolotā” vara – valsts centralizētās varas ambīcijas kļūt par cilvēku dzīves „augstāko” formu hegomoniem. Lokālās (vietējās kopienas un kārtu) dzīves formas varas universializācijas rezultātā tika pasludinātas par retrogradām, atpalikušām, arhaiskām dzīves formām. Tā rezultātā radikāli izmainījās attieksme pret perifēriju un lokāli specifisko perifērijas dzīvē. Priekšplānā izvirzījās elite – „apgaismotā” sabiedrības daļa. Elite kļuva par kolektīvo „skolotāju”, „augstāko” dzīves formu reprezentantiem un propagandētājiem, sabiedrības civilizētāko daļu. Apgaismības laikmetā XVII-XVIII gs. elite palīdzēja pārvarēt „vulgaritāti”, „zvēriskumu”, „māņticību”, „barbarismu”.   Kā raksta Bertrans Rasels, Apgaismības ideoloģija katrā Rietumeiropas zemē attīstījās savādāk. Tā, piemēram, Prūsijā apgaismība (Aufklarung) bija sava veida garīgā atdzimšana – atbrīvošanās no Francijas kultūras ietekmes, zinātniskās izziņas autoritātes nostiprināšanās, reliģiskās tolerances rašanās (protestantisms atzina katra cilvēka tiesības reliģiskajos jautājumos balstīties uz saviem uzskatiem). Prūsijas valdnieks Fridrihs Lielais sevi lepni proponēja kā pirmo valsts kalpu, kura pārvaldītajā teritorijā katrs cilvēks pats var noteikt dzīves likteni. Arī citās zemēs (Francijā, Anglijā, Itālijā) Apgaismība akcentēja neatkarīgas intelektuālās darbības jēgu, izplatot gaismu tur, kur pirms tam valdīja tumsa /4/.   Apgaismības sociālās programmas realizētājus nākas uzskatīt par Rietumu pirmajiem intelektuāļiem, kuri brīvprātīgi piedalījās sabiedrisko jautājumu apspriešanā un Apgaismības politikas praktiskajā izpildē. „Skolotājs” sabiedrībā kļuva par galveno personu, zināšanas – galveno spēku dzīvē, nezināšana – kaitīgāko parādību dzīvē. Savukārt politiskajā sfērā dominēja atziņa, ka katras varas efektivitāte ir atkarīga no varas pārstāvju lietoto zināšanu pareizības.   Ideja par saprātīgu/gudru valdīšanu bija jauna ideja Rietumu civilizācijas vēsturē. Vara kļuva par spēku, no kura ir atkarīga cilvēku dzīve, proti, viņu dzīves saprātīgums. Turklāt intelektuāļu propagandētā kultūras ideoloģija balstījās uz aicinājumu katram cilvēkam censties veidot savu dzīvi ar prātu un saprātīgi. Rietumu pasaules uzskata ideāli akcentēja saprātīgu sabiedrības uzbūvi un saprātīgu sociuma esamību vispār. Tika nepārtraukti atgādināts, ka saprātīgums balstās uz zināšanām, izstrādājot jebkuru sociāli politisko projektu.   Tomēr Jaunajos laikos sākās intelektuāļu (sabiedrības kolektīvo vērtību glabātāju) un varas atsvešināšanās. Jauno laiku agrīnajā periodā valsts vara bija patiesi gatava uzklausīt intelektuāļu padomus. Taču valsts vara, izmantojot visdažādākās polittehnoloģijas, drīz iemanījās iztikt bez intelektuāļu palīdzības un pakāpeniski intelektuāļus nostādīja pakļauto stāvoklī. Valsts vara iemācījās valdīt ar totalitāras uzraudzības un sabiedriskās apziņas „apdullināšanas” metožu palīdzību, daudz nerūpējoties par savas varas leģitimitāti. Varas leģitimitātes laikmets bija
beidzies. Tika saprasts, ka vara var pastāvēt, kad sabiedrībai vispār nav nekādas iespējas kontrolēt tos, kurus sabiedrība ir deleģējusi veikt varas funkcijas. Rietumos par intelektuāļu darbības galveno sfēru kļuva garīgā kultūra un tās darbības, kas saistītas ar varas atļauju intelektuāļiem veikt ekspertīzi visdažādākajās zināšanu un praktiskās darbības jomās, un tajā skaitā arī politikā. Par valsts politiskās varas, tā teikt, sociālās koķetēšanas vienīgo auditoriju kļuva „vienkāršā tauta”, „vidusmēra cilvēki”, „parastie cilvēki”. Tātad – antiindivīdu masu elektorāts.   Rietumos no XX gs. 70. gadiem valda pesimistisks viedoklis par intelektuāļu marginalizāciju – norobežošanos šaurās profesionālās darbības sfērās. Iemesli tam vairāki.   