ceturtdiena, 2019. gada 4. aprīlis

Komunikācijas sfēra

Komunikācijas sfēra
Vienīgā patiesi īstā greznība –cilvēciskās saziņas greznība. A.Sent-Ekziperi
Jebkura saziņa, kura neiedvesmo, notrulina. F.Nīče
   Mūsdienās attieksme pret komunikāciju ir ļoti izmainījusies, salīdzinot ar laiku pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit un vēl senāku periodu. Pašlaik komunikācijas jēdziens sabiedriskajā diskursā noteikti ir viens no vispopulārākajiem jēdzieniem. Ar vārdu „komunikācija” mēs sastopamies ik uz soļa. Pat žurnālistu leksikā tas ieņem stabilu vietu, nemaz jau nerunājot par tādām praktiskās un zinātniskās darbības jomām kā mārketings, reklāma, sabiedriskās attiecības (Public relations), politoloģija, socioloģija, psiholoģija, menedžments, politekonomija u.c. Medijos ir sastopami tādi leksiskie veidojumi kā „demokrātiska komunikācija”, „hierarhiska komunikācija”, „monoloģiska komunikācija”, komunikācijas īpašības sasaistot ar politisko iekārtu.   Tā, piemēram, medijos daudz tiek izsmejoši stāstīts par bijušo sociālisma zemju noslēgto komunikatīvo vidi, ar to apzīmējot informācijas trūkumu par dzīvi kapitālisma pasaulē. PSRS esot pastāvējusi „monoloģiskā komunikācija”, jo savu viedokli drīkstēja izteikt tikai varas pārstāvji. Tiesa, padomju cilvēki patiešām dzīvoja relatīvi noslēgtā komunikatīvā vidē. Tomēr zināmā mērā noslēgtā komunikatīvā vidē dzīvoja arī Rietumu iedzīvotāji, jo viņi neko nezināja par dzīvi sociālisma zemēs. Piemēram, Rietumos izdotajās grāmatās nekas nebija teikts par jūgendstilu Krievijā, Latvijā. Rietumu sabiedrība neko nezināja par Rīgu – jūgenda arhitektūras pasaules metropoli. Pēc 1985.gada, kad tika mēģināts PSRS glābt no ekonomiskā sabrukuma, „perestroikas” viens no ideoloģiskajiem koponentiem kļuva „atklātība” (гласность) – noslēgtās komunikatīvās vides likvidēšana. Lai realizētu „atklātību”, Maskavā un citur daži masu informācijas līdzekļi (MIL) tika nodoti privātās rokās. Tā bija interesanta privatizācija. Privātie MIL saņēma valsts dotāciju, taču to vadītāji/īpašnieki drīkstēja sev paturēt visu peļņu. PSRS „aģitpropagandas mašīna” bija pirmais privatizācijas/”prihvatizācijas” objekts padomju varas laikā. 80.gadu beigās PSRS noslēgtās komunikatīvās telpas likvidēšanā iesaistījās amerikāņu specdienesti, tajā skaitā ar dažādu fondu starpniecību. „Sorosa fonda” saimnieks Dž.Soross 1989.gadā deva miljonu dolāru Interneta attīstībai. Viņam bija tikai viena prasība: „Izdariet tā, lai vēlēšanās uzvarētu vajadzīgie cilvēki” (no Internetā publicētajām Gļeba Pavlovska atmiņām).
Ko šodien dēvē par komunikāciju? Tātad, ko šodien dēvē par saskarsmi, saziņu, informācijas apmaiņu, ja vēlamies ar minētajiem vārdiem sononīmiski aizstāt terminu „komunikācija”.   Pieeja ir visdažādākā. Piemēram, par komunikāciju var uzskatīt procesu, kad komunikācijas laikā otrs cilvēks tiek piespiests kaut ko izdarīt, tiek piespiests veikt noteiktu darbību. Tādā gadījumā verbālā formā cilvēks „A” liek otram cilvēkam „B” kaut ko izdarīt. Par komunikāciju šodien visbiežāk dēvē ne tikai, tā teikt, elementāru saziņu starp cilvēkiem, sociālajiem kolektīviem, grupām, kultūrām, civilizācijām, bet arī sociālās mijiedarbības saturisko aspektu. Proti, par komunikāciju dēvē darbības, kas apzināti orientētas uz noteikta satura uztveri. Tādas darbības sauc par komunikatīvajām darbībām, un to galvenais uzdevums ir panākt noteikta satura uztveri. Šodien tiek uzskatīts, ka komunikācijas svarīgākā funkcija ir sociālās kopības sasniegšana, saglabājot šīs kopības katra elementa individualitāti.   Sociuma iedaba pati par sevi ir komunikatīva. Komunikatīvās tehnoloģijas un tehnoloģijas vispār ir sava veida papildinājums un turpinājums cilvēka psihei un cilvēka orgāniem. XX gs. otrajā pusē M.Makluens, N.Lumans, J.Hābermāss, M.Kastels, U.Eko un citi Rietumu komunikācijas teorētiķi pret cilvēces vēsturē sastopamajām komunikācijas tehnoloģijām
izturējās kā pret sociālo sistēmu formēšanās izšķirošo faktoru, jo vēsturiski konkrētas sociāli ekonomiskās formācijas tipiskākās iezīmes uzskatāmi atklājās attiecīgajā laikmetā valdošajos saziņas tipos. Komunikācija ir katra laikmeta spogulis, kaut gan šīs tēzes argumentācijā un ilustrācijā vienmēr nākas no attiecīgā laikmeta materiāla reducēt tikai zināmu daļu. Visbiežāk izvēlās raksturīgākās tendences un parādības garīgajā kultūrā. Tamlīdzīgas atlases rezultātā tiek pieņemts, ka, piemēram, t.s. pirmsfilosofiskajā laikmetā, kad dominēja mitoloģiskie priekšstati, cilvēku savstarpējās saziņas problēma vēl nebija definēta kā refleksijas patstāvīga tēma. Vissenākajā laikmetā cilvēkam interesēja saskarsme ar dabu, dievībām, gariem utt. Indivīda identitāte vēl nebija fiksēta, un cilvēka indivīds saplūda ar kolektīvu. Tiek uzskatīts, ka priekšstats par „citu” kā par analoģiski patstāvīgu fenomenu, salīdzinot ar „mani” un „manu kolektīvu”, radās samērā vēlu sabiedriskās apziņas attīstībā. Homērs, piemēram, apraksta tēlu darbību, bet nevis tēlu savstarpējās attiecības. Vispār literatūras vēsturē minēto priekšstatu rašanās un nostiprināšanās vispirms atspoguļojās saistībā ar drāmas izaugsmi, jo drāmas pamatā ir cilvēku savstarpējās attiecības. Arī kristiānisma rašanās ir vienota ar cilvēka individuālās pašapziņas veidošanos – indivīda specificēšanu. Turpmākajā virzībā izpratnes centrā nonāk dialogs starp indivīdiem, indivīdu savstarpējā tolerance (mīlestība). XX gs. radās „eksistenciālā komunikācija” (K.Jasperss), atziņas par „dialoģisko dzīvi” (M.Bubers), ideja par nekomunikabilitāti kā cilvēku atsvešinātības galējo formu, kas sekmē saziņas krīzi /1/.   Rietumu filosofijā saziņas teorija aprobežojās ar tā dēvēto individuālistisko redukciju, kad saziņa galvenokārt tika interpretēta „Es” un „Tu” attiecību plāksnē. Pie tam konstatējama ir psiholoģiskā redukcija, jo analizē tikai garīgos sakarus, bet nevis vēsturiskos, sociālos saziņas aspektus. Praktiski tikai XIX gs. beigās komunikācijas vēsturiskie un sociālie aspekti nonāca psihologu un psihiatru uzmanības lokā, kad centās noskaidrot citu cilvēku ietekmi uz indivīdu, respektējot sociāli kulturoloģisko kontekstu.   XX gs. pirmajā puse Rietumu zinātnē sāka izteikties par interakcionistisko orientāciju; t.i., simboliskās mijietekmes procesu (indivīdu un sabiedrības). Procesu traktēja kā komunikācijas sistēmu un starpindividuālās attiecības. Nostiprinājās viedoklis, ka komunikācijas būtisks elements ir cilvēka mentalitāte un viņa dzīves vidē pastāvošā sociālā kārtība. Tas nozīmē, ka cilvēka rīcība tiek skatīta kā cilvēku savstarpējās mijiedarbības rezultāts, kad cilvēki ir atkarīgi viens no otra un piemērojās (tolerantas reakcijas veidā) viens otram.   Vispār zinātnei drīz nācās atzīt, ka interakcionistiskajā komunikācijā cilvēka rīcība izpaužās divējādi.   Pirmkārt, piemērojoties citiem cilvēkiem, izpildot konvencionālās lomas.   Otrkārt, saglabājot savu individualitāti.   Lomas funkcionē divējādi: 1) konvencionāli standartizēti un 2) individuāli specifiski atkarībā no indivīdu temperamenta, morāles, gaumes utt.
Bet vispār cilvēki lieto dažādas komunikācijas sistēmas. Vissvarīgākā komunikācijas sistēma ir valoda un runa. Turklāt komunikācijā svarīgs komponents ir piedalīšanās, jo tikai piedaloties saziņā indivīds kļūst par komunikācijas dalībnieku, iekļūst komunikācijas vienotībā, saprot citus komunikācijas dalībniekus. Tāpēc var teikt, ka kultūra ir cilvēki komunikācijas stāvoklī. Cilvēkiem ir nepieciešams nonākt sakaros vienam ar otru. Praktiskā saziņa jeb saziņas prakse nosaka konkrētas formas un saturu. Saziņas prakse nostiprina noteiktas sabiedriskās attiecības, jo starp indivīdu saziņu un sabiedriskajām attiecībām vienmēr pastāv noteiktas sakarības /2/. Sociālā komunikācija ir mūsdienu zinātnes uzmanības centrā, aktīvi iedziļinoties informatīvi komunikatīvās vides specifikā un izvirzot, piemēram, informācijas sabiedrības, komunikatīvo tīklu sabiedrības teorijas, kuras visjaunākajā laikā tiek papildinātas ar analītiskajiem novērojumiem par elektroniskās saziņas sfēru.   Tiesa, N.Lumans kritizēja tradicionālo (komunikācija kā sociālā darbība) priekšstatu par komunikāciju un piedāvāja jaunu variantu /3/. Viņaprāt komunikācija realizējās ar trīs dažādu
