piektdiena, 2019. gada 2. augusts

Vācu "laimes" solījumi latviešiem


Vācijas Okupēto Austrumu apgabalu lietas ministrijas sagatavotās direktīvas jautājumā par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācojamību.

Berlin NW 7, 1943.g. 17.martā Hegelplatz
Slepena reiha lieta
5 eksemplāri
1.eksemplārs

Direktīvas jautājumā par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācojamību
1) Pie jautājuma par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācošanu var ķerties tikai zem viedokļa, vai rases ziņā var atbildēt par šo tautu, attiecīgi viņu piederīgo pārvācošanu. Blakus šīm rasu politikas interesēm pastāvīgi arī tālāk jāievēro, ciktāl tautiski politiski pārvācošana vācu tautai liekas ciešama.
2) Principam jābūt, ka tikai tādi cittautieši ir ņemami vērā pārvācošanai, kuri katrā ziņā nozīmē mūsu tautai vēlamu pieaugumu. Atbilstoši par to ņemami vērā tikai rasiski vērtīgi cittautieši, t.i., tādi cilvēki, kas izcēlās no ģenētiski veselām dzimtām un kas savā rases ziņā ārējā izskatā, kā arī savā stājā un sniegumā ierindojas vācu tautas tēlā. Balstoties uz tipisko vācu tautas rases tēlu, atbilstoši tikai tāds var tikt pie pārvācošanas, kas pieder pie nordiski fēliskās rases vai savieno nordiski fēliskas pazīmes ar dinariskas vai ostiski alpīnas rases pazīmēm. Tīro alpīnās, attiecīgi dinariskās rases cilvēki, vai itin īpaši pārsvarā vai tīri austrumbaltu rasu cilvēki ir izslēdzami no pārvācošanas, jo vācu tautas rases ziņā izturīgākajos un visupirms vadošajos pamatspēkos nav atrodams tīri ostiski alpīnas, tīri dinariskas vai pārsvarā anstrumbaltu rasu personu loks.
3) Jautājumā, ciktāl cittautieši apzīmējami kā rases ziņā vērtīgi, rases ziņā ārējam izskatam ir tikai tad izšķīrēja nozīme, ja tas ir negatīvi vērtējams. Jo tad nevēlamais ģenētiskais mantojums ir redzams, kura iebrukums vācu tautā ir jānovērš. Ja turpretim ārējais izskats rases ziņā uzskatāms kā pozitīvs, tad tālākajai pārbaudei jāattiecas arī uz attiecīgā cilvēka un viņa dzimtas darba spējām un stāju. Pie tam arī pārbaudāms rases ziņā dzimtas ārējais izskats.
4) Igauņi uzrāda visumā nordisku rases elementu pārsvaru pretēji austrumbaltu rases elementiem. Pie tam procentuāli austrumbaltu rases daļa igauņos daudzkārt stiprāka nekā vācu tautā. Igaunijā vēl pastāv dinariskās, vestiskās, alpīnās, kā arī vēl citu rasu pēdas, bet tām, salīdzinot ar nordisko un austrumbaltu rasēm, ir tikai pakļauta loma. Bet pavisam citādi ir rasu apstākļi Narvas apgabala tīri krievu vai ar krieviem sajauktu iedzīvotāju grupās, Peipusa ezera rietumu piekrastē un Pečoru novadā, kuri savā rasu sastāvā norāda uz Austrumeiropu. Tas attiecas īpaši arī uz setukiešiem. Latviešu rases apstākļi līdzīgi igauņu apstākļiem. Arī pie viņiem nordiskie rases elementi ir pārsvarā. Pretstatā īstajiem latviešiem, latgaliešiem rases ziņā ir pavisam citi apstākļi. Latgalieši arvien vairāk ieplūst latviešos, un dažās Kurzemes daļās viņi jau skaitliski ir diezgan stipri. Attiecībā uz rasi viņi daudz tuvāk baltkrieviem un kaimiņu krieviem. Pie viņiem pārsvarā ir austrumbaltu rases elementi, kuriem blakus zināmos apmēros ir nordiski elementi un arī Austrumeiropas rasu daļas. Viņi ir ceļā latgalizēt Latviju.
Tikai nelielā skaitā esošie lībieši uzrāda sevišķi augstos apmēros nordiskas ietekmes.