Pirmkārt, izmainījās intelektuālās diskusijas. Jaunie mediji, pievēršoties „glamūrai” tematikai un izpatīkot patērētāju sabiedrības „vienkāršajiem lasītājiem”, mazina rakstītā vārda un preses idejiski konstruktīvo lomu vispār, un intelektuāļiem nav vairs iespējams ietekmēt sabiedrisko domu. Ja kāds intelektuālis tomēr iegūst iespēju medijos izteikt savu viedokli, tad tikai par „dzīves sīkumiem”un konformistiskām visiem tīkamām idejām, bet nevis aktuāliem sociāli politiskajiem jautājumiem.   Otrkārt, devalvējās pats termins „intelektuālis”, jo intelektuāļi tagad ir masveida parādība – universitātēs profesoru skaits ir grandiozs.   Treškārt, intelektuāļi ne reti ir angažēti. Ar viņiem „vienojās” gan politiskās organizācijas un valdība, gan biznesa struktūras. Intelektuāļi vienmēr bija savā ziņā disidenti. Mūsdienās tas vairs navgandrīz nemazkonstatējams/6/.   Krieviju nākas atzīt par termina „inteliģence” dzimteni. Populārs ir viedoklis par krievu inteliģences identiskās pašapziņas spilgtāko iezīmi –savas tautas „glābēja” misiju /5/.   Krievu inteliģences ģenēzē noteikti liela loma bija franču kultūrā sastopamajiem procesiem intelektuāļu darbībā, īpaši franču filosofu ieguldījumam, izstrādājot priekšstatus par sabiedrības uzbūvi un sociālās esamības mehānismu funkcionēšanu. Kā zināms, franču kultūras ietekme uz krievu aristokrātiju savā laikā bija ļoti liela. Par krievu inteliģences pirmo paaudzi uzskata t.s. liekos cilvēkus, kurus daiļliteratūrā simbolizē tādi tēli kā Čackis, Oņegins, Pečorins. Viņu garīgās tieksmes, respektīvi, valstij nevajadzīgu un lieku cilvēku apziņu, lielā mērā nosacīja Krievijas realitātes – dziļā plaisa starp sociālajiem ideāliem (arī franču variantā) un dzīves reālo stāvokli feodāli dzimtbūtnieciskajā Krievijā. Kā zināms, Lielajā Franču revolūcijā franču intelektuāļiem bija milzīga ietekme. Par līdzīgu ietekmi un konkrētu līdzdalību varas realizācijā sapņoja arī „liekie cilvēki”. Krievu inteliģences galvenā funkcija vienmēr ir bijusi savas valsts sabiedriskās dzīves modernizācija, kas praktiski nozīmē savas kultūras vesternizāciju. Krievu inteliģence nepārvaldīja valsts administratīvās sviras, taču tai vienmēr ir bijusi milzīga garīgā vara – iespējas formulēt idejisko karkasu, kas nosacīja politiskās telpas struktūru. Krievu inteliģence vienmēr ir kontrolējusi publisko ideju telpu, tādējādi virzot gan stratēģiskos, gan taktiskos procesus sociuma komunikācijā. Tas noticis tāpēc, ka krievu visdažādākajos sociālajos slāņos nav pieņemts risināt problēmas ar politiskiem līdzekļiem. Krievu cilvēks parasti cenšas visu nokārtot tiešā kontaktā ar administratīvās varas pārstāvjiem, ne reti viņus uzpērkot, izmantojot personiskos un neformālos sakarus, sliktākajā gadījumā – organizējot pret administrāciju dumpi. Krievu kultūrā vāji ir attīstīta atziņa par iespēju izmantot politiskās cīņas formas savu interešu aizstāvēšanā.
1/ Skat.: Oakeshott M. The Masses in Representative Democracy/ Freedom and Serfdom. Ed.A.Hundt. Dordrecht, 1961. 2/ Skat.:Бауман З. Выгоды и издержки свободы. http://www.polit.ru/research/2006/01/23/bauman.html.
3/ Skat.:Бауман З. Законодатели и толкователи: культура как идеология интеллектуалов. http://www.nlo.magazine.ru/philosoph/inostr/inostr56.html 4/ Skat.:Рассел Б. Мудрость Запада. Просвечение и романтизм. http://www.gumer.info 5/ Latv.val.plašāk skat.: Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija. R., Pasaules kultūru fonds, 2006, 160.-170.lpp. http://www.spidolastelpa.narod.ru 6/ Skat.:Шарль К. Интеллектуалы во Франции. М., Новое издательство, 2005.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru