Teorijas deficīts jeb epitāfija baltajai rasei

Mūs gaida katastrofa, un jūs to drīz sapratīsiet. Bet es jau esmu sapratis.

Hose Ortega-i-Gasets

Strukturāli perfektai sistēmai ir  vislielākās izredzes piedzīvot sabrukumu.

Udo Ulbergs

Не умерли, но жить устали.

Михаил Кузмин

   Šajā rakstā izteiktās idejas radās jau diezgan sen. Taču literāro noformējumu tās ieguva nesen – pasaules finansu un ekonomiskās krīzes sākumposmā, lasot un pārdomājot Rietumu civilizācijas analītiķu spriedumus.

   Faktiski vissvarīgākā ir tikai viena ideja. To vēlos formulēt sekojoši: rases dinamikas teorijas nepieciešamība.

   Respektīvi, pašlaik mums nav rases dinamikas teorijas. Mums nav nekādu teorētiski vispārinošo priekšstatu par rases vēsturisko virzību – rašanās cēloņiem, attīstības un bojāejas nosacījumiem, rases likteni pēc „nāves”, rases adaptācijas, inkulturācijas, socializācijas spējām, rases antinomiskumu, difūziju utt. Mums ir civilizācijas teorijas, etnoloģiskās un kultūras teorijas, izskaidrojot un pamatojot civilizācijas, tautas un tās kultūras pastāvēšanas funkcijas, faktorus un likumsakarības, bet mums nav rases dinamikas (pastāvēšanas, attīstības) teorijas.

   Rietumu civilizācijas intelektuālās aprindas nekad nav pievērsušās tādai tematikai. Eiropeīdu intelektuālās un pseidointelektuālās aprindas ir interesējušās tikai par rasismu un kraniālo indeksu, visatļautībā triumfējošajām kaišmatainajām un staltajām dolihokefālajām („gargalvainajām”) āriešu bestijām un viņiem padevīgi kalpojošajiem brahikefālajiem („īsgalvainajiem”) pigmejiem. Antroposocioloģija un tajā skaitā savā laikā Rietumeiropā slavenā internacionālā rasu antropoloģiskā skola (francūzis Ž.-A.Gobino, ģermanofīls anglis H.S.Čemberlens, vācieši O.Ammons un L.Voltmans, polis L.Gumplovičs) XIX.gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā  noskaidroja galvenokārt to, ka katra rase ir nemainīga, katrai rasei ir savas specifiskās kultūras spējas, starp rasēm notiek cīņa.

   Nākas atzīt, ka rases dinamikas teorijas deficīts bija izjūtams jau agrāk, – sevišķi pēc II Pasaules kara, kad sākās iracionālās patērēšanas un iracionāli estetizējošā postmodernisma bezprāts. Taču tā vien liekas, ka visasāk tas ir izjūtams tagad pasaules finansu un ekonomiskās krīzes apstākļos, jo acīmredzot varētu mums palīdzēt psiholoģiski adekvātāk un komfortablāk izprast un novērtēt attiecīgos procesus. Tas, pirmkārt. Otrkārt, krīze aktivizē sarunu par jauna laikmeta sākumu un civilizācijas alternatīvas meklējumiem.

   Visjaunāko laiku procesiem ir planetāri globāls raksturs, jo Rietumu cilvēkiem savās kaislībās ir izdevies iepīt Zemes visus iedzīvotājus. Un procesus nav viegli izskaidrot. Tā, piemēram, pasaules finansu krīzes „iniciatore” ASV 2009.gada janvārī sarīkoja valsts vēsturē visdārgāko prezidenta inaugurācijas ceremoniju. Savukārt ASV valdībai prasīt budžeta naudu savu firmu glābšanai topmenedžeri galvaspilsētā ieradās ar privātajām lidmašīnām. Izskaidrot tādu demontratīvu izšķērdību laikā, kad Eiropā un citur bez darba palikušie cilvēki rīko protesta akcijas, liekas, var tikai tādējādi, ka ASV ar savu jauno prezidentu vairs nejūtās piederīgi Rietumu baltās rases civilizācijai. Ne velti analītiķi uzskata, ka krīze iezīmē jauna laikmeta sākumu. Tātad jauna laikmeta sākumu arī baltajiem cilvēkiem. Tāpēc izpratne par rases dinamiku tagad var īpaši noderēt.

   Lieta ir tā, ka krīzes analītikā nav nācies sastapt atsauci uz demogrāfisko faktoru, proti, krīze netiek saistīta ar baltās rases izmiršanu, precīzāk – ar šīs izmiršanas diktēto dzīves loģiku.

   Sociālie analītiķi līdz šim ir runājuši par visdažādākajiem globālajiem procesiem, draudiem, riskiem un megariskiem -  kodolieroču megarisku, ķīmisko ieroču megarisku, ģenētisko megarisku, ekoloģisko megarisku. Taču par demogrāfisko megarisku tiek klusēts. Tiek apskatīti tādi globālie draudi kā ekoloģiskais, bioģenētiskais, sociāli ekonomiskais, eksistenciālais. Globālos procesus apskata zināšanu sfērā, zinātnes sfērā, informācijas sfērā. Par demogrāfisko sfēru parasti nekas netiek teikts. Tātad klusē arī par demogrāfiskās sfēras funkcionālo ietekmi uz procesiem cilvēku dzīvē.