Pretēji igauņiem un latviešiem, lietuviešiem ir cits rases sastāvs. Nerunājot par Lietuvas ziemeļrietumos dzīvojošajiem žemaišiem, pie lietuviešiem pārsvarā ir austrumbaltu rases ietekme. Nordiski fēliski rasu elementi tālu atkāpjas iepretim austrumbaltu elementiem. Tāpat Lietuvā pastāv arī citu rasu ietekme, bet tā ir tikai relatīvi maza daļa iedzīvotāju kopējā struktūrā. Uzkrītoši relatīvi augsta Priekšāzijas rases ietekme, ko varētu izskaidrot ar žīdu asiņu daļu. Pretstatā ar to Igaunijā un Latvijā žīdu asiņu piejaukums ir diezgan reti. No rases viedokļa lietuvieši stiprākā mērā saistīti ar baltkrieviem nekā ar igauņu un latvieši.
5) No tā izriet, ka igauņi un latvieši savā kopainā rases ziņā tuvojas vācu iedzīvotājiem, lietuvieši un latgalieši turpretim ir tādi iedzīvotāji, kuri skaidri atšķiras no vācu iedzīvotājiem. No tā izriet, ka pārvācošanu lielākos apmēros var plānot tikai pie igauņiem un latviešiem. Pie lietuviešiem un latgaliešiem var tikai atsevišķos gadījumos apsvērt dzimtu pārvācošanu, kuri tiešām saskaņā ar direktīvām skaitlis 2) ir spējīgi uz pārvācošanu. Ar to praktiskā politika attiecībā uz lietuviešiem un latgaliešiem principiāli atšķirama no politikas, kas izpildāma attiecībā uz igauņiem un latviešiem.
6) Iepretim igauņiem un latviešiem reiha jaunajai politikai jāizmet no pamatdomas padarīt abas tautas reiham pievērstas. Abām tautām arvien vairāk jānāk pie pārliecības, ka viņām ir vislabākais stāties arvien tuvākos sakaros ar reihu. Reiha idejai jākļūst arī par viņu ideālu. Tas, bez šaubām, veicināts caur to, ka abas tautas dabū arvien vairāk pārliecību par savu ciešo, asinsradniecību ar vācu tautu. Bet viņām arī turpmāk arvien vairāk jānonāk pie uzskata, ka tikai saistība ar vācu reihu garantē viņu eksistenci.
Igauņiem propagandējama doma, ka viņi asins ziņā ir pārsvarā ģermāņu pēcnācēji, kas pāri Baltijas jūrai nonāca Igaunijā un tikai valodnieciski somizējās. Viņiem jāiegūst pārliecība, ka viņi savā rases kodolā pārsvarā pieder pie nordiskās rases un ar to stāv tālu no somu ugru tautām. Arvien vairāk norādāms uz to, ka nordiski elementi viņos asins ziņā stāv visciešākos radniecības apstākļos ar ģermāniskumu un ka pie viņiem runa ir par vecās ģermāņu cilts, aistiešu pēcnācējiem, kuri apmetās Igaunijas zemē un to apguva nordisku cilvēku labā. Pie tam būs lietderīgi aizrādīt uz priekšvēsturi, it īpaši uz daudzām ģermāņu ietekmēm bronzas laikmetā, kuras no Skandināvijas pāri Baltijas jūrai sniedzas līdz Igaunijai. Šis tagadējās igauņu tautas priekšvēstures, pa lielākai daļai ģermāniskas pagātnes fakts izmantojams tādā nozīmē, ka arvien vairāk tiek modināta ģermāniskās asinis apziņa igaunībā un ka igauņi to izjūt ar lepnumu. Atbilstošajai propagandai pie tam būtu jāiziet, vismaz šķietami, ne no vācu iestādēm, bet gan no igauņu aprindām. Vācu pārvaldei pie tam būtu ļoti uzmanīgā veidā ierosinoši jāiejaucas. Vispirms ir vajadzīgs, lai igauņu zinātnieki paceltu jautājumus par igaunības asins saistībām ar vācu tautu. Vadošiem igauņu zinātniekiem, sevišķi tautiskuma pētniekiem un antropologiem, ir augšminētās tēzes grāmatās un rakstos jāienes igauņu tautā. Liekas lietderīgi nekavējoties vairākiem jauniem igauņu studentiem un zinātniekiem dot iespēju studēt antropoloģiju, respektīvi, gūt tālāku izglītību reihā, piemērotos vācu institūtos. Tā viņi kļūst par savas tautas asinssaistībām ar vācu tautu vēstītājiem. Jārūpējas par to, lai raksti un apcerējumi, kas uzsver šīs domas, iegūst caur praksi un skolu arvien lielāku izplatīšanu. Arī augstskolās sistemātiski propagandējama doma par igauņu un vāciešu rases radniecību. Pats par sevi saprotams, ka vācu zinātnei reihā tāpat jāaizrāda uz šo radniecību.
Līdzīgā kārtā arī jāpropagandē par vācu tautas radniecību ar latviešiem. Šeit kā stiprākais pierādījumu līdzeklis būtu jāaizrāda uz nordisku rases elementu pārsvaru īstajā latvietībā. Nebūtu nelietderīgi blakus latviešu zinātnei šeit arī Galveno nodaļu dzīvā tautas spēka veicināšanai pie Iekšlietu ģenerāldirekcijas sociāldepartamenta iesaistīt, kam tāpat jāaizrāda uz latviešu radniecību ar vāciešiem un jārūpējas par pietiekamu aģitāciju.
7) Kā rāda direktīvas pie skaitļa 4), nevar būt runas par igauņu un latviešu pārvācošanu viņu kopumā. Lai abu tautu rases ziņā nevēlamās daļas izslēgtu no pārvācošanas norises, vajadzīgs šos slāņus atšķelt no viņu tautības. To var tikai tā pieradīt, ka rases doma un, proti, nordiskā doma arvien iegūst pārliecības spēku un beidzot abās tautās izlaužas ieskats, ka attiecībā uz viņu nenordiski noteiktajiem slāņiem runa neiet par īstiem igauņiem un latviešiem. Abām tautām jāattīstās tādā virzienā, ka viņas pašas atgrūž rases ziņā nevēlamos iedzīvotāju elementus. Saskaņā ar to igauņiem ir jāiegūst pārliecība, ka austrumbaltu vai citu nevēlamu rasu elementi igauņu tautā ir galu galā nevis ar igauņu, bet ar krievu vai setuku izcelšanos, kas, tikai iebrūkot no austrumiem, ir nonākuši sākotnēji vairāk vai mazāk noteiktajā igauņu tautā. Ir jāpanāk, ka igauņi attiecīgos slāņus izjūt kā ne-igauņus un noraida. Ja šīs domas izplatās igauņu tautā, būtu igauņu tautas saraksts, kas ietvers tikai rases ziņā vēlamos igauņus.
Latviešu tautā šāds atlases process varētu būt vieglāks. Šeit vispirms atkal un atkal, pēc iespējas iesaistot latviešu instances, jānorāda uz latviešu un latgaliešu principiālo atšķirību. Arī vācu pārvaldei būtu jāsāk šeit pakāpeniski ievērot atšķirības. Iemeslu īpaši uzsvērt atšķirību starp latviešiem un latgaliešiem dod šodien faktiski pastāvošā latviešu izspiešana no latgalības puses. Uz to latviešu instances padarāmas sevišķi uzmanīgas; ar to tās pašas sāks vilkt šķiršanas līniju pret latgaliešiem. Pats par sevi saprotams, ka pie tam tāpat jāaizrāda uz atšķirībām rases ziņā. Kā tikai latviešu tautā uzskats, ka latvieši un latgalieši ir dažādas tautas, ir izplatījies lielākos apmēros kā šodien, tad arī tālākais uzskats propagandējams asāk kā līdz šim, ka par rases ziņā nevēlamiem nenordiskiem iedzīvotāju slāņiem, ruma faktiski ir ne par īstiem latviešiem, bet par latgaliešiem. Arī šeit vēlāk ar latviešu tautas sarakstu aptverama tikai latviešu iedzīvotāju rases ziņā vēlamā daļa.
8) No šejienes pats no sevis izriet, ka par rases ziņā vērtīgu Igaunijas un Latvijas iedzīvotāju pārvācošanu pārsvarā runa var būt tikai pašā zemē. Pārvācošanas process ilgs paaudzēm. Visiem pasākumiem, kas attiecībā uz igauņiem un latviešiem tiks pieņemti, jāievēro, ka ir nodomāta igauņu un latviešu pārsvarā esošās daļas pārvācošana. Lai sasniegtu šo mērķi, nerunājot par šo tautu piederīgo stāvokļa atbilstošu valsttiesisku regulēšanu, ir visplašākajā mēra jānodarbojas ar igauņu un latviešu pielīdzināšanu reiham parējās tiesiskās dzīves laukā, kā arī kultūras laukā. Zinātne, prese un literatūra, teātris, kino, mūzika un māksla arvien vairāk iztaisnojama reiha virzienā. Presē un literatūrā, kā arī kino un teātri vācu ietekmei jābūt valdošai. Igauņu un latviešu preses un literatūras publikācijas pakāpeniski ierobežojamas, pie tam labi darbi pēc iespējas publicējami vācu valodā un vācu izdevniecībās. Vācu prese Igaunijā un Latvijā kvalitatīvi, kā arī kvantitatīvi iespējami stipri paplašināma, grāmatu tirgus tādi apgādājams ar vācu literatūru, ka vietējie ražojumi daudzumā, labumā un apdarē, pretēji vācu ražojumiem, pilnīgi noiet pie malas. Vācu avīzēm jābūt apjoma, daudzpusīguma un politiskā triecienspēka ziņā tālu pāri pašas Vācijas avīžu caurmēram, pie kam sevišķs svars liekams uz ilustrētām avīzēm. Augstā mērā veicināma vācu valodas ievešana. Tā jāieved arī tautskolās un ar valodas kursiem pieaugušiem tālāk jāizplata. Tai arvien vairāk jāattīstās par iestāžu valodu. Sevišķi augstskolās jāmēģina vācu valodu nostādīt priekšplānā, pie kam īpaši vācu studentu studijas augstskolās var tikai atbalstīt valodas ievešanu. Igauņu un latviešu priekšnosacījumam studijām vietējās augstskolās jābūt, ka attiecīgie izpildījuši darba dienestu reihā un vispirms ir arī reihā studējuši vairākus semestrus. Saimnieciski igauņi un latvieši nebūtu ierobežojami. Pašam par sevi saprotamam principam jāpaliek, ka šajos novados vācietis saimnieciski tiek sevišķi favorizēts, jo tikai tad igauņiem un latviešiem paliktu stimuls ļaut sevi pārtautot.
9) Igauņu un latviešu pārvācošana reihā var tikai tādā veidā notikt, ka attiecīgie dodas brīvprātīgi uz reihu un tur pakāpeniski pārtautojas, ja viņi ņem reihā savu pastāvīgo dzīves vietu. Pie ierēdņiem šādu mērķi var panākt, ja igauņu un latviešu ierēdņus un viņu ģimenes pārceļ uz reiha teritoriju. Igauņu un latviešu pārvācošanas veicināšanai noder arī, ja viņus ieceļ okupēto austrumu apgabalu pārvaldes sfērā ārpus viņu dzimtenes, pie kam pret attiecīgajiem un viņu ģimenēm jāizturas kā pret vāciešiem. Pie studentiem būtu panākamas studijas reihā, pie kam jāgādā, ka attiecīgie studenti vēlāk, pēc studiju nobeiguma, dabūtu reihā pēc iespējas piemērotas vietas. Igauņu un latviešu lūgumi par pilsoņu tiesību piešķiršanu ir izskatāmi privileģēti. Zināmas pārvācošanas veicināšanas iespējas dod arī darba dienesta, kā arī karadienesta izpildīšana reihā.
10) Jautājums, kā apieties ar rases ziņā nevēlamiem igauņiem un latviešiem, tikai tad kļūs akūts, kad igauņu un latviešu vēlamā daļa pārsvarā ir pieslējusies vāciskumam. Tāpēc nav vajadzīgs tuvāk iedziļināties jautājumā, kas šeit uzpeld.
11) Tā kā lietuvieši savā rases ziņā kopējā iezīmē ievērojami atšķiras no igauņu, latviešu un arī no vācu tautas, tad izriet, kā jau izklāstīts zem skaitļa 5), ka ar viņiem jāapietas citādāk kā ar igauņiem un latviešiem. Pie viņiem rasiski vērtīgo elementu pārvācošana var notikt tikai reihā. Pašā Lietuvā turpretim nevar būt runas par pārvācošanu, jo pārsvarā ir rases ziņā nepiemēroti iedzīvotāju slāņi. No tā izriet, ka Lietuvā nevar būt ne runas par vācu kultūras un valodas politikas aktivizāciju.
12) Tās pašas direktīvas kā attiecībā uz lietuviešiem (skaitlis 11) ir spēkā arī par latgaliešiem.

Dokumenta atrašanās vieta: Koblencas Federālarhīvs, R-6.f. (Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas arhīvs), 160.l., 77.-83.lp.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana