Vācu "laimes" solījumi latviešiem

Vācijas Okupēto Austrumu apgabalu lietas ministrijas sagatavotās direktīvas jautājumā par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācojamību.

Berlin NW 7, 1943.g. 17.martā Hegelplatz
Slepena reiha lieta
5 eksemplāri
1.eksemplārs

Direktīvas jautājumā par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācojamību

1) Pie jautājuma par igauņu, latviešu un lietuviešu pārvācošanu var ķerties tikai zem viedokļa, vai rases ziņā var atbildēt par šo tautu, attiecīgi viņu piederīgo pārvācošanu. Blakus šīm rasu politikas interesēm pastāvīgi arī tālāk jāievēro, ciktāl tautiski politiski pārvācošana vācu tautai liekas ciešama.

2) Principam jābūt, ka tikai tādi cittautieši ir ņemami vērā pārvācošanai, kuri katrā ziņā nozīmē mūsu tautai vēlamu pieaugumu. Atbilstoši par to ņemami vērā tikai rasiski vērtīgi cittautieši, t.i., tādi cilvēki, kas izcēlās no ģenētiski veselām dzimtām un kas savā rases ziņā ārējā izskatā, kā arī savā stājā un sniegumā ierindojas vācu tautas tēlā. Balstoties uz tipisko vācu tautas rases tēlu, atbilstoši tikai tāds var tikt pie pārvācošanas, kas pieder pie nordiski fēliskās rases vai savieno nordiski fēliskas pazīmes ar dinariskas vai ostiski alpīnas rases pazīmēm. Tīro alpīnās, attiecīgi dinariskās rases cilvēki, vai itin īpaši pārsvarā vai tīri austrumbaltu rasu cilvēki ir izslēdzami no pārvācošanas, jo vācu tautas rases ziņā izturīgākajos un visupirms vadošajos pamatspēkos nav atrodams tīri ostiski alpīnas, tīri dinariskas vai pārsvarā anstrumbaltu rasu personu loks.

3) Jautājumā, ciktāl cittautieši apzīmējami kā rases ziņā vērtīgi, rases ziņā ārējam izskatam ir tikai tad izšķīrēja nozīme, ja tas ir negatīvi vērtējams. Jo tad nevēlamais ģenētiskais mantojums ir redzams, kura iebrukums vācu tautā ir jānovērš. Ja turpretim ārējais izskats rases ziņā uzskatāms kā pozitīvs, tad tālākajai pārbaudei jāattiecas arī uz attiecīgā cilvēka un viņa dzimtas darba spējām un stāju. Pie tam arī pārbaudāms rases ziņā dzimtas ārējais izskats.

4) Igauņi uzrāda visumā nordisku rases elementu pārsvaru pretēji austrumbaltu rases elementiem. Pie tam procentuāli austrumbaltu rases daļa igauņos daudzkārt stiprāka nekā vācu tautā. Igaunijā vēl pastāv dinariskās, vestiskās, alpīnās, kā arī vēl citu rasu pēdas, bet tām, salīdzinot ar nordisko un austrumbaltu rasēm, ir tikai pakļauta loma. Bet pavisam citādi ir rasu apstākļi Narvas apgabala tīri krievu vai ar krieviem sajauktu iedzīvotāju grupās, Peipusa ezera rietumu piekrastē un Pečoru novadā, kuri savā rasu sastāvā norāda uz Austrumeiropu. Tas attiecas īpaši arī uz setukiešiem. Latviešu rases apstākļi līdzīgi igauņu apstākļiem. Arī pie viņiem nordiskie rases elementi ir pārsvarā. Pretstatā īstajiem latviešiem, latgaliešiem rases ziņā ir pavisam citi apstākļi. Latgalieši arvien vairāk ieplūst latviešos, un dažās Kurzemes daļās viņi jau skaitliski ir diezgan stipri. Attiecībā uz rasi viņi daudz tuvāk baltkrieviem un kaimiņu krieviem. Pie viņiem pārsvarā ir austrumbaltu rases elementi, kuriem blakus zināmos apmēros ir nordiski elementi un arī Austrumeiropas rasu daļas. Viņi ir ceļā latgalizēt Latviju.

Tikai nelielā skaitā esošie lībieši uzrāda sevišķi augstos apmēros nordiskas ietekmes.

Pretēji igauņiem un latviešiem, lietuviešiem ir cits rases sastāvs. Nerunājot par Lietuvas ziemeļrietumos dzīvojošajiem žemaišiem, pie lietuviešiem pārsvarā ir austrumbaltu rases ietekme. Nordiski fēliski rasu elementi tālu atkāpjas iepretim austrumbaltu elementiem. Tāpat Lietuvā pastāv arī citu rasu ietekme, bet tā ir tikai relatīvi maza daļa iedzīvotāju kopējā struktūrā. Uzkrītoši relatīvi augsta Priekšāzijas rases ietekme, ko varētu izskaidrot ar žīdu asiņu daļu. Pretstatā ar to Igaunijā un Latvijā žīdu asiņu piejaukums ir diezgan reti. No rases viedokļa lietuvieši stiprākā mērā saistīti ar baltkrieviem nekā ar igauņu un latvieši.

5) No tā izriet, ka igauņi un latvieši savā kopainā rases ziņā tuvojas vācu iedzīvotājiem, lietuvieši un latgalieši turpretim ir tādi iedzīvotāji, kuri skaidri atšķiras no vācu iedzīvotājiem. No tā izriet, ka pārvācošanu lielākos apmēros var plānot tikai pie igauņiem un latviešiem. Pie lietuviešiem un latgaliešiem var tikai atsevišķos gadījumos apsvērt dzimtu pārvācošanu, kuri tiešām saskaņā ar direktīvām skaitlis 2) ir spējīgi uz pārvācošanu. Ar to praktiskā politika attiecībā uz lietuviešiem un latgaliešiem principiāli atšķirama no politikas, kas izpildāma attiecībā uz igauņiem un latviešiem.

6) Iepretim igauņiem un latviešiem reiha jaunajai politikai jāizmet no pamatdomas padarīt abas tautas reiham pievērstas. Abām tautām arvien vairāk jānāk pie pārliecības, ka viņām ir vislabākais stāties arvien tuvākos sakaros ar reihu. Reiha idejai jākļūst arī par viņu ideālu. Tas, bez šaubām, veicināts caur to, ka abas tautas dabū arvien vairāk pārliecību par savu ciešo, asinsradniecību ar vācu tautu. Bet viņām arī turpmāk arvien vairāk jānonāk pie uzskata, ka tikai saistība ar vācu reihu garantē viņu eksistenci.

Igauņiem propagandējama doma, ka viņi asins ziņā ir pārsvarā ģermāņu pēcnācēji, kas pāri Baltijas jūrai nonāca Igaunijā un tikai valodnieciski somizējās. Viņiem jāiegūst pārliecība, ka viņi savā rases kodolā pārsvarā pieder pie nordiskās rases un ar to stāv tālu no somu ugru tautām. Arvien vairāk norādāms uz to, ka nordiski elementi viņos asins ziņā stāv visciešākos radniecības apstākļos ar ģermāniskumu un ka pie viņiem runa ir par vecās ģermāņu cilts, aistiešu pēcnācējiem, kuri apmetās Igaunijas zemē un to apguva nordisku cilvēku labā. Pie tam būs lietderīgi aizrādīt uz priekšvēsturi, it īpaši uz daudzām ģermāņu ietekmēm bronzas laikmetā, kuras no Skandināvijas pāri Baltijas jūrai sniedzas līdz Igaunijai. Šis tagadējās igauņu tautas priekšvēstures, pa lielākai daļai ģermāniskas pagātnes fakts izmantojams tādā nozīmē, ka arvien vairāk tiek modināta ģermāniskās asinis apziņa igaunībā un ka igauņi to izjūt ar lepnumu. Atbilstošajai propagandai pie tam būtu jāiziet, vismaz šķietami, ne no vācu iestādēm, bet gan no igauņu aprindām. Vācu pārvaldei pie tam būtu ļoti uzmanīgā veidā ierosinoši jāiejaucas. Vispirms ir vajadzīgs, lai igauņu zinātnieki paceltu jautājumus par igaunības asins saistībām ar vācu tautu. Vadošiem igauņu zinātniekiem, sevišķi tautiskuma pētniekiem un antropologiem, ir augšminētās tēzes grāmatās un rakstos jāienes igauņu tautā. Liekas lietderīgi nekavējoties vairākiem jauniem igauņu studentiem un zinātniekiem dot iespēju studēt antropoloģiju, respektīvi, gūt tālāku izglītību reihā, piemērotos vācu institūtos. Tā viņi kļūst par savas tautas asinssaistībām ar vācu tautu vēstītājiem. Jārūpējas par to, lai raksti un apcerējumi, kas uzsver šīs domas, iegūst caur praksi un skolu arvien lielāku izplatīšanu. Arī augstskolās sistemātiski propagandējama doma par igauņu un vāciešu rases radniecību. Pats par sevi saprotams, ka vācu zinātnei reihā tāpat jāaizrāda uz šo radniecību.

Līdzīgā kārtā arī jāpropagandē par vācu tautas radniecību ar latviešiem. Šeit kā stiprākais pierādījumu līdzeklis būtu jāaizrāda uz nordisku rases elementu pārsvaru īstajā latvietībā. Nebūtu nelietderīgi blakus latviešu zinātnei šeit arī Galveno nodaļu dzīvā tautas spēka veicināšanai pie Iekšlietu ģenerāldirekcijas sociāldepartamenta iesaistīt, kam tāpat jāaizrāda uz latviešu radniecību ar vāciešiem un jārūpējas par pietiekamu aģitāciju.

7) Kā rāda direktīvas pie skaitļa 4), nevar būt runas par igauņu un latviešu pārvācošanu viņu kopumā. Lai abu tautu rases ziņā nevēlamās daļas izslēgtu no pārvācošanas norises, vajadzīgs šos slāņus atšķelt no viņu tautības. To var tikai tā pieradīt, ka rases doma un, proti, nordiskā doma arvien iegūst pārliecības spēku un beidzot abās tautās izlaužas ieskats, ka attiecībā uz viņu nenordiski noteiktajiem slāņiem runa neiet par īstiem igauņiem un latviešiem. Abām tautām jāattīstās tādā virzienā, ka viņas pašas atgrūž rases ziņā nevēlamos iedzīvotāju elementus. Saskaņā ar to igauņiem ir jāiegūst pārliecība, ka austrumbaltu vai citu nevēlamu rasu elementi igauņu tautā ir galu galā nevis ar igauņu, bet ar krievu vai setuku izcelšanos, kas, tikai iebrūkot no austrumiem, ir nonākuši sākotnēji vairāk vai mazāk noteiktajā igauņu tautā. Ir jāpanāk, ka igauņi attiecīgos slāņus izjūt kā ne-igauņus un noraida. Ja šīs domas izplatās igauņu tautā, būtu igauņu tautas saraksts, kas ietvers tikai rases ziņā vēlamos igauņus.

Latviešu tautā šāds atlases process varētu būt vieglāks. Šeit vispirms atkal un atkal, pēc iespējas iesaistot latviešu instances, jānorāda uz latviešu un latgaliešu principiālo atšķirību. Arī vācu pārvaldei būtu jāsāk šeit pakāpeniski ievērot atšķirības. Iemeslu īpaši uzsvērt atšķirību starp latviešiem un latgaliešiem dod šodien faktiski pastāvošā latviešu izspiešana no latgalības puses. Uz to latviešu instances padarāmas sevišķi uzmanīgas; ar to tās pašas sāks vilkt šķiršanas līniju pret latgaliešiem. Pats par sevi saprotams, ka pie tam tāpat jāaizrāda uz atšķirībām rases ziņā. Kā tikai latviešu tautā uzskats, ka latvieši un latgalieši ir dažādas tautas, ir izplatījies lielākos apmēros kā šodien, tad arī tālākais uzskats propagandējams asāk kā līdz šim, ka par rases ziņā nevēlamiem nenordiskiem iedzīvotāju slāņiem, ruma faktiski ir ne par īstiem latviešiem, bet par latgaliešiem. Arī šeit vēlāk ar latviešu tautas sarakstu aptverama tikai latviešu iedzīvotāju rases ziņā vēlamā daļa.

8) No šejienes pats no sevis izriet, ka par rases ziņā vērtīgu Igaunijas un Latvijas iedzīvotāju pārvācošanu pārsvarā runa var būt tikai pašā zemē. Pārvācošanas process ilgs paaudzēm. Visiem pasākumiem, kas attiecībā uz igauņiem un latviešiem tiks pieņemti, jāievēro, ka ir nodomāta igauņu un latviešu pārsvarā esošās daļas pārvācošana. Lai sasniegtu šo mērķi, nerunājot par šo tautu piederīgo stāvokļa atbilstošu valsttiesisku regulēšanu, ir visplašākajā mēra jānodarbojas ar igauņu un latviešu pielīdzināšanu reiham parējās tiesiskās dzīves laukā, kā arī kultūras laukā. Zinātne, prese un literatūra, teātris, kino, mūzika un māksla arvien vairāk iztaisnojama reiha virzienā. Presē un literatūrā, kā arī kino un teātri vācu ietekmei jābūt valdošai. Igauņu un latviešu preses un literatūras publikācijas pakāpeniski ierobežojamas, pie tam labi darbi pēc iespējas publicējami vācu valodā un vācu izdevniecībās. Vācu prese Igaunijā un Latvijā kvalitatīvi, kā arī kvantitatīvi iespējami stipri paplašināma, grāmatu tirgus tādi apgādājams ar vācu literatūru, ka vietējie ražojumi daudzumā, labumā un apdarē, pretēji vācu ražojumiem, pilnīgi noiet pie malas. Vācu avīzēm jābūt apjoma, daudzpusīguma un politiskā triecienspēka ziņā tālu pāri pašas Vācijas avīžu caurmēram, pie kam sevišķs svars liekams uz ilustrētām avīzēm. Augstā mērā veicināma vācu valodas ievešana. Tā jāieved arī tautskolās un ar valodas kursiem pieaugušiem tālāk jāizplata. Tai arvien vairāk jāattīstās par iestāžu valodu. Sevišķi augstskolās jāmēģina vācu valodu nostādīt priekšplānā, pie kam īpaši vācu studentu studijas augstskolās var tikai atbalstīt valodas ievešanu. Igauņu un latviešu priekšnosacījumam studijām vietējās augstskolās jābūt, ka attiecīgie izpildījuši darba dienestu reihā un vispirms ir arī reihā studējuši vairākus semestrus. Saimnieciski igauņi un latvieši nebūtu ierobežojami. Pašam par sevi saprotamam principam jāpaliek, ka šajos novados vācietis saimnieciski tiek sevišķi favorizēts, jo tikai tad igauņiem un latviešiem paliktu stimuls ļaut sevi pārtautot.

9) Igauņu un latviešu pārvācošana reihā var tikai tādā veidā notikt, ka attiecīgie dodas brīvprātīgi uz reihu un tur pakāpeniski pārtautojas, ja viņi ņem reihā savu pastāvīgo dzīves vietu. Pie ierēdņiem šādu mērķi var panākt, ja igauņu un latviešu ierēdņus un viņu ģimenes pārceļ uz reiha teritoriju. Igauņu un latviešu pārvācošanas veicināšanai noder arī, ja viņus ieceļ okupēto austrumu apgabalu pārvaldes sfērā ārpus viņu dzimtenes, pie kam pret attiecīgajiem un viņu ģimenēm jāizturas kā pret vāciešiem. Pie studentiem būtu panākamas studijas reihā, pie kam jāgādā, ka attiecīgie studenti vēlāk, pēc studiju nobeiguma, dabūtu reihā pēc iespējas piemērotas vietas. Igauņu un latviešu lūgumi par pilsoņu tiesību piešķiršanu ir izskatāmi privileģēti. Zināmas pārvācošanas veicināšanas iespējas dod arī darba dienesta, kā arī karadienesta izpildīšana reihā.

10) Jautājums, kā apieties ar rases ziņā nevēlamiem igauņiem un latviešiem, tikai tad kļūs akūts, kad igauņu un latviešu vēlamā daļa pārsvarā ir pieslējusies vāciskumam. Tāpēc nav vajadzīgs tuvāk iedziļināties jautājumā, kas šeit uzpeld.

11) Tā kā lietuvieši savā rases ziņā kopējā iezīmē ievērojami atšķiras no igauņu, latviešu un arī no vācu tautas, tad izriet, kā jau izklāstīts zem skaitļa 5), ka ar viņiem jāapietas citādāk kā ar igauņiem un latviešiem. Pie viņiem rasiski vērtīgo elementu pārvācošana var notikt tikai reihā. Pašā Lietuvā turpretim nevar būt runas par pārvācošanu, jo pārsvarā ir rases ziņā nepiemēroti iedzīvotāju slāņi. No tā izriet, ka Lietuvā nevar būt ne runas par vācu kultūras un valodas politikas aktivizāciju.

12) Tās pašas direktīvas kā attiecībā uz lietuviešiem (skaitlis 11) ir spēkā arī par latgaliešiem.

Dokumenta atrašanās vieta: Koblencas Federālarhīvs, R-6.f. (Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas arhīvs), 160.l., 77.-83.lp.

Kristīgā ētika mūsdienu sabiedrībā

Ētikas un kristīgās tikumības padomes programmātiskais paziņojums

Daudzus gadu desmitus Latvijas sabiedrība dzīvoja totalitārā režīmā, un uz iedzīvotājiem dziļu ietekmi atstāja materiālisms un ateisms.

Pašlaik eksistē apziņas brīvība un konstitucionāli ir aizsargātas indivīda tiesības izvēlēties reliģiju.

Aizvadītajos valstiskās neatkarības gados ticīgajiem ir prieks par atjaunotajiem dievnamiem, sakoptajiem kapiem un tendenci Latviju veidot kā kristīgu valsti.

Sabiedrības lielākā daļa Latviju vēlas redzēt kā kristīgu valsti, kurā valda kristīgās ētikas ideāli. Sabiedrība skaidri apzinās, ka morālo ideālu trūkums un sabrukums vienmēr noved pie noziedzības, alkoholisma, narkomānijas, izvirtības pieauguma un no šīs drūmās likumsakarības neizdosies izvairīties arī Latvijai, ja savlaicīgi netiks nostiprināti kristīgās ētikas principi. Baznīca ir atdalīta no valsts, taču tas nemazina Baznīcas lomu sabiedrības dzīvē.

Baznīcai ir savs viedoklis par to, kas notiek sabiedrības dzīvē. Baznīca nenorobežojas no tikumības, izglītības un audzināšanas problēmām mūsdienu sabiedrībā.

Latvijas valstī šodien ir jārisina daudzas problēmas, kas saistītas ar nacionālajām attiecībām, sabiedrības integrāciju, ekonomiku, izglītību. Latvijai ir visas iespējas savas problēmas risināt, balstoties uz kristiānisma vērtībām un kristīgās ētikas normām. Tikumības jomā citas alternatīvas nav.

Kristīgās ētikas prioritāte mūsdienu sabiedrībā nenozīmē to, ka netiek realizēts apziņas brīvības princips — katrs cilvēks ir tiesīgs pats izvēlēties savu attieksmi pret Dievu un reliģiju.

Kristīgās ētikas perspektīvas ir atkarīgas no cilvēka audzināšanas kristietības garā, kas reizē ir garīgs veids cilvēka pilnveidošanās procesā. Garīgo vajadzību apmierināšana nes mieru cilvēku sirdīs un dvēselēs, kā rezultātā ieguvēja ir visa sabiedrība.

Latvijas sabiedrībā šodien ir spilgti izteiktas morālās krīzes pazīmes. Par to liecina tādas dziļi amorālas parādības kā pasūtījuma slepkavības, organizētā noziedzība, valsts nolaupīšana, korupcija, narkomānija, alkoholisms, homoseksuālisms, pedofilija, totāla neticība valsts varai un tiesiskumam. Netikumība, mantkārība, visatļautība, tiesiskais nihilisms draud pārvērsties par dzīves normu, atstājot graujošu ietekmi uz jaunās paaudzes morālajiem priekšstatiem un jaunatnes garīgo audzināšanu. Sabiedrību pārņem neticība, vienaldzība, apātija, vēlēšanās atstāt valsti. Cilvēkos mazinās dzīves jēgas izjūta, cilvēkos zūd ticība par savu bērnu nākotni Latvijā.

Mēs dzīvojam plurālistiski sekulārā sabiedrībā, kurā konstatējama atsevišķu sabiedrisko sfēru un sociālo grupu attālināšanās no reliģijas. Sastopama tendence arī morāli, tikumību pārvērst par laicīgu izpausmi, izslēdzot reliģijas un kristīgās ētikas ietekmi. Latvijā šodien vairs nefunkcionē ateisms kā valstiskā ideoloģija, taču pilnā mērā nefunkcionē arī kristietība, kas vēsturiski tradicionāli vienmēr dominējusi mūsu zemē.

Pašlaik Latvijas attīstību traucē ne tik daudz intelektuālo un profesionālo resursu nepietiekamība, kā morālā krīze, kas draudoši aptvērusi visas sabiedriskās dzīves sfēras.

Latvijas attīstībā un tajā skaitā morālajā attīstībā šodien ir pienācis laiks, kad ir jābūt skaidrai un sistematizētai pieejai tikumības jomā. Valsts, kas sevi uzskata par kristīgu valsti, no morāles viedokļa cenšas kontrolēt visu, kas var ietekmēt tikumības līmeni sabiedrībā, tiek raidīts, rādīts un iespiests masu informācijas līdzekļos. Atsaukšanās uz vārda brīvību, reklamējot un legalizējot homoseksuālismu, prostitūciju, pretdabīgus dzimumsakarus, seksu, vardarbību, ir klaja demagoģija un tikumības ideālu un normu ignorēšana. Varai ir jāgrib un jāprot izmantot valsts varas spēku ļaunuma ierobežošanai un labā nodrošināšanai, kas ir morālā jēga valsts pastāvēšanā vispār. Nav pieļaujams, ka valsts vadība nonāk tādu cilvēku rokās, kuri vienaldzīgi izturas pret kristīgās tikumības vērtībām. Valsts nekad nesasniegs augstu materiālo labklājību, ja tās sabiedrībā būs zems morālais līmenis.

Pasaules ģeopolitiskā kārtība 21.gs.: Eiropas izredzes

No grāmatas (lekciju kursa) "EIROPAS STUDIJAS" (2007)

Grāmatu skat.: www.artursprieditis.lv

3.lekcija. Pasaules ģeopolitiskā kārtība 21.gs.: Eiropas izredzes

Eiropa beigs ar begalīgi bagātu neko.

Pols Valeri

   Prognozes par pasaules ģeopolitisko kārtību 21.gadsimtā jebkuram eiropietim var interesēt vismaz divos aspektos.  

   Pirmkārt, kādas iepriecinošas un eiropieša pašapziņu tīksminošas izredzes ir Eiropas Savienībai turpmākajos gadu desmitos?  

   Otrkārt, kā politiskā dzīve uz planētas attīstīsies vispār, kādi turpmāk būs vadošie ģeopolitiskie spēlētāji, spēka centri un ar kuriemspēka centriemEiropai nāksies konkurēt vissīvāk?  

   Protams, informācija par minētajām prognozēm ir intelektuāli svarīga, ņemot vērā planetāro refleksiju pieaugumu ikdienas dzīvē. Šodienas cilvēki ir sākuši pieņemt lēmumus, orientējoties pēc tā, „kā tas notiek visā pasaulē”.

   Jau tika minēts, ka pēckara Rietumeiropu virzija ne tik daudz paši eiropieši kā amerikāņi, kuri to darīja zināmas retorikas un demagoģijas aizsegā. Taču amerikāņus var arī saprast un attaisnot, - vācu kolosālās politiskās ambīcijas valdīt pār tautām un fašisms katrā ziņā apdraudēja arī dzīvi Amerikā, un amerikāņiem bija objektīvs iemesls rūpēties, lai nebūtu trešo reizi jāsūta pāri okeānam savi dēli un vīri karot svešā kontinentā, no kura mājās nebūt visi atgriezās.

   Taču jau no 19.gs.beigām ASV elitārās politiskās aprindas pārņēma amerikāņu īpašas misijas izjūta un izredzētības apziņa uz visas cilvēces fona (izredzētību viņiem esot atvēlējis Dievs), kas lielā mērā nosacīja ASV ārpolitiku 20. gs. un kam pievērsīsimies citā lekcijā.   ASV politiķi nepārtraukti ir centušies uzsvērt, ka viņi vienmēr esot tiekušies pēc līdzvērtīga partnera un sabiedrotā vienotas un varenas Eiropas personā. Arī eiropiešu politiķi šai tēzei laipni piebalso, kaut gan tā ir apzināta izlikšanās no abām pusēm. Katram ir skaidrs, ka ES līdz lielvalsts un tajā skaitā ASV līmenim ir ļoti tālu. ES ekonomiskā un militārā varenība tālu atpaliek no ASV potenciāla. ES un ASV nacionālā kopprodukta apjoms ir apmēram vienāds, taču ES iedzīvotāju skaits ir trīs reizes lielāks nekā ASV iedzīvotāju skaits. Tātad eiropiešu ienākumi ir trīs reizes mazāki nekā amerikāņu ienākumi.

   Eiropas ekonomika uzplauka 20.gs. 60.-70.gados. Pēc tam attīstības tempi ievērojami samazinājās un daudzās valstīs sasniedz tikai 2 % gadā (labāks stāvoklis ir Lielbritānijā). Daudzi eksperti tāpēc saka atklāti: 80.gadosEiropā iestājās stagnācija, kuru nespēj pārvarēt arī ES vara Briselē. Skeptiskākie eksperti atgādina, ka Eiropa jau vienu reizi ir gājusi bojā, kad sabruka Romas impērija. Piebilstams, ka par Rietumeiropas stagnāciju acīmredzot nav informēti vai nav spējīgi aizdomāties tie cilvēki Austrumeiropā (un arī tādā valstī kā Latvija), kuri eksaltēti prasīja jo ātrāk „atgriezties Eiropā” un iestāties ES. Tātad pievienoties slimam organismam un brīvprātīgi atsacīties no savas suverenitātes, lai sevi pilnā mērā nodotu stagnatīvas struktūras varā.

   Izslavētā „Eiropas vienotība” patiesībā nekad nav bijusi, un tā ne visai ir izdevīga arī amerikāņiem. Ar patiesi vienotu ES viņi nekad vairs nevarēs sekmīgi manipulēt. Labi zināms, ka arī visjaunākajā laikā ES vienotība ir niecīga. Par to visspilgtāk liecināja rietumeiropiešu noliedzošā attieksme pret ASV iebrukumu Irakā, kad 2003.gada 15.februārī protesta demontrācijās uz ielām izgāja gandrīz visa Rietumeiropa, - tā bija Rietumeiropā grandiozākā demonstrācija pēc II Pasaules kara. Mājās tikai palika pēc sociālisma sistēmas sabrukuma amerikāņu ģeopolitiskajai aizbildniecībai „uzdāvinātie” un amerikāņiem akli paklausīgie Austrumeiropas politiski un pilsoniski infantīlie iedzīvotāji, kas lieku reizi uzskatāmi atsedza vēsturisko plaisu starp Eiropas zemēm. Saprotams, ka šo plaisu nekavējoties maksimāli retrospektīvi interpretēja publicisti, intelektuāļi, vairāk vai mazāk korekti atgādinot par civilizācijas un barbarisma, kristiānisma un pagānisma,  demokrātijas un totalitārisma pretišķību un robežlīniju Eiropā.  

   Par Eiropas reālo vienotību izsakās daudzi eiropiešu intelektuāļi. Lūk, kā stāvokli Eiropā kādā intervijā Parīzē 2004.gadā raksturoja viens no mūsdienu autoritatīvākajiem franču filosofiem Sociālo zinātņu augstskolas direktors zinātnes jautājumos Marsels Gošē (Marcel Gauchet). Vispirms viņš norāda, ka ES ir tikai formāla, bet nevis darbaspējīga valdība. Mūsdienās politiķi baidās pieņemt atbildīgus lēmumus un medijos imitē savu „vētraino darbību”. Iedzīvotāji ir vīlušies politiķos, kļuvuši pilsoniski infantīli. Vēlētāji balso nevis par politiķa uzskatiem, bet „krēslu” un funkciju. Savukārt politiķi ir spiesti ņemt vērā, ka viņus var atbrīvot no amata nevis par aplamajiem uzskatiem vai pieļautajām kļūdām, bet gan medijos speciāli organizētas nomelnošanas kampaņas rezultātā. Tāpēc politiķi ne tik daudz rūpējas par konkrētu darbu kā par savu „imidžu” sabiedrībā – dažādos „reitingos”, TV pārraidēs, Interneta forumos u.tml. Bet vispār lieli politiķi rodas lielu notikumu laikā. Apmēram 60 gadus dzīvojam bez kara labi paēduši, apģērbti, atpūtušies. Baudot dzīvi, lielas politiskās figūras nevar rasties. Slikti beigsies ES paplašināšana. Formāli organizējot ES, visdažādākās problēmas ievērojami pieaug. Jaunuzņemtajiem faktiski interesē tikai „Eiropas nauda”. Eiropas sasteigtajai apvienošanai var būt visdrausmīgākās sekas. Rietumeiropas sociāldemokrāti aizvadītajos 30 gados pieradināja visiem dot naudu, ko tagad izmanto „Austrumu bloks” (bulgāri, rumāņi u.c.). Neko labu nedos ambiciozo poļu iekļaušana, jau sabotējot ES Konstitūcijas pieņemšanu. Austrumeiropā zemnieki neizturēs konkurenci un radīsies nabadzīga subproletariāta miljons, kas netīrs un izsalcis klīdīs pa Eiropu no Portugāles līdz Krievijai.  

   Eiropieši labi izprot ASV panākumus un ir gatavi mācīties no amerikāņiem. Vispirms tas attiecas uz amerikāņu prasmi savā sabiedrībā integrēt migrantus. Amerikā viss ir atkarīgs no katra talanta, zināšanām, izglītības, enerģiskuma, un daudzi migranti jau pirmajā paaudzē lieliski iedzīvojās jaunajā mītnes zemē un ir ļoti lojāli pret ASV. Amerikāņi ir daudz iecietīgāki un mazāk augstprātīgi pret migrantu angļu valodas akcentu, ārieni, sociālo izcelsmi nekā rietumeiropieši. Rietumeiropā migrantu integrācijas politika ir piedzīvojusi pilnīgu sakāvi.

   To saprot paši Rietumeiropas politiķi, un par to liecina aizvadīto gadu drūmie notikumi Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Skandināvijas u.c. valstīs.   Eiropieši paši tagad atzīst, ka amerikāņiem ir izdevies izveidot labāku augstākās izglītības sistēmu, spējot atbalstīt un izmantot gudrākos, talantīgākos, kas savukārt ir būtisks priekšnosacījums zinātnes uzplaukumam.  

   ES konstitūcijas izstrādāšanas un pieņemšanas neveiksmes (konstitucionālā krīze) parādīja, ka arī šajā jomā eiropiešiem nākas mācīties no amerikāņiem. ASV konstitūcija tika pieņemta 1787.gadā, un tā joprojām atbilst valsts dzīves prasībām. Aizvadītajos gadsimtos konstitūciju laboja tikai 27 reizes. Varētu teikt, tikai 17 reizes, jo 10 labojumi par cilvēku tiesībām tika izdarīti 1789.-1791.gadā.  

   Eiropas Savienības ģeopolitiskās perspektīvas ir atkarīgas no tā, kā tiks pārvarēta krīze, kura Rietumeiropā turpinās vairākus gadu desmitus. Par to raksta gan pašu eiropiešu izcilākie un autoratīvākie intelektuāļi (piem., Ž.Bodrijārs, J.Hābermāss, Ž.Derrida, E.Gidens), gan amerikāņu speciālisti (F.Fukujama, P.Bjūkenens u.c.). Viņi izsakās par liberālās demokrātijas trūkumiem, politiskās elites totālo bezatbildību, eiropeiskās pasionaritātes izsīkšanu, antropocentriskās jūdukristiešu kultūras un Rietumu filosofiskā racionālisma sistēmisko krīzi.  

   Tā, piemēram, 2005.gada 27.jūnijā tika publicēts vēsturnieka Pola Džonsona raksts „Slimais kontinents”. Jau pirmajos teikumos uzsverts, ka nevar noliegt Eiropas organisma slimošanu un nevar noliegt to, ka ES struktūrās valda nekārtība. Autors nesaudzīgi runā par ES valdošās elites intelektuālo spēju trūkumu, stulbu stūrgalvību un maldīšanos. Lai akcentētu stāvokļa nopietnibu, viņš atgādina eiropeiskuma patriota vācu dzejnieka Šillera vārdus: „Pret muļkību pat dievi ir bezspēcīgi cīnīties”.   Eiropas un tajā skaitā tagad ES dzīvi lielā mērā nosaka totalitārisma instinkts, kas dziļi iesakņojies eiropiešu filosofijā un mentalitātē. P.Džonsons atsaucās uz Ruso, Hēgeļa, Marksa, Nīčes mācību, kā arī komunisma, fašisma, nacisma savstarpējo sacensību. Totalitārisma instinktu var pārvarēt liberālisms, kas atspoguļojās angļu-sakšu individuālismā. Diemžēl ES vesela paaudze radīja savu totalitāro monstru – Briseles kolosālo birokrātisko mašīnu ar desmitiem tūkstošu ierēdņu, miljoniem direktīvu un „centra” departamentu klonētajiem atdarinājumiem katras dalībvalsts galvaspilsētā. Pie tam ES milzīgais budžets nepazīst audītu pārbaudes, paver ceļu neredzētai korupcijai, uzliek milzīgu nodokļu slogu to valstu iedzīvotājiem, kuri atdod vairāk nekā saņem. Bet pats drausmīgākais totalitārisma instinkta realizējums – nacionālo ekonomiku un garīgās kultūras reglamentēšanas grandiozais un visaptverošais apjoms, vēloties visu valstu dzīvi pakļaut noteiktiem ideāliem saskaņā ar Briselē sastādītajiem standartiem.

   2006.gada 17.oktobrī Lielbritānijas laikrakstā „The Finansial Times” bija ievietots Gideona Rahmana raksts „Amerikāņi, paredzot Eiropas norietu, saka tikai puspatiesību”. Darbā ir apskatīts milzīgais izdevumu klāsts ASV grāmatveikalos, stāstot par dažādām krīzēm mūsdienu Eiropā un kā krīzes var nelabvēlīgi ietekmēt visas pasaules attīstību.  

   Tā, piemēram, Brjūsa Beivera (Bruce Bawer) grāmata „Kamēr Eiropa gulēja” („While Europe Slept”) atkārtoti izdota jau astoņas reizes. Grāmatā ir runa par Eiropas islamizāciju un eiropiešu nespēju pretoties šim procesam, ko var izskaidrot kā Eiropas pašnāvību. Grāmatas autora pārliecībā neko nevar palīdzēt arī amerikāņi, kuriem atliek vienīgi ar bezspēcīgām šausmām noskatīties uz Eiropas lēno bojāeju. Pašnāvības jēdziens, domājams, ir izvēlēts tāpēc, ka eiropieši ilgu laiku atsacījās diskutēt par islama pieaugošo klātbūtni Eiropā. Tā skaitījās politiski nevēlama tēma un neatbilstoša smalko eiropiešu politkorektuma normām. Eiropieši vēlējās demonstrēt visai pasaulei milzīgu mīlestību un cieņu pret „svešajiem”.  

   Cits autors – Tonijs Benklijs (Tony Blankley) – grāmatā „Rietumu pēdējā iespēja” („The West’s Last Chance”) skaidri un gaiši rezumē, ka Eiropas islamizācijas apjoms ir salīdzināms ar nacistu Eiropas sagrābšanu 20.gs. 40.gados. Atjautīgākie amerikāņi tāpēc ir jau izdomājuši Eiropai jaunu nosaukumu –Eirābija. Tiesa (to uzsver Gideons Rahmans), pašlaik no ES 456 miljoniem iedzīvotāju tikai 15-16 miljoni ir musulmaņi (izliekoties neredzam, ka eiropiešu statistikai nav pat precīzu datu par musulmaņu nemitīgi pieaugošo skaitu, +/-  1 miljons ?!). 

    Vairākās ASV izdotajās grāmatās ir apskatīta Eiropas demogrāfiskā krīze (šai tēmai būs veltīta atsevišķa lekcija). Ņemot vērā dzimstības līmeni Eiropā, piemēram, Pata Bjūkenena (Pat Buchanan)prognoze ir katastrofāla: līdz 2100.gadam Eiropas iedzīvotāju skaits samazināsies par 70 %, kā rezultātā Rietumu civilizācijas šūpulis pārvērtīsies par šīs civilizācijas kapu.   Saprotams, Eiropas apokalipses perspektīvas ir spējīgi saprast arī ES birokrāti. Viņi ir veikuši patstāvīgu demogrāfisko seku prognozi, un tā nevar būt iepriecinoša: ja netiks veiktas attiecīgās reformas, tad iedzīvotāju straujās novecošanas dēļ ES ekonomiskā izaugsme 2030.-2050.g. būs tikai 1% gadā. Turklāt radikālas reformas ir nepieciešamas arī musulmaņu integrācijā.   

   2003.gada 31.maijā vācu laikrakstā „Frankfurter Allgemeine Zeitung” bija publicēta slaveno filosofu Žaka Derridas un Jirgena Hābermāssa eseja par „Eiropas otro piedzimšanu”, ko esot stimulējusi Rietumeiropiešu vienotība protestā pret ASV iebrukumu Irakā. Abu filosofu pārliecībā vienprātīgā protesta akcija apliecina jaunas un dziļas pārmaiņas eiropiešu apziņā, politiskās atbildības izpratnē, vispāreiropeiskā pilsoniskuma aizsākumos. Tajā pašā laikā eiropiešiem nākas atzīt savu vājumu un nepietiekamo konsekvenci, jo ASV varēja ignorēt starptautiskās tiesības, ANO arī eiropiešu pasīvās ārpolitikas dēļ - pārāk tālu ir aizgājusi eiropiešu pacietīgā paļaušanās uz „jeņķu” saprātu.   ASV iebrukums Irakā sadalīja ne tikai Eiropu vairākās zonās: no vienas puses kontinentālās zemes, kuras saliedēti nostājās pret ASV agresiju, un agresīvās angļu-sakšu zemes (ASV, Lielbritānija), no otras puses – „Vecā Eiropa” un Austrumeiropa, kura nostājās angļu-sakšu pusē, bet tajā pašā laikā nepacietīgi gaidīja uzņemšanu ES un NATO.  

   Taču abi filosofi Eiropai iesaka pirmkārt un galvenokārt pievērsties starptautisko tiesību un ANO reālās autoritātes nostiprināšanai, aktīvi darboties Pasaules bankā, Vispasaules tirdzniecības organizācijā, Staptautiskajā valūtas fondā, lai likvidētu ASV vienpusīgās hegemonijas iespējas.   Aktuāls ir jautājums par „eiropeisko identitāti”. Ž.Derrida un J.Hābermāss raksta par kopīga politiskā likteņa apzināšanos, prasmi neakcentēt tikai savas nacionālās intereses, nepieciešamību tiekoties ar citas nācijas pārstāvi pret viņu izturēties kā pret savējo.

Priekšvārds grāmatai "Komunikācijas planēta"

Priekšvārds
                                                         Ja jūs neesat spējīgs izklāstīt savas domas vienkārši un                                                         skaidri, tad jums nevajag runāt, bet vajag turpināt darbu                                                         tikmēr, kamēr nesajutīsiet savu prasmi izteikties vēlamajā veidā. Karls Popers
Mēs radām savas mājas, bet pēc tam tās rada mūs. Vinstons Čerčils
Ļaujiet man paskatīties, kā jūs kustāties un žestikulējiet, un                     es tūlīt jums pateikšu, kur esat dzimis. Čarlijs Čaplins Ļaudis vairāk ir līdzīgi savam laikam nekā saviem vecākiem. Austrumu paruna
Katrai grāmatai ir savs liktenis. Šī grāmata tika gatavota un tiks rakstīta vairākus gadus. Mainījās tās ievirze, nosaukums. 2008.gada februārī nolēmu uzrakstīto tekstu priekš studentiem tūlīt publiskot savā mājas lapā. Darbs tika un tiks turpināts diezgan ilgi. Turklāt tika un tiks daudz „runāts”. Pirms šīs grāmatas teksta sagatavošanas vairākus mācību gadus visdažādākajās studentu auditorijās lasīju lekcijas priekšmetā, kura nosaukums gadu no gada varēja atšķirties. Visbiežāk lekciju kurss saucās „Masu komunikācijas teorijas”, „Interkulturālā komunikācija”, „Komunikācijas teorija”. Bija un tagad ir arī citi nosaukumi. Lekcijas turpināšu lasīt šīs grāmatas sacerēšanas laikā.   Ilgu laiku faktiski tika „runāts”, ļoti skaidri izjūtot nepieciešamību „turpināt darbu”. Par komunikācijas teoriju izteikties „vienkārši un skaidri” manuprāt nav viegli. Komplicēta ir terminoloģija, kā arī atsevišķu jautājumu izklāsts un izpratne ir saistīta ar augstu abstrahēšanās pakāpi. Komunikācijas teorijā nākas sastapties ar samērā daudziem no dzīves atrautiem prātojumiem. Taču agrāk vai vēlāk nākas saņemties un drosmīgi censties novest darbu līdz noteiktam rezultātam. Turklāt zinātnē mēdz būt tāpat kā mīlestībā: pārliecīga koncentrēšanās uz tehniskajiem paņēmieniem var izraisīt impotenci.   Speciālisti zina, ka tāds pētnieciskais priekšmets kā antikā literatūra objektīvi neeksistē. Senās Grieķijas un Romas vārda mākslas pētnieki to ir mākslīgi konstruējuši. Speciālisti zina, ka objektīvi neeksistē arī tāds pētnieciskais priekšmets kā informācijas teorija. Arī to nākas katram patstāvīgi konstruēt atkarībā no tā, ko viņš uzskata par vajadzību iekļaut informācijas teorijā. Kā atceramies, zinātnes straujā virzība jaunajos laikos sākās pēc tam, kad pārvarēja antīkās, konkrēti – Aristoteļa, filosofiskās tradīcijas prasību pēc uzskatāmas pārliecības. Arī Gēte vēl mēģināja aizstāvēt tādu zinātniskuma kritēriju kā juteklisko uzskatāmību. Jaunajos laikos zinātne tomēr pilnā mērā sagrāva redzamības/uzskatamības prasību. Šodien tāpēc ir „viegli” rakstīt grāmatu par informācijas teoriju. Pietuka Krustiņš, joprojām aktuālais latviešu inteliģences un prāta attīstības simbols un neaizstājamais kritērijs, nelietoja vārdu „komunikācija”. Šodien latvieši lieto (protams, visbiežāk nepareizi – daudzskaitlī) minēto vārdu, taču par komunikācijas teorētiskajiem jautājumiem un problēmām neko daudz nav sarakstījuši. Šī ir pirmā grāmata latviešu valodā par komunikācijas teoriju, ja neskaita pirms kāda laika (2006) publicēto manu lekciju konspektu „Masu komunikācijas teorijas” un mācību grāmatu „Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija”.   Grāmata nav veidota saskaņā ar mācību grāmatas kanoniskajām prasībām, kaut gan tās adresāts noteikti reāli var būt galvenokārt studenti, maģistranti, doktoranti un pašizglītībā kaismīgi dzīvojoši entuziasti.
   Jautājums par grāmatas adresātu vienmēr ir aktuāls. Īpaši aktuāls šis jautājums kļūst tajos gadījumos, kad attiecīgais izdevums ir pirmais kādā kultūrā; šajā gadījumā  latviešu valodā tā ir pirmā grāmata, kurā relatīvi sistemātiski tiks atspoguļots stāvoklis komunikācijas zinātniskajā izpratnē. Skaidrs, ka grāmata varēs ieinteresēt ne tikai studējošo jaunatni, bet arī pasniedzējus un skolotājus, kā arī daudzus citus, kuru darbība ir saistīta ar komunikāciju vai kuri vēlas papildināt savas zināšanas komunikācijas jomā.   Fridrihs fon Haijeks (1899-1992), Nobela prēmijas laureāts ekonomikā un viens no spilgtākajiem Rietumu intelektuāļiem XX gadsimtā, 1982.gada decembrī kādā intervijā ieteica vienmēr konsekventi apelēt nevis masu auditorijai, bet intelektuālajām aprindām, jo tās veido sabiedrisko apziņu, nosakot tās saturu, aktualitātes, tendences. Viņš skolotājus, pasniedzējus, žurnālistus sauca par „citu ideju tirgotājiem, kuri „pārdod” idejas visplašākajām masām. Haijeks vēl lepojās, ka viņš nekad nav vēlējies kalpot valdībām: „Nākas izvēlēties vienu no diviem – vai būt ekonomistam jeb konsultantam valsts dienestā”. Ja cilvēks paliek ekonomists, tad viņš ir „no vienas puses” speciālists; ja nepaliek, tad arī „no otras puses” ir speciālists. Haijeks neatzina konstrukciju „no vienas puses” un „no otras puses”. Saprotams, ka grāmata balstās uz samērā plašu lasīto un studēto literatūru, kuru esmu paredzējis apkopot speciāli sastādītā publikāciju sarakstā darba beigās, nevēloties apgrūtināt lasītājus ar pārāk daudzām atsaucēm tekstā.   Ļoti bieži nākas dzirdēt – „mēs dzīvojam informācijas laikmetā”, un komunikācija ir mūsdienu neatņemama sastāvdaļa. Taču faktiski laikmeta aura nav saistīta ar kalendārajiem ritmiem. Tā, piemēram, daudzi pētnieki uzskata, ka XX gadsimta tipiskā garīgā tonalitāte sākās 1914.gadā, bet nevis 1900.gadā. Ļevs Gumiļovs mēdza atkārtot, ka mēs nepazīstam to laikmetu, kurā dzīvojam. Mēs ne tikai nezinām savu laikmetu, bet ne reti to nemīlām vispār, piedēvējot tam visdažādākās nelaimes un trūkumus. Mēs sava laikmeta nepilnības mēdzam pretstatīt kaut kādam „zelta laikmetam” iepriekšējos gadsimtos, gadu desmitos. Savu laikmetu nemīlēja Horācijs, Dante, Šekspīrs, Puškins, Čaadājevs, Rainis, Konstantīns Raudive, Hose Ortega-i-Gasets. Ļevs Gumiļovs par sliktu periodu uzskatīja Renesansi. Viņš daudzkārt savos darbos atkārto, ka Renesanses laikā cilvēkiem bija grūta dzīve. Taču nelaime, slikti laiki var apvienot cilvēkus. Gumiļovs nepiekrita Tolstoja atziņai, ka katra nelaimīga ģimene ir nelaimīga savā īpatnā veidā. Nelaime esot visiem vienāda. Nelaimei nav īpatnību, un nelaimīga seja ir bez specifiskiem vaibstiem. Visi nelaimīgi ir nelaimīgi vienādā mērā.   Mūsu laikmeta, pārejas laikmeta, iezīmes arī var apvienot cilvēkus, jo šīs iezīmes pārāk daudziem nenes laimi. Šīs iezīmes drīzāk liecina par nelaimes klātbūtni mūsu laikā – nabadzība, planetāra mēroga infekciju slimības, migrācija, ultranacionālisms, šovinisms, ģeopolitiskās ambīcijas, terorisms, globalizācijas korporatīvā visatļautība, kultūras imperiālisms, mediju manipulācijas, valsts atsvešinātība, bagāto cinisms, inteliģeneces infantīlisms, masu komunikācijas rafinētība.   Protams, šodien par komunikācijas svarīgumu nenākas šaubīties. Komunikācija ir svarīga visur. Noraujiet firmas zīmes krekliem un pēc tam pamēģiniet tos atšķirt. Neatšķirsiet! Svarīga ir komunikācija. Svarīgs ir „paziņojums” (firmas zīme), kas adresēts attiecīgajai auditorijai – pircējiem. Pašu preču, lietu atšķirība nav svarīga.   Katrs cilvēks sevī nes savu vēsturi un nes arī kopīgo vēsturi – visas sabiedrības vēsturi. Taču vēsturiskais relativisms ir neizbēgams – pagātni mēs vērtējam šodienas vārdos. Ikdienas prakses liecība ir dienasgrāmata, kuru raksta, lai saglabātu izjūtas, domas, novērojumus, faktus citiem nākotnē. Dienasgrāmata ir komunikācijas forma, kad mērķis saistās ar noteiktu mentālās vērtības izjūtu. Mūsdienās nav aktuāla šī komunikācijas forma. Dienasgrāmata nav modē. Kāpēc? Atbildi nākas meklēt sabiedrības garīgajā gaisotnē, jo sociālās realitātes specifika var izpausties visdažādākajā veidā, tajā skaitā visdažādākajos komunikācijas veidos. Katrā laikmetā priekšplānā izvirzās jauni komunikācijas veidi.   Šī darba satura struktūru un metodoloģiskās refleksijas, saprotams, ietekmē mana personiskā pasaules aina – manas zināšanas, priekšstati, intereses. Iespējams, liela loma būs paaudzes atšķirībām, - proti, manas paaudzes garam, intelektuālajām un morālajām vērtējumam, kāds
piemīt mūsu paaudzei. Īpaši tas attiecas uz Rietumu zinātnes izmantojumu un izvērtējumu. Latvijā jaunās paaudzes zinātnieki, pareizāk sakot, tie, kuri varētu kļūt par zinātniekiem, Rietumus uzskata par brīnumu zemi, kas kulturoloģisko formu hierarhijā automātiski tiek pasludināta par virsotni un augstāko līmeni. Latviešu jauniešu iztēle visbiežāk tālāk par Rietumiem nesniedzas. Tas, piemēram, vērojams Latvijas Universitātes publikācijās par komunikācijas jautājumiem, savu jūsmu apliecinot angliski rakstošajiem autoriem. Komunikācija pati par sevi var uzskatāmi atsegt paaudžu atšķirības. „Karš un miers” sākās ar dialogu franču valodā. Kāds bija autora nolūks? Visticamākais, demonstrēt komunikācijas atšķirības. Ļevs Tolstojs vēlējās parādīt, ka krievu sabiedrības viena daļa bija tik lielā mērā attālinājusies no tautas, ka runāja pat par triviālām lietām citas tautas valodā. Romāna pirmajos teikumos Anna Pavlovna Šērera, imperatrises Marijas Fjodorovnas freilene, ar vakara viesi kņazu Vasiliju runāja franču valodā, taču krievu valodā sacīja to, ko var pateikt tikai krievu valodā – «поместья», «мой верный раб». Autors īpaši paskaidro, ka Šērera un arī kņazs Vasilijs runāja tajā izsmalcinātajā franču valodā, kādā runāja un domāja „mūsu vectēvi” XIX gs. sākumā.   Grāmatā nebūs runa par neaptveramo. Ādams tika radīts ar valodu. Viņam palīgā radītā Ieva arī tūlīt prata runāt. Valodas, komunikācijas pamatbāzes, izcelsmes jautājums manuprāt ir viens no neaptveramākajiem jautājumiem. Bībelē cilvēku saziņa sākās tūlīt un kļuva par dabisku viņu esamības sastāvdaļu.   Grāmatā nebūs runa par neaptveramo tāpēc, ka pamatā tā ir veltīta komunikācijas teorijai, un šajā ziņā tātad aptver tikai to, ko mēs šodien iekļaujam komunikācijas teorijā.   Grāmatā nebūs runa par neaptveramo arī tāpēc, ka esmu izvēlējies tikai zināmu kontekstu, ar ko saistīta komunikācija.   Saziņa ir neaptverama planēta – neaptverama izpausmes vēriena ziņā, izpausmes variāciju ziņā. Saziņas planēta ir tik pat bezgalīgi plaša un daudzpusīga, cik plaša un daudzpusīga ir cilvēku saistība ar saziņu, informācijas apmaiņu, komunikāciju.   Grāmatā nebūs runa par neaptveramo arī tāpēc, ka tā ir viena cilvēka produkts un tajā atspoguļojās, kā jau minēju, tikai viena cilvēka izpratne un intereses. Izmantotais materiāls ir plašs un daudzu cilvēku radīts, taču tā atlasi un interpretāciju ir veicis viens cilvēks.

Komunikācijas auditorija

Komunikācijas auditorija: indivīdi un antiindivīdi
Интелигенция, мнящая себя мозгом нации, на деле говно. В.И.Ленин Pašaizsardzības nolūkā intelektuāļi ar „masām” un „pūli” visus sāka baidīt kopš XIX gs.beigām. Udo Ulbergs
   Sabiedrības stabilitāte un noturīgums lielā mērā ir atkarīgs no tā fenomena, kuru pieņemts dēvēt par sociālo genotipu. Sociālais genotips ir veidojums, kurā ietilpst no paaudzes uz paaudzi mantotais dzīves jēgas kopums – vienmēr aktuālas un vērtību nekad nezaudējošas dzīves jēgas universiālijas. Sabiedrības sociālajā genotipā saglabājās savdabīga datu bāze, kas palīdz sociumam izdzīvot kritiskos apstākļos: humānisma principi, dzīves eksistenciālās nozīmības un vērtības kritēriji, mentālā savdabība, pašcieņa un pašpārliecinātība, kā arī komunikatīvās tradīcijas – cilvēku savstarpējās saziņas formas, paņemieni, normas, saziņas neformālā kārtība u.c.   Komunikācijas auditorijas ģenēzē noteiktu interesi var izraisīt divu sociālo genotipu vēsture no no attiecīgā genotipa pirmssākumiem līdz šodienai – t.s. masu cilvēka (antiindivīda) un indivīda (intelektuāļa) rašanās un turpmākais liktenis.   Liekas, pašlaik zināma skaidrība ir gan par „masu cilvēka” un intelektuāļa pirmssākumu, gan par šodienas notikumiem. Kā zināms, jau XIX gs. beigās daudzi domātāji sāka iedziļināties tēmatikā par „masu cilvēku”, „masu sabiedrību”, „masu kultūru”. Tam bija objektīvs iemesls – XIX gs. Eiropā iedzīvotāju skaits palielinājās trīs reizes, un demogrāfiskās izmaiņas stimulēja jaunu tematiku, jaunas izpratnes nepieciešamību. XX gs. sākumā savukārt uzmanības lokā nonāca vēlēšanās izprast un novērtēt inteliģences un intelektuāļu lomu cilvēces attīstībā. Minētā tematika atkal kļuva aktuāla XX gs. beigās sakarā ar demogrāfisko pāreju un jaunas sociālās stratifikācijas veidošanos postindustriālajā sabiedrībā, kad radās pilnīgi jauni jēdzieni. Tā, piemēram, Rietumos saruna par Knowledge-class sākās 50.gados – tūlīt pēc II Pasaules kara. Viens no iemesliem jaunas sociāli šķiriskās kopības akcentējumā bija firmu īpašnieku, buržuāzijas lomas samazināšanās, kad 50.gados sakās un 70.gados pilnā mērā nostabilizējās t.s. topmenedžeru laikmets. Biznesa vadībā firmu īpašnieku vietā stājās īpaša jauna tipa birokrātija – labi apmācīti, talantīgi un pieredzējuši visaugstākā līmeņa menedžeri. Tiesa, visai drīz, no 70.gadiem, viņus sāka dēvēt par tehnokrātiem, kopā ar firmu bijušajiem īpašniekiem veidojot t.s. globālo oligarhiju. Bet pirms tam, 60.gados, tika ierosināts jēdziens Knowledge-worker, kuru ASV atzina arī Daniels Bells (1919) - postindustriālisma teorijas dibinātājs. Viņš aizvadītajos 100 gados saskatīja sekojošo vadošo kadru vēsturisko secību: uzņēmējs – biznesmenis – menedžeris – zinātnieks, t..i., „zināšanu strādnieks”. No 80.gadu beigām Rietumos augstākā izglītība vairs negarantēja tik lielus ienākumus kā agrāk. Vislabāk apmaksātie darbinieki bija cilvēki ar doktora grādu – īpašu zināšanu nesēji. Viņu īpašums – Intra-ownership – ir kapitāls, kas nav iemiesots materiālajos objektos, bet gan zināšanās. Viņu darbības vadīšanā ir nepieciešamas jaunas metodes. Zināšanu nesēji jāvada taktiski, līdztiesīgi, nedrīkst administrēt, jāvada tā, it kā visi būtu brīvprātīgas organizācijas biedri. ASV tagad no bagātniekiem 40 % ir ārsti, zinātnieki, advokāti, mākslinieki, bet 60 % ir algoti menedžeri, no kuriem savukārt divas trešdaļas ir bakalauri, maģistri vai zinātņu doktori.   Pāreja no industriālās sabiedrības uz postindustriālo sabiedrību (lieto arī terminu „informācijas sabiedrība”) notika XX gs. otrajā pusē. Industriālās sabiedrības galvenās iezīmes bija zinātnes fundamentālie atklājumi un to pielietojums saimnieciskajā darbībā, konveijera izgudrošana un pielietošana, teilorisms vadības teorijā. Postindustriālajā sabiedrībā efektīvi atklājās atomenerģijas iespējas, gēnu inženierijas un informātikas milzīgās perspektīvas.
   Tiek uzskatīts, ka postindustriālā/informācijas sabiedrība rada draudus cilvēkiem, nosaka perfektākas cilvēciskās dzīves organizācijas nepieciešamību no valsts. Informācijas sabiedrībā palielinās cilvēka saistība ar kultūras sistēmu: cilvēks nonāk visu procesu centrā. Arī kultūras sistēma kļūst agresīvāka. Informācijas sabiedrības nākotne būs atkarīga ne tik daudz no tehnikas kā no sociālajiem risinājumiem – konsensusa sociālajā sfērā.   Nav noliedzams, ka cilvēks grib sevi redzēt visu notikumu centrā. Bet tādā gadījumā cilvēkam ir jābūt skaidrībā pašam par sevi. Un tāpēc var rasties problēmas! Par cilvēku var runāt vismaz divos aspektos– dabaszinātniskajā un socioloģiskajā skatījumā.   Dabaszinātniskajā skatījumā visu nosaka ģenētika. Turpretī socioloģiskajā skatījumā visu nosaka apkārtējā vide un kultūra: no paaudzes uz paaudzi nodotās kultūras vērtības un normas. Cilvēkam piemīt gribas brīvība, cilvēks veido savu dzīvi saskaņā ar ideāliem, cilvēkam piemīt pašlepnums un paštaisnīgums.   Taču cilvēkā iemiesojās arī manipulāciju potenciāls. XX gs. vidū uz zinātnisko sabiedrību lielu ietekmi atstāja ASV sociologa Solomona Aša pētījums. Respondentiem vajadzēja pateikt, kura no trim līnijām ir tikpat gara kā paraugā dotā līnija. 6 cilvēki no 10 cilvēkiem pievienojās tam, ko teica vairākums pat tad, ja tas bija nepareizi. Secinājums: cilvēka viedokli būtiski ietekmē apkārtējās sabiedrības viedoklis. Cilvēks grib uzvesties komformistiski dotajā vidē, parādīt savu gatavību socializēties, komunicēt ar vidi, solidarizēties ar vairākumu. Kā jau savā laikā rakstīja t.s.masu sabiedrības un masu cilvēka pētnieki Gustavs Le Bons, Gabriels Tards, Herberts Spensers, Zigmunds Freids, Vilhelms Raihs, K.G.Jungs, Frīdrihs Nīče, Osvalds Špenglers, Karls Jaspers, Hose Ortega-i-Gasets, Ēriks Froms, Ādolfs Adorno, Maks Hornhaimers, Seržs Moskoviči, Eliass Kaneti, Hanna Ārente, t.s. masu cilvēka viena no būtiskākajām iezīmēm ir konformisms.   Tā saucamā masu cilvēka (mass man) veidošanās ir noteikts vēsturiskais process. Daudzi zinātnieki šim procesam piešķir lielu nozīmību, jo masu cilvēka rašanās esot viens no kardinālākajiem notikumiem Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos, būtiski izmainot kultūras ģenēzi un veicinot īpaša komunikācijas veida – masu komunikācijas – rašanos. Masu cilvēka rašanās rezultātā būtiski izmainījās cilvēku dzīves veids un ekonomiskā darbība, uzvedības standarti, estētiskie un morālie priekšstati, politiskās aktivitātes tipi, informācijas apmaiņas veidi un žanri. Masu cilvēka rašanās manāmi ietekmēja mākslas un literatūras virzību, galu galā XX gs. vidū sekmējot tāda jauna fenomena attīstību, kuru šodien dēvē par masu kultūras industriju. Masu cilvēka veidošanās bija ilglaicīgs process, kas Rietumu civilizācijā aizsākās XV-XVI gs. reizē ar kopienas struktūras sabrukumu. Tādu viedokli pamatojis pazīstamais angļu filosofs Maikls Oukešots (M.Oakeshott, 1901-1990), kurš savos darbos izmantoja plašu un daudzpusīgu kultūrvēsturisko materiālu/1/. Interesanti atklājās, ka masu cilvēka rašanās faktiski ir saistīta ar it kā pilnīgi pretēju procesu cilvēka individualitātes (individuality) attīstību un nostiprināšanos. Tas ir process, kas Rietumeiropā aizsākās jau XIV gs. Individuālisma tieksme, apstākļu radīšana individualitātes attīstībai, izpratne par individualitāti tolaik radās visās dzīves jomās un arī varas, īpaši municipālās, struktūrās.   Teorētiski visdziļākā izpratne par individuālisma attīstību atspoguļojās ētikai veltītajos darbos. Jaunajos laikos jebkura saruna par morāli tikumisko problemātiku sākās ar hipotēzi par neatkarīgas individualitātes esamību, autonomi un patstāvīgi izvēloties savu morālās rīcības ceļu. Viens no pirmajiem par to rakstīja T.Hobss, uzsverot katra cilvēka tiesības uz neatkarīgu esamību. Vienīgā problēma patstāvīgam indivīdam ir sadzīvošana ar citiem tādiem pašiem indivīdiem. Tātad – starppersonālās komunikācijas problēma. B.Spinozas pieeja ir lielā mērā tāda pati: etiskās refleksijas galvenais sākuma punkts ir autonomais indivīds.   Jaunajos laikos individualitātes argumentācijā kulmināciju, protams, sasniedza Imanuels Kants. Viņš jebkurā cilvēkā saskatīja absolūtu un  autonomu personību. Morāles galvenā jēga ir cilvēka individuālās neatkārtojamības atzīšana jebkurā dzīves situācijā un totālas brīvības
atzīšana indivīda gribas ikvienā izpausmē, tikai viņam pašam ļaujot sasniegt laimi dzīvē. Jebkura iejaukšanās indivīda gribas formulējumos nozīmē viņa brīvības ierobežošanu.   Individuālisma attīstība ietekmēja varas funkcijas un uzdevumus. Pirmām kārtām tas attiecās uz varas pienākumiem veicināt indivīda attīstības iespējas un tiesības, pārvarot viduslaiku kārtību, kad cilvēka dzīve pilnā mērā bija atkarīga no ģimenes, profesionālās kopienas (ģildes), baznīcas draudzes, vietējās pašpārvaldes, kas nekādā ziņā nestimulēja, bet gluži pretēji – maksimāli ierobežoja un traucēja cilvēka individuālās noslieksmes, intereses, savdabību u.tml. Varai tāpēc vispirms nācās pārvarēt šos it kā objektīvos un sabiedrības sociālajā virzībā determinētos nosacījumus. Varai tāpēc nācās vispirms izveidot tādu varas mehānismu, kas paceltos pāri lokālajiem nosacījumiem, izveidojot vienotu centrālo varu, uz kuru varētu balstīties potenciālais indivīds. Tas, pirmkārt.   Otrkārt, centrālajai varai bija jākļūst suverenai varai, jo to nevienā jautājumā nedrīkst ierobežot kaut kādi priekšnoteikumi. Centrālajai varai ir jāfunkcionē pilnīgi patstāvīgi un neatkarīgi. Tādu varu kā partneri vienlīdzīgi atbalsta sabiedrības slāņi, kuriem ir tiesības to darīt.   Treškārt, varai ir jābūt tik spēcīgai, lai tā spētu nodrošināt indivīda izaugsmei nepieciešamo kārtību un tajā pašā laikā pati nesāktu voluntāri ierobežot indivīdu esamību. Vara saprata, ka tai ir jāattīsta indivīdam labvēlīgi mehānismi. Tā, piemēram, Ž.Ž.Russo rakstīja par varas uzdevumu atbrīvot indivīdu no kopienas „važām”.   Centrālā vara sāka veidot tādus likumus, lai visiem vienādā mērā nodrošinātu tiesības un pienākumus. Tas bija izdevīgi indivīdiem. Viņiem bija izdevīgi tas, ka tika garantēta dzīves vietas izvēles brīvība, mantošanas tiesības, privātīpašuma un personības aizsardzība, nodarbošanās izvēles brīvība, tiesības brīvi rīkoties ar savu darbu un tā rezultātiem. Svarīga loma bija likuma varai vispār, proti, normai, ka likuma priekšā visi ir vienādi, nomainot feodālās privilēģijas atsevišķām sociālajām grupām.   Dzīvē individuālisma praktiskā realizācija visuzskatāmāk aizsākās tad, kad pavērās iespējas privātajai darbībai un izteikti individuālām nodarbībām – literatūra, māksla, filosofija, tirdzniecība, politika, žurnālistika, kad bija nepieciešams un visu izšķīra cilvēka individuālās spējas, prasmes un privātā iniciatīva.   Zigmunds Baumans indivīda brīvību skaidro ar jēdziena „privacy” (noslēgtība, vientulība) palīdzību. „Privacy” ir indivīda tiesības noteiktā savas dzīves vietā noteiktā laikā un noteiktās situācijās neielaist citus cilvēkus un kādas sabiedriskas institūcijas pārstāvjus. Apzinoties „privacy” iespējamību, indivīds iegūst pārliecību, ka viņam ir iespējams aiziet no citu skatiena un viņu neviens nenovēros, un tāpēc viņš var nodoties tam, par ko var no citiem saņemt aizrādījumu, kritiku, sodu. „Privacy” ir saistīts ar indivīda apzinātu izvairīšanos no komunikācijas, kas nevar turpināties mūžīgi, jo cilvēks bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem nonāk psiholoģiski ekstrēmos apstākļos /2/.   Starp „privacy” un starppersonālo komunikāciju pastāv ambivalenta pakārtotība. No vienas puses starppersonālā komunikācija var apgrūtināt, nomākt, nogurdināt indivīdu. No otras puses katrā indivīdā var iemiesoties bailes no vientulības – komunikācijas deficīta. Tātad indivīdu no vienas puses var ātri sakaitināt starppersonālā komunikācija – pārlieku ilgas un garas sarunas ar citu cilvēku. Taču no otras puses indivīds arī nespētu dzīvot vispār bez komunikācijas ar citu cilvēku.   Nākas tāpēc atzīt, ka indivīda brīvības nepieciešamība un saziņas nepieciešamība nav atraujama viena no otras, kaut gan bieži starp abām nepieciešamībām rodas pretrunas.   Individuālisms nostiprinājās un sabiedrībā kļuva par noteiktu vērtību un stimulu cilvēka pašattīstībā. Individuālisms kļuva par dzīves mērķi.   Taču individuālisms kļuva arī par zināmu priekšrocību dzīvē. Individuālisma priekšrocības sāka uzlūkot par cilvēciskās laimes galveno komponentu. Filosofs Merabs Mamardašvili sevi dēvēja par vientulības hronisku speciālistu jau no agras bērnības. Vientulība ir viņa profesija, un tas, kas viņš ir kļuvis, esot klusēšanas un vientulības produkts. Savukārt dzejnieks Osips Mandelštams rakstīja par komunikāciju ar provinciālu, t.i., virtuālu sarunbiedru. Viņaprāt fundamentāla vientulība esot tad, kad cilvēks nerunā ar saviem draugiem, bet runā ar virtuāliem
sarunbiedriem. Mistikās ekstāzes cienītāji virtuālo sarunbiedru var nosaukt par Dievu. Savas iekšējās dzīves vienreizējības demonstrēšana arī ir komunikācija.   Reizē ar individuālisma nostiprināšanos sabiedrībā atklājās, ka ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu un apstākļu dēļ nevēlas vai nespēj iet pa individuālisma ceļu. Pie tam daudzi, kuriem bija visas iespējas iet pa individuālisma ceļu, šo iespēju uzskatīja par slogu, kas no viņiem prasa noteiktu piepūli, gribasspēku u.tml. Tas, kas vieniem sagādāja laimi, citiem kļuva par slogu, diskomfortu. Vieni individuālisma ceļu atzina par progresu, citi – pagrimumu.  Rietumeiropā jau XVI gs. skaidri izpaudās divu tipu cilvēki - divu tipu individualitātes: 1) neatkarīgoindivīdu tips un 2) sarūgtināto indivīdu tips. Otrais tips bija jauna parādība – kopienas sabrukuma rezultāts. Sabrūkot kopienas varai pār cilvēkiem, cilvēku viena daļa palika bez garīgās un morālās uzraudzības un aprūpētības. Ne visi spēja kļūt par neatkarīgiem indivīdiem un patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Tie, kuri nespēja kļūt par neatkarīgajiem indivīdiem, jutās sarūgtināti.   Sarūgtinātais indivīds centās atrast sev aizstāvi, kurš spētu viņu aprūpēt. Par aizstāvi kļuva vara. XVI gs. vara pārkārtojās, pielāgojoties ne tikai neatkarīgajiem indivīdiem, bet arī sarūgtinātajiem indivīdiem, kuri turklāt bija vairākumā.   No sarūgtinātajiem indivīdiem veidojās agresīvie antiindividuālisti (anti-individual), kuri tiecās sev pieskaņot pasauli, pazemojot un samazinot neatkarīgo indivīdu prestīžu. Tādai naidīgai attieksmei pret neatkarīgajiem indivīdiem sarūgtinātajiem indivīdiem iekšējais stimuls bija viņu mazvērtības komplekss. Viņi lieliski saprata, ka nav neatkarīgi un pilnvērtīgi indivīdi. Viņi zināja, ka nav iespējams apkārtējā pasaulē likvidēt to, kas apliecina viņu neadekvātumu visaugstākajām un visprestīžākajām cilvēciskajām īpašībām. Sarūgtinātie indivīdi vienīgi varēja būt gandarīti par to, ka viņi ir vairākumā. Vairākuma apziņa viņiem deva spēku cīņā pret individuālismu.   Saprotams, sarūgtinātie cilvēki ir tie, kurus tagad saucam par masu cilvēkiem. Viņiem piemīt jūtas, bet nevis domas, instinkti, bet nevis uzskati. Masu cilvēkiem obligāti nav jābūt nabadzīgiem un neizglītotiem. Viņi ļoti bieži pieder t.s. inteliģencei.   Masu cilvēkā ļoti svarīga ir viena iezīme: masu cilvēks atļauj citiem būt tikai viņa kopijai. Masu cilvēkam nav draugu, bet tikai biedri. Masas veido antiindividuālisti, kurus konsolidē naids pret individualitāti. Ne velti tādi domātāji kā Sorels, Nīče, Kjerkēgors, Burkhards, Ortega-iGasets masu cilvēkus salīdzināja ar barbariem.   Neatkarīgos indivīdus vajag vadīt, taču viņu aprindās nav vietas līderiem. Līderi nāk it kā no citas pasaules, citām sociāli mentālajām aprindām.   Masām ir jāpasaka, kādām ir jābūt viņu domām. Masām ir jāparāda, kāds ir viņu spēks. To dara līderis. Antidiindividuālisma rašanās Rietumu civilizācijā ir būtisks notikums. Radās jauna tipa morāle, kas bija vērsta pret individuālismu. Tā bija morāle, kurā dominē nevis brīvības un pašnoteikšanās prioritāte, bet gan līdztiesības un solidaritātes prioritāte. Radās tādi varas institūti un varas principi, kas atbilst antiindividuālisma interesēm.   Antiindividuālisms netiecās pēc laimes, bet gan vēlās baudīt laimi. Tiekšanās pēc laimes ir noteikta izvēle un noteikta piepūle, ar ko sevi nevēlās apgrūtināt sarūgtinātais indivīds. Antiindividuālists vienmēr un visur priekšplānā izvirza savas tiesības: sociālo aizsardzību, lai viņam nebūtu jāizdara izvēle.   Antiindividuālistu spēks, kā jau tika minēts, slēpjas vairākumā, masveidīgumā, tāpēc tiek pieprasīta „balsošana”. Parlamentā ievēl nevis neatkarīgu indivīdu, bet dod viņam mandātu, uzliekot pildīt masu cilvēku prasības. Radās izvēles ilūzija bez tās realitātes, izvēles iespējas bez tās realizācijas.   Antiindividuālistu/masu cilvēku mūsdienu portretā nevar konstatēt kardinālas izmaiņas. Rietumu civilizācijā principiāli nekas nav mainījies visjaunākajos laikos, salīdzinot ar XVI gs. Rietumos antiindividuālistu apzīmējumā tiek lietota noteikta politkorekta terminoloģija: „vidusmēra cilvēks”, „parastais cilvēks”, „vienkāršais cilvēks”. Vara kalpo „vidusmēra
cilvekiem”. Vara koķetē ar „vidusmēra cilvēkiem”, jo tas ir „elektorāts”. Neatkarīgie indivīdi, identificējot t.s. masu cilvēku, ne reti lieto savu terminoloģiju – „mietpilsonis”, „pūļa cilvēks”.   Protams, nav noliedzams, ka „vidusmēra cilvēka” izglītības līmenis ir pieaudzis un tā rezultātā viņš ne tik daudz paļaujās uz varu un sāk pats organizēt savu dzīvi un izklaidi visdažādāko subkultūru formā.   Mūsdienās ievērojami ir palielinājusies profesionālā diferenciācija un sociālā fragmentācija, relatīvi izolējot antiindividuālistus no pūļa un radot interešu grupas. Dominējošais patērēšanas kults iemidzina antiindividuālistu sociāli politiskos instinktus. Kultūras vizualizācija nostiprina antiindividuālistu mentalitāti: pie TV, DVD ekrāna nav jādomā.   Masu sabiedrības, antiindividuālistu pārvaldīšana un uzraudzība notiek ar mediju starpniecību, nepārtraukti apgādājot antiindividuālistus ar vajadzīgo informāciju. Mūsdienās izzūd masu cilvēku konsolidācijas iespējas un perspektīvas. Vara tāpēc „strādā” ar subkultūrām. Masu cilvēki strauji zaudē sava skaitliskā pārākuma psiholoģisko efektu. Pašlaik uzskata, ka kapitālisms – īpaši patērēšanas kapitālisms – pavēra milzīgas iespējas katram apliecināt savu prātu, gribu, spriešanas spējas. Savukārt citi saka, ka šodien ir pavērušās milzīgas iespējas ar informācijas tehnoloģiju palīdzību kontrolēt indivīdu dzīvi, apzināti un sistemātiski regulējot un atklāti vadot visdažādākās dzīves sfēras.   Ja vēsturiski tradicionālas savdabīgas cilvēku dzīves regulācijas un kontroles formas bija bads, pazemotība un tirānija, tad mūsdienās priekšplānā izvirzās komunikatīvās manipulācijas, lai „optimālāk” izmantotu cilvēku vēlēšanos, motīvus un darbību. Tātad šodien pirmkārt un galvenokārt kontrolē un vada cilvēku instiktīvos risinājumus. Pat cilvēku „bēgšana” no dzīves rutīnas brīvdienu atpūtā un izklaidē, hobijā, subkultūrā faktiski ir jau iepriekš „sagatavota”, „ieprogrammēta”. Subkultūru pastāvēšana faktiski balstās uz masu cilvēku instinktu apmierināšanu.   Tagad tiek uzskatīts (piemēram, var atcerēties Z.Baumana viedokli), ka šodienas sabiedrībā jebkura brīvības forma nav saistīta ar suverēnā indivīda pašapliecināšanos un neatkarību, kā tas bija kapitālisma (moderntimes)sākumā.Tagad individuālisms un kapitālisms vairs nekalpo viens otram. Kapitālisms ir „pāraudzis” individuālismu, un individuālisms ir spiests glābties tajās sfērās, kuras vēl ir saglabājušās no privātās pasaules. Kapitālisma attīstības laikā individuālisma erozija ir neizbēgama. Pie tam individuālisms nevar „izdzīvot” no kapitālisma, jo tā pamatā ir „brīva konkurence”. Cita lieta, vai šodienas kapitālisms balstās uz konkurenci jeb uz vienošanos starp galvenajiem „aktoriem”?   Kapitālisma attīstība ir novedusi pie tā, ka indivīds šodien ir pamatīgi sapīts konformisma valgos – spiests paklausīt un piemēroties „priekšniecības” gribai. Materiālās ražošanas, bagātību sadales un varas sfērā indivīdam šodien ir ļoti grūti „izsisties uz augšu”, iegūt neatkarību un patstāvību. Kā uzskata Z.Baumans, cita lieta – patērēšanas sfērā, kurā kapitālistu monopoliskums vēl nav sastopams. Patērēšanas sfēra piedāvā lielas iespējas cilvēka brīvības alku apmierināšanai. Tas tāpēc, ka patērēšanas sfēra balstās uz simboliskajām parādībām (piemēram, prestižu, respektabilitāti), kam visam praktiski ir neierobežots raksturs. Viena cilvēka skaudības virzīta tieksme apsteigt otru cilvēku prestižu lietu jomā faktiski savā ceļā nesastopas ne ar kādiem šķēršļiem un reāli ir neierobežota. Patērēšanas sfērā pirmajā vietā ir nevis preces utilitārā funkcija, betgan semiotiski simboliskā funkcija.   Kapitālismam tagad vairs nav raksturīga konkurence, kad katrs var neierobežoti (free for all) realizēt savu iniciatīvu, atjautību, izdomu, fizisko un garīgo spēku. Kapitālisms tagad ir augsti organizēta sistēma, kuru kontrolē un vada noteikti centri. Pie tam mūsdienās tamlīdzīgu centru skaits strauji samazinās. Kapitālisma apstākļos to cilvēku daudzums, kuri spēja maksimāli pielietot savu brīvību un neatkarību kapitālistiskajā konkurencē, nebija prāvs. Tā teikt, īsto kapitālistu (finansu un ražošanas līdzekļu īpašnieku) skaits nevienā zemē nekad nav bijis liels. Taču tajā pašā laikā šodien ir lielas iespējas katram „izrauties no netīrumiem un kļūt par kņazu”, kā vēsta krievu paruna («из грязи - в князи»). Galvenokārt šīs iespējas nodrošina patērēšanas sfēra, kura nekad nevienu neatraida (t.i., nenoved līdz bankrotam, neizkonkurē) un nav organizēta saskaņā ar
monopolisma nodrošināšanas funkcijām. Patērēšanas sfērā starppersonālā sacensība notiek nevis varas un bagātības jomā, bet simbolu jomā. Sacensība notiek tikai starp tām atšķirībām, kuras nodrošina attiecīgie simboli. Kā raksta Z.Baumans, Rietumeiropā intelektuāļu vēsture sākās tad, kad tika izstrādāta tā dēvētā kultūras ideoloģija. Tas notika XVII gs. beigās un XVIII gs. pirmajā pusē /3/.   Kultūras ideoloģiju formulēja intelektuāļi, un tā balstās uz trim tēzēm.   Pirmkārt, cilvēki savā būtībā ir nepilnvērtīgi radījumi un viņus nākas „cilvēciskot”, „ievest” kultūrā.   Otrkārt, „cilvēciskošana” praktiski ir mācīšanās un audzināšanas process, un antisabiedrisko noslieksmju (dzīvniecisko, bioloģisko), impulsu, instiktu, kaislību pārvarēšana.   Treškārt, mācīšanās un audzināšanas process ir tikai viena attiecīgās darbības daļa. Otra daļa ir pasniegšana, pedagoģija. Tāpēc, lai mācīšanās un audzināšanas procesu novestu līdz galam, vajadzīgi ir skolotāji un izglītības sistēma, respektīvi, vajadzīgi ir intelektuāļi. Turklāt sabiedrībā intelektuāļi vienmēr būs vajadzīgi.   Taču intelektuāļiem vispirms nācās atbrīvot sev ceļu, likvidējot viduslaikiem tipisko kopienas un sociālo kārtu organizatorisko stāvokli, kas nestimulēja kultūras ideoloģijā paredzēto mācīšanās/audzināšanas procesu, jo pirms Jaunajiem laikiem cilvēkiem nebija nekādas perspektīvas izrauties no sava sociālā stāvokļa. Pie tam kārtas necentās viena otru pārspēt un izkonkurēt. Katra cilvēku kārta dzīvoja savu dzīvi. Kultūras ideoloģijas praktiskajai realizācijai ceļu pavēra intelektuāļu „izskolotā” vara – valsts centralizētās varas ambīcijas kļūt par cilvēku dzīves „augstāko” formu hegomoniem. Lokālās (vietējās kopienas un kārtu) dzīves formas varas universializācijas rezultātā tika pasludinātas par retrogradām, atpalikušām, arhaiskām dzīves formām. Tā rezultātā radikāli izmainījās attieksme pret perifēriju un lokāli specifisko perifērijas dzīvē. Priekšplānā izvirzījās elite – „apgaismotā” sabiedrības daļa. Elite kļuva par kolektīvo „skolotāju”, „augstāko” dzīves formu reprezentantiem un propagandētājiem, sabiedrības civilizētāko daļu. Apgaismības laikmetā XVII-XVIII gs. elite palīdzēja pārvarēt „vulgaritāti”, „zvēriskumu”, „māņticību”, „barbarismu”.   Kā raksta Bertrans Rasels, Apgaismības ideoloģija katrā Rietumeiropas zemē attīstījās savādāk. Tā, piemēram, Prūsijā apgaismība (Aufklarung) bija sava veida garīgā atdzimšana – atbrīvošanās no Francijas kultūras ietekmes, zinātniskās izziņas autoritātes nostiprināšanās, reliģiskās tolerances rašanās (protestantisms atzina katra cilvēka tiesības reliģiskajos jautājumos balstīties uz saviem uzskatiem). Prūsijas valdnieks Fridrihs Lielais sevi lepni proponēja kā pirmo valsts kalpu, kura pārvaldītajā teritorijā katrs cilvēks pats var noteikt dzīves likteni. Arī citās zemēs (Francijā, Anglijā, Itālijā) Apgaismība akcentēja neatkarīgas intelektuālās darbības jēgu, izplatot gaismu tur, kur pirms tam valdīja tumsa /4/.   Apgaismības sociālās programmas realizētājus nākas uzskatīt par Rietumu pirmajiem intelektuāļiem, kuri brīvprātīgi piedalījās sabiedrisko jautājumu apspriešanā un Apgaismības politikas praktiskajā izpildē. „Skolotājs” sabiedrībā kļuva par galveno personu, zināšanas – galveno spēku dzīvē, nezināšana – kaitīgāko parādību dzīvē. Savukārt politiskajā sfērā dominēja atziņa, ka katras varas efektivitāte ir atkarīga no varas pārstāvju lietoto zināšanu pareizības.   Ideja par saprātīgu/gudru valdīšanu bija jauna ideja Rietumu civilizācijas vēsturē. Vara kļuva par spēku, no kura ir atkarīga cilvēku dzīve, proti, viņu dzīves saprātīgums. Turklāt intelektuāļu propagandētā kultūras ideoloģija balstījās uz aicinājumu katram cilvēkam censties veidot savu dzīvi ar prātu un saprātīgi. Rietumu pasaules uzskata ideāli akcentēja saprātīgu sabiedrības uzbūvi un saprātīgu sociuma esamību vispār. Tika nepārtraukti atgādināts, ka saprātīgums balstās uz zināšanām, izstrādājot jebkuru sociāli politisko projektu.   Tomēr Jaunajos laikos sākās intelektuāļu (sabiedrības kolektīvo vērtību glabātāju) un varas atsvešināšanās. Jauno laiku agrīnajā periodā valsts vara bija patiesi gatava uzklausīt intelektuāļu padomus. Taču valsts vara, izmantojot visdažādākās polittehnoloģijas, drīz iemanījās iztikt bez intelektuāļu palīdzības un pakāpeniski intelektuāļus nostādīja pakļauto stāvoklī. Valsts vara iemācījās valdīt ar totalitāras uzraudzības un sabiedriskās apziņas „apdullināšanas” metožu palīdzību, daudz nerūpējoties par savas varas leģitimitāti. Varas leģitimitātes laikmets bija
beidzies. Tika saprasts, ka vara var pastāvēt, kad sabiedrībai vispār nav nekādas iespējas kontrolēt tos, kurus sabiedrība ir deleģējusi veikt varas funkcijas. Rietumos par intelektuāļu darbības galveno sfēru kļuva garīgā kultūra un tās darbības, kas saistītas ar varas atļauju intelektuāļiem veikt ekspertīzi visdažādākajās zināšanu un praktiskās darbības jomās, un tajā skaitā arī politikā. Par valsts politiskās varas, tā teikt, sociālās koķetēšanas vienīgo auditoriju kļuva „vienkāršā tauta”, „vidusmēra cilvēki”, „parastie cilvēki”. Tātad – antiindivīdu masu elektorāts.   Rietumos no XX gs. 70. gadiem valda pesimistisks viedoklis par intelektuāļu marginalizāciju – norobežošanos šaurās profesionālās darbības sfērās. Iemesli tam vairāki.   Pirmkārt, izmainījās intelektuālās diskusijas. Jaunie mediji, pievēršoties „glamūrai” tematikai un izpatīkot patērētāju sabiedrības „vienkāršajiem lasītājiem”, mazina rakstītā vārda un preses idejiski konstruktīvo lomu vispār, un intelektuāļiem nav vairs iespējams ietekmēt sabiedrisko domu. Ja kāds intelektuālis tomēr iegūst iespēju medijos izteikt savu viedokli, tad tikai par „dzīves sīkumiem”un konformistiskām visiem tīkamām idejām, bet nevis aktuāliem sociāli politiskajiem jautājumiem.   Otrkārt, devalvējās pats termins „intelektuālis”, jo intelektuāļi tagad ir masveida parādība – universitātēs profesoru skaits ir grandiozs.   Treškārt, intelektuāļi ne reti ir angažēti. Ar viņiem „vienojās” gan politiskās organizācijas un valdība, gan biznesa struktūras. Intelektuāļi vienmēr bija savā ziņā disidenti. Mūsdienās tas vairs navgandrīz nemazkonstatējams/6/.   Krieviju nākas atzīt par termina „inteliģence” dzimteni. Populārs ir viedoklis par krievu inteliģences identiskās pašapziņas spilgtāko iezīmi –savas tautas „glābēja” misiju /5/.   Krievu inteliģences ģenēzē noteikti liela loma bija franču kultūrā sastopamajiem procesiem intelektuāļu darbībā, īpaši franču filosofu ieguldījumam, izstrādājot priekšstatus par sabiedrības uzbūvi un sociālās esamības mehānismu funkcionēšanu. Kā zināms, franču kultūras ietekme uz krievu aristokrātiju savā laikā bija ļoti liela. Par krievu inteliģences pirmo paaudzi uzskata t.s. liekos cilvēkus, kurus daiļliteratūrā simbolizē tādi tēli kā Čackis, Oņegins, Pečorins. Viņu garīgās tieksmes, respektīvi, valstij nevajadzīgu un lieku cilvēku apziņu, lielā mērā nosacīja Krievijas realitātes – dziļā plaisa starp sociālajiem ideāliem (arī franču variantā) un dzīves reālo stāvokli feodāli dzimtbūtnieciskajā Krievijā. Kā zināms, Lielajā Franču revolūcijā franču intelektuāļiem bija milzīga ietekme. Par līdzīgu ietekmi un konkrētu līdzdalību varas realizācijā sapņoja arī „liekie cilvēki”. Krievu inteliģences galvenā funkcija vienmēr ir bijusi savas valsts sabiedriskās dzīves modernizācija, kas praktiski nozīmē savas kultūras vesternizāciju. Krievu inteliģence nepārvaldīja valsts administratīvās sviras, taču tai vienmēr ir bijusi milzīga garīgā vara – iespējas formulēt idejisko karkasu, kas nosacīja politiskās telpas struktūru. Krievu inteliģence vienmēr ir kontrolējusi publisko ideju telpu, tādējādi virzot gan stratēģiskos, gan taktiskos procesus sociuma komunikācijā. Tas noticis tāpēc, ka krievu visdažādākajos sociālajos slāņos nav pieņemts risināt problēmas ar politiskiem līdzekļiem. Krievu cilvēks parasti cenšas visu nokārtot tiešā kontaktā ar administratīvās varas pārstāvjiem, ne reti viņus uzpērkot, izmantojot personiskos un neformālos sakarus, sliktākajā gadījumā – organizējot pret administrāciju dumpi. Krievu kultūrā vāji ir attīstīta atziņa par iespēju izmantot politiskās cīņas formas savu interešu aizstāvēšanā.
1/ Skat.: Oakeshott M. The Masses in Representative Democracy/ Freedom and Serfdom. Ed.A.Hundt. Dordrecht, 1961. 2/ Skat.:Бауман З. Выгоды и издержки свободы. http://www.polit.ru/research/2006/01/23/bauman.html.
3/ Skat.:Бауман З. Законодатели и толкователи: культура как идеология интеллектуалов. http://www.nlo.magazine.ru/philosoph/inostr/inostr56.html 4/ Skat.:Рассел Б. Мудрость Запада. Просвечение и романтизм. http://www.gumer.info 5/ Latv.val.plašāk skat.: Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija. R., Pasaules kultūru fonds, 2006, 160.-170.lpp. http://www.spidolastelpa.narod.ru 6/ Skat.:Шарль К. Интеллектуалы во Франции. М., Новое издательство, 2005.

Komunikācijas sfēra

Komunikācijas sfēra
Vienīgā patiesi īstā greznība –cilvēciskās saziņas greznība. A.Sent-Ekziperi
Jebkura saziņa, kura neiedvesmo, notrulina. F.Nīče
   Mūsdienās attieksme pret komunikāciju ir ļoti izmainījusies, salīdzinot ar laiku pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit un vēl senāku periodu. Pašlaik komunikācijas jēdziens sabiedriskajā diskursā noteikti ir viens no vispopulārākajiem jēdzieniem. Ar vārdu „komunikācija” mēs sastopamies ik uz soļa. Pat žurnālistu leksikā tas ieņem stabilu vietu, nemaz jau nerunājot par tādām praktiskās un zinātniskās darbības jomām kā mārketings, reklāma, sabiedriskās attiecības (Public relations), politoloģija, socioloģija, psiholoģija, menedžments, politekonomija u.c. Medijos ir sastopami tādi leksiskie veidojumi kā „demokrātiska komunikācija”, „hierarhiska komunikācija”, „monoloģiska komunikācija”, komunikācijas īpašības sasaistot ar politisko iekārtu.   Tā, piemēram, medijos daudz tiek izsmejoši stāstīts par bijušo sociālisma zemju noslēgto komunikatīvo vidi, ar to apzīmējot informācijas trūkumu par dzīvi kapitālisma pasaulē. PSRS esot pastāvējusi „monoloģiskā komunikācija”, jo savu viedokli drīkstēja izteikt tikai varas pārstāvji. Tiesa, padomju cilvēki patiešām dzīvoja relatīvi noslēgtā komunikatīvā vidē. Tomēr zināmā mērā noslēgtā komunikatīvā vidē dzīvoja arī Rietumu iedzīvotāji, jo viņi neko nezināja par dzīvi sociālisma zemēs. Piemēram, Rietumos izdotajās grāmatās nekas nebija teikts par jūgendstilu Krievijā, Latvijā. Rietumu sabiedrība neko nezināja par Rīgu – jūgenda arhitektūras pasaules metropoli. Pēc 1985.gada, kad tika mēģināts PSRS glābt no ekonomiskā sabrukuma, „perestroikas” viens no ideoloģiskajiem koponentiem kļuva „atklātība” (гласность) – noslēgtās komunikatīvās vides likvidēšana. Lai realizētu „atklātību”, Maskavā un citur daži masu informācijas līdzekļi (MIL) tika nodoti privātās rokās. Tā bija interesanta privatizācija. Privātie MIL saņēma valsts dotāciju, taču to vadītāji/īpašnieki drīkstēja sev paturēt visu peļņu. PSRS „aģitpropagandas mašīna” bija pirmais privatizācijas/”prihvatizācijas” objekts padomju varas laikā. 80.gadu beigās PSRS noslēgtās komunikatīvās telpas likvidēšanā iesaistījās amerikāņu specdienesti, tajā skaitā ar dažādu fondu starpniecību. „Sorosa fonda” saimnieks Dž.Soross 1989.gadā deva miljonu dolāru Interneta attīstībai. Viņam bija tikai viena prasība: „Izdariet tā, lai vēlēšanās uzvarētu vajadzīgie cilvēki” (no Internetā publicētajām Gļeba Pavlovska atmiņām).
Ko šodien dēvē par komunikāciju? Tātad, ko šodien dēvē par saskarsmi, saziņu, informācijas apmaiņu, ja vēlamies ar minētajiem vārdiem sononīmiski aizstāt terminu „komunikācija”.   Pieeja ir visdažādākā. Piemēram, par komunikāciju var uzskatīt procesu, kad komunikācijas laikā otrs cilvēks tiek piespiests kaut ko izdarīt, tiek piespiests veikt noteiktu darbību. Tādā gadījumā verbālā formā cilvēks „A” liek otram cilvēkam „B” kaut ko izdarīt. Par komunikāciju šodien visbiežāk dēvē ne tikai, tā teikt, elementāru saziņu starp cilvēkiem, sociālajiem kolektīviem, grupām, kultūrām, civilizācijām, bet arī sociālās mijiedarbības saturisko aspektu. Proti, par komunikāciju dēvē darbības, kas apzināti orientētas uz noteikta satura uztveri. Tādas darbības sauc par komunikatīvajām darbībām, un to galvenais uzdevums ir panākt noteikta satura uztveri. Šodien tiek uzskatīts, ka komunikācijas svarīgākā funkcija ir sociālās kopības sasniegšana, saglabājot šīs kopības katra elementa individualitāti.   Sociuma iedaba pati par sevi ir komunikatīva. Komunikatīvās tehnoloģijas un tehnoloģijas vispār ir sava veida papildinājums un turpinājums cilvēka psihei un cilvēka orgāniem. XX gs. otrajā pusē M.Makluens, N.Lumans, J.Hābermāss, M.Kastels, U.Eko un citi Rietumu komunikācijas teorētiķi pret cilvēces vēsturē sastopamajām komunikācijas tehnoloģijām
izturējās kā pret sociālo sistēmu formēšanās izšķirošo faktoru, jo vēsturiski konkrētas sociāli ekonomiskās formācijas tipiskākās iezīmes uzskatāmi atklājās attiecīgajā laikmetā valdošajos saziņas tipos. Komunikācija ir katra laikmeta spogulis, kaut gan šīs tēzes argumentācijā un ilustrācijā vienmēr nākas no attiecīgā laikmeta materiāla reducēt tikai zināmu daļu. Visbiežāk izvēlās raksturīgākās tendences un parādības garīgajā kultūrā. Tamlīdzīgas atlases rezultātā tiek pieņemts, ka, piemēram, t.s. pirmsfilosofiskajā laikmetā, kad dominēja mitoloģiskie priekšstati, cilvēku savstarpējās saziņas problēma vēl nebija definēta kā refleksijas patstāvīga tēma. Vissenākajā laikmetā cilvēkam interesēja saskarsme ar dabu, dievībām, gariem utt. Indivīda identitāte vēl nebija fiksēta, un cilvēka indivīds saplūda ar kolektīvu. Tiek uzskatīts, ka priekšstats par „citu” kā par analoģiski patstāvīgu fenomenu, salīdzinot ar „mani” un „manu kolektīvu”, radās samērā vēlu sabiedriskās apziņas attīstībā. Homērs, piemēram, apraksta tēlu darbību, bet nevis tēlu savstarpējās attiecības. Vispār literatūras vēsturē minēto priekšstatu rašanās un nostiprināšanās vispirms atspoguļojās saistībā ar drāmas izaugsmi, jo drāmas pamatā ir cilvēku savstarpējās attiecības. Arī kristiānisma rašanās ir vienota ar cilvēka individuālās pašapziņas veidošanos – indivīda specificēšanu. Turpmākajā virzībā izpratnes centrā nonāk dialogs starp indivīdiem, indivīdu savstarpējā tolerance (mīlestība). XX gs. radās „eksistenciālā komunikācija” (K.Jasperss), atziņas par „dialoģisko dzīvi” (M.Bubers), ideja par nekomunikabilitāti kā cilvēku atsvešinātības galējo formu, kas sekmē saziņas krīzi /1/.   Rietumu filosofijā saziņas teorija aprobežojās ar tā dēvēto individuālistisko redukciju, kad saziņa galvenokārt tika interpretēta „Es” un „Tu” attiecību plāksnē. Pie tam konstatējama ir psiholoģiskā redukcija, jo analizē tikai garīgos sakarus, bet nevis vēsturiskos, sociālos saziņas aspektus. Praktiski tikai XIX gs. beigās komunikācijas vēsturiskie un sociālie aspekti nonāca psihologu un psihiatru uzmanības lokā, kad centās noskaidrot citu cilvēku ietekmi uz indivīdu, respektējot sociāli kulturoloģisko kontekstu.   XX gs. pirmajā puse Rietumu zinātnē sāka izteikties par interakcionistisko orientāciju; t.i., simboliskās mijietekmes procesu (indivīdu un sabiedrības). Procesu traktēja kā komunikācijas sistēmu un starpindividuālās attiecības. Nostiprinājās viedoklis, ka komunikācijas būtisks elements ir cilvēka mentalitāte un viņa dzīves vidē pastāvošā sociālā kārtība. Tas nozīmē, ka cilvēka rīcība tiek skatīta kā cilvēku savstarpējās mijiedarbības rezultāts, kad cilvēki ir atkarīgi viens no otra un piemērojās (tolerantas reakcijas veidā) viens otram.   Vispār zinātnei drīz nācās atzīt, ka interakcionistiskajā komunikācijā cilvēka rīcība izpaužās divējādi.   Pirmkārt, piemērojoties citiem cilvēkiem, izpildot konvencionālās lomas.   Otrkārt, saglabājot savu individualitāti.   Lomas funkcionē divējādi: 1) konvencionāli standartizēti un 2) individuāli specifiski atkarībā no indivīdu temperamenta, morāles, gaumes utt.
Bet vispār cilvēki lieto dažādas komunikācijas sistēmas. Vissvarīgākā komunikācijas sistēma ir valoda un runa. Turklāt komunikācijā svarīgs komponents ir piedalīšanās, jo tikai piedaloties saziņā indivīds kļūst par komunikācijas dalībnieku, iekļūst komunikācijas vienotībā, saprot citus komunikācijas dalībniekus. Tāpēc var teikt, ka kultūra ir cilvēki komunikācijas stāvoklī. Cilvēkiem ir nepieciešams nonākt sakaros vienam ar otru. Praktiskā saziņa jeb saziņas prakse nosaka konkrētas formas un saturu. Saziņas prakse nostiprina noteiktas sabiedriskās attiecības, jo starp indivīdu saziņu un sabiedriskajām attiecībām vienmēr pastāv noteiktas sakarības /2/. Sociālā komunikācija ir mūsdienu zinātnes uzmanības centrā, aktīvi iedziļinoties informatīvi komunikatīvās vides specifikā un izvirzot, piemēram, informācijas sabiedrības, komunikatīvo tīklu sabiedrības teorijas, kuras visjaunākajā laikā tiek papildinātas ar analītiskajiem novērojumiem par elektroniskās saziņas sfēru.   Tiesa, N.Lumans kritizēja tradicionālo (komunikācija kā sociālā darbība) priekšstatu par komunikāciju un piedāvāja jaunu variantu /3/. Viņaprāt komunikācija realizējās ar trīs dažādu
selekciju palīdzību: 1) informācijas selekcijas, 2) šīs informācijas paziņojuma selekcijas un 3) paziņojuma un tajā ietvērtās informācijas izpratnes vai neizpratnes selekcijas. Tas viss kopā veido komunikāciju, un neviens no trijiem komponentiem – informācija, paziņojums, izpratne nevar pastāvēt pats par sevi. Pie tam, kā skaidroja N.Lumans, komunikācijas sistēma ir pilnīgi noslēgta sistēma, kura pati rada komponentus, no kuriem tā sastāv. Tikai komunikācija var ietekmēt komunikāciju; tikai komunikācija var izjaukt komunikācijas komponentu kompozīciju: analizēt informācijas selekcijas līmeni vai izvirzīt jautājumu par paziņojuma iemesliem; tikai komunikācija var kontrolēt un „remontēt” komunikāciju. N.Lumans uzskatīja, ka komunikācijai nav nekāds imanents mērķis. Komunikācija notiek vai nenotiek, un tas ir viss, ko var par to pateikt.   XX gs. Rietumu humanitārajās zinātnēs populārais R.Barts komunikāciju determinējoši sasaistīja ar mīta problemātiku un mīta funkcionēšanu kultūrā. Viņa ieskatā visi kultūras fenomeni un visi komunikācijas veidi kodējas zīmju sistēmās, kuras ir mītu radīšanas produkti. Kultūrā jebkuranozīmīga parādība ir valodisks izteikums, diskurss – mītiska paziņojuma nesējs.   Klods Levi-Stross jebkurā sabiedrībā asprātīgi saskatīja komunikācijas trīs līmeņus: 1) komunikācija starp sievietēm, 2) komunikācija starp īpašumu un pakalpojumiem un 3) paziņojumu komunikācija. Viņa franču kolēģis Ž.Bodrijārs interesējās par krāsu komunikāciju. Savukārt V.Šklovskis un citi krievu formālās skolas (ОПОЯЗ), strukturālisma un poststrukturālisma pārstāvji pievērsās tekstam kā komunikācijai.   Tagad ir sastopami darbi par pedagoģisko komunikāciju (citā variantā – pedagoģisko informātiku). Pedagoģiskā komunikācija veidojas no trim elementiem – pasniedzējs + mācību saturiskā informācija + skolnieks/students. Pedagoģiskajā izglītībā esot jāiekļauj zināšanas par komunikāciju, zināšanas par mācībām elektroniskajā vidē (e-mācības).   Sergejs Averincevs sava mūža pēdējos gados apcerēja komunikāciju ar Dievu. Viņš rakstīja, ka saziņa ar Dievu var notikt visur, pat ellē. Kristiānisma tradīcijā Kristus nokāpj ellē. Komunikācijā ar Dievu katram ir jāzina, ka šajā procesā nav vietas iztēlei. Iztēle traucē un slēdz tos kanālus, pa  kuriem līdz mums var nonākt reālā, īstā svētība. Tikai vienā vietā tikšanās ar Dievu nav iespējama, - tā ir iztēles vieta, kur var sastapt tikai Dieva rēgu. Vispār saziņas pamatā ir cieņa pret tā cilvēka esamības brīvību, ar kuru mēs sazināmies. S.Averincevs sniedz atbildi uz jautājumu, kas ir saziņas pretmets. Saziņas pretmets ir manipulācija, ja cilvēks ir radījis elku. Elkā tiek materializēta ideja par dievību, ar kuru var manipulēt /4/.
Šodien, runājot par saziņas iedabu, tiek atzīts, ka komunikācijas visvienkāršākajā struktūrā minimāli ietilpst 1) divi komunikanti, kuri ir apguvuši noteiktas semiotiskās sistēmas normas (piem., valodu), 2) situācija vai situācijas, kuras komunikanti grib apjēgt un saprast, 3) teksti, kuri izsaka situācijas jēgu un saturu attiecīgajā semiotiskajā sistēmā (valodā), 4) motīvi un mērķi, kuri liek abiem komunikantiem pievērsties saziņai, 5) tekstu materiālās pārraides process. Minētajā visvienkāršākajā komunikācijas shēmā saziņa ir shematizēta, tā teikt, tīrā veidā bez jebkāda konteksta, determinētības ar vidi, komunikācijas dalībnieku individuālo specifiku, komunikācijas procesa apstākļu īpatnībām, komunikācijas priekšmeta īpatnībām u.tml. Skaidrs, ka komunikācijā nosauktajiem apstākļiem (kontekstam, determinētībai) ir  relatīvi izšķiroša nozīme. Tā, piemēram, lai divi runājoši cilvēki varētu realizēt saskarsmi, nepieciešama ir komunikatīvā kompetence. Savukārt politiskā vara un cita veida vara komunikāciju tiecās pakļaut savai ideoloģijai, tādējādi radot jaunu papildus slodzi (kontekstu, zemtekstu) saziņai. Līdz XX gs. zinātne neinteresējās par komunikāciju. XX gs., kad strauji attīstījās komunikācijas tehnoloģijas, izmainot saziņas iespējas un ātrumu, interese par komunikāciju ievērojami palielinājās. Būtiska nozīme bija valodas izpētei, kas ietekmēja izpratni par komunikāciju. Lielu ieguldījumu deva tādi zinātnieki kā B.Rassels, L.Vitgenšteins (filosofijā), F.Sosīrs (lingvistikā), Č.V.Moriss (semiotikā). Agrāk pret valodu izturējās kā pret komunikācijas līdzekli, no kura ir atkarīga saziņas garīgā vērtība. Kultūras vēsturē šajā sakarā nozīmīgi ir novērojumi par mutiskā vārda un rakstītā vārda māksliniecisko un intelektuālo efektivitāti, par ko cilvēki interesējās jau antīkajā laikmetā.
Platons grāmatas (rakstīto vārdu) salīdzināja ar mirušām statujām. Apzināti neko nerakstīja Pitagors; arī Buddas, Jēzus Kristus darbībā dominēja mutiskais vārds. Sastopams viedoklis, ka senie grieķi Homēru speciāli padarīja aklu, lai akcentētu viedokli, ka dzejai ir jābūt izrunātai, vārdiskai, mutiski deklamētai, bet nevis vizuāli ieraugāmai uz papīra. Ne visi, kuri vēlāk interesējās par Homēra un vispār dzejas vēsturisko likteni, tam ticēja. Piemēram, Oskars Vailds, H.Borhess tam neticēja. Viņi domāja, ka Homērs nebija akls. Arī Maršals Makluens savā slavenajā grāmatā „Understanding Media” rakstīja par pirmsrakstības laikmeta garīgajām priekšrocībām, kad mutiskajā vārdā cilvēciskās jūtas iemiesojās visā pilnībā, bet rakstītais teksts atsvešina, jūtas ir attālinātas un bez emocionālā pārdzīvojuma.   Kultūras vēsturē labi ir zināma „aklo ģēniju” tēma. Demokrīts esot izdūris sev acis, lai ārējās pasaules ainas netraucētu viņam koncentrēties. Latviešu kultūrā slavens ir Neredzīgais Indriķis, angļu dzejnieks Džons Miltons bija akls, Džeims Džoiss mūža beigās kļuva akls, sava mūža pēdējos 20 gados neko vairs neredzēja Borhess, kurš savā prozā izveidoja neaizmirstamo Bibliotēkas tēlu.   Kā zināms, Borhess rakstīja par Bibliotēkas bezgalību. Taču viņš rakstīja nevis par iespiesto tekstu bezgalību, bet gan par cilvēku iztēles un domas bezgalību. Borhess zināja, ka grāmatas raksta arī nedomātāji un cilvēki bez iztēles. Viņš teica, ka uz vienu īstu domu, paziņojumu ir tūkstošiem tukšu paziņojumu – rakstīto vārdu atkritumu kaudzes. Pirms un pēc Borhesa par Bibliotēkas piesārņošanu satraucās daudzi. J.V.Gēte ar nožēlu izsacījās par rakstnieku mežonīgo aktivitāti. G.Leibnics aicināja nepieļaut pasaules piesārņošanu ar papīra atkritumiem, Anna Ahmatova ieteica nemētāties ar vārdiem kā ar tukšām pudelēm. Ja senāk pret valodu izturējās kā pret saziņas līdzekli, tad tagad pati komunikācija ietiecās valodas struktūrās; komunikācija pārvēršās par telpu, kurā realizējās dažādas valodas normas, formas. Savukārt semiotika pievērsa uzmanību zīmju lomai cilvēku dzīvē. Cilvēki ir vienīgās būtnes, kuras lieto zīmes. Cilvēces pastāvēšana nav iespējama bez zīmēm. Čarlzs Viljams Moriss sava klasiskā darba „Zīmju teorijas pamati” epigrāfā izvēlējās Gotfrīda Leibnica vārdus „Nevienam nav jābaidās, ka zīmju novērošana var mūs atraut no lietām; gluži pretēji, zīmju novērošana mūs noved līdz lietu būtībai”.
No vienas puses semiotika ir patstāvīga zinātne. No otras puses tā ir citu zinātņu instruments, jo semiotika pēta lietas un lietu īpašības to funkcijā kalpot kā zīmes. Kā uzskata Aleksandrs Pjatigorskis, semiotika tomēr nespēja kļūt par valodas filosofiju un XX gadsimtā tāpēc centās aizstāt kultūras filosofiju, kā tas notika Krievijā (PSRS) un Francijā.   Par semiotikas zinātniskās lomas evolūciju XX gs. otrajā pusē raksta Rietumos modīgais kulta zinātnieks Umberto Eko /5/. Viņš savu grāmatu „La Struttura Assente” (Iztrūkstošās struktūras) izdeva 1968.gadā. Grāmatai bija apakšvirsraksts „Ievads semioloģijā”. Eko semiotiku nosauca par semioloģiju (1975.gadā angļu valodā grāmata iznāca ar nosaukumu „Traktāts par vispārīgo semiotiku”). 1968.gada izdevuma priekšvārdā semiotika tiek skaidrota, atsaucoties uz to, ka jebkurš kultūras fenomens ir komunikācijas fakts – māja, glezna, teksti, Morzes ABC utt. Visvienkāršākais komunikācijas variants esot signāla pārraidīšana no vienas iekārtas uz otru. Pēc 12 gadiem autors grāmatu izdeva atkārtoti, taču aizvadītajā laikā zinātniskās izmaiņas bija tik ievērojamas, ka Eko nācās sacerēt jaunu priekšvārdu. Tajā viņš skaidro izmaiņas attieksmē pret komunikāciju. Pirmās izmaiņas esot bijušas 60.gadu pirmajā pusē. Pirms tam Eko tāpat kā citi kolēģi esot balstījušies uz informācijas teoriju, kā arī angļu-sakšu darbiem par semantiku. Pēcāk viņš iedvesmu smēlās strukturālajā lingvistikā un krievu formālistu sacerējumos. Stimulējoša nozīme bijusi R.Barta darbam „Semioloģijas aizsākumi”. Tas deva jaunus impulsus zīmju sistēmu un komunikācijas procesu analīzei. 1967.gadā Eko esot pasniedzis vizuālās komunikācijas kursu Florencē arhitektūras studentiem. Drīz kurss tika pārveidots par vizuālās semioloģijas kursu, kas bija veltīts, kā paskaidro itāļu zinātnieks, arhitektūras komunikatīvajiem aspektiem. 60.gados vēl neesot bijis īsti saprotamas atšķirības starp semioloģiju un
strukturālismu. Apjukumu sekmēja franču strukturālā lingvistika ar saviem pētījumiem par zīmēm. Modē bija arī psihoanalīze, „jaunā kritika”, poststrukturālisms. Franču autori (LeviStross, Derrida, Fuko, Lakāns, Delezs, Blanšo) apjukumu veicināja arī tāpēc, ka strukturālismu/poststrukturālismu pārvērta par filosofiju, pasaules skatījumu, ontoloģiju. Taču faktiski strukturālisms bija un ir pētnieciskā metode. Tātad pētnieciskais instruments, bet nevis pētnieciskais objekts.   Kā norāda Eko, komunikācijas jēdzienu aktualizēja semiotiķi 60.gados. Semiotika apskatīja kultūras visas parādības kā zīmju sistēmas un tajā pašā laikā kultūras visas parādības uzlūkoja kā komunikācijas fenomenus. Semiotikā zīmju sistēmas ir gan semiotiskās interpretācijas, gan komunikatīvās interpretācijas objekti. Semiotika tomēr esot mīlējusi paskaidrot, ka tā nepēta tikai kultūras parādības kā zīmju sistēmas. Semiotika pētot arī dabas parādības. Piemēram, zoosemiotika pēta komunikācijas procesus dzīvnieku pasaulē. Semiotiķi 60.gados nejutās vientuļi. Viņi negribēja būt oriģināli un tāpēc uzsvēra, ka komunikācijas procesus analizē arī citas zinātnes. Piemēram, psiholoģija pētot uztveri kā komunikācijas faktu. Savukārt ģenētika pēta iedzimtas informācijas kodus. Arī sociologi, pētot sabiedrības dzīvi, var lietot komunikācijas modeļus. Par komunikāciju runā lingvisti, informācijas teorijas un kibernētikas pārstāvji.
Pašlaik XXI gs.sākumā aktuāls ir t.s. tehnoloģiskais skatījums uz komunikāciju. Tagad tiek pieņemts, ka pasaules pastāvēšana, pēctecība, nepārtrauktība tiek panākta divu translācijas kanālu mijiedarbības rezultātā – tehnoloģiskā un antropoloģiskā. Turklāt pirmais, tehnoloģiskais, kanāls nepārtraukti izvirza uzdevumus un noteikumus otrā, antropoloģiskā, kanāla attīstībai. Tā rezultātā cilvēce saglabājās ne tikai ņemot vērā jaunu paaudžu dzimšanu, bet ņemot vērā arī jaunās tehnoloģiskās ierīces.   Kā zināms, Rietumu civilizācijā tehnoloģiskajam kanālam tiek piešķirta ļoti liela loma. Rietumos valda uzskats, ka bez tehnoloģiskās izaugsmes nav iespējama cilvēka attīstība. Rietumu civilizācijā izplatītā tehnicisma fetišizācija jaunajos laikos vienmēr ir asi kritizēta. Faktiski O.Špenglera iesāktā un triumfāri argumentētā filosofiskā tradīcija par Rietumu kultūru materiālistiski pragmātisko orientāciju (ne reti dēvē par Rietumu nihilismu) pamatā balstās uz kritisku attieksmi pretpārliekoaizraušanos ar cilvēku dzīves tehnoloģisko modernizāciju. Šajā sakarā nākas atcerēties E.Levinasa secinājumus par Rietumu filosofijas pamattendencēm. Viņš konstatēja, ka Rietumu garīgajā virzībā metafizika vienmēr ir bijusi pievērsta ontoloģijai – esamības izpētei, dažādu izziņas priekšmetu izpētei. Rietumu intelektuālajā virzībā ētika palika ēnā, jo ētikas problemātika nekad nebija galvenā. Vienmēr dominēja teorētiskie spriedumi, bet nevis ētiskie spriedumi. Rietumos dominēja ontoloģija, jo bībeliskā tradīcija nekļuva galvenā. Bībelē galvenā ir morālā problemātika, baušļi, aicinājumi mīlēt tuvāko kā pašam sevi. E.Levinas cienīja krievu kultūru, kurā mīlestības garīgais spēks pretstatīts prāta pragmātiskumam, kas Rietumu civilizāciju XX gs. noveda līdz fašismam, koncentrācijas nometnēm, gāzes kamerām, atombumbai utt. Medijos populārs ir Rietumu civilizācijas emocionāls salīdzinājums ar Austrumu civilizācijām, kuras zināšanās par cilvēku mūs esot apsteigušas par pieciem gadu tūkstošiem. Rietumiem ir varena tehnika, taču minimālas zināšanas pašiem par sevi – par cilvēku.   Informatīvi komunikatīvo tehnoloģiju (IKT) ietekme uz sabiedrību, protams, pastāv, un tā ir ļoti daudzveidīga. Pirmkārt, IKT nosaka robežas cilvēka jaunām prasmēm. Tā, piemēram, mūsdienās cilvēkam jāprot apieties ar datoru, mobilo telefonu, kopējamo aparātu utt. Jaunā IKT priekšplānā izvirza telpisko domāšanu, kas ir nepieciešama darbā ar ekrāna tehnoloģijām. Otrkārt, IKT klātbūtnē rodas jauna dzīves realitātes apraksta valoda, tiek izdomātas jaunas metaforas. Visdažādākās zinātņu nozares sāk savu pētniecisko priekšmetu analizēt jaunos terminos, tādējādi paplašinot izziņas iespējas. Izmainās izglītības saturs, izglītības programmās nākas ieviest jaunus priekšmetus.
Treškārt un galvenokārt, IKT ietekmē mainās cilvēka darbības formas. Piemēram, mūsdienās ekonomikā strauji izplatās pakalpojumu sfēra, kas pamatā notiek IKT grandiozās attīstības rezultātā. Tas, ko šodien dēvē par globalizāciju, radās, pateicoties jaunām ITK, kas finansistiem, biznesmeņiem pavēra planetāras komunikācijas perspektīvas – elektroniskās vides iespējas.   Informācijas tehnoloģiju attīstībā ilgi saskatīja tikai komunikācijas uzlabošanos, kad tiek atvieglota cilvēku saziņa, paātrinās informācijas apmaiņa. Tātad informācijas tehnoloģiju attīstībā saskatīja tikai tehnisko progresu – jaunās tehniskās iespējas. Neviens negaidīja, ka jaunās informācijas tehnoloģijas izmainīs visu dzīvi, bet ne tikai komunikāciju. Piemēram, datori stimulē jaunu pasaules izpratni un jaunu dzīves kvalitāti vispār. Starp citu, datortehnikas straujā attīstība atkal aktualizēja uzdevumu cilvēciskot jauno tehnoloģiju, lai tā cilvēci atkal nenovestu jaunā Osvencimā, Hirosimā, staļinismā, fašismā. Jaunā radikāli inovatīvā tehnika ir jāsasaista ar eidemonismu – tieksmi pēc laimes, garīgi pilnvērtīgas dzīves.   Informācijas tehnoloģiju piemērošana turpmāk var radīt vairākas problēmas. Tā, piemēram, telefona un datora saplūšana vienā sistēmā. Rodas jautājums, vai informācijas pārraide turpmāk notiks tikai pa telefona vadiem jeb radīsies kāda jauna neatkarīga sistēma informācijas pārraidīšanai. Atsevišķa problēma var būt papīra aizvietošana ar elektroniskajiem līdzekļiem: elektroniskie pakalpojumi bankās, E-pasts, laikrakstu un žurnālu elektroniskās versijas, dokumentu distancionālā kopēšana. Savukārt TV kabeļu sistēma ļauj saistīties ar mājas termināliem, piemēram, ļaujot informāciju saņēmt no bibliotēkām. Nākas atzīt, ka datoru universiālais pielietojums mazina robežu starp informācijas apstrādi un komunikāciju, jo šī robeža pilnīgi izzūd. Turpmāk var saasināties juridiskās, ekonomiskās, politiskās problēmas. Informācija ir vara, un informācijas pieejamība ir brīvības nosacījums, garants. Informācija var būt stratēģiskais resurss, kā arī veido pilnīgi jauna tipa infrastruktūru. Ja tradicionāli infrastruktūrā ietilpst ceļi, kanāli, dzelzceļi, aviolīnijas, kā arī tādi enerģijas rašanās un pārraides līdzekļi kā ūdensdzirnavas, tvaika mašīnas, elektrostacijas, gāzes, elektrības, naftas vadi, tad informācijas infrastruktūrā ietilpst pasts, prese, radio, TV, telefons, Internets, Zemes mākslīgie pavadoņi u.c.
Šodien nākas atzīt, ka komunikācijas jēdziens ir nenoteikts jēdziens tāpat kā citi jēdzieni. Piemēram, kultūras jēdziens. Visi zina, ko pēta kultūras antropoloģija un kulturoloģija. Tās pēta kultūru. Taču neviens precīzi nezina, kas ir kultūra.   Pirmkārt, kultūras definīciju skaits sniedzas vairākos simtos. Zentas Mauriņas esejās vienā lappusē, Jurija Lotmana vienā grāmatā  var izlasīt vairākas kultūras definīcijas, kad kultūra definēta saskaņā ar doto tēmu, materiālu un tā kontekstu, un zemtekstu. Vienā no J.Lotmana grāmatām lasāmas sekojošās kultūras definīcijas. 72.lpp.: „Kultūra kopumā var tikt apskatīta kā teksts”; 117.lpp.: „Noteiktā veidā sevī var iedomāties kultūru kā struktūru, kura ir novietota tai ārējā pasaulē”; 175.lpp.: „pašu kultūru var apskatīt kā paziņojumu summu, ar kuru apmainās dažādi adresāti (..) ir raksturīga kultūra, ja to aplūko kā vienotu paziņojumu”/6/.   Otrkārt, kultūras izpratnē ir daudz strīdīga tāpat kā tādos jēdzienos kā demokrātija, reliģija, sociālais taisnīgums.   Faktiski kultūra ir kaut kas netverams tāpat kā matērija. Nav tāds reāls priekšmets – kultūra! Nav tāds reāls priekšmets – komunikācija!   Kā zināms, šodien kulturoloģija ir nonākusi līdz tādam evristiskajam līmenim, kad par kultūru tiek uzskatīts viss tas, kas atrodas starp dabu un cilvēku: kultūra ir cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģisko programmu sistēma, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilveidošanos.   Šodien par komunikāciju tāpat kā par kultūru ir liela interese. Cilvēki nevairās no abu fenomenu abstraktuma, ontoloģiskās nenoteiktības, metafiziskās bezperspektivitātes. Klifords Gīrcs rakstīja par savām kulturoloģiskajām studijām. Viņam ilgu laiku likās, ka viņš ir viens pats ar savām zinātniskajām interesēm – viens pats devies nezināmā un neizpētītā ceļā.
Taču, palūkojoties apkārt, nācās konstatēt, ka arī citi viņam sveši cilvēki ir devušies pa to pašu ceļu.
Kāds ir komunikācijas analīzes mērķis? Saprotams, noskaidrot komunikācijas specifiskākās iezīmes attiecīgajā vēsturiskajā posmā. Katrā laikmetā dominē savas tikai šim laikmetam raksturīgas komunikācijas formas, kuras ir saistītas ar dzīves stilu, ikdienišķo dzīves kārtību, racionāli intelektuālo un psiholoģisko tonalitāti, kura atspoguļojās relatīvi visās īstenības norisēs.   Tā, piemēram, sastopams viedoklis, ka pēc 1917.gada Krievijas valdošajā virslānī dominēja politiskās racionalitātes princips. Savukārt pēc 1991.gada dominē ekonomiskās racionalitātes princips, atbalsojoties komunikācijā.   Katrā laikmetā sociālās kopības attēlojuma formas, kreatīvās konfigurācijas zinātniskajā domā, intelektuāli leģitīmie fenomeni u.c. ir vienoti ar komunikācijas specifiku. Faktiski nākas rezumēt plašāk, proti, kultūra ir cilvēku saskarsme, saziņa; kultūra ir komunikācija. Šī tēze var būt zināms leitmotīvs šai grāmatai.   Komunikācijas process ir cilvēka dzīves nosacīti atsevišķu daudzu sfēru pamatā. Piemēram, vadīšanas teorijas jeb menedžmenta. Menedžments nav saistīts tikai ar vadīšanu/administrēšanu – formālām procedūrām: plānošanu, kontroli, koordināciju, vērtējumu utt. Menedžments ir cilvēku saziņas, saskarsmes formas un nosacījumi, kas padara cilvēku kolektīvus aktīvus un rīcībspējīgus. Menedžments tādējādi ir dzīves organisms, dzīves funkcionēšanas, esamības forma. Tāpēc ir bezjēdzīgi jautāt, cik efektīvs ir menedžments. Tas ir tik lielā mērā efektīvs, cik lielā mērā ir efektīva pati dzīve, dotā organisma esamība vispār. Menedžments nevar tikt atrauts no dzīves – visa sociokulturālā organisma. Arī komunikācija ir pati dzīve, un kāda ir dzīve, tāda ir komunikācija. Zināšanas par komunikāciju ir zināšanas par dzīvi. Tātad zināšanas par kultūru.   Mēdz būt trīs veida zināšanas. Pirmkārt, zināšanas par pasauli – zinātniskās un tehniskās zināšanas, ļaujot kontrolēt pasauli. Otrkārt, komunikatīvās un izglītojošās zināšanas atbilstoši kultūrai. Treškārt, emocionāli iluzorās zināšanas, kuras sniedz reliģija.   Saprotams, katrā laikmetā ir aktuālas komunikatīvās zināšanas. Šodien tās ir papildinājušās ar tādiem jēdzieniem kā virtualitāte, interaktivitāte, hipertekstualitāte,  globālistiskums, kreativitāte.
No minētajiem jēdzieniem vispopulārākais un inovatīvākais ir jēdziens „virtualitāte”, kā nākas raksturot jauno tehnoloģisko, sociokulturālo un arī psihofizioloģisko cilvēka esamības veidu pasaulē. Un runa nav tikai par virtualitātes intuitīvi emocionālo izpratni, ar jēdzienu „virtuāls” metaforiski apzīmējot iztēles rezultātus – fantastisko. Runa galvenokārt ir par datoru sagatavotajiem trīsdimensiju makromodeļiem un tādas realitātes prezentāciju, kurai nav fiziska substance un kas nepastāv fiziskajā pasaulē.   Protams, virtuālas izpausmes cilvēku komunikācijā pastāvēja arī agrāk. Piemēram, sociālajās sistēmās par komunikācijas starpniekiem vienmēr ir kalpojusi nauda, vara, ietekme, vērtību orientācijas, ja runājam par minēto izpausmju „ideālo” iedabu, kad tās kalpo kā noteiktas mākslīgi pieņemtas zīmes, aizstājot „reālās” izpausmes. Pasaules uztvere kā totāla ilūzija un pati pasaule kā totāla ilūzija, - par to domāja katrā lielā kultūrā un šo pieeju realizēja mākslas formās, simbolisko tēlu veidā. Reliģiskā apziņa balstās uz virtuāliem priekšstatiem par dzīvi Nesaulē, dievišķā pastāvēšanu utt. XX gadsimtā cilvēki sāka simulēt realitāti, radot virtuālo pasauli, kurā parasti izmeta visu nepatīkamo, negatīvo reālajā pasaulē. Protams, bija cilvēki, kuri izprata visdažādāko tehnoloģisko fetišu, kibersofistikas sekas, respektīvi, to realitātes tuksnesi, kurā var nonākt cilvēks. Piemēram, slavenajā filmā „Matrica” darbība notiek XXII gadsimtā mākslīgā intelekta apstākļos, kad realitāte vispār ir jau iznīcināta un cilvēce kalpo Matricai - baro to ar savu enerģiju. Filmas galvenais varonis izredzētais jaunais dievs melnās brillēs Neo vēlas atmodināt cilvēci un to atbrīvot no Matricas varas, kas Ž.Bodrijaram asociējās ar kapitālisma totālo varu
mūsdienās acīmredzot ne tikai tāpēc, ka filmā ir izmantota viņa grāmatas „Simulakri un simulācijas” vāka zīmējums.   Taču šodienas virtualitātei piemīt viena būtiska atšķirība. Par mūsdienu virtuālās komunikācijas specifisku īpašību var uzskatīt šīs komunikācijas tehnisko raksturu: no citām agrāk pazīstamajām virtualitātēm datora virtuālā vide ir jauna tipa starpnieks. Dators pie tam nav iedomājams bez virtuālās vides, tāpēc mūsdienās ir radies savdabīgs „virtuālais diskurss”, transformējot/aizstājot „klasisko” komunikāciju - burtus, vārdus, skaņas, tēlus, lietas nomainot ar skaitļiem. Datora virtuālajā pasaulē faktiski var pastāvēt viss – gan objektīvā realitāte, gan subjektīvā realitāte. Ja agrāk, teiksim, mitoloģiskie tēli (Lāčplēsis, Zevs, Kurbads u.c.) varēja figurēt tikai cilvēku domās (subjektīvā realitāte), tad tagad tos var virtualizēt (tehniskā un daudzējādā ziņā objektīvā realitāte). Tādējādi veidojas cilvēka, sociuma, kultūras simboliskās esamības principiāli jauns tips. Turklāt cilvēku dzīves visi simboli turpmāk var tikt apkopoti, pārveidoti šajā jaunajā simboliskajā (skaitļu) telpā. Tas nozīmē, ka cilvēka simboliskās darbības iespējas ievērojami paplašinās un nostiprinās.
 Šodien nākas runāt arī par komunikācijas globalizāciju. Tātad zināmas maksimālās robežas sasniegšanu cilvēku saziņā. Tagad nav grūti iedomāties, ka pirmkārt un galvenokārt komunikācijas globalizācija ir saistīta ar Interneta izplatīšanos. Potenciāli Internets var aptvert ikvienu planētas iedzīvotāju. XXI gs. sākumā (2007.g.) Internetu uz planētas lietoja vairāk nekā viens miljards cilvēku  (no 6,6 miljardiem). Ņemot vērā planētas demogrāfiskās prognozes, XXI gs. vidū (2050.g.), Internetu potenciāli varēs lietot 12 miljardi cilvēku, no kuriem, starp citu,tikai viena desmitā daļa būs baltās rases pārstāvji – Interneta izgudrotāji un ieviesēji.   Internetam ir vairākas jaunas komunikatīvās iespējas. Tieša kontakta veidā Interneta lietotājs parasti komunicē ar dažiem cilvēkiem, taču potenciāli katrs Interneta lietotājs var vienlaicīgi uzrunāt visu cilvēci – katru planētas iedzīvotāju. Tas, pirmkārt.   Otrkārt, Internets rada tādu globālo veidojumu, ko droši drīkst dēvēt par megasabiedrību, pārvarot un praktiski ignorējot jebkādas robežas – starp tautām, nacionālajām valstīm, civilizācijām.   Treškārt, Internets ietiecās burtiski visās cilvēciskās esamības sfērās, sekmējot jebkura veida informācijas pieejamību un tādējādi formējot jaunu sabiedrības sociālo struktūru, kurā nav ne centra, ne perifērijas un visi ir gan „rakstnieki”, gan „lasītāji”.   Ceturtkārt, Internets manāmi izmaina masu komunikāciju kā noteiktu komunikācijas tipu, jo palielinās komunikatīvā mijiedarbība individuālajā, respektīvi, stappersonālajā līmenī. Starppersonālā komunikācija un masu komunikācija apmainās vietām. Ja tradicionālajā masu sabiedrībā starppersonālo sakaru starpnieks līdz šim pārsvarā bija mediji, tad mūsdienu informācijas sabiedrībā par masu komunikācijas starpnieku kļūst starppersonālie sakari Internetā.
_____________________________ 1/ Skat.: Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija. R., 2006, 58.-68.lpp. 2/ Skat.:Шибутани Т. Социальная психология. М., 1969. 3/ Skat.: Луман Н. Что такое коммуникация? // Социологический журнал.- 1995, № 3, с.114-128. 4/ Skat.: Аверинцев С.Мы призваны в общение. http://psylib.org.ua/books/_avers02.htm 5/ Skat.:Эко У. Отсутствующая структура. Введение в семиологию. С.-Пб., 2004. 6/ Лотман Ю.М. Семиосфера. С.-Пб., 2000, с.72, 117, 175.