   Tiesa, atsevišķi analītiķi ASV finansu afēristu rīcībā saskata bezatbildību – „pēc manis kaut vai ūdens plūdi”. Tā, piemēram, 2008.gada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā P.Krugmans raksta par tirgus alkātīgo iedabu /1/. 2008.gada nogalē Londonā notika diskusija par brīvā tirgus ietekmi uz morāli (tēma: „Does the free market corrode moral character?”) /2/. Franču sociologs Alens de Benua atklāti saka, ka finansu varenība tika sasniegta ar amorālām spekulācijām un Rietumu mūsdienu sabiedrība nav spējīga savā apziņā veikt radikālu pagriezienu – atbrīvoties no patērēšanas mānijas un aplamā priekšstata, ka cilvēku dzīvē visam ir tikai komerciālā vērtība /3/.

   Minētajos materiālos drīzāk ir domāts morālais faktors, bet nevis balto cilvēku izmiršanas diktētā fatāli ciniskā loģika. Piemēram, angļu diplomāts sers Roderiks Lains atzīst, ka finansu sistēmu ir pārņēmis haoss un panika. Turklāt pašlaik ir arī citas globālās problēmas: kodolieroču izplatīšanās, enerģētiskā krīze, klimata izmaiņas, dzeramā ūdens resursu izsīkšana. Taču viņa pārdomās baltajiem cilvēkiem akūtā demogrāfiskā problēma vispār netiek pieminēta it kā tai nebūtu nekāda sakara ar cilvēku šodienas rūpēm /4/.

   Tuvāk minētajai dzīves loģikai ir krīzes analizētāji, kuri atzīst politiķu nespēju izvirzīt konstruktīvus priekšlikumus un tādējādi vairāk vai mazāk atklāti norādot uz mūsu obskurācijas pakāpi. Tā tas, piemēram, atspoguļojās Olivera Norta, Pitera Meijera, Nilsa Kristi viedoklī /5/.

   Protams, par demogrāfisko krīzi šodien ir triviāli runāt. Rietumu civilizācijā katrs no tagad dzīvojošajiem pieaugušajiem cilvēkiem pats ir vistiešākajā veidā saistīts ar dzimstības samazināšanos, ja viņam ir tikai viens bērns vai vispār nav bērnu.

   ASV jau labu laiku grāmatas par Rietumu bojāeju ir bestselleri. No tām acīmredzot populārākā ir 2002.gadā izdotā divu bijušo ASV prezidentu padomnieka Patrika Bjukenena grāmata /6/. Kā viņš nepolitkorekti atzīstas, Amerikā balto cilvēku ekspansija ilga 500 gadus, un tagad tai ir pienācis gals. ASV balto cilvēku skaits strauji samazinās. No Meksikas gadā vidēji ieceļo 1,6 miljoni nelegālie bēgļi. Balto amerikāņu paaudzes, kuras piedzima pēc II Pasaules kara, par pēcnācēju radīšanu vairs nerūpējās, jo domāja tikai par sevi. Rietumu kultūru sāka graut ateisms, feminisms, narkomānija, seksuālās perversijas. Kristiānisma morālās vērtības aizstāja citas vērtības – cilvēktiesības, egalitārisms, globalizācija, plurālisms, liberālisms. Skaidrs, ka tēma par balto cilvēku likteni ASV jaunu pavērsienu ieguva pēc nesenajām prezidenta vēlēšanām.

   Tomēr, nākas novērot, sabiedrība joprojām maz ir informēta par demogrāfiskās krīzes vērienu, raksturīgākajām iezīmēm un perspektīvām. Vairāk ir zināms tas, par ko runā politiķi un raksta žurnālisti. Sabiedrība mazāk ir informēta,  kā pret demogrāfiskajām problēmām izturās zinātnieki. Tātad maz ir zināms par to metodiku un statistiku, uz kā balstās teorētiskā argumentācija par balto cilvēku izmiršanu un viņu apziņas fatāli cinisko loģiku izmiršanas laikā. Liekas, diemžēl niecīgs ir to cilvēku skaits, kuri ir lietas kursā par to, ka mēs pašlaik dzīvojam unikālā periodā cilvēces vēsturē.

   Mūsdienu zinātne, izmantojot demogrāfijas, sinergētikas, statistiskās fizikas, sistemoloģijas un citu eksakto un sociālo zinātņu metodes, izvirzījusi koncepciju par demogrāfisko pāreju, ko pirmo reizi pārdzīvo cilvēce savas pastāvēšanas vairāku miljonu gadu garumā un par kura vēsturisko liecinieku liktenis ir lēmis būt katram no mums.

   Viens no interesantās un oriģinālās koncepcijas autoriem ir pazīstamais krievu fiziķis profesors Sergejs Kapica (dz.1928), kurš jau vairākus gadu desmitus Krievijas TV vada arī Latvijā iecienīto populārzinātnisko pārraidi „Acīmredzamais neticamais”. Ar demogrāfisko problemātiku planetārā mērogā nodarbojās ANO, Pasaules banka, Lietišķās sistēmiskās analīzes starptautiskais institūts, „Eirostat” un vēl dažas institūcijas.

    Sergejs Kapica pagājušā gadsimta beigās, balstoties uz sinergētikas idejām un matemātiskajām metodēm, izstrādāja unikālu teorētisko pieeju (matemātisko modeli) planētas iedzīvotāju skaita aprēķiniem no cilvēces pirmsākumiem līdz XXII gadsimtam. Apmēram astoņus gadus ilgā darba rezultātus viņš apkopoja atsevišķā grāmatā /7/.

    Grāmatas ievadā autors pievēršas svarīgākajam, - proti, tam, ka cilvēces vēsturē pirmo reizi notiek demogrāfiskā pāreja uz jaunu attīstības tipu, kā rezultātā planētas iedzīvotāju skaits vairs strauji nepalielināsies un nostabilizēsies noteiktā līmenī. Demogrāfiskā pāreja sākās 1960.gadā un turpināsies 90 gadus līdz 2050.gadam. Demogrāfiskās pārejas beigās planētas iedzīvotāju skaits būs 10,7 miljardi, bet XXI gs. beigās planētas iedzīvotāju skaits būs 12 miljardi un tādā apjomā nostabilizēsies.

    Mēs tātad tagad (2009.g.) dzīvojam laikā, kad jau ir aizvadīta vairāk nekā puse no demogrāfiskās pārejas. Domāju, lieki ir piebilst, ka S.Kapicas, ANO u.c. teorētiskie risinājumi pilnā mērā praktiski (statistiski) ir apstiprinājušies. Ja tas tā nebūtu, par to mēs tagad neinteresētos.

    Emocionāli fascinējošas ir demogrāfiskās pārejas raksturīgākās iezīmes. Piemēram,  iedzīvotāju skaita pieauguma ātrums un apjoms. Kā savā 1999.gadā izdotajā grāmatā raksta S.Kapica, katru dienu zemes iedzīvotāju skaits palielinās par 250 000 cilvēku; dzimstības temps ir ļoti liels – tuvojās 90 miljoniem cilvēku gadā. Demogrāfiskās pārejas sākumā 1960.gadā planētas iedzīvotāju skaits bija 3 miljardi, 2000.gadā – 6 miljardi. Kā mēs tagad zinām, 2007.gadā – 6,6 miljardi, 2008.gadā – 6,7 miljardi.

   Un pats galvenais – demogrāfiskās pārejas 90 gados iedzīvotāju skaits strauji pieaug tikai t.s. jaunattīstības valstīs un samazinās t.s. attīstītajās valstīs Eiropā, Krievijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzelandē, kur sava veida demogrāfiskais sprādziens iesākās XVIII gs. beigās un beidzās XX gs. sākumā – 50 gadus pirms demogrāfiskās pārejas.

   Tātad iedzīvotāju skaits samazinās Rietumos; tātad samazinās baltās rases apdzīvotajās teritorijās. 2000.gadā no 6 miljardiem planētas iedzīvotāju baltās rases pārstāvji bija viena sestā daļa, taču 2050.gadā baltā rase būs tikai viena desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. Pie tam ļoti liels procents no baltās rases pārstāvjiem būs cilvēki vecāki par 65 gadiem, ko no darbaspēka trūkuma un migrācijas viedokļa plaši komentē P.Bjukenens un citi Krievijā, Eiropā, ASV, analizējot sociuma dzīves perspektīvas demogrāfiskajā aspektā.

   Profesors Kapica grāmatā akcentē ļoti svarīgu momentu (ne tikai no šī raksta tēmas viedokļa). Viņš akcentē demogrāfiskā imperatīva principu. Saskaņā ar šo principu demogrāfiskā problēma ir vissvarīgākā cilvēces vēsturē, un ar demogrāfisko stāvokli ir organiski vienoti visi jautājumi cilvēku dzīvē.

   Tā, piemēram, sakarā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu rodas tādi aktuāli jautājumi kā vides aizsardzība, drošība, dabas resursu izmantošana, enerģijas iegūšana. Demogrāfiskā problēma atsaucās uz cilvēku darba ražīgumu, interesi par pagātni, morāli, reliģiju, ideoloģiju, politiku, jo ir organiski vienota ar cilvēku apziņu vispār. Demogrāfiskā problēma atsaucās uz cilvēku noskaņojumu un savstarpējām attiecībām, nostiprinot vai pavājinot sakarus starp paaudzēm. Kā tekstā vairākkārt norāda S.Kapica, cilvēces attīstība ir vienota ar planētas iedzīvotāju skaitu un šī skaita pašregulāciju; cilvēce ir atvērta evolucionējoša sistēma, un cilvēcei ir specifiska universiāla mijiedarbība, kas notiek pateicoties informācijas apmaiņai, valodai un cilvēka apziņas iedabai. S.Kapica pamatoti nožēlo, ka demogrāfiskā imperatīva principu maz izmanto sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Minētajā grāmatā viņš min tikai vienu pozitīvo piemēru – angļu izcilā ekonomista Dž. M. Keinsa 1920.gadā publicēto darbu. Tajā Keins izsakās par iedzīvotāju skaita straujā pieauguma ietekmi uz I Pasaules kara izcelšanos un 1917.gada revolūcijām Krievijā. Nākas piebilst, ka speciālajā literatūrā par „masu sabiedrības”, „masu cilvēku”, „masu kultūras” rašanos XX gs. ir zināms viens teksts, kurā minēto parādību izcelsme ir skaidrota ar iedzīvotāju skaita straujo pieaugumu Eiropā XIX gs. Tas ir H.Ortegas-i-Gaseta slavenais darbs „Masu sacelšanās”, ko spāņu presē sāka publicēt 1926.gadā. Filosofs min vairākus skaitļus: no V līdz XIX gs. Eiropas iedzīvotāju skaits nekad nepārsniedza 180 miljonus, taču periodā no 1800.gada līdz 1914. gadam izauga līdz 460 miljoniem. Tādējādi nākas objektīvi secināt, ka Eiropas kultūra radikāli izmainījās iedzīvotāju skaita straujā pieauguma rezultāta XIX gs. Spāņu filosofs eiropiešu visās nelaimēs metaforiski vaino XIX gadsimtu.

   Iespējams, demogrāfiskā imperatīva ignorēšanu, par ko žēlojās S.Kapica, kāds gribēs izskaidrot ar Rietumu cilvēku bēdīgo intelektuālo stāvokli – nespēju pievērst uzmanību galvenajam. Ne tikai saruna par masu parādībām un t.s. masu kultūru līdz šim ir notikusi, ignorējot galveno – cilvēku skaita grandiozo pieaugumu Eiropā XIX gs. Nepieciešams atklāti paškritiski atzīt, ka mums vispār nav zinātniskā tradīcija sociālo un humanitāro procesu izskaidrojumā balstīties uz demogrāfisko faktoru un antiholisms ir samērā izplatīta parādība, domājot, ka, piemēram, sociālā uzbūve, politika, garīgā kultūra, ekonomika ir savstarpēji autonomas sfēras.

   S.Kapicas domubiedru aprindās demogrāfiskā pāreja ir stimulējusi vēlēšanos izstrādāt koncepciju par demogrāfisko globalizāciju, kam nesen sāka pievērsties atsevišķi zinātnieki Krievijā /8/. Viņu atziņas var noderēt potenciālajai rases dinamikas teorijai.

   Vispirms nākas ņemt vērā, ka demogrāfiskā globalizācija bija pirmā globalizācijas forma krietni pirms finansu, ekonomiskās un masu kultūras industrijas globalizācijas. Demogrāfiskā globalizācija sākās ar eiropeīdu infāziju citos kontinentos. Par šī procesa simbolisko sākumpunktu var pieņemt 1492.gada 12.oktobri, kad Kolumbs atklāja Ameriku.

   No rases dinamikas teorijas viedokļa būtiski ir tas, ka demogrāfiskā globalizācija veicināja jaunu etnisko grupu formēšanos. Minētā raksta autori piemērā min Latiņamerikas superetnosu, kas izveidojās no vairākiem komponentiem: Rietumeiropas superetnosa pārstāvjiem, negroīdās rases elementiem, autohtonajiem indiāņu iedzīvotājiem. Demogrāfiskā globalizācija daudzās vietās ietekmēja subetnosu pāreju etnosa statusā, kā tas, piemēram, notika Indijā (hindustanas etnosa izveidošanās).

   Rases dinamikas teorijas kontekstā acīmredzot vissvarīgākās ir demogrāfiskās globalizācijas pētnieku formulētās prognozes. Viņi paredz, ka turpmākajos 100 gados cilvēce saglabās līdzšinējo etnisko, kultūru un civilizāciju daudzveidību. Par to, kas notiks pēc tam, zinātnieki klusē.

   Zinātnieki korekti klusē, taču sabiedrībā ir sastopams zināms noskaņojums.

   Zināms noskaņojums bija sastopams XX gs. sākumā, kad Eiropā nācās konstatēt iedzīvotāju skaita milzīgo pieaugumu. Toreiz to varēja redzēt, kā raksta H.Ortega-i-Gasets, katrs ar savām acīm. Katrs varēja redzēt, ka visapkārt ir cilvēku bari, ik uz soļa izraisot pārpildītību: pilsētas pārpildītas, mājas pārpildītas, viesnīcas pārpildītas, vilcieni pārpildīti, kafejnīcas pārpildītas, ielas pārpildītas, baznīcas pārpildītas, pludmales pārpildītas, teātri pārpildīti pat tad, ja izrāde ir vāja. Visi saprata, ka dzīvē ir radusies jauna problēma – atrast sev vietu.

   Domājoši cilvēki saprata, ka vietas atrašana nebūt nav visnepatīkamākā problēma. Spāņu filosofs ne velti minētajā apcerē jau pirmajos teikumos runā par vēsturiski jaunu parādību, proti, runā par to, ka eiropiešu tautas un kultūras apdraud krīze. Pie tam tā ir nopietnākā no visām iespējamajām krīzēm, jo tās pamatā ir agrāk nepiedzīvota realitāte – sabiedrisko dzīvi pārņem masas, kuras, kā liecina cilvēces vēsture, nav spējīgas valdīt pār sevi un kurām tas nemaz nav jādara. Iedzīvotāju skaita milzīgā pieauguma rezultātā ir radusies „masu sacelšanās”, kas apdraud kultūru nākotni.

   Kā jau agrāk tika pieminēts, H.Ortega-i-Gasets pārpildītību un tās stimulēto noskaņojumu izskaidro no demogrāfiskā viedokļa. Viņš atsaucās uz ekonomista Vernera Zombarta datiem par Eiropas iedzīvotāju skaita milzīgo pieaugumu XIX gs. Zīmīgi, ka spāņu filosofs tāpat kā S.Kapica žēlojās par nevērīgo attieksmi pret demogrāfiskajiem datiem. H.Ortega-i-Gasets aizrāda, ka V.Zombarta publicētajai statistikai netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība.

   Manuprāt, aktualitāti nav zaudējuši H.Ortegas-i-Gaseta ieskati par eiropiešu „demogrāfiskā sprādziena” sekām. Viņš raksta, ka iedzīvotāju skaita galvu reibinošais pieaugums izvirda jaunus un jaunus cilvēku barus, kuri „vēstures avangardā” nonāk tik straujā tempā, ka „nepagūst pārņemt tradicionālo kultūru”/9/. Tāpēc eiropieši, turpina autors, ir kļuvuši garīgi nabadzīgāki nekā iepriekšējos laikmetos; tāpēc izglītība sniedz dzīvē noderīgas tehniskās iemaņas, bet neaudzina cilvēkus; tāpēc skolas iemāca dzīvot materiāli pilnvērtīgāk, bet nespēj jauno paaudzi apveltīt ne ar vēsturiskuma izjūtu, ne ar vēsturiskās atbildības apziņu; tāpēc masām sniedz priekšstatu par mūsdienu tehniskā progresa spēku un varenību, bet aizmirst atgādināt par gara spēku.

   Spāņu filosofa novērojumi nav zaudējuši aktualitāti tāpēc, ka palīdz izskaidrot parādības, kuras Rietumu sabiedrībā attīstījās pēc II Pasaules kara un turpina saglabāties arī šodien. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas uz t.s. patērēšanas sabiedrības fenomenu, kas varēja rasties tikai balstoties uz attiecīgo cilvēcisko kvalitāti, respektīvi, t.s. masu cilvēku kvalitāti, kura nespēj pretoties kapitālisma ekonomikā pielietotajām manipulācijām ar iracionālajiem simboliem un stereotipiem. Tikai pateicoties attiecīgajai cilvēciskajai kvalitātei XX gs. varēja rasties sociāli ekonomiskais monstrs, kuram vispiemērotākais apzīmējums manuprāt ir iracionālais kapitālisms /10/. 

   Kā aizvadītajos gados novērojuši atsevišķi vērīgi zinātnieki, iracionālais kapitālisms Rietumu sabiedrībā ir izraisījis apokaliptisku noskaņojumu. Tagad ir nostiprinājusies pārliecība par iracionālā kapitālisma totālo triumfu – iracionālo kapitālismu neviens un nekad nespēs uzvarēt. Iracionālais kapitālisms ir apbruņots ar rafinētām psiholoģiski informatīvajām tehnoloģijām un spēj iespiesties cilvēku iekšējā pasaulē, pakļaujot sava kapitāla interesēm cilvēku jūtas un pat cilvēku rītdienas cerības. Rietumu cilvēki ir sākuši pret  kapitāla varu izturēties kā pret fatālām briesmām, no kurām nav iespējams nekādā veidā izvairīties /11/.

    Intelektuālajā literatūrā sastopama arī cita mūsdienu kapitāla interpretācija. Proti, mūsdienu kapitāls cenšas sabiedrību dezorientēt un novest sistēmiskā šokā, lai sabiedrība kļūtu apātiska un vairs nevēlētos pretoties virspeļņas kāro kapitālistu gribai /12/. Šajā sakarā nākas piebilst, ka t.s. kreisie politiskie spēki šodien nav spējīgi pretoties kapitāla diktātam ne Eiropā, ne citos kontinentos.

  Nepieciešams atcerēties, ka pēc II Pasaules kara minēto cilvēcisko kvalitāti ietekmēja vairāki momenti. Vispirms noskaņojums sakarā ar pārdzīvoto karu (neticība izglītotības spēkam, neticība patiesības spēkam, neticība morāles normām, neticība kristiānismam), kas sekmēja vēlēšanos baudīt dzīvi un domāt tikai par sevi, par ko pamatoti raksta P.Bjukenens. Savukārt XX gs. nogalē, Rietumu sabiedrībai nelabvēlīgās demogrāfiskās pārejas apstākļos, noskaņojumu papildināja jauna bēdīga atskarsme – atskarsme par balto cilvēku izmiršanu un „dzelteno briesmu” tuvošanos no Āzijas dzīlēm, kā arī „melnā fenomena” uzvaras gājienu. Rietumos par „melno fenomenu” sauc pašnāvības (suicīdu), kas ir viens no mirstības galvenajiem iemesliem par laimi ne tikai balto cilvēku vidū. Tiek prognozēts, ka 2020.gadā pašnāvību skaits vienā gadā uz planētas var sasniegt skaitli 1 500 000 /13/.

   Faktiski zemes pārapdzīvotības problēmas zinātnē tika prognozētas jau pirms laba laika. Piemēram, vairāk vai mazāk radikāli paredzējumi tika izteikti par sociāli demogrāfisko problēmu. Tās attīstības gaitā varētu notikt cilvēces sociālās organizācijas izmaiņas, formējot jaunu sociālo stratifikāciju planētas iedzīvotāju masās. Un prognozes ir apstiprinājušās. Šodien tādi sociālās stratifikācijas kritēriji kā etniskums, šķiriskums, reliģiskā piederība saglabā savu nozīmi, bet pārsvarā tikai mikrosociālajā līmenī. Makrocioālajā līmenī visu izšķir transnacionālās korporācijas, kuru rokās daļēji koncentrējās pat politiskās funkcijas globālo procesu vadībā – pirmām kārtām enerģētikā un informācijas jomā.

   Kultūras apokalipse XXI gs. vai vēlāk ir visai iespējama tāpēc, ka var realizēties vairāki ietekmīgi faktori: 1) kultūras procesi uz planētas virzīsies stihiski; 2) palielināsies plaisa starp dažādām sabiedrībām (civilizācijām) no ražošanas tehnoloģiskās attīstības viedokļa; 3) būs demogrāfiskā krīze, kuru ietekmēs medicīnas spēja iejaukties cilvēku dabiskās atlases procesos; 4) būs cilvēces genofonda masveida degradācija, ko veicinās alkoholisms, narkomānija un tādu cilvēku faktiskais pieaugums, kuri nav spējīgi piedalīties sociāli profesionālajā konkurencē; 5) pilnā mērā atmirs Apgaismības ilūzijas par cilvēces vispārējo uzplaukumu izglītības un humānisma rezultātā; 6) mazināsies morāles normu un vērtību nozīmība, kas saistīts ar kulturoloģiskās kompetences trūkumu, jo humanitārās kultūras atražošana nenotiek pietiekami intensīvi jeb, kā savā grāmatā asprātīgi salīdzina S.Kapica, „software”(datora programmu) attīstība ir lēnāka nekā „hardware” (datora „dzelžu”) ražošana.

   Prognozējot nākotni pēc demogrāfiskās pārejas, S.Kapica raksta par jauna kultūras tipa rašanos, kad priekšplānā izvirzīsies kvalitāte, bet nevis kvantitāte, kas dominēja kultūrā pirms tam. Nostabilizējoties iedzīvotāju skaitam, nostabilzēsies cilvēku kultūra un tajā vairs nedominēs kvantitatīvie dzīves mērķi un progresa kritēriji.

   Cita lieta, kāda būs jaunās kultūras kvalitāte. Kā zināms, pie visa vainīgais XIX gadsimts ar savu demogrāfisko „sprādzienu” veicināja ne visai iepriecinošas kultūras kvalitātes rašanos XX gadsimtā. Kultūra nonāca bifurkācijas aktīvā fāzē – globālā lēcienā no kultūras uz kaut ko principiāli jaunu, kas vēl nav novērots cilvēces vēsturē. Minētajam globālajam procesam bija, tā teikt, ārējais iemesls – tehnogēnās civilizācijas kulminācija: zinātniski tehniskā progresa bums aizvadītajos 150-200 gados, kas izraisīja dziļas izmaiņas cilvēka mentalitātē, psihikā, vērtību sistēmā, morālē. Ārējais iemesls, bet vispirms primārās kardinālās demogrāfiskās izmaiņas ir determinētas kosmoloģiski antropoloģiskajos procesos, kurus mēs pagaidām neizprotam.

   Zinātniskajās aprindās jaunajam kultūras tipam jau ir dažādi epiteti. Viens no populārākajiem – postkultūra. Saskaņā ar postkultūras adeptu viedokli XX gs. bija pēdējais kristiānisma kultūras gadsimts cilvēces vēsturē. Pēdējais tās kultūras gadsimts, kurā kultūras pašizteiksme balstījās uz cilvēciskā gara enerģiju. Postkultūra ir kultūras simulakrs: tā ir kultūra ar tukšu centru un sastāv tikai no kultūras apvalka. Postkultūra ir imitācija, slēpjot tukšumu. Tātad postkultūra asociējās tikai ar kaut ko nekvalitatīvu, bezgarīgu, antipātisku. Postkultūra ir kultūras antipods.

   Nākas atcerēties, ka eiropeīdu humanitārajā diskursā vienmēr ir sastopamas divas kulturoloģiskās orientācijas – optimistiskā un pesimistiskā. Visos laikmetos pret kultūru izturējās divējādi, tagadnē un nākotnē saskatot pozitīvas izpausmes jeb tikai nomāktību un bezcerību.

   Kultūras pesimisms raksturīgs XX gs. analītikai ar Špenglera fundamentālo tekstu priekšgalā, taču patiesībā pazīstams jau no Platona, Augustīna, Russo, Šopenhauera, T.S.Eliota, Nīčes darbiem. Pesimistiskā kulturoloģiskā orientācija tāpat kā optimistiskā kulturoloģiskā orientācija acīmredzot psiholoģiski strukturēta attiecīgo autoru garīgajā sastvarā un pasaules uztverē – skatījumā uz dzīvi, cilvēkiem, kultūras parādībām.

   Tomēr noteikti nākas ņemt vērā, ka XX gs. otrajā pusē radās pesimistiskās orientācijas darbi, kurus nevar uzskatīt, teiksim, par Špenglera tradīcijas turpinājumu. Runa ir par Rietumu tādu sociālo filosofu, sociologu, kulturologu darbiem kā Makluens, Bodrijārs, Toflers, Hābermāss, Baumans, Gidens. Pēc II Pasaules kara viņi nodarbojās, lietojot Bodrijāra terminoloģiju, ar Rietumu sociuma orģiju analīzi un kritiku. Droši var teikt, ka viņi faktiski aprakstīja Rietumu cilvēku orģijas baltās rases izmiršanas laikā – orģijas komunikācijas sfērā, alkātīgajā ekonomiskajā politikā, patērēšanas iracionālajā mānijā, postmodernistisko ideju un terminu haosā.

   Kā raksta Žans Bodrijārs, mūsu dzīve pašlaik turpinās pēc orģijas – dzīrēm ar lielu daudzumu ēdienu un dzērienu, trakulīgu un izlaidīgu uzdzīvi, kā latviešu filologi skaidro šo grieķu izcelsmes svešvārdu. Turklāt orģijas „tematika” varēja būt visdažādākā – politiskā, seksuālā, feministiskā, ražošanas, nonākot līdz maniakālai lietu, simbolu, ideoloģiju, dzīves baudu pārprodukcijai. Galvenais jautājums franču filosofa ieskatā tāpēc ir par to, ko mums darīt pēc orģijām. Mūsu tagadējā dzīve liecina, ka mēs traucamies uz tukšumu, jo visas iespējas jau esam izsmēluši – apriori pazīstam jebkuru dzīves parādību, formu, velmi. Paradoksāli mūsu šodienas dzīvē ir tas, ka mēs esam spiesti izlikties, ka nekas nav bijis un tāpēc varam atkal sākt visu no sākuma, respektīvi, turpināt orģijas /14/.

   Baltās rases esamībā (atklāti sakot, obskurācijā) var saskatīt zināmas stadijas. Pēc II Pasaules kara minētie domātāji aprakstīja pavisam citu stadiju nekā Špenglers vai Ortega-i-Gasets, kurš, piemēram, bažījās par „dzīves dezorientāciju”. Mums šodien skaidri ir redzams, ka „dzīves desorientācijas” pārstāvju garīgi morālais un intelektuālais portrets manāmi atšķiras no pēckara orģiju „fanu” veidola.

   Spāņu filosofs runā par savāda fenomena – dzīves dezorientācijas -  izplatīšanos eiropeiskajā sabiedrībā. Kā viņš atceras, vēl pirms vairākiem gadu desmitiem eiropietis savā dzīves orientācijā balstījās uz kultūru. Zinātne, māksla, tiesības bija vispāratzītas garantijas jebkurā cilvēka ikdienas situācijā. Eiropietis ne tikai balstījās uz  kultūru, bet arī pats dzīvoja kultūrai. Viņa dzīve bija veltīta kultūrai, kura sniedza pilnīgu garīgo apmierinājumu, kalpoja kā sirdsapziņas kritērijs. Kultūra bija uzticama pasaule, uz kuru varēja vienmēr paļauties, ja kāds bija nomaldījies no pareizā ceļa. Spāņu filosofs priecājās, ka eiropieši vēl nav pilnā mērā sarāvuši saites ar kultūru, taču uz kultūru diemžēl skatās no zināmas distances /15/. Skaidrs, ka pēc II Pasaules kara distance starp garīgo kultūru un patērēšanas bezprāta pārņemtajiem baltajiem cilvēkiem ievērojami palielinājās, melnā krāsā ieskicējot jaunu stadiju rases obskurācijas procesā.

   Obskurācijas izpausmes plaši raksturotas kulturoloģiskajās un etnoloģiskajās teorijās, analizējot, piemēram, Romas impērijas, Bizantijas drūmo likteni. Par civilizāciju un tautu var teikt, ka samērā vispusīgi mums ir zināmi tās bojāejas apstākļi, faktori, likumsakarības. Labi ir zināms, ka civilizācijas un tautas bojāeja nenotiek momentā un pirms bojāejas ne reti var konstatēt noteiktu periodu, ko zinātnē dēvē par obskurācijas fāzi.

   Tās laikā sociumā samazinās kreatīvi aktīvais pasionārais elements, pieaug  lepnā pašapmierinātībā dzīvojošo cilvēku daļa, kā arī aprobežotu, strādāt nemīlošu, emocionāli un intelektuāli nepilnvērtīgu, bet ar augstām dzīves prasībām apveltītu cilvēku skaits. Obskurācijas fāzē nav cieņā radoši cilvēki un intelektuālās vērtības izraisa histērisku naidu; oriģinālus darbus nomaina kompilācijas; sabiedriskajā dzīvē nostiprinās korupcija, - viss ir pērkams, nevienam nevar ticēt un ne uz vienu nevar paļauties; ciena nevis talantu, bet talantu „reitingu”; ciena nevis personību, bet viduvējību; ciena nevis principialitāti, bet bezprincipialitāti. Piemēram, Romas „zaldātu imperatori” apzināti iznīcināja armijas vērtīgāko daļu – oficierus, kuri prasīja stingru disciplīnu, bija principiāli un drosmīgi. Viņu vietā nāca gļēvuļi, sliņķi un bezprincipiāli cilvēki.

   Obskurācijas fāzes neiztrūkstošs elements vienmēr un visur ir bijusi egoistiskā dzīve šodienai – bezbēdīga dzīves baudīšana bez jebkādām rūpēm par rītdienu. Ne velti tāpēc mēdz uzskatīt, ka civilizācija, tauta patiesībā ir jau mirusi ilgi pirms „formālās” nāves. Piemēram, romieši gāja bojā ilgi pirms viņu sakāves kaujās ar barbariem. Obskurācijas fāzē civilizācija, tauta tiek iznīcināta no iekšpuses, un tāpēc degradācija sagrauj visdziļākos antropoģenētiskos slāņus.

   Šodien ir lasāms, ka finansu un ekonomiskā krīze ir plašākas krīzes sastāvdaļa. Tā ir sastāvdaļa pārejā no viena laikmeta uz kādu citu laikmetu, un tas ir saistīts ar civilizācijas alternatīvas meklējumiem. Tātad tipoloģiski jaunas civilizācijas iespējamību – jaunas civilizācijas identitātes meklējumiem. Kā zināms, civilizācijas identitātes pamatā ir garīgās kultūras, reliģijas, eksistenciālās, transcendentālās vērtības un priekšstati. Civilizācijas pamatā ir piederība vienai rasei. Civilizācijas alternatīvajos risinājumos tas tā vairs var nebūt.

   Visjaunākajā laikā gudras valstis par piemērotāko formu savu interešu formulēšanā un realizācijā atzīst civilizācijas fundamentu. Tas ir labi saprotams. Civilizācijas līmenī veidojās kopīga vērtību sistēma – universāls instruments dialogam starp vienas civilizācijas valstīm. Civilizācija ir transnacionālā kolektīvā identitāte. Skaidrs, ka sarunā par jaunas civilizācijas identitāti obligāta ir demogrāfiskā tēma.  Civilizācijas līmenī nākas veidot arī rases dinamikas teoriju.

   Protams, iespējama arī cita versija – baltos cilvēkus neviens vairs nevar glābt: ne filosofi, ne kibersofisti. To pat nevar izdarīt dievs Neo ar melnajām brillēm no XXII gs. ontoloģisko šausmu bezrealitātes zemes (sveiciens „Matricei”!). Arī Romas impērija vismaz divus gadsimtus eksistēja fatālas bojāejas stāvoklī, jo neviens nebija spējīgs aizkavēt bojāeju. Joprojām tiek runāts par romiešu gara atslābumu un stagnāciju, antīkās kultūras krīzi, ekonomisko pagrimumu, politisko un militāro novājināšanos, barbaru spiedienu, vergturu iekārtas trūkumiem, pilsētas civilizācijas norietu. Taču visiem ir skaidrs, ka tie ir tikai zināmi pavērsieni vispārējā neglabjamā iznākumā. Turklāt zīmīga ir procesu „modeļu” sakritība. Impērijas provinces (šodien – migranti citu rasu pārstāvji) vispirms asimilējās un emancipējās, bet pēc tam pārgāja uzbrukumā centram – Romai un centrālajām varas struktūrām ar Senātu priekšgalā. Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu izcelsmes karjeristi pārņēma varu un daži kļuva pat par imperatoriem.

   Baltie cilvēki Rietumos, postmodernisma korifeji un puskorifeji, joprojām lielā mērā ir nodarbināti ar reālās un virtuālās pasaules simulēšanu simulakru formā, tiecoties mūs pieradināt pie abu komponentu saplūšanas. Simulakru izdomāšana ir pāreja uz bezprātu: irealitāti, sapni, mītu, fetišu, lietu un projektu narcismu. Ne velti Pols Krugmans par šodienas lielāko nelaimi atzīst izpratnes deficītu – nespēju sniegt konstruktīvas atbildes finansu un ekonomiskās krīzes jautājumos. Pasaules 20 vadošo valstu vadītāju apspriede neko nedeva, jo kosmopolītiskā elite nespēj atbrīvoties no virtuālās finansiālās un ekonomiskās piramīdas ilūzijām. Šodien neviens nezina, kā pārvarēt nabadzību, valstu ekonomisko neviendabību, ko darīt ar „failed states”, starptautisko terorismu, kā atrisināt amerikāniskās globalizācijas izkropļojumus, kā atbrīvoties no iracionālās patērēšanas trakulībām.

   Rietumu civilizācija nebūt nav viendabīga. Angļu sakšu zemēs (ASV, Lielbritānijā) valda patērēšanas/patērētāju prioritāte. Vācijā, Francijā – ražotāju prioritāte. Rietumu visās zemēs valda feminisms, agresīvi bloķējot tēmu par bērnu dzemdēšanu. Pašlaik vienīgi Krievijā ne tikai vīrieši, bet arī sievietes runā atklātu valodu par bērnu dzemdēšanu kā vienīgo izeju no demogrāfiskās katastrofas.

   Bet varbūt pret rases dinamikas teorijas nepieciešamību svētīgāk izturēties kā pret retorisku konstrukciju, jo atbilde ir zināma – rases dinamikas izpratnē bez bailēm var piemērot mūsu zināšanas par civilizāciju, tautu un tās kultūru. Tādi kultūrvēsturisko studiju klasiķi kā Špenglers, Toinbijs, Sorokins, Daņiļevskis, Gumiļovs, Leontjevs ir izstrādājuši respektablas koncepcijas, balstoties uz jau antīkajā laikmetā pazīstamo pieeju civilizācijas un tautas attīstību salīdzināt ar bioloģisko organismu attīstības trim pamatfāzēm – augšanu, uzplaukumu un norietu. Tā, piemēram,  Osvalda Špenglera grāmatā kultūras organisma mūža ilgums ir 1000 gadu, un tādējādi Eiropas kultūras noriets nav ekstravaganta hipotēze, bet precīzi izskaitļots fināls, - Eiropas bojāeja paredzama pēc 2200.gada.

   Zinātne, protams, var atzīt un neatzīt bioloģiskās analoģijas. Zinātne var pilnveidot klasiķu koncepcijas. Piemēram, var pieņemt, ka civilizācija neiet bojā spontānas iekšējās attīstības rezultātā, neko neatstājot pēc sevis. Civilizācija var iet bojā vai transformēties, saglabājot savu strukturālo kodolu. Civilizācijā var kvalitatīvi izmainīties sociāli normatīvie principi un vērtību sistēma tādā mērā, ka pārvēršas par cita līmeņa civilizāciju. Tāpēc civilizācijas dzīves pilns cikls sastāv no 4 fāzēm: rašanās – augšanas – uzplaukuma – pārveidošanās.

   Un, bez šaubām, vispiesardzīgāk jāizturās pret pēdējo fāzi. Tas, ko pirmajā brīdī gribas pasludināt par civilizācijas bojāeju, faktiski var izrādīties tikai transformācija – civilizācijas pāreja jaunā līmenī. Jebkurā gadījumā visu izšķirs mūsu kompetence piemērot demogrāfiskā imperatīva principu, jo viens no civilizācijas transformācijas faktoriem var būt kardinālās etniskās izmaiņas – jaunas rases formēšanās.

______________

1/ Skat.: Krugman P. The Obama Agenda.- The New York Times, November 7, 2008.

2/ Skat.: Dammann G. Markets over morality. http://www.guardian.co.uk/commentisfree/2008/dec/07/free-market-morality.

3/ Skat. diskusiju par recesiju http://www.russ.ru.

4/ Skat.: http://www.russ.ru.

5/ Skat.: http://www.russ.ru.

6/ Skat.: Buchanan P.J. The Death of the West: how dying populations and immigrant invasions imperil our country and civilization. Patrich J. Buchanan [New Yourk, 2002].

7/ Skat.: Капица С.П. Сколько людей жило, живет и будет жить на земле. Очерк теории роста человечества. М., 1999.

8/ Skat.: Римашевская Н.М., Галецкий В.Ф. Демографическая глобализация и экологический императив. Сущность демографической глобализации. http://www.nikitskyclub.ru.

9/Ортега-и-Гасет Х. Камень и небо. М., 2000, стр. 188.

10/ Skat. plašāk par to: Priedītis A. Masu komunikācija: sākums un gals. http://www.spidolastelpa.narod.ru.

11/ Skat.: Малявин В. Жизнь капитала, капитал жизни. http://www.russ.ru.

12/ Skat.: Кляйн Н. Доктрина шока. Расцвет капитализма катастроф. М., 2009.

13/ Skat.:  Роганов С. «Черный феномен» свободы. http://www.russ.ru.

14/ Skat.: Бодрийяр Ж.  Прозрачность зла. М., 2000.

15/ Skat.: Ортега-и-Гасет Х. Тема нашего времени. http://www.countries.ru//library/texts/gasset.htm.