selekciju palīdzību: 1) informācijas selekcijas, 2) šīs informācijas paziņojuma selekcijas un 3) paziņojuma un tajā ietvērtās informācijas izpratnes vai neizpratnes selekcijas. Tas viss kopā veido komunikāciju, un neviens no trijiem komponentiem – informācija, paziņojums, izpratne nevar pastāvēt pats par sevi. Pie tam, kā skaidroja N.Lumans, komunikācijas sistēma ir pilnīgi noslēgta sistēma, kura pati rada komponentus, no kuriem tā sastāv. Tikai komunikācija var ietekmēt komunikāciju; tikai komunikācija var izjaukt komunikācijas komponentu kompozīciju: analizēt informācijas selekcijas līmeni vai izvirzīt jautājumu par paziņojuma iemesliem; tikai komunikācija var kontrolēt un „remontēt” komunikāciju. N.Lumans uzskatīja, ka komunikācijai nav nekāds imanents mērķis. Komunikācija notiek vai nenotiek, un tas ir viss, ko var par to pateikt.   XX gs. Rietumu humanitārajās zinātnēs populārais R.Barts komunikāciju determinējoši sasaistīja ar mīta problemātiku un mīta funkcionēšanu kultūrā. Viņa ieskatā visi kultūras fenomeni un visi komunikācijas veidi kodējas zīmju sistēmās, kuras ir mītu radīšanas produkti. Kultūrā jebkuranozīmīga parādība ir valodisks izteikums, diskurss – mītiska paziņojuma nesējs.   Klods Levi-Stross jebkurā sabiedrībā asprātīgi saskatīja komunikācijas trīs līmeņus: 1) komunikācija starp sievietēm, 2) komunikācija starp īpašumu un pakalpojumiem un 3) paziņojumu komunikācija. Viņa franču kolēģis Ž.Bodrijārs interesējās par krāsu komunikāciju. Savukārt V.Šklovskis un citi krievu formālās skolas (ОПОЯЗ), strukturālisma un poststrukturālisma pārstāvji pievērsās tekstam kā komunikācijai.   Tagad ir sastopami darbi par pedagoģisko komunikāciju (citā variantā – pedagoģisko informātiku). Pedagoģiskā komunikācija veidojas no trim elementiem – pasniedzējs + mācību saturiskā informācija + skolnieks/students. Pedagoģiskajā izglītībā esot jāiekļauj zināšanas par komunikāciju, zināšanas par mācībām elektroniskajā vidē (e-mācības).   Sergejs Averincevs sava mūža pēdējos gados apcerēja komunikāciju ar Dievu. Viņš rakstīja, ka saziņa ar Dievu var notikt visur, pat ellē. Kristiānisma tradīcijā Kristus nokāpj ellē. Komunikācijā ar Dievu katram ir jāzina, ka šajā procesā nav vietas iztēlei. Iztēle traucē un slēdz tos kanālus, pa  kuriem līdz mums var nonākt reālā, īstā svētība. Tikai vienā vietā tikšanās ar Dievu nav iespējama, - tā ir iztēles vieta, kur var sastapt tikai Dieva rēgu. Vispār saziņas pamatā ir cieņa pret tā cilvēka esamības brīvību, ar kuru mēs sazināmies. S.Averincevs sniedz atbildi uz jautājumu, kas ir saziņas pretmets. Saziņas pretmets ir manipulācija, ja cilvēks ir radījis elku. Elkā tiek materializēta ideja par dievību, ar kuru var manipulēt /4/.
Šodien, runājot par saziņas iedabu, tiek atzīts, ka komunikācijas visvienkāršākajā struktūrā minimāli ietilpst 1) divi komunikanti, kuri ir apguvuši noteiktas semiotiskās sistēmas normas (piem., valodu), 2) situācija vai situācijas, kuras komunikanti grib apjēgt un saprast, 3) teksti, kuri izsaka situācijas jēgu un saturu attiecīgajā semiotiskajā sistēmā (valodā), 4) motīvi un mērķi, kuri liek abiem komunikantiem pievērsties saziņai, 5) tekstu materiālās pārraides process. Minētajā visvienkāršākajā komunikācijas shēmā saziņa ir shematizēta, tā teikt, tīrā veidā bez jebkāda konteksta, determinētības ar vidi, komunikācijas dalībnieku individuālo specifiku, komunikācijas procesa apstākļu īpatnībām, komunikācijas priekšmeta īpatnībām u.tml. Skaidrs, ka komunikācijā nosauktajiem apstākļiem (kontekstam, determinētībai) ir  relatīvi izšķiroša nozīme. Tā, piemēram, lai divi runājoši cilvēki varētu realizēt saskarsmi, nepieciešama ir komunikatīvā kompetence. Savukārt politiskā vara un cita veida vara komunikāciju tiecās pakļaut savai ideoloģijai, tādējādi radot jaunu papildus slodzi (kontekstu, zemtekstu) saziņai. Līdz XX gs. zinātne neinteresējās par komunikāciju. XX gs., kad strauji attīstījās komunikācijas tehnoloģijas, izmainot saziņas iespējas un ātrumu, interese par komunikāciju ievērojami palielinājās. Būtiska nozīme bija valodas izpētei, kas ietekmēja izpratni par komunikāciju. Lielu ieguldījumu deva tādi zinātnieki kā B.Rassels, L.Vitgenšteins (filosofijā), F.Sosīrs (lingvistikā), Č.V.Moriss (semiotikā). Agrāk pret valodu izturējās kā pret komunikācijas līdzekli, no kura ir atkarīga saziņas garīgā vērtība. Kultūras vēsturē šajā sakarā nozīmīgi ir novērojumi par mutiskā vārda un rakstītā vārda māksliniecisko un intelektuālo efektivitāti, par ko cilvēki interesējās jau antīkajā laikmetā.
Platons grāmatas (rakstīto vārdu) salīdzināja ar mirušām statujām. Apzināti neko nerakstīja Pitagors; arī Buddas, Jēzus Kristus darbībā dominēja mutiskais vārds. Sastopams viedoklis, ka senie grieķi Homēru speciāli padarīja aklu, lai akcentētu viedokli, ka dzejai ir jābūt izrunātai, vārdiskai, mutiski deklamētai, bet nevis vizuāli ieraugāmai uz papīra. Ne visi, kuri vēlāk interesējās par Homēra un vispār dzejas vēsturisko likteni, tam ticēja. Piemēram, Oskars Vailds, H.Borhess tam neticēja. Viņi domāja, ka Homērs nebija akls. Arī Maršals Makluens savā slavenajā grāmatā „Understanding Media” rakstīja par pirmsrakstības laikmeta garīgajām priekšrocībām, kad mutiskajā vārdā cilvēciskās jūtas iemiesojās visā pilnībā, bet rakstītais teksts atsvešina, jūtas ir attālinātas un bez emocionālā pārdzīvojuma.   Kultūras vēsturē labi ir zināma „aklo ģēniju” tēma. Demokrīts esot izdūris sev acis, lai ārējās pasaules ainas netraucētu viņam koncentrēties. Latviešu kultūrā slavens ir Neredzīgais Indriķis, angļu dzejnieks Džons Miltons bija akls, Džeims Džoiss mūža beigās kļuva akls, sava mūža pēdējos 20 gados neko vairs neredzēja Borhess, kurš savā prozā izveidoja neaizmirstamo Bibliotēkas tēlu.   Kā zināms, Borhess rakstīja par Bibliotēkas bezgalību. Taču viņš rakstīja nevis par iespiesto tekstu bezgalību, bet gan par cilvēku iztēles un domas bezgalību. Borhess zināja, ka grāmatas raksta arī nedomātāji un cilvēki bez iztēles. Viņš teica, ka uz vienu īstu domu, paziņojumu ir tūkstošiem tukšu paziņojumu – rakstīto vārdu atkritumu kaudzes. Pirms un pēc Borhesa par Bibliotēkas piesārņošanu satraucās daudzi. J.V.Gēte ar nožēlu izsacījās par rakstnieku mežonīgo aktivitāti. G.Leibnics aicināja nepieļaut pasaules piesārņošanu ar papīra atkritumiem, Anna Ahmatova ieteica nemētāties ar vārdiem kā ar tukšām pudelēm. Ja senāk pret valodu izturējās kā pret saziņas līdzekli, tad tagad pati komunikācija ietiecās valodas struktūrās; komunikācija pārvēršās par telpu, kurā realizējās dažādas valodas normas, formas. Savukārt semiotika pievērsa uzmanību zīmju lomai cilvēku dzīvē. Cilvēki ir vienīgās būtnes, kuras lieto zīmes. Cilvēces pastāvēšana nav iespējama bez zīmēm. Čarlzs Viljams Moriss sava klasiskā darba „Zīmju teorijas pamati” epigrāfā izvēlējās Gotfrīda Leibnica vārdus „Nevienam nav jābaidās, ka zīmju novērošana var mūs atraut no lietām; gluži pretēji, zīmju novērošana mūs noved līdz lietu būtībai”.
No vienas puses semiotika ir patstāvīga zinātne. No otras puses tā ir citu zinātņu instruments, jo semiotika pēta lietas un lietu īpašības to funkcijā kalpot kā zīmes. Kā uzskata Aleksandrs Pjatigorskis, semiotika tomēr nespēja kļūt par valodas filosofiju un XX gadsimtā tāpēc centās aizstāt kultūras filosofiju, kā tas notika Krievijā (PSRS) un Francijā.   Par semiotikas zinātniskās lomas evolūciju XX gs. otrajā pusē raksta Rietumos modīgais kulta zinātnieks Umberto Eko /5/. Viņš savu grāmatu „La Struttura Assente” (Iztrūkstošās struktūras) izdeva 1968.gadā. Grāmatai bija apakšvirsraksts „Ievads semioloģijā”. Eko semiotiku nosauca par semioloģiju (1975.gadā angļu valodā grāmata iznāca ar nosaukumu „Traktāts par vispārīgo semiotiku”). 1968.gada izdevuma priekšvārdā semiotika tiek skaidrota, atsaucoties uz to, ka jebkurš kultūras fenomens ir komunikācijas fakts – māja, glezna, teksti, Morzes ABC utt. Visvienkāršākais komunikācijas variants esot signāla pārraidīšana no vienas iekārtas uz otru. Pēc 12 gadiem autors grāmatu izdeva atkārtoti, taču aizvadītajā laikā zinātniskās izmaiņas bija tik ievērojamas, ka Eko nācās sacerēt jaunu priekšvārdu. Tajā viņš skaidro izmaiņas attieksmē pret komunikāciju. Pirmās izmaiņas esot bijušas 60.gadu pirmajā pusē. Pirms tam Eko tāpat kā citi kolēģi esot balstījušies uz informācijas teoriju, kā arī angļu-sakšu darbiem par semantiku. Pēcāk viņš iedvesmu smēlās strukturālajā lingvistikā un krievu formālistu sacerējumos. Stimulējoša nozīme bijusi R.Barta darbam „Semioloģijas aizsākumi”. Tas deva jaunus impulsus zīmju sistēmu un komunikācijas procesu analīzei. 1967.gadā Eko esot pasniedzis vizuālās komunikācijas kursu Florencē arhitektūras studentiem. Drīz kurss tika pārveidots par vizuālās semioloģijas kursu, kas bija veltīts, kā paskaidro itāļu zinātnieks, arhitektūras komunikatīvajiem aspektiem. 60.gados vēl neesot bijis īsti saprotamas atšķirības starp semioloģiju un
strukturālismu. Apjukumu sekmēja franču strukturālā lingvistika ar saviem pētījumiem par zīmēm. Modē bija arī psihoanalīze, „jaunā kritika”, poststrukturālisms. Franču autori (LeviStross, Derrida, Fuko, Lakāns, Delezs, Blanšo) apjukumu veicināja arī tāpēc, ka strukturālismu/poststrukturālismu pārvērta par filosofiju, pasaules skatījumu, ontoloģiju. Taču faktiski strukturālisms bija un ir pētnieciskā metode. Tātad pētnieciskais instruments, bet nevis pētnieciskais objekts.   Kā norāda Eko, komunikācijas jēdzienu aktualizēja semiotiķi 60.gados. Semiotika apskatīja kultūras visas parādības kā zīmju sistēmas un tajā pašā laikā kultūras visas parādības uzlūkoja kā komunikācijas fenomenus. Semiotikā zīmju sistēmas ir gan semiotiskās interpretācijas, gan komunikatīvās interpretācijas objekti. Semiotika tomēr esot mīlējusi paskaidrot, ka tā nepēta tikai kultūras parādības kā zīmju sistēmas. Semiotika pētot arī dabas parādības. Piemēram, zoosemiotika pēta komunikācijas procesus dzīvnieku pasaulē. Semiotiķi 60.gados nejutās vientuļi. Viņi negribēja būt oriģināli un tāpēc uzsvēra, ka komunikācijas procesus analizē arī citas zinātnes. Piemēram, psiholoģija pētot uztveri kā komunikācijas faktu. Savukārt ģenētika pēta iedzimtas informācijas kodus. Arī sociologi, pētot sabiedrības dzīvi, var lietot komunikācijas modeļus. Par komunikāciju runā lingvisti, informācijas teorijas un kibernētikas pārstāvji.
Pašlaik XXI gs.sākumā aktuāls ir t.s. tehnoloģiskais skatījums uz komunikāciju. Tagad tiek pieņemts, ka pasaules pastāvēšana, pēctecība, nepārtrauktība tiek panākta divu translācijas kanālu mijiedarbības rezultātā – tehnoloģiskā un antropoloģiskā. Turklāt pirmais, tehnoloģiskais, kanāls nepārtraukti izvirza uzdevumus un noteikumus otrā, antropoloģiskā, kanāla attīstībai. Tā rezultātā cilvēce saglabājās ne tikai ņemot vērā jaunu paaudžu dzimšanu, bet ņemot vērā arī jaunās tehnoloģiskās ierīces.   Kā zināms, Rietumu civilizācijā tehnoloģiskajam kanālam tiek piešķirta ļoti liela loma. Rietumos valda uzskats, ka bez tehnoloģiskās izaugsmes nav iespējama cilvēka attīstība. Rietumu civilizācijā izplatītā tehnicisma fetišizācija jaunajos laikos vienmēr ir asi kritizēta. Faktiski O.Špenglera iesāktā un triumfāri argumentētā filosofiskā tradīcija par Rietumu kultūru materiālistiski pragmātisko orientāciju (ne reti dēvē par Rietumu nihilismu) pamatā balstās uz kritisku attieksmi pretpārliekoaizraušanos ar cilvēku dzīves tehnoloģisko modernizāciju. Šajā sakarā nākas atcerēties E.Levinasa secinājumus par Rietumu filosofijas pamattendencēm. Viņš konstatēja, ka Rietumu garīgajā virzībā metafizika vienmēr ir bijusi pievērsta ontoloģijai – esamības izpētei, dažādu izziņas priekšmetu izpētei. Rietumu intelektuālajā virzībā ētika palika ēnā, jo ētikas problemātika nekad nebija galvenā. Vienmēr dominēja teorētiskie spriedumi, bet nevis ētiskie spriedumi. Rietumos dominēja ontoloģija, jo bībeliskā tradīcija nekļuva galvenā. Bībelē galvenā ir morālā problemātika, baušļi, aicinājumi mīlēt tuvāko kā pašam sevi. E.Levinas cienīja krievu kultūru, kurā mīlestības garīgais spēks pretstatīts prāta pragmātiskumam, kas Rietumu civilizāciju XX gs. noveda līdz fašismam, koncentrācijas nometnēm, gāzes kamerām, atombumbai utt. Medijos populārs ir Rietumu civilizācijas emocionāls salīdzinājums ar Austrumu civilizācijām, kuras zināšanās par cilvēku mūs esot apsteigušas par pieciem gadu tūkstošiem. Rietumiem ir varena tehnika, taču minimālas zināšanas pašiem par sevi – par cilvēku.   Informatīvi komunikatīvo tehnoloģiju (IKT) ietekme uz sabiedrību, protams, pastāv, un tā ir ļoti daudzveidīga. Pirmkārt, IKT nosaka robežas cilvēka jaunām prasmēm. Tā, piemēram, mūsdienās cilvēkam jāprot apieties ar datoru, mobilo telefonu, kopējamo aparātu utt. Jaunā IKT priekšplānā izvirza telpisko domāšanu, kas ir nepieciešama darbā ar ekrāna tehnoloģijām. Otrkārt, IKT klātbūtnē rodas jauna dzīves realitātes apraksta valoda, tiek izdomātas jaunas metaforas. Visdažādākās zinātņu nozares sāk savu pētniecisko priekšmetu analizēt jaunos terminos, tādējādi paplašinot izziņas iespējas. Izmainās izglītības saturs, izglītības programmās nākas ieviest jaunus priekšmetus.
Treškārt un galvenokārt, IKT ietekmē mainās cilvēka darbības formas. Piemēram, mūsdienās ekonomikā strauji izplatās pakalpojumu sfēra, kas pamatā notiek IKT grandiozās attīstības rezultātā. Tas, ko šodien dēvē par globalizāciju, radās, pateicoties jaunām ITK, kas finansistiem, biznesmeņiem pavēra planetāras komunikācijas perspektīvas – elektroniskās vides iespējas.   Informācijas tehnoloģiju attīstībā ilgi saskatīja tikai komunikācijas uzlabošanos, kad tiek atvieglota cilvēku saziņa, paātrinās informācijas apmaiņa. Tātad informācijas tehnoloģiju attīstībā saskatīja tikai tehnisko progresu – jaunās tehniskās iespējas. Neviens negaidīja, ka jaunās informācijas tehnoloģijas izmainīs visu dzīvi, bet ne tikai komunikāciju. Piemēram, datori stimulē jaunu pasaules izpratni un jaunu dzīves kvalitāti vispār. Starp citu, datortehnikas straujā attīstība atkal aktualizēja uzdevumu cilvēciskot jauno tehnoloģiju, lai tā cilvēci atkal nenovestu jaunā Osvencimā, Hirosimā, staļinismā, fašismā. Jaunā radikāli inovatīvā tehnika ir jāsasaista ar eidemonismu – tieksmi pēc laimes, garīgi pilnvērtīgas dzīves.   Informācijas tehnoloģiju piemērošana turpmāk var radīt vairākas problēmas. Tā, piemēram, telefona un datora saplūšana vienā sistēmā. Rodas jautājums, vai informācijas pārraide turpmāk notiks tikai pa telefona vadiem jeb radīsies kāda jauna neatkarīga sistēma informācijas pārraidīšanai. Atsevišķa problēma var būt papīra aizvietošana ar elektroniskajiem līdzekļiem: elektroniskie pakalpojumi bankās, E-pasts, laikrakstu un žurnālu elektroniskās versijas, dokumentu distancionālā kopēšana. Savukārt TV kabeļu sistēma ļauj saistīties ar mājas termināliem, piemēram, ļaujot informāciju saņēmt no bibliotēkām. Nākas atzīt, ka datoru universiālais pielietojums mazina robežu starp informācijas apstrādi un komunikāciju, jo šī robeža pilnīgi izzūd. Turpmāk var saasināties juridiskās, ekonomiskās, politiskās problēmas. Informācija ir vara, un informācijas pieejamība ir brīvības nosacījums, garants. Informācija var būt stratēģiskais resurss, kā arī veido pilnīgi jauna tipa infrastruktūru. Ja tradicionāli infrastruktūrā ietilpst ceļi, kanāli, dzelzceļi, aviolīnijas, kā arī tādi enerģijas rašanās un pārraides līdzekļi kā ūdensdzirnavas, tvaika mašīnas, elektrostacijas, gāzes, elektrības, naftas vadi, tad informācijas infrastruktūrā ietilpst pasts, prese, radio, TV, telefons, Internets, Zemes mākslīgie pavadoņi u.c.
Šodien nākas atzīt, ka komunikācijas jēdziens ir nenoteikts jēdziens tāpat kā citi jēdzieni. Piemēram, kultūras jēdziens. Visi zina, ko pēta kultūras antropoloģija un kulturoloģija. Tās pēta kultūru. Taču neviens precīzi nezina, kas ir kultūra.   Pirmkārt, kultūras definīciju skaits sniedzas vairākos simtos. Zentas Mauriņas esejās vienā lappusē, Jurija Lotmana vienā grāmatā  var izlasīt vairākas kultūras definīcijas, kad kultūra definēta saskaņā ar doto tēmu, materiālu un tā kontekstu, un zemtekstu. Vienā no J.Lotmana grāmatām lasāmas sekojošās kultūras definīcijas. 72.lpp.: „Kultūra kopumā var tikt apskatīta kā teksts”; 117.lpp.: „Noteiktā veidā sevī var iedomāties kultūru kā struktūru, kura ir novietota tai ārējā pasaulē”; 175.lpp.: „pašu kultūru var apskatīt kā paziņojumu summu, ar kuru apmainās dažādi adresāti (..) ir raksturīga kultūra, ja to aplūko kā vienotu paziņojumu”/6/.   Otrkārt, kultūras izpratnē ir daudz strīdīga tāpat kā tādos jēdzienos kā demokrātija, reliģija, sociālais taisnīgums.   Faktiski kultūra ir kaut kas netverams tāpat kā matērija. Nav tāds reāls priekšmets – kultūra! Nav tāds reāls priekšmets – komunikācija!   Kā zināms, šodien kulturoloģija ir nonākusi līdz tādam evristiskajam līmenim, kad par kultūru tiek uzskatīts viss tas, kas atrodas starp dabu un cilvēku: kultūra ir cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģisko programmu sistēma, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilveidošanos.   Šodien par komunikāciju tāpat kā par kultūru ir liela interese. Cilvēki nevairās no abu fenomenu abstraktuma, ontoloģiskās nenoteiktības, metafiziskās bezperspektivitātes. Klifords Gīrcs rakstīja par savām kulturoloģiskajām studijām. Viņam ilgu laiku likās, ka viņš ir viens pats ar savām zinātniskajām interesēm – viens pats devies nezināmā un neizpētītā ceļā.
Taču, palūkojoties apkārt, nācās konstatēt, ka arī citi viņam sveši cilvēki ir devušies pa to pašu ceļu.
Kāds ir komunikācijas analīzes mērķis? Saprotams, noskaidrot komunikācijas specifiskākās iezīmes attiecīgajā vēsturiskajā posmā. Katrā laikmetā dominē savas tikai šim laikmetam raksturīgas komunikācijas formas, kuras ir saistītas ar dzīves stilu, ikdienišķo dzīves kārtību, racionāli intelektuālo un psiholoģisko tonalitāti, kura atspoguļojās relatīvi visās īstenības norisēs.   Tā, piemēram, sastopams viedoklis, ka pēc 1917.gada Krievijas valdošajā virslānī dominēja politiskās racionalitātes princips. Savukārt pēc 1991.gada dominē ekonomiskās racionalitātes princips, atbalsojoties komunikācijā.   Katrā laikmetā sociālās kopības attēlojuma formas, kreatīvās konfigurācijas zinātniskajā domā, intelektuāli leģitīmie fenomeni u.c. ir vienoti ar komunikācijas specifiku. Faktiski nākas rezumēt plašāk, proti, kultūra ir cilvēku saskarsme, saziņa; kultūra ir komunikācija. Šī tēze var būt zināms leitmotīvs šai grāmatai.   Komunikācijas process ir cilvēka dzīves nosacīti atsevišķu daudzu sfēru pamatā. Piemēram, vadīšanas teorijas jeb menedžmenta. Menedžments nav saistīts tikai ar vadīšanu/administrēšanu – formālām procedūrām: plānošanu, kontroli, koordināciju, vērtējumu utt. Menedžments ir cilvēku saziņas, saskarsmes formas un nosacījumi, kas padara cilvēku kolektīvus aktīvus un rīcībspējīgus. Menedžments tādējādi ir dzīves organisms, dzīves funkcionēšanas, esamības forma. Tāpēc ir bezjēdzīgi jautāt, cik efektīvs ir menedžments. Tas ir tik lielā mērā efektīvs, cik lielā mērā ir efektīva pati dzīve, dotā organisma esamība vispār. Menedžments nevar tikt atrauts no dzīves – visa sociokulturālā organisma. Arī komunikācija ir pati dzīve, un kāda ir dzīve, tāda ir komunikācija. Zināšanas par komunikāciju ir zināšanas par dzīvi. Tātad zināšanas par kultūru.   Mēdz būt trīs veida zināšanas. Pirmkārt, zināšanas par pasauli – zinātniskās un tehniskās zināšanas, ļaujot kontrolēt pasauli. Otrkārt, komunikatīvās un izglītojošās zināšanas atbilstoši kultūrai. Treškārt, emocionāli iluzorās zināšanas, kuras sniedz reliģija.   Saprotams, katrā laikmetā ir aktuālas komunikatīvās zināšanas. Šodien tās ir papildinājušās ar tādiem jēdzieniem kā virtualitāte, interaktivitāte, hipertekstualitāte,  globālistiskums, kreativitāte.
No minētajiem jēdzieniem vispopulārākais un inovatīvākais ir jēdziens „virtualitāte”, kā nākas raksturot jauno tehnoloģisko, sociokulturālo un arī psihofizioloģisko cilvēka esamības veidu pasaulē. Un runa nav tikai par virtualitātes intuitīvi emocionālo izpratni, ar jēdzienu „virtuāls” metaforiski apzīmējot iztēles rezultātus – fantastisko. Runa galvenokārt ir par datoru sagatavotajiem trīsdimensiju makromodeļiem un tādas realitātes prezentāciju, kurai nav fiziska substance un kas nepastāv fiziskajā pasaulē.   Protams, virtuālas izpausmes cilvēku komunikācijā pastāvēja arī agrāk. Piemēram, sociālajās sistēmās par komunikācijas starpniekiem vienmēr ir kalpojusi nauda, vara, ietekme, vērtību orientācijas, ja runājam par minēto izpausmju „ideālo” iedabu, kad tās kalpo kā noteiktas mākslīgi pieņemtas zīmes, aizstājot „reālās” izpausmes. Pasaules uztvere kā totāla ilūzija un pati pasaule kā totāla ilūzija, - par to domāja katrā lielā kultūrā un šo pieeju realizēja mākslas formās, simbolisko tēlu veidā. Reliģiskā apziņa balstās uz virtuāliem priekšstatiem par dzīvi Nesaulē, dievišķā pastāvēšanu utt. XX gadsimtā cilvēki sāka simulēt realitāti, radot virtuālo pasauli, kurā parasti izmeta visu nepatīkamo, negatīvo reālajā pasaulē. Protams, bija cilvēki, kuri izprata visdažādāko tehnoloģisko fetišu, kibersofistikas sekas, respektīvi, to realitātes tuksnesi, kurā var nonākt cilvēks. Piemēram, slavenajā filmā „Matrica” darbība notiek XXII gadsimtā mākslīgā intelekta apstākļos, kad realitāte vispār ir jau iznīcināta un cilvēce kalpo Matricai - baro to ar savu enerģiju. Filmas galvenais varonis izredzētais jaunais dievs melnās brillēs Neo vēlas atmodināt cilvēci un to atbrīvot no Matricas varas, kas Ž.Bodrijaram asociējās ar kapitālisma totālo varu
mūsdienās acīmredzot ne tikai tāpēc, ka filmā ir izmantota viņa grāmatas „Simulakri un simulācijas” vāka zīmējums.   Taču šodienas virtualitātei piemīt viena būtiska atšķirība. Par mūsdienu virtuālās komunikācijas specifisku īpašību var uzskatīt šīs komunikācijas tehnisko raksturu: no citām agrāk pazīstamajām virtualitātēm datora virtuālā vide ir jauna tipa starpnieks. Dators pie tam nav iedomājams bez virtuālās vides, tāpēc mūsdienās ir radies savdabīgs „virtuālais diskurss”, transformējot/aizstājot „klasisko” komunikāciju - burtus, vārdus, skaņas, tēlus, lietas nomainot ar skaitļiem. Datora virtuālajā pasaulē faktiski var pastāvēt viss – gan objektīvā realitāte, gan subjektīvā realitāte. Ja agrāk, teiksim, mitoloģiskie tēli (Lāčplēsis, Zevs, Kurbads u.c.) varēja figurēt tikai cilvēku domās (subjektīvā realitāte), tad tagad tos var virtualizēt (tehniskā un daudzējādā ziņā objektīvā realitāte). Tādējādi veidojas cilvēka, sociuma, kultūras simboliskās esamības principiāli jauns tips. Turklāt cilvēku dzīves visi simboli turpmāk var tikt apkopoti, pārveidoti šajā jaunajā simboliskajā (skaitļu) telpā. Tas nozīmē, ka cilvēka simboliskās darbības iespējas ievērojami paplašinās un nostiprinās.
 Šodien nākas runāt arī par komunikācijas globalizāciju. Tātad zināmas maksimālās robežas sasniegšanu cilvēku saziņā. Tagad nav grūti iedomāties, ka pirmkārt un galvenokārt komunikācijas globalizācija ir saistīta ar Interneta izplatīšanos. Potenciāli Internets var aptvert ikvienu planētas iedzīvotāju. XXI gs. sākumā (2007.g.) Internetu uz planētas lietoja vairāk nekā viens miljards cilvēku  (no 6,6 miljardiem). Ņemot vērā planētas demogrāfiskās prognozes, XXI gs. vidū (2050.g.), Internetu potenciāli varēs lietot 12 miljardi cilvēku, no kuriem, starp citu,tikai viena desmitā daļa būs baltās rases pārstāvji – Interneta izgudrotāji un ieviesēji.   Internetam ir vairākas jaunas komunikatīvās iespējas. Tieša kontakta veidā Interneta lietotājs parasti komunicē ar dažiem cilvēkiem, taču potenciāli katrs Interneta lietotājs var vienlaicīgi uzrunāt visu cilvēci – katru planētas iedzīvotāju. Tas, pirmkārt.   Otrkārt, Internets rada tādu globālo veidojumu, ko droši drīkst dēvēt par megasabiedrību, pārvarot un praktiski ignorējot jebkādas robežas – starp tautām, nacionālajām valstīm, civilizācijām.   Treškārt, Internets ietiecās burtiski visās cilvēciskās esamības sfērās, sekmējot jebkura veida informācijas pieejamību un tādējādi formējot jaunu sabiedrības sociālo struktūru, kurā nav ne centra, ne perifērijas un visi ir gan „rakstnieki”, gan „lasītāji”.   Ceturtkārt, Internets manāmi izmaina masu komunikāciju kā noteiktu komunikācijas tipu, jo palielinās komunikatīvā mijiedarbība individuālajā, respektīvi, stappersonālajā līmenī. Starppersonālā komunikācija un masu komunikācija apmainās vietām. Ja tradicionālajā masu sabiedrībā starppersonālo sakaru starpnieks līdz šim pārsvarā bija mediji, tad mūsdienu informācijas sabiedrībā par masu komunikācijas starpnieku kļūst starppersonālie sakari Internetā.
_____________________________ 1/ Skat.: Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija. R., 2006, 58.-68.lpp. 2/ Skat.:Шибутани Т. Социальная психология. М., 1969. 3/ Skat.: Луман Н. Что такое коммуникация? // Социологический журнал.- 1995, № 3, с.114-128. 4/ Skat.: Аверинцев С.Мы призваны в общение. http://psylib.org.ua/books/_avers02.htm 5/ Skat.:Эко У. Отсутствующая структура. Введение в семиологию. С.-Пб., 2004. 6/ Лотман Ю.М. Семиосфера. С.-Пб., 2000, с.72, 117, 175.